787391

Genovefa Bērsone

«Latvijas Jaunatne», 1991. gada 23. janvāris, Nr. 6

Avots: Latvijas Jaunatne Nr.: 6 Datums: 23.01.1991 Tirāža: 150000"" can not be assigned to a declared number type with value 150000. Lappuse: 4 Virsraksts: Pretstraume Rubrika: Kultūras darbinieku domas Tēmas: BARIKĀDES, 1991 Barikādes, Preses nams, 1991 OMON (SUMV, SUV), omonieši, melnās beretes Nozares: Kultūra un māksla Politika Organizācijas: Mediji: Cilvēki: Anatolijs Deņisovs, Harijs Liepiņš, Pēteris Liepiņš, Gunārs Placēns, Armands Reinfelds, Ilze Rūdolfa, Mudīte Šneidere, Juris Toropins Vietas: Notikums: Gads: 1991

Patiesība ir klusa, spēcīga, uzvaroša. Varbūt tieši tādēļ mums tā nav jāizkliedz ar tādu pašu frekvenci, kā tiek pausti meli. Visa godīgā pasaule mūs saprot no pusvārda, un sev pašiem tālākgaitas izvēlē jau sen nekas nav jāieskaidro, jāiestāsta… "Labāk miris, nekā sarkans!" — kāds to uzrakstījis uz žoga, bet cik daudzi šo teikumu jau ir nodzīvojuši un vēl nodzīvos!… Iepriekšējo reizi iztaujātie melu pretstraumes veidotāji vēl nebija piedzīvojuši 20. janvāra vakaru, un es baidījos, ka atsevišķas noskaņas viņu sacītajā būtu citādas, ja… Bet šoreiz apkopotās domas liecina, ka bailes par žurnālista operativitāti, atspoguļojot to, kas cilvēkā ir mūžīgs, ir smieklīgas.

Pēteris Liepiņš, aktieris:

— Ja ideoloģiskie meli neietekmētu tik daudzus likteņus, varētu par tiem tikai pasmieties. Kaut gan, vienalga — smieties vajag noteikti vairāk nekā satraukties, jo meli taču ir netalantīgi. Ja mēs uzkāpjam uz skatuves un spēlējam netalantīgi, ja melojam, tad taču skatītāji to uzreiz atklāj. Tāpat arī dzīvē. Dažreiz ir palīdzējis izturēt tas, ka izliekamies noticam meliem. Nu gan ar šādu izlikšanos nebūs līdzēts, jo ir ļoti grūti savaldīties, zinot, ka melis var šaut, ar tanku braukt virsū, bet mēs varam tikai (tas nemaz nav tikai!) pacietīgi stāvēt vai sēdēt pie ugunskura, pat nolamāt viņus nevaram, jo tas nav kulturāli.

Stiprie nekad nebaidās atzīt savas kļūdas, bet viņi baidās. Tātad varam iedomāties, cik vāji viņi jūtas! Ja pat viņu ētikas komisijas priekšsēdētājam Deņisovam vajadzēja tik ļoti melot, tad neatliek nekas cits, kā vien izteikt līdzjūtību, pasmieties.

— Vai kāpt uz skatuves šajā laikā ir viegli?

— Grūti. Kā var spēlēt smieklus, ja ir skumji, ir bailes? Vienīgi palīdz apziņa, ka tu ar savu darbu zālē sēdošajiem cilvēkiem varbūt ļauj atpūsties no izmisuma un atgādini, ka dzīve neapstājas.

Šajā laikā jāturas kopā. Bēda mums visiem ir kopīga, bet, kad esi viens pats, tad šķiet, ka tā skar tikai tevi vien. Es no sava darba, no teātra vienmēr vislabāk esmu varējis atslēgties savā ģimenē. Tagad vēl jo vairāk palīdz ģimene. Varbūt tā ir recepte — būt ģimenē un iet cilvēkos?… Mēs ar Gunāru Placēnu, Mudīti Šneideri, Hariju Liepiņu aizbraucām uz Zaķusalu pie televīzijas torņa, domājām sniegt kādu aktiermākslas priekšnesumu, bet vienkārši izrunājāmies ar kārtīgiem lauku cilvēkiem, bijām kopā. Visspēcīgākā dramaturģija ir dzīvē, no turienes tā arī jāuzņem.

Juris Toropins, mākslinieks:

— Viss, kas noticis, pagaidām liekas tikai uvertīra.

— Vai šajā laikā tu vari arī gleznot?

— Jā, kad neesmu Vecrīgā. Bet vispār — mūsu emocijas šajā laikā nedrīkst būt izsmērētas, tām jābūt konkrētām.

Jaunajiem aktieriem Ilzei Rūdolfai un Armandam Reinfeldam nav gluži vienots ģimenes viedoklis. leviņa saplēsusi zīmējumu, kurā, llzesprāt, pēc meitas atstāsta spriežot, bijis, precīzs pašreizējā laikmeta atspoguļojums… Pati Ilze bilst, ka viņa, kaut arī zina, ka "Laiks" melo, un negrib uzkrāt sevī lieku satraukumu, tomēr katru vakaru cer — varbūt šoreiz kaut kas būs mainījies, visu laiku notiek patiesības "piegāde" Maskavai, nepārtraukti brauc mūsu cilvēki. Un tomēr — nekā! Tas gan tikai apstiprina, cik ļoti liela ir mūsu taisnība, ka no tās tā jābaidās.

— Tavas attiecības ar teātri tagad?

— Kad pēc Preses nama akcijas gāju garām tukšajiem avīžu kioskiem, man pēkšņi sāka likties, ka drīz tukši būs teātri, ka mans darbs nebūs vajadzīgs…

Un kaut kas līdzīgs ir noticis. Bet, kad dažiem cilvēkiem spēlējām "Trīs draugus", sajūta bija tāda, kā nekad agrāk. Vācija. Mīlestība. Cilvēku smiekli zālē, un pašai liekas, ka dzirdu tramvaju, kas ārpusē met līkumu gar teātri…

Manai paaudzei šie notikumi ir kā nežēlīga vēstures grāmata dzīvē. Pirmo reizi mūžā un tāpēc tik baigi, neticami.

Armands spriež, ka no melu purva "citādi domājošos" varētu malā izvest žurnālisti, ja profesionālāk strādātu, pēc "Laika" pa visiem kanāliem raidītu patieso informāciju, nejautātu intervējamiem, ko viņi gribētu teikt omoniešiem, labi zinādami, ka atbildes vienalga sadzirdēs tikai neapbruņoti latvieši, nepieļautu necienīgus izteicienus, piemēram, — "tas tur, Dīmanis" un citus… Mums jāierobežo sava patmīlība, jārod sevī, kultūrā spēks dot labvēlīgu enerģiju, jo naids pret naidu ne uz ko labu nevedīs. Nav runa par slepkavām, bet par tiem, kuri patiešām ir apmānīti, tiem, kuri šaubās, aizvainotajiem. Bieži skan aicinājumi lūgt Dievu par latviešu tautu, bet jālūdz par krieviem, baltkrieviem, ukraiņiem — par visiem.

Attiecībā uz darbu — jāstrādā! Jāstrādā, kamēr var apvienot iešanu uz barikādēm un uz teātri. Jācer: nepienāks tāds brīdis, kad būs jāiet tikai uz barikādēm. Par repertuāru gan nopietni jādomā. Varbūt jāspēlē komēdijas, jāpalīdz cilvēkiem izturēt, it kā jāspītē baigajiem notikumiem.

Atvainodamās gan ciklā "Pretstraume" iepriekšējā laikraksta numura iztaujātajiem, gan šoreiz — par viņu emocionālo, plašo domu ļoti saīsinātu atstāstu un avīzes tapšanas grūtību diktētām kļūdām, neloģismiem —

Genovefa Bērsone