227900

Uldis Ozoliņš

Latviešu trimdas loma Latvijas neatkarības idejas uzturēšanā (2011)

Avots: Latviešu trimdas loma Latvijas neatkarības idejas uzturēšanā (2011) Datums: 27.10.2011 Virsraksts: Vitlams, Rodze un Austrālija Baltijas valstu inkorporēšanas Padomju Savienībā atzīšanā Autors: Uldis Ozoliņš Tēmas: Katoļu baznīca Nozares: Politika Reliģija, baznīca Organizācijas: Mediji: Cilvēki: Vietas: Notikums: Gads:

Uldis Ozoliņš ir politisko zinātņu pasniedzējs La Trobe Universitātē Melburnā, kā arī tulkošanas teorijas un prakses pasniedzējs Rietumsidnejas Universitātē (University of Western Sydney), Austrālijā. Vairākās universitātēs Austrālijā bijis mācībspēks dažādās disciplīnās: politiskās un sabiedriskās zinātnēs, pedagoģijā, tulkošanā u. c., Latvijā pasniedzis vieslekcijas Latvijas Universitātē, Rīgas Tehniskajā universitātē un Kultūras akadēmijā. Galvenais pētniecības virziens — valodas politika Baltijā, par ko ir vairākas starptautiskas publikācijas. Strādā arī par konsultantu valodas un tulkošanas jautājumos.

Notikumi 1974. gadā, kad Austrālijas valdība uz neilgu laiku mainīja savu politiku un atzina Baltijas valstu inkorporēšanu Padomju Savienībā un veiksmīgs politiskais spiediens vēlāk lika to atcelt, ir jau bieži komentēti un ieguvuši gandrīz vai leģendāru statusu, rādot, kā Baltijas politiskā ietekme Rietumvalstīs spēja mainīt kļūdīgo politiku.

Šajā rakstā aplūkoti mazāk iztirzāti jautājumi par šiem notikumiem — par Gofa Vitlama (Gough Whitlam) un viņa valdības motivāciju šīs pārmaiņas īstenošanā un par to, cik daudz Vitlams zināja par Baltijas iebraucēju politiku Austrālijā un ko viņš par to domāja.

Ne 1974. gadā, ne arī vēlāk Vitlama valdības rīkojums netika precīzi izskaidrots, bet šā soļa pamatojumu varam atšifrēt no vairāku aculiecinieku stāstītā, kuros minēti šādi skaidrojumi:

• Austrālijas Ārlietu ministrija ar šādu rīcību, kam piedēvēja gandrīz tikai administratīvu raksturu, cerēja gūt tikai pozitīvu iznākumu, jo inkorporēšanas neatzīšana de iure nozīmēja, ka Austrālijas diplomāti nedrīkstēja braukt uz Baltijas valstīm un nevarēja sniegt nekādus konsulāros pakalpojumus Austrālijas pilsoņiem, kuri tur nonākuši;
• jēdzienu de facto un de iure atšķirība attiecībā uz Padomju Savienības okupētajām valstīm bija kļuvusi nelietderīga, un Austrālijas ārpolitikai bija jāpārslēdzas vairāk uz reālo, nevis aukstā kara simbolisko politiku — šādu nostāju Vitlams pauda, vēl būdams opozīcijas vadītājs, viesojoties tolaik neatzītajā Sarkanajā Ķīnā pirms ASV Valsts sekretāra Kisindžera un ASV prezidents Niksona vizītes šajā valstī, un Vitlama valdības laikā Austrālija ātri atzina Sarkano Ķīnu kā vienīgo Ķīnu;
• pirms lēmuma atzīt Baltijas inkorporēšanu Padomju Savienībā de iure Austrālija par šo iecerēto lēmumu bija aptaujājusi savus galvenos sabiedrotos, un neviens sabiedrotais, kas publiski gan neatzina šādu inkorporēšanu, neiebilda. Bijušais diplomāts un dedzīgs Vitlama politikas aizstāvis Alans Renūfs atceras: «Pirms lēmuma valdība konsultējās ar Austrālijas sabiedrotajiem, ieskaitot Ameriku, taču neviens neizrādīja bažas un pat interesi. Kad Jaunzēlande sekoja Austrālijai, arī tur nebija reakcijas pat no opozīcijas puses»;
• šādu situāciju var skaidrot ar détente gaisotni, kas 1974. gadā jau bija iesakņojusies Rietumu un Padomju Savienības attiecībās un kas vainagojās ar Eiropas Drošības un sadarbības apspriedi Helsinkos 1975. gadā.

Renūfs un citi aculiecinieki arī minējuši, ka vienīgie brīdinājumi par šādu rīcību un vienīgā īstā kritika bija saistībā ar Austrālijas iekšpolitiku, kad baltiešu protesti ieguva stipru atbalstu no toreiz opozīcijā nokļuvušās Liberāļu partijas, kas atbalstīja Baltijas kopienu un izmantoja šo notikumu, lai kāpinātu savu kritiku par Vitlama valdību un viņu attiecībām ar Padomju Savienību:

«Šis lēmums noveda pie Austrālijā dzīvojošo baltiešu emocionāla uzliesmojuma. Pamatojoties uz to, Liberāļu un viņa koalīcijas partneri Nacionālā laucinieku (National Country) partija apsūdzēja valdību par PSRS atbalstīšanu un iecietību pret komunismu.»

Renūfs nepiekrīt bieži izteiktajai kritikai par Vitlamu un viņa tuvošanos un izpatikšanu Padomju Savienībai, uzsverot, ka Vitlama valdībai bija pavisam reāls skatījums uz Padomju Savienību.

Vitlama valdības lēmumam bijuši arī citi izskaidrojumi. Vairāki komentētāji ir uzsvēruši, ka Vitlamam bija milzīga interese par ārpolitiku un viņa ārpolitikas centieni, kas īstenoti, viņam esot Ministru prezidenta amatā, Austrālijai deva vairākus jaunus pagriezienus politikā (piemēram, sakarā ar Ķīnu), ko arī turpināja nākamās valdības; turpretim iekšpolitikā Vitlama valdībai grūtības radīja tas, ka viņiem nebija vairākuma Austrālijas augšpalātā (Senātā) un Vitlams ārlietās spēja rīkoties daudz dinamiskāk nekā iekšpolitikā. Vitlama galvenais biogrāfs Greiems Freudenbergs (Graham Freudenberg) uzskata, ka tieši Vitlama tuvās saistības ar ārlietām un ar Ārlietu ministriju noveda viņu nepatikšanās. Freudenbergs raksta:

«Šo tuvo personīgo attieksmi es arī uzskatu par svarīgāko iemeslu tam, kāpēc Vitlams 1974. gadā piekrita Ārlietu ministrijas ieteikumam atzīt de iure Baltijas valstu inkorporēšanu Padomju Savienībā. Šis bija klasisks piemērs tam, ka, ja nav nepieciešams ko darīt, ir nepieciešams to nedarīt. Tomēr tajā laikā jebkura šā lēmuma kritika saistījās tikai ar iekšpolitiku. Ministrijai šis solis bija pievilcīgs kā saprotams pienesums détente; tas bija pievilcīgs arī Vitlamam pašam, jo pieveica liekulību.»

Ārlietu ministrijas acīs šī atzīšana bija kļuvusi teju nepieciešama kā saprotama daļa no détente, bet šajā gadījumā ne Ārlietu ministrija, ne citi padomdevēji nespēja saredzēt, kādas iekšpolitikas sekas tā izraisīs.

Šie materiāli vērš uzmanību arī uz to, kāpēc neviens Austrālijas sabiedrotais (vismaz ASV un Lielbritānija) neizteica bažas par šādu Austrālijas soli. Vai tas norāda uz mazāk pārliecinošu Rietumu sabiedroto atbalstu Baltijas valstu idejai nekā šo sabiedroto publiskās deklarācijas? Renūfs Helsinku konferencē pieņemtos lēmumus uzskata par apstiprinājumu Vitlama valdības politikai:

«Vēlāk, līdz ar Helsinku konferences rezolūcijām, visas ziemeļu puslodes Rietumu varas pamatā pieņēma tādu pašu viedokli, bet šo pavērsienu tomēr ignorēja liberāļu koalīcija.»

Pārliecība, ka Rietumu sabiedrotie Baltijas intereses neuzskata par prioritāti, pieauga pretrunīgajā Helsinku konferencē un tās sekās: par spīti baltiešu sludinātajai ticībai, ka «Helsinkos mēs nezaudējām», EDSA lēmums atteikties no vardarbīgajām izmaiņām Eiropas robežās nāca kā trieciens baltiešu interesēm.

Ja Vitlama valdības 1974. gada lēmuma motivācija būtu tik pašsaprotama un tolaik kaut cik pieņemama, diezin vai Vitlams pats nekad, pat savos visietilpīgākajos sacerējumos, kurus publicēja pēc Ministru prezidenta amata atstāšanas, ne reizi nebūtu to pieminējis. Viņa izsmeļošajā grāmatā The Whitlam Government (1985), kurā 700 lappusēs ārkārtīgi sīkumaini iztirzāti visi valdības panākumi un cīņas, Baltijas jautājums nav pieminēts ne reizi, un arī Padomju Savienība tikai retos gadījumos — izņemot pirmās vēsturiskās nodaļas par Austrālijas politiku pirms 1972. gada, kad ievēlēja Vitlama valdību.

Bet Vitlamam bija sakari ar baltiešiem un viņš bija izjutis viņu politisko nostāju jau 1966. gada federālajās vēlēšanās, sešus gadus pirms viņa nākšanas pie varas. Toreiz Verivas (Werriwa) iecirknī Sidnejas rietumu strādnieku rajonā Vitlama oponente no toreiz valdošās Liberāļu partijas bija pazīstama latviešu politikas aktīviste un dzejniece Elga Rodze-Ķīsele (vēlēšanās viņa lietoja vārdu Elga Rodze). Vitlams, kurš jau ilgus gadus bija bijis Verivas pārstāvis, baudīja milzīgu pārsvaru šajā iecirknī, un nebija iedomājams, ka viņa vietu varētu traucēt jebkāds opozīcijas kandidāts.

1966. gads Austrālijas Strādnieku partijai (Australian Labor Party — ALP), kuras parlamentārā vadītāja vietnieks bija Vitlams, bija smags un liktenīgs. No 60. gadu sākuma Austrālija kopā ar sabiedroto ASV bija iesaistījusies Vjetnamas karā, un tas ALP nostādīja grūtā situācijā, jo vairākums viņa deputātu bija pret šādu iejaukšanos, bet Vjetnamas karu ar ievērojamiem panākumiem atbalstīja stipri pretkomunistiskā Liberāļu valdība, pārmetot ALP nodevību. ALP arī neveicās ar vadību — ar novecojošo vadītāju Arturu Kalvelu (Arthur Calwell), turpretim Liberāļu partijas ilggadējais vadītājs Roberts Menziss (Robert Menzies) 1966. gada sākumā bija atkāpies par labu jaunajam un spējīgajam līderim Haroldam Holtam (Harold Holt), arī bijušajam imigrācijas ministram, kurš vēlēšanās viegli uzveica Kalvela opozīciju, saņemot vairāk nekā 3% uzlabojumu atbalstā, bet ALP 124 mandātu Pārstāvju palātā zaudēja 9 vietas (1966. gada vēlēšanās liberāļu koalīcija ieguva 82 mandātus — tieši divreiz vairāk nekā ALP).

1966. gadā Verivas iecirknī Vitlams gan atkal tika ievēlēts, tomēr vēlēšanās bija vairāki pārsteigumi. Vitlama īpatsvars balsošanā krita par 3,1%. Tas gan nebija pārsteigums, jo ALP kandidāti gandrīz vai visos iecirkņos piedzīvoja šādu kritumu, bet zīmīgi, ka arī liberāļu kandidāte Rodze zaudēja īpatsvaru vēlēšanās — par 0,7%. Pēc šā raksta autora pētījumiem, šis bija vienīgais iecirknis visā Austrālijā, kurā Liberāļu partija (vai viņu koalīcijas sabiedrotā — laucinieku National Country Party) cieta šādu kritienu. 1963. un 1966. gada rezultāti salīdzināti 1. tabulā.

1. tabula. 1963. un 1966. gada vēlēšanu rezultāti Verivas iecirknī

Partija	1963	1966
ALP	58,1%	55%
Liberāļu partija	37,3%	36,6%
Demokrātikā strādnieku partija	4,6%	3,1%
Komunistu partija	–	5,3%

Otra šo vēlēšanu īpatnība: komunistu kandidāts, kas nekandidēja 1963. gadā, 1966. gadā Verivas iecirknī ieguva 5% no balsīm, kas ir daudz lielāks procents, nekā vājā Austrālijas komunistu partija caurmērā saņēma savās parasti retajās piedalīšanās reizēs vēlēšanās. Nevienā citā iecirknī viņam tādu panākumu nebija. Sakarā ar to, ka Vitlamam nekad nedraudēja neievēlēšana, prese par šo iecirkni izrādīja maz intereses, taču Verivas vēlētāji acīmredzot bija reaģējuši uz vietējiem notikumiem un kandidātiem. Vēl jāpiemin, ka Demokrātiskā strādnieku partija (Democratic Labor Party — DLP), kas arī piedalījās vēlēšanās šajā iecirknī, radās 20. gadsimta 50. gados, kad ALP sašķēlās un partijas stingri pretkomuniskais katoļu spārns dibināja savu — DLP partiju, kura arī bieži pievilka austrumeiropiešu pretkomunistus. Ir zīmīgi, ka arī šī pretkomunistu partija 1966. gadā salīdzinājumā ar 1963. gadu zaudēja balsis par 1,5%. Nākamajās — 1969. gada — vēlēšanās Komunistu partija ieguva tikai 0,7% balsu, kas tuvāk atspoguļo viņu vēsturisko veiksmi Austrālijas vēlēšanās.

Elga Rodze tupmākajās vēlēšanās nekandidēja. Viņas politika bija izteikti pretkomunistiska, un Vjetnamas karš un ALP nosliece to atbalstīt, kā arī cita ALP toreizējā politika 1966. gadā deva treknu fonu viņai uzstāties. Ja nesen Latvijā Aivars Ozoliņš varēja dēvēt PCTVL deputāti Ždanoku par «impērijas plintnieci», tad nav grūti tāpat dēvēt Rodzi par «pretkomunistisku plintnieci»; tas, ka Komunistu partija arī ieguva 5%, rāda, ka reakcija pret Rodzi bija stipra, un ir grūti iedomāties, ka Vitlams arī nebūtu jutis pretkomunistiskos pārmetumus. Lai gan Rodze sarunās ar Tālavu Jundzi teikusi, ka publiskās satikšanās reizēs Vitlams pret viņu vienmēr bijis pieklājīgs un korekts (raksturīga Vitlama nostāja pret visiem publiskajā dzīvē), šā raksta autors uzskata, ka Rodzes bruņnieciskais pretkomunistiskums ne tikai izraisīja neparastu atbalstu Komunistu partijai, bet arī palīdzēja pārliecināt Vitlamu, ka baltiešu politika vienmēr būs pret viņu un tur nav vērts meklēt simpātijas, un politiski ALP neko nezaudētu, ja arī atzītu Baltijas valstu inkorporēšanu Padomju Savienībā, jo baltieši nekad nebalsotu par ALP, vienalga kāda būtu tās politika.

Šāds secinājums izriet nevis no Vitlama izteikumiem (jo Vitlams nekad nav publiski rakstījis par Baltijas jautājumu), bet gan no citiem aculieciniekiem, kas norāda ne tikai uz Vitlama nepatiku, bet — precīzāk — uz niknumu pret baltiešiem. Ar šādu niknumu pasaule visspilgtāk iepazinās no bijušā Vitlama valdības ministra Klaida Kamerona (Clyde Cameron) rakstītā par notikumu valdības kabineta sēdē 1975. gadā, kad ārlietu ministrs Donalds Vilesijs (Donald Willessee) mēģināja pārliecināt Vitlamu par vajadzību pieņemt vjetnamiešu bēgļus:

«Vilesijs bija līdzjūtīgs cilveks, kam bija vainas sajūta par valdības šķietamo nerūpēšanos par tiem vjetnamiešiem, kas bija iejaukti nepareizā pusē pilsoņkarā, kurš tagad pēkšņi tuvojās beigām. [..] Viņš vēlējās, lai Vitlams atzīst šo kara realitāti un atvieglina ierobežojumus, kuriem bija pakļauti citi imigranti.

Vitlams atteicās tam piekrist, un es viņu atbalstīju, sacīdams, ka es nesaredzu iemeslu, kāpēc mums japieļauj risks atvērt durvis kara noziedzniekiem. Bet Vilesijs pretojās, ka tas nav viņa ieteikums, un stūrgalvīgi neatlaidās no savas cīņas par to, ko uzskatīja par humānu pieeju. Beidzot Vitlams izslēja zodu, sakoda zobus un bauroja: «Es neļaušu simtiem nolādētu vjetnamiešu baltiešu [fucking Vietnamese Balts] ienākt šajā zemē ar savu reliģisko un politisko ienaidu pret mums.» Nabaga Dons lūgdamies vērsās manā virzienā, lai viņu atbalstītu, bet es atbildēju: «Nē, čom, piedod, bet šai lietā es piekrītu Gofam [Vitlamam].»

Ir vērts vēl pievērsties stāstam par Vitlamu un viņa «nolādētajiem vjetnamiešiem», kur Vitlama izteikumi spēj pārsteigt vairāk nekā viņa izvairīšanās kaut ko rakstīt par baltiešiem. Vitlama valdība nāca pie varas brīdī, kad Austrālija jau bija atsaukusi savu karaspēku no Vjetnamas (to būtu paveicis arī Vitlams, ja tas jau nebūtu izdarīts), bet Vitlama valdības laikā no 1972. līdz 1975. gadam Vjetnamai joprojām bija svarīga vieta starptautiskajā politikā. Saigonas krišana un Ziemeļvjetnamas uzvara 1975. gadā — līdzīgi Padomju Savienības iebrukšana Austrumeiropā pirms 30 gadiem — izraisīja lielus bēgļu plūdus no Vjetnamas. Dīvaini, ka pats Vitlams savās grāmatās nepiemin ne tālaika Vjetnamas bēgļus, par kuriem viņš tik sulīgi izteicās, ne arī kādas diplomātiskas vai citādas saistības ar Vjetnamas jautājumiem. Ja arī attiecībā uz baltiešu jautājumu varētu pieņemt, ka tas ir pārāk sīks, lai iegūtu plašāku uzmanību, Vjetnamas pilnīga ignorēšana, rakstot par šo laiku, ārkārtīgi spēcīgi parāda Vitlama nostāju pret antikomunistu elementiem Austrālijas dzīvē un plašākā pasaules mērogā.

Jāvērš uzmanība arī uz ļoti skaļo un plašo opozīciju inkorporēšanas atzīšanai 1974.–1975. gadā, ko, kā norādīja Renūfs, ļoti izmantoja liberāļu opozīcija, radot plašu pretkomunistisko kustību pret Vitlama valdību. Liberāļu valdība Malkoma Freizera (Malcolm Fraser) vadībā, nākot pie varas 1975. gada decembrī, atcēla Vitlama lēmumu.

Joprojām ir atklāts jautājums, cik daudz šādu nostāju veidoja Vitlama vispārējie politiskie uzskati pret zināmām pretkomunistu tautībām (lielākoties tādām, kas nostājās pret ALP) un cik — tādi gadījumi kā Verivas vēlēšanas, kurās Vitlams varēja patiesi noticēt, ka baltiešu opozīcija pret viņu ir tik pamatīga un neatgriezeniska, ka viņam nav ko zaudēt, vienalga kādus soļus viņš spertu. Baltiešu opozīcija pret inkorporēšanas atzīšanu tikai pierādīja to nelokāmo stāju pret ALP.

ALP maina savu politiku

To, cik maldīgi Vitlams bija uztvēris Baltijas kopienu, pamazām tapa zināms laikā, kad 1975. gada kaislības nedaudz norima. 1977. gadā šā raksta autoram gadījās piedalīties kādās mājas viesībās, kur vairāki pazīstami latviešu sabiedrības locekļi runāja par Vitlama politiku. Visekspansīvākais šajās sarunās bija cilvēks, kurš ilgus gadus bija strādājis kādā no Austrālijas vislielākajām privātajām raktuvju un metāla ražošanas kompānijām, — viņš parastā konservatīvā veidā nolamāja Vitlama politiku un tad retoriski vaicāja, kurš domājošs cilvēks gan jebkad būtu balsojis par Vitlama valdību (pirms inkorporēšanas atzīšanas Vitlams uzvarēja divās vēlēšanās — 1972. un 1974. gadā). Bet retoriskajam jautājumam bija negaidītas sekas: cits pēc cita vairāki klātesošie mierīga pateica, ka viņi bija balsojuši par Vitlamu 1972. vai 1974. gadā. Šī atzīšanās ne tikai pilnīgi šokēja konservatīvo runātāju, bet arī lika domāt, ka Baltijas kopiena, kaut noteikti pārsvarā konservatīvi noskaņota, vairs nebija tik vienpusīga savos politiskajos uzskatos. Daudzi savulaik bija balsojuši par populāro Vitlamu, kurš pēc 23 gadus ilgās Liberāļu partijas valdīšanas Austrālijas politikā ieviesa daudz ko jaunu.

Šo gadījumu atstāstīju arī vietējā latviešu etniskā radio programmā (publiski finansēts etniskais radio, kurā varēja uzstāties dažādas iebraucēju grupas dažādās valodās, bija tikai viens no Vitlama valdības jaunumiem, ko dažādos veidos līdz mūsdienām turpinājušas arī visas nākamās Austrālijas valdības). Gadījās, ka vēlāk šajā radiostacijā latviešu programmā viesojās toreizējais ALP opozīcijas vadītājs Vitlama pēctecis Bils Heidens (Bill Hayden) un ar interesi noklausījās, kā dalībnieki apspēlēja šo kadru, par ko kurš bija balsojis Vitlama laikā. 1978. gada 17. novembrī valsts svētku sarīkojumā Melburnas Latviešu namā Heidens pasludināja, ka ALP ir mainījusi savu nostāju Baltijas inkorporēšanas jautājumā un atgriežas pie iepriekšējās politikas — to neatzīt. Džons Naits (John Knight) pamatoti raksta, ka šāda maiņa nebija iespējama, kamēr Vitlams bija vadībā, kaut arī vairāki ALP parlamentārieši atbalstīja baltiešu prasības. Kad Baltijas valstis atguva savu neatkarību de facto 1991. gadā, toreizējā valdībā arī bija ALP un Heidena pēcteči ātri atzina Baltijas neatkarību. Kopš tā laika visas Austrālijas valdības no jebkuras partijas savu iespēju robežās ir atbalstījušas Baltijas valstis.

Avoti

• Bell C. Ethnic minorites and Australia\'s relations with the world // Ethnic Minorites and Australian Foreign Policy. C. Bell (ed.). Canberra: Australian National University, 1983.
• Cameron C. China, Communisim and Coca-Cola. Melbourne: Hill of Content, 1982.
• Dunsdorfs E. The Baltic Dilemma. New York: Robert Speller & Sons, 1975.
• Freudenberg G. Aspects of Foreign Policy // Whitlam Revisited: Policy Development, Policies and Outcomes. H. Emy et al. (ed.). Sydney: Pluto Press, 1979.
• Knight J. The Baltic States: Foreign Policy and Domestic Response // The Australian Journal of Politics and History, v. XXV, No. 1, 1979.
• Renouf A. The Frightened Country. South Melbourne: Macmillan, 1979.
• Renouf A. Malcolm Fraser and Australian Foreign Policy. Sydney: Australian Professional Publications, 1986.
• Vitlam G. The Whitlam Government. Ringwood, Victoria, Australia: Penguin, 1985.