175196

Vitālijs Teivāns

«Padomju Jaunatne», 1988. gada 14. jūnijs, Nr. 114

Avots: Padomju Jaunatne Nr.: 114 Datums: 14.06.1988 Tirāža: 220700"" can not be assigned to a declared number type with value 220700. Lappuse: 2 Virsraksts: Ticu darbam, ko daru Papild­virsraksts: Jaunajai paaudzei jāzina par mūsu pārliecību, šaubām un domstarpībām Rubrika: Tēmas: Migrācija Radošo savienību plēnums 1988. gada 1. un 2. jūnijā Republikas saimnieciskais aprēķins Nozares: Politika Tautsaimniecība Organizācijas: Mediji: «Izvestija» «Kommuņist» «Padomju Jaunatne», laikraksts «Padomju Latvijas Komunists» Cilvēki: Janīna Āboliņa, Alfrēds Čepānis, Aleksandrs Drīzulis, Mečislavs Dubra, Ivans Hohļenko, Nelija Janaus, Vilnis Kazaks, Arnolds Klaucēns, M. Ļemeševs, Jānis Peters, Ojārs Potreki, Boriss Pugo, Alfrēds Rubiks, Tamāra Savicka, Jānis Stradiņš, Austra Štrauberga, Imants Ziedonis Vietas: Rīga Notikums: Radošo Savienību Plēnums 1. un 2. jūnijā, 1988 Gads:

Vispirms atļaujiet teikt paldies radošo savienību valdēm no partijas darbinieku puses par iespēju būt kopā ar inteliģenci šajā nozīmīgajā saiešanā. Tās divas dienas man bija izzināšanas un jaunu atziņu brīži.

Domāju, ka neviens nebūs pret to, ka kultūrai un līdz ar to radošajai inteliģencei ir liela ietekme uz cilvēci. Jūs esat, labā nozīmē, mūsu siržu lauzēji, dvēseļu saimnieki. Un ne tikai esat — bijāt un būsit. Cik tā ir liela atbildības nasta! Tā prasa domu un rezolūciju apsvērtību, skaidrību, humānismu un drosmi.

Atzīstos, ka gribējās izteikties jau plēnuma gaitā. It sevišķi tā otrajā dienā. Atturēja doma, ka varu iztraucēt tik grūti savākto ansambli, turklāt nebija līdzi «mājas sagataves», kurās vīdētu ilgi pārdomāta asprātība, bija jaušams arī laika trūkums.

Nav vienāda mana nostāja pret visu tur notikušo, tāpat kā viengabalaina nebija arī šī sanāksme.

Kas patika?

Patika daudzu runātāju jau agrāk zināmā patstāvīguma un pamatīguma apliecinājums, citu agrāk izteikto atziņu loģiskā attīstība. Viņos es neredzēju sensāciju meklētājus, bet iesāktās cīņas turpinātājus. Es saprotu akadēmiķi A. Drīzuli, ekonomistu M. Ļemeševu, dizaineru V. Kazāku, dzejnieku J. Peteru, partijas darbiniekus O. Potreki un B. Pugo, akadēmiķi J. Stradiņu, dzejnieku I. Ziedoni. Ar viņiem es solidarizējos.

Esmu gatavs, ja tā var teikt, parakstīties par lielāko tiesu izklāstīto domu pareizību republikas ekonomikas un kultūras patstāvības nostiprināšanas jautājumos. Ticu, ka tās nav atsevišķu cilvēku vai arodu pārstāvju personiskās ambīcijas, bet apdomāti secinājumi un cildeni meklējumi tautas labad, pārbūves procesa veicināšanā. Piekrītu lielai daļai vērtējumu par attiecīgajiem pagātnes periodiem un to atsevišķām personām. Speciālistiem būtu jāturpina izzināšanas process, lai republikas darbaļaudis būtu pasargāti no vērtējumu kļūdām vai noklusēšanas.

Šaubas…

Par partijas un padomju darbinieku negatīvās uztveres absolutizāciju. Dažbrīd tā aizgājusi līdz netaisniem apzīmējumiem.

Tā ir izveidojies, ka partijas darbiniekus pēc iepriekšējās darbības relatīvi var sadalīt trijās grupās (tas nav nekāds zinātnisks pamatojums, bet tikai personisks viedoklis). Pirmie — tie skaļie, «neērtie», nevienaldzīgie, kuri jau «tad» droši izteica savu pārliecību, savas idejas, būtībā saskanīgas ar šodienas nodomiem (viņu skaits ir samērā liels). Otrie — tie akurātie, kuri mācēja pildīt pienākumus «no ... līdz» un uzticīgi gaidīt savu nākamo pakāpienu. Trešie — tie funkcionāri, kuri godīgi apzinājās, ka savu dzīvi nesaistīs ar ilgu darbu partijas orgānos. Tie, kuri gribētu būt tālāk no šis «mainīgās» atbildības, no mazās ierēdņa algas un labprāt strādātu jebkurā tautsaimniecības iecirknī (starp citu šī parādība biežāk sastopama latviešu tautības ļaudīs).

Es cienu un atzīstu pirmos un viņu vidū tos, kurus pietiekami labi pazīstu: A. Čepāni, I. Hohlenko, A. Klaucēnu (jā, jā, biedri žurnālisti!), T. Savicku (nupat citā darbā), A. Štaubergu, N. Janaus.

Daļa apvienotā plēnuma dalībnieku pilnīgi pareizi runāja par rūpniecības uzbrukumu Rīgai un migrācijas regulēšanas nepieciešamību. Vienīgi žēl, ka runātāji to izklāstīja kā jaunu, agrāk neviena necilātu problēmu un arī nerisinātu. Te jāmin Rīgas padomju vadošie darbinieki, sākumā Jānis Āboliņš, Mečeslavs Dubra, pēcāk Alfrēds Rubiks, kuri nopamatoja ražošanas nozaru un teritoriālo pretrunu esamību pilsētā, darba resursu apmaksas un reģionālo ekonomisko normatīvu vajadzību un izcīnīja to ieviešanu gan republikas, gan Savienības orgānos. Kā dokumentālus apliecinājumus var nosaukt kaut vai žurnāla «Padomju Latvijas Komunists» 1984. gada 6. numura, laikraksta «Izvestija» 1985. gada 5. septembra numura, žurnāla «Kommuņist» 1987. gada 14. numura rakstus. To nesaku, lai kādu mēģinātu attaisnot (pēc tā vajadzības nav), bet lai izteicienos tomēr dominētu objektivitāte un kāds nesāktu «gudrot velosipēdu». Darbs jāturpina, jo objektīvs ir fakts, ka daudzas ekonomikas, sociālās sfēras, demogrāfijas problēmas palikušas neatrisinātas. Risināšana jāveic daudz intensīvāk un drošāk.

Divu dienu laikā ir uzbūvēts negāciju mūris, bez jebkādas secības sakārta problēmu virtene. Nav atrasts risinājuma vadošais posms, kā to darīja īsti revolucionāri un dara jebkurš mērķtiecīgs cilvēks Vienu variantu es gribētu piedāvāt. Runājot par Latvijas teritorijas attīstību, neviļus tā tiek sadalīta divās neatkarīgās vidēs, t. i., Rīga un republika. Nevaru tam pretoties, ņemot vērā to, ka Latvijas ainavu un raksturīgo sadzīves saturu mēs parasti meklējam lauku sētā vai mazpilsētā. Un tas ir ne tikai izjūtu jautājums, tas ir ekonomisks jautājums, šoreiz domāju par mazpilsētu likteni. Tur redzu to vājo attīstības posmu, ko nostiprinot, atjaunojot, varētu sākt risināt daudzas problēmas, par kurām tika spriests. Proti, jāveic revīzija ražotājspēku izvietošanai republikā ar mērķi — noteikt, kuras ražotnes var un vajag slēgt un kuras jārekonstruē. Varu droši sacīt, ka uzmanības centrā pirmkārt nokļūs Rīgas uzņēmumi. No tām ražotnēm (protams, nelielām), kas tomēr paliks rekonstrukcijas sarakstā, ir jāatbrīvo Rīga un pa mazumam jāatdod mazpilsētām. Ne jau vienkārši atdot, bet ar ciema kukuli līdzi — ar resursiem, komunikāciju un sociālās infrastruktūras pilnveidošanai, lai varētu saglabāt, atdzīvināt tur vēl esošos kultūras, arhitektūras un vēstures objektus. To var izdarīt, nepalielinot un akumulējot dažādu nozaru jau agrāk paredzētos kapitālieguldījumus Pildot šādu programmu, varētu stipri mazināt rūpniecisko koncentrāciju Rīgā, veicināt to ģimeņu brīvprātīgu migrāciju no galvaspilsētas, kam ir slikti sadzīves apstākļi vai citi iemesli, tādējādi nodrošinot mūsu mazpilsētas ar darba spēku un ekonomiskām garantijām. Zinot to, ka tehniskais progress, saimnieciskais aprēķins un reģionālie ekonomiskie normatīvi dos iespēju samazināt darba vietas, var droši teikt, ka tieši iekšējā (nevis ārējā) migrācija ir spējīga piesātināt tautsaimniecību ar darba resursiem. Protams, risinot šo problēmu kopumu, nedrīkst pieļaut pārmērības. To ievērojot, uzlabotos gan Rīgas pilsētas infrastruktūra, gan daudzu cilvēku dzīves apstākļi un, galvenais, tiktu saglabāts Latvijas dārgums — mazpilsēta. To jau gaida Aizpute. Eleja, Ērgļi, Jaunjelgava, Malta, Rūjiena, Viesīte, Viļaka un citas vietas. Lai šo ierosmi izspriestu līdz galam, būtu vajadzīga darba grupa ar ekonomistu, demogrāfu un arhitektu klātbūtni. Tas ir mans pirmais priekšlikums.

Otrais. Visvisādu noliegumu noskaņojums plēnumā, akmeņu pārmešana kaimiņu dārzā galīgi aizēnoja praktiskās ievirzes un pašvērtēšanas garu. «Ko tad mēs esam darījuši šajos visos noliedzamajos periodos?» «Vai tad visa tā «produkcija», ko mēs devām tautai, bija vajadzīga?» Ir jāatzīst, ka tur bija pietiekami daudz lieka, neizteiksmīga un viltota. Ko atbildības sajūta liek darīt šodien, ņemot vērā plēnumā minēto zemo kultūras līmeni? Atbildot uz šiem jautājumiem, rodas tikai viens priekšlikums — katram taisnīgi jāizvērtē savs ieguldījums republikas iedzīvotāju garīgajā izaugsmē. Un ne tikai jāizvērtē. Godīgi jāpaziņo par savu atteikšanos no goda nosaukumiem un saņemtajiem honorāriem par tukšiem, bezsatura darbiem. Tā būtu šā plēnuma praktiskā ievirze, inteliģences pārstāvju pilsoniskuma izpausme.

Protams, to nav viegli izdarīt cilvēkam vienatnē ar sevi. Tāpēc te varētu palīdzēt arī kolēģi. Nodibinot darba grupu vai komisiju ar strādnieku, zemniecības un zinātnes pārstāvju pieaicināšanu, varētu apspriest katra kultūras darbinieka devumu un tad izvērtēt, kam tad būtu jāatsakās no nenopelnītā goda. Tā būtu kaut daļēja parādu nolīdzināšana tautai.

Trešais priekšlikums. Darba kolektīvi ar interesi sekoja plēnuma gaitai un vēlas zināt tā rezultātus. Publikācijas — tā tomēr ir neklātienes saskarsme ar ļaudīm. Vajadzētu rīkot plēnuma dalībnieku tikšanos ar darba cilvēkiem, izklāstīt viņiem savu viedokli un vēlreiz kopā pārrunāt to. Tikai kopība, tikai labestība, tikai principialitāte var būt par pamatu pārbūves mērķu īstenošanai. Tad mēs vienmēr un visur varēsim ar pārliecību teikt, ka mūsu zemē — Padomju Latvijā dzīvo gudri un godīgi, draudzīgi ar citām tautām un pašcieņas pilni, strādīgi un radoši cilvēki.

Visbeidzot, kāpēc es, partijas darbinieks, savas domas uzticēju publicēt «Padomju Jaunatnei»? Tāpēc, ka tas ir manu bērnu, komjauniešu, mīļākais izdevums, tāpēc, ka jaunajai paaudzei jāzina par mūsu pārliecību, šaubām un domstarpībām, tāpēc, ka tieši pirms desmit gadiem, būdams vēl komjaunatnes darbinieks, šā laikraksta slejās teicu: «Ticu darbam, ko daru.»

Es ticu darbam, ko šodien daru!

V. TEIVĀNS,

LKP Rīgas pilsētas

Ļeņingradas rajona komitejas

pirmais sekretārs