806653

Jānis Stradiņš

«Padomju Jaunatne», 1988. gada 28. septembris, Nr. 186

Avots: Padomju Jaunatne Nr.: 186 Datums: 28.09.1988 Tirāža: 220000"" can not be assigned to a declared number type with value 220000. Lappuse: 3 Virsraksts: Tautas simbolikas lietā (1) Papild­virsraksts: Lielo tautas aptauju noslēdzot Rubrika: Tēmas: Katoļu baznīca Luterāņu baznīca Metro Nacionālā simbolika. Sarkanbaltsarkanais karogs PSRS tautas deputāt Sarkanbaltsarkanais karogs Nozares: Folklora Politika Organizācijas: Latvijas PSR Augstākā Padome, LPSR Augstākā Padome Vides aizsardzības klubs (VAK) Mediji: «Padomju Jaunatne», laikraksts Cilvēki: O. Aleksis, Gunārs Asaris, K. Auškāps, Kārlis Auškāps, Alberts Bels, Romis Bēms, M. Bušs, R. Ceplīte, Saulvedis Cimermanis, J. Ērenpreiss, Ēvalds Ezerietis, Gunārs Freidenfelds, Lidija Freimane, Jānis Freimanis, Alfrēds Goba, A. Griķītis, Ervids Grinovskis, E. Grīns, Modris Ģelzis, F. Heimrāte, Rūdolfs Heimrāts, Gunārs Jākobsons, Āris Jansons, Imants Kalniņš, Valters Kaminskis, R. Kārkliņš, Olga Kliģere, S. Kļaviņa, Pēteris Korsaks, Alfrēds Krūklis, Ēriks Kūlis, Lūcija Ķuzāne, Visvaldis Lāms, Ilmārs Lazovskis, J. Lediņš, Jānis Lejnieks, Harijs Liepiņš, Velta Līne, V. Longelfelds, Pēteris Lūcis, Vitauts Ļūdēns, Mirdza Martinsome, Haralds Mednis, Armands Melnalksnis, A. Migals, Augusts Milts, Z. Mūrnieks, J. Ņemiro, L. Osipovs, Raimonds Pauls, Aleksandrs Pelēcis, Jānis Peters, Pēteris Pētersons, Jāzeps Pīgoznis, Jānis Plotnieks, Miervaldis Polis, Līga Purmale, Dzidra Ritenberga, B. Rolovs, Zigmunds Skujiņš, V. Sosārs, Josifs Staļins, Juris Strenga, J. Strods, E. Šēnbergs, Mudīte Šneidere, J. Štrauhmanis, J. un Z. Tiščenko, Rihards Treijs, V. Upītis, Vazdiku ģimene, E. Vecumnieks, Tālivaldis Vilciņš, H. Vinkmane, J. Vucēns, Māra Zālīte, J. Zālītis, Pēteris Zirnītis, Zigurds Zuze, Arvīds Žilinskis Vietas: Bauska, Cēsis, Daugavpils, Gulbene, Jelgava, Jūrmala, Krāslava, Krievija, Limbaži, Ludza, Ogre, Preiļi, Rēzekne, Rīga, Salaspils, Stučka, Talsi, Tukums, Ukraina, Vācija, Valka, Valmiera, Ventspils Notikums: Akadēmiķa Jāņa Stradiņa raksts «Tautas simbolikas lietā. Lielo tautas aptauju noslēdzot», kurā analizētas "Padomju Jaunatnes" lasītāju 11.177 vēstules ar 123.066 parakstiem Gads:

I

Vēl pirms pusgada nemūžam nebūtu ticējis, ja kāds apgalvotu, ka man, ķīmiķim, visa šī vasara būs jāveltī sarkanbaltsarkanā karoga un citu nacionālo simbolu skaidrošanai. Jūnija vidū nāca dzirdamas pirmās ziņas no Igaunijas par veco nacionālo karogu, dzirdēju arī, ka Vides aizsardzības klubs ķēries pie latviešu nacionālās simbolikas reabilitācijas. Drīz vien sekoja saērcinātas pretbalsis visai augstos toņos un pat visai augstos forumos, kur diemžēl dominēja vienpusīga pieeja un tika ignorēti svarīgi fakti par mūsu tautas vēsturi. Jāatzīstas, tieši tāda nostāja mani aizvainoja un, paklausot daudzu cilvēku lūgumam, mēģināju izklāstīt man zināmos faktus par sarkanbaltsarkanā karoga izcelsmi un vēsturi, par Ausekļa, Raiņa un citu mūsu kultūras dižgaru attieksmi pret šo karogu. Bija arī citi dedzīgi rakstītāji. Un viss tas nāca pašā laikā, jo jūlija sākumā studentu svētki «Gaudeamus X» Viļņā, krāšņais folkloras festivāls «Baltica-88», lielais mītiņš Mežaparkā rādīja tautas vairākuma attieksmi pret šo simbolu, un spontānā karoga kustība vairs nebija apstādināma. 11. jūlijā Augstākās Padomes Prezidijs izveidoja Darba grupu republikas Konstitūcijas un citu likumdošanas aktu pilnveidošanai sabiedrības demokratizācijas jautājumos, kuras sastāvā man kopā ar etnogrāfu S. Cimmermani uzdeva veikt simbolikas problēmu izpēti.

Joprojām dzīvs bija viedoklis, ka sarkanbaltsarkano karogu aizstāv galvenokārt nacionālistiski ekstrēmisti un jaunatne, kas nepārzina vēsturi. Tādēļ gribējām, kaut vai nepilnīgi, noskaidrot sabiedrisko domu; tūdaļ pēc Darba grupas pirmās sēdes ar «Padomju Jaunatnes» starpniecību («PJ» 3. VIII) lūdzu izteikties par vai pret vienu no četrām alternatīvām sarkanbaltsarkanās simbolikas atzīšanā, kā arī izsacīties par citiem latviešu tradicionāliem simboliem (auseklīti u.tml.), par novadu un pilsētu simbolikas atjaunošanu.

Atsaucība izrādījās gluži necerēta. Visu augustu nāca un nāca vēstules, parakstu listes gan no cilvēkiem, ģimenēm, gan no darba kolektīviem. To skaits augtin auga. Vēstuļu lielum lielo vairumu saņēmu ar «Padomju Jaunatnes» starpniecību, taču ne mazums nāca arī caur Latvijas radio un televīziju, bet citi rakstītāji (īpaši tie, kas vērsās pret sarkanbaltsarkano simboliku) iesniegumus adresēja tieši LKP Centrālkomitejai vai Augstākās Padomes Prezidijam. Esam caurskatījuši visus iesniegumus, ciktāl tie nonākuši Darba grupas rīcībā.

Pirms stājos pie viedokļu izklāsta, uzskatu par pienākumu izsacīt vissirsnīgāko paldies «Padomju Jaunatnes» kolektīvam (īpaši Ārim Jansonam) un tāpat tiem ZA Organiskās sintēzes institūta un Rīgas Medicīnas institūta darbiniekiem, kuri kopā ar maniem ģimenes locekļiem trīs nedēļas veltīja visu savu brīvo laiku nepārskatāmās vēstuļu plūsmas izskatīšanai un izvērtēšanai, nezinātājam būs grūti pat stādīties priekšā visu darba apjomu. Bet vēl lielāka pateicība, saprotams, pienākas neskaitāmajiem rakstītājiem, kas savu viedokli pauduši vai nu ar parakstu, vai ar pāris rindiņām, vai arī garu garās vēstulēs, kurās runājuši par savu mūžu un par savu tautu, par attieksmi pret laikmetu un vēsturi, pavēstījuši daudzus vēl nezināmus faktus. Viss šis vēstuļu kopums ar savu viedokļu un stilu daudzveidību manā uztverē ir nepārvērtējamas nozīmes kultūrvēsturisks dokuments, varbūt pat piemineklis, pie kura, manuprāt, nākotnē vēl un vēl būs jāatgriežas tiem vēsturniekiem, kuri rakstīs par trešo atmodas laikmetu Latvijā.

Jo, lai gan bija vasaras atvaļinājumi un aptaujas laiks samērā īss (vērā varējām ņemt tikai tās vēstules, kuras mūs sasniedza līdz š. g. 7. septembrim), spontāni tika izvērtusies līdz pat šim Padomju Latvijas vēsturē plašākā politiskā aptauja — pat vairāk parakstu nekā pret Daugavpils HES un Rīgas metro, nekā par Rakstnieku plēnuma rezolūciju un latviešu valodas statusu.

Saņemto vēstuļu un iesniegumu skaits ir 11 351', parakstītāju skaits — 123 473', par nederīgām atzītas 174 vēstules. Tālāk analizēsim 11 177 vēstules ar 123 066 parakstiem (te iekļaujas arī Vides aizsardzības kluba savāktie 35 000 paraksti un 1132 «Gaudeamus-X» dalībnieku paraksti): Viedokļi sadalās šādi:

a) atzīt sarkanbaltsarkano krāsu sakopojumu par nacionālo simboliku — 10 324 paraksti (8, 4%); , b) atzīt sarkanbaltsarkano karogu par nacionālo karogu — 93 657 paraksti (76,1%);

c) atzīt sarkanbaltsarkano karogu par oficiālu Latvijas PSR valsts karogu — 29 796 paraksti (24,2%);

d) noraidīt sarkanbaltsarkano simboliku vispār — 127 paraksti (0,1%).

Tātad lielum lielais vairākums (99,9% parakstītāju un 99,1% vēstuļu) izteikušies par sarkanbaltsarkanās simbolikas atzīšanu, visvairāk nacionālā karoga veidā, kaut arī daži no tiem, kas atbalsta viedokli a), noraida iespēju lietot šo simboliku karoga veidā. Daudzi rakstītāji balsojuši par divām alternatīvām reizē (vai nu gan a), gan b), vai arī b) un c)), tādēļ lai nerada izbrīnu tas, ka viedokļu kopsumma pārsniedz 100%.

Savu viedokli pauduši ļoti daudzi zemkopji, strādnieki (gribu īpaši uzsvērt — arī strādnieki, jo šur tur izteikti apgalvojumi, ka strādnieki sarkanbaltsarkano karogu noraidot vai esot pret to inerti), kalpotāji, visdažādāko nozaru inteliģenti, daudzi pensionāri, daudzi jaunieši, partijas biedri un bezpartijiskie. Lai šī sociālā klasifikācija neskanētu pārāk birokrātiski, minēšu tikai dažas konkrētas profesijas, kā tās uzrāda paši rakstītāji: betonētāja, namdaris, šoferis, zvejnieks, kuģa mehāniķis, kuģa koks, mērnieks, atslēdznieks, grāmatvede, pārdevēja, friziere, jurists, kurinātājs, maiznieks, skursteņslauķis, pavāre. banku un krājkasu darbinieks, burtliči utt. Par sarkanbaltsarkano karogu izteikušies Latvijas neredzīgo biedrības ļaudis un vājdzirdīga meitene, 102 gadus veca sieviete (A. Medļevska Rīgā) un 98 gadus veca māmuļa Salaspilī. Izteicies luterāņu mācītājs un katoļu priesteris, izteikušies (ļoti, ļoti daudzi!) latviešu puiši, kas kalpo Padomju Armijā gan Baltijas kara apgabalā, gan Krievijas Federācijā, Ukrainā, Kazahijā, arī VDR un Afganistānā (līdz ar latviešiem vēstules dažkārt parakstījuši arī cittautību pulka biedri — igauņi, krievi, moldāvi, gruzīni). Mūs sasniegusi vēstule, ko parakstījuši — pilniem uzvārdiem, vārdiem un tēvvārdiem – 39 pilsoņi (ne tikai latvieši vien!) un kur sacīts: «Ļoti gribas dot arī savas balsis. Varbūt tās netiks ņemtas vērā. Jo dotajā momentā atrodamies ieslodzījumā. Vai tad tāpēc mēs nevarētu dzīvot līdzi savai tautai un balsot par republikas simbolu?» Raksta latvieši no Maskavas. Igaunijas. Lietuvas. Jau pēc aptaujas datu apkopošanas, 9. septembrī, tikām saņēmuši 243 ārzemēs mītošu tautiešu parakstus; diemžēl oficiālajā atskaitē tos vairs nevarējām ietvert, taču pateicamies par solidaritātes un sadarbotiesgribas apliecinājumu.

Pat nezinu, kurus no sabiedrībā plaši pazīstamiem cilvēkiem lai pieminu? Te ir gandrīz visi latviešu aktieri — L. Freimane un V. Līne, M. Šneidere un H. Liepiņš, P. Lūcis un J. Strenga, Vazdiku ģimene, P. Pētersons un K. Auškāps, M. Martinsone un Dz. Ritenberga, Drāmas, Dailes, Valmieras, Leļļu teātru parakstu listes, Tautas mākslinieks H. Mednis, komponisti A. Žilinskis, V. Kaminskis, I. Kalniņš, literāti V. Ļūdēns, V. Lāms, M. Zālīte, L. Ķuzāne, J. Plotnieks, A. Melnalksnis, A. Pelēcis, P. Zirnītis, A. Bels, A. Krūklis, A. Goba, E. Kūlis, J. Peters, mākslinieki Z. Zuze, F. un R. Heimrāti, L. Purmale, M. Polis, R. Bēms, J. Pīgoznis, J. Petraškevičs un E. Oše, R. Skrubis, J. un Z. Tiščenko, arhitekti E. Vecumnieks, E. Šēnbergs, M. Ģelzis, G. Asaris, J. Lejnieks, fotovēsturnieks P. Korsaks, plaši pazīstami ārsti E. Ezerietis, I. Lazovskis, O. Aleksis, R. Ceplīte, J. Ņemiro, A. Migals, V. Sosārs, J. Lediņš, J. Zālītis, K. Auškāps, J. Strods, no zinātniekiem R. Kārkliņš un E. Grīns, L. Osipovs un J. Freimanis, E. Grinovskis un M. Bušs, R. Treijs un V. Longelfelds, J. Štrauhmanis un V. Upītis, B. Rolovs un J. Ērenpreiss, S. Kļaviņa un A. Milts, sportisti, skolotāji. Lūdzu neapvainoties tos, kurus šai sarakstā neesmu ietvēris, centos vairīties no rangu tabulas un varu apgalvot, ka no parakstītāju vidus varētu izveidot vēl jo daudzus tikpat pazīstamu cilvēku sarakstus. Pat R. Paula uzvārdu atradu ar grūtībām kā 201. parakstu Latvijas radio kolektīva 272 darbinieku sarakstā, starp G. Freidenfeldu un G. Jākobsonu.

Jo šoreiz svarīgāk ir tas, ka nesalīdzināmi vairāk vēstuļu nācis no «vienkāršajiem cilvēkiem», nevingrinātu roku rakstītas, tādas, kuru autors rakstījis avīzei pirmo un varbūt vienīgo reizi mūžā, dziļa patriotisma un tautas gudrības apzīmogotas, kuras lasot brīžam kamols spiežas kaklā.

Vēstuļu vidū ir ne mazāk kā 400 darba kolektīvu parakstītu, lielāku un mazāku. Raksta no kolhoziem — «Mārupes», «Ādažiem», «Silaines», «Dzintara», «Selgas», «Vienības», «Druvas» (451 paraksts), «Lāčplēša», «Komunisma ceļa», «Uzvaras», padomju saimniecības «Viļķene», vairākām VEF, «Radiotehnikas», «Laumas» nodaļām. Raksta «Sarkanā metalurga» remonta mehāniskais cehs, «Alfas» mikroaparātu zinātniskās pētniecības institūts (gandrīz puse parakstītāju ir krievi), Valmieras ugunsdzēsības iekārtu rūpnīca (269), bioķīmisko preparātu eksperimentālā rūpnīca. Raksta Cēsu rajona skolotāju augusta apspriežu 113 dalībnieki ar PSRS Tautas skolotāju E. Kidi priekšgalā, raksta LVU Cietvielu fizikas institūts ar direktoru A. Siliņu priekšgalā, Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskola, Latvijas filharmonija, zinātniskās restaurācijas pārvalde. Antīko automobiļu klubs (98 paraksti ar visiem automašīnu numuriem), Siguldas kamaniņu un bobsleja mācību centrs, izdevniecība «Zvaigzne», Fundamentālā bibliotēka un Radioastrofizikas observatorija, ZA Neorganiskās ķīmijas un Fizikāli enerģētiskais institūts, psihohigiēnas klubs «Panacea» un Republikāniskā bērnu klīniskā slimnīca, Latvijas PSR Valsts plāna komitejas komjaunatnes pirmorganizācija, Ogres eksperimentālais uzņēmums «Meristēmu kultūras», Jēkabpils rajona mežrūpniecības saimniecības, bērnudārzi, pansionāti, pārvietojamās mehanizētās kolonnas, starpkolhozu celtniecības uzņēmumi, veikali, muzeji, ansambļi, ražošanas iecirkņi. Un atkal man ir jāapstājas, tomēr atzīmēšu, ka tikai divi kolektīvi («Apgaismes tehnika» un kādas karaspēka daļas kolektīvs) vēršas pret nacionālo simboliku. Atbalstu sarkanbaltsarkanajam karogam ar daudziem desmitiem un simtiem parakstu sniedz pilsētiņas un ciemi — Pļaviņas, Durbe, Nereta, Virešu ciems, Vaiņodes ciems, Amatas ciems, Šķilbēnu ciems, Rudbāržu ciems, Burtnieku ciems u.c. Parakstījušās neskaitāmas ģimenes, pat dzimtas (Teodora Zeiferta), Baumaņu Kārļa mazmazdēls un Jāņa Čakstes mazmeita, latviešu strēlnieku bērni un mazbērni, kāzu viesi, piemēram, Kalpiņu ģimenē. Raksta Olga Kliģere — Raiņa leģendārā «Mēnesmeitiņa»; pazīstama sociāldemokrātu vadītāja, Staļina nometnē bojā gājušā A. Veckalna meita raksta: «Es lūdzu savā, sava tēva, kā arī visu to latviešu vārdā, kas neatgriezās, atdot mūsu tautai sarkanbaltsarkano karogu. Latvju tauta ir tik daudz cietusi, tik daudz zaudējusi. Vai tiešām neesam pelnījuši šo mazo gandarījumu?» Ar šiem vārdiem sasaucas Zigmunda Skujiņa rakstītais: «Latviešu tautai tādā mērā nodarīts pāri, ka nerēķināšanās ar latviešu absolūtā vairākuma uzskatiem šajā jautājumā būtu vienkārši neprātība, ko neviena NOPIETNA valdība nevar atļauties.»

Vēstules saņemtas no visiem Latvijas novadiem. Pa republikāniskās pakļautības pilsētām vēstuļu skaits sadalās šādi: 1) Rīga (5266), 2) Liepāja (610), 3) Jūrmala (301), 4) Jelgava (248), 5) Ventspils (165), 6) Daugavpils (43), 7) Rēzekne (41). Pa rajoniem: 1) Rīgas rajons (738), 2) Valmieras raj. (349), 3) Cēsu raj. (343), 4) Ogres raj. (311), 5) Liepājas raj. (198), 6) Bauskas raj. (180), 7) Tukuma raj. (168), 8) Talsu raj. (167), 9) Limbažu raj. (151), 10) Jēkabpils raj. (140), 11) Kuldīgas raj. (133), 12) Madonas raj. (133), 13) Dobeles raj. (126), 14) Saldus raj. (95), 15) Stučkas raj. (92), 16) Valkas raj. (79), 17) Jelgavas raj. (74), 18) Ventspils raj. (59), 19) Gulbenes raj. (57), 20) Preiļu raj. (55), 21) Alūksnes raj. (46), 22) Rēzeknes raj. (46), 23) Daugavpils raj. (35), 24) Balvu raj. (32), 25) Ludzas raj. (22), 26) Krāslavas raj. (10).

Šie skaitļi liecina par relatīvi lielu aktivitāti Rīgā un tās reģionā, tāpat Liepājā un Vidzemes centrālajā daļā, bet par stipri mazāku interesi Latvijas austrumdaļā. Jāpiebilst, ka samērā līdzīga statistika vērojama arī Tautas frontes atbalsta punktu veidošanā: daudzas karoga parakstu kopas savākušas tieši TF atbalsta grupas (piem., Salacgrīvā) vai Kultūras fonda aktīvisti.

Savu viedokli izteikuši galvenokārt latvieši, taču daudzās vēstulēs ir piebilde, ka raksta internacionāla ģimene (piem., Pantjuhovi Rīgā) un viedoklis ģimenē ir vienots. Samērā maz vēstuļu esam saņēmuši krievu valodā, kaut arī jāpiebilst: darba kolektīvu vidū līdz ar latviešiem parakstījušies ne mazums krievu, ukraiņu u.c. Apmēram 100 vēstules rakstījuši Latvijas krievi, poļi, lietuvji, ebreji, ukraiņi, un arī tās lielākoties pauž atbalstu sarkanbaltsarkanajam karogam, kaut arī tiek aicināts to nelietot kā latviešu nacionālo simbolu vien, bet apvienot zem tā visas Latvijā dzīvojošās tautības. «Tikai visas Latvijas karogs varēs apvienot Latvijas teritorijā dzīvojošās tautas,» raksta ārsts D. Krēmers, «domāju, ka liela daļa krievu valodā runājošo atbalstīs Latvijas nacionālo krāsu atjaunošanu. Ja jutīs arī savu, bieži tīri pragmatisko, interešu ievērošanu.» S. Naļivaiko no Audriņiem raksta: «Varbūt sarkanbaltsarkano simboliku var lietot arī tie cittautieši, kuriem vienmēr ir rūpējis latviešu tautas liktenis, kuri kopā ar viņiem ir izdzēruši ne vienu vien rūgtu biķeri, kuri vienmēr ir godājuši latviešu valodu, tradīcijas, vēsturi, kultūru.»

Pazīstamais sociologs Tālivaldis Vilciņš izvērtējis aptaujas reprezentativitāti, t. i., cik lielā mērā saņemto vēstuļu un vēstulēm pievienoto parakstu masīvs pārstāv sabiedrisko domu. Izmantojot socioloģiskos pētījumos atzītu cilvēku tipoloģizācijas shēmu no sociālās aktivitātes viedokļa (V. Gerčikovs, 1977.), izdarīti secinājumi: 1) izlases kopums spēj pietiekami augstā līmenī (m = +1 procents; P = 0,95) atspoguļot I, II un III sociālās aktivitātes grupas uzskatus; 2) pastāv cieša korelācija starp vēstuļu skaitu atkarībā no latviešu tautības iedzīvotāju skaita 1988. g. 1. janvārī (republikas pakļautības pilsētās korelācijas koeficients 0,93, rajonos 0,92), kas liecina, ka atsaucību nav kaut cik būtiski ietekmējuši vietējie apstākļi un var runāt par nācijas viengabalainu attieksmi šīs atsaucības līmenī.

Protams, nevar apgalvot, ka aptaujas rezultāti ļauj viennozīmīgi spriest par to, ko domā jebkurš cilvēks. Ne mazums būs vienaldzīgo. Tāpat nez vai sarkanbaltsarkanās simbolikas pretinieku latviešu vidū būs tikai 0,1 procents vai 0,9 procenti. Drīzāk šo skaitli varētu vērtēt uz 5— 10 procentiem, kā to atzinuši, piemēram, Pļaviņās vai Suntažos izdarīto aptauju veicēji; pārējie acīmredzot šodien nav gribējuši atklāti savu viedokli izteikt un aktīvi aizstāvēt. Gribu tikai vēlreiz pieminēt, ka Darba grupa ņēmusi vērā ne tikai «Padomju Jaunatnē» iesūtītās vēstules pret sarkanbaltsarkano (tādu bija 65), bet arī augstākajām instancēm tieši adresētos iesniegumus (kopskaitā 105 ar 127 parakstiem).

Patiešām, vēstuļu pret sarkanbaltsarkano karogu bija negaidīti maz. To vidū bija arī Latvijas bijušo fašistiskajās koncentrācijas nometnēs ieslodzīto apvienība (parakstījis priekšsēdētājs A. Griķītis), vairāki partijas veterāni un Tēvijas kara cīnītāji, LKP Limbažu rajona komitejas partijas komisijas priekšsēdētājs Z. Mūrnieks, kurš oponē korekti un argumentēti. Jāpiebilst gan, ka citi partijas un kara cīnītāji (arī bijusī Rīgas centrālcietuma un Salaspils nometnes politieslodzītā H. Vinkmane, Tēvijas kara invalīds, Kara veterānu biedrības priekšsēdētāja vietnieks J. Vucēns) pauduši pretēju viedokli. Sarkanbaltsarkanās simbolikas pretinieku galvenie argumenti ir tie, ka šo karogu Latvijas boļševiki nekad nav atzinuši par savu, ka tas bijis buržuāziskās Latvijas valstiskuma oficiāls simbols un ka nacionālisti šo krāsu aizsegā izdarījuši smagus noziegumus hitleriskās okupācijas laikā un pirmajos pēckara gados. Bez tam paustas bažas, ka sarkanbaltsarkanais karogs pašlaik varētu kļūt par nacionālekstrēmistu konsolidācijas simbolu. izraisīt starpnacionālas problēmas.

Domāju, ka arī šajā viedoklī jāieklausās, tīri cilvēciski jāsaprot un jāciena godīgo veterānu mūža drāma («ja jums kaut cik ir cieņa pret sarkanajiem strēlniekiem un Lielā Tēvijas kara dalībniekiem, tad, lūdzu, atļaujiet mums nesarūgtinātiem godīgi nomirt zem Padomju Latvijas karoga,» raksta Tēvijas kara dalībnieks, Salaspils nometnes ieslodzītais Bruģis no Mazzalves); tomēr arī viņiem būtu jāieklausās mūsdienu sabiedrības balsī. Jo šobrīd lielumlielais vairākums domā citādi – ka sarkanbaltsarkanais karogs bijis latviešu tautas vispārnacionāls un nevis tikai latviešu buržuāzijas simbols, ka noziegumos vainojams nevis karogs, bet cilvēki, kuri darījuši kauna darbus.

Daudzi rakstītāji bilst, ka prettautiskus, pretpadomju un pretsociālistiskus darbus (ne tikai pret latviešu tautu vien!) nesalīdzināmi plašākos mērogos sarkanā revolucionārā PSRS karoga aizsegā trīsdesmitajos — piecdesmitajos gados pastrādājuši tie cilvēki, kas masveidā iznīcināja visu padomju tautu pārstāvjus. Šo cilvēku, pat visas partijas vadītāju (J. Staļina) noziedzīgās un nosodītās rīcības dēļ taču neatsakāmies no sarkanā karoga kā PSRS valsts simbola, ko tauta atzīst un ciena.

Nevienā no daudzajām vēstulēm sarkanbaltsarkanais karogs nav pretstatīts sarkanajam revolūcijas un PSRS valsts karogam.

 Jānis Stradiņš, profesors, akadēmiķis