936359

Alberts Ante, Jānis Baltauss, A. Bitīteu.c.

«Padomju Jaunatne», 1988. gada 12. janvāris, Nr. 7

Avots: Padomju Jaunatne Nr.: 7 Datums: 12.01.1988 Tirāža: 220700"" can not be assigned to a declared number type with value 220700. Lappuse: 4 Virsraksts: a.k. 4, V. Lāča Latvijas PSR Valsts bibliotēka Rubrika: a.k. 4, Rīga — 81, Balasta dambī 3, «Padomju Jaunatnei» Tēmas: Anatolija Gorbunova politiskā darbība Latvijas Nacionālā bibliotēka - V. Lāča Latvijas PSR Valsts bibliotēka Rīgas jaunā koncertzāle Nozares: Kultūra un māksla Organizācijas: Latvijas Kultūras fonds Latvijas PSR Televīzijas un radioraidījumu komiteja Mediji: «Padomju Jaunatne», laikraksts Cilvēki: A. Apinis, Anatolijs Gorbunovs, Inta Lehmusa, Dmitrijs Ļihačovs, Valentīns Maculevičs, Jānis Rainis, Ojārs Rubenis, Alfrēds Rubiks Vietas: Kazahija, Limbaži, Ogre, Rīga, Valmiera Notikums: Latvijas  TV raidījums «Risinājumu meklējot» par V. Lāča LPSR Valsts bibliotēkas grāmatu likteni Latvijas PSR Ministru Padomes lēmums par V. Lāča Latvijas PSR Valsts bibliotēku Gads: 1987, 1988

Uz galda gulst vēstules. Satraukums. Paraksti, paraksti un paraksti. Jāglābj V. Lāča Latvijas PSR Valsts bibliotēkas grāmatas. Tām nāve nav aiz kalniem. Kā glābt? Kā rīkoties? Šodien jūs iepazīstināsim ar dažiem fragmentiem no vēstulēm. Izlasiet tās, un tad noskatieties Latvijas televīzijas raidījumu «Stopkadrs» šo trešdien plkst. 23! Ko nav iespējams pasacīt ar vārdiem — avīzē, to jūs redzēsit filmlentē iemūžinātu. Bet arī tas vēl nav viss.

Ceturtdien no plkst. 9 līdz 11

tiks gaidīti jūsu telefona zvani ne tik daudz ar pārdomām un jautājumiem, bet vairāk ar vēsu prātu apsvērtiem priekšlikumiem, kā traģisko situāciju normalizēt.

Jūsu zvanus gaidīs Ojārs Rubenis televīzijā

(tālrunis 617585)

un Inta Lehmusa «Padomju Jaunatnes» redakcijā

(tālrunis 466072).

Pēc telefoniskajām sarunām notiks lietišķa tikšanās ar atbildīgiem darbiniekiem — tās gaitai varēsit sekot piektdien plkst. 19.30 raidījumā «Risinājumu meklējot».

 

***

Cienījamā redakcija!

 

Daudz runāts un rakstīts par katastrofālo stāvokli, kādā ir V. Lāča LPSR Valsts bibliotēka. Tomēr konstruktīvus, situācijas nopietnībai atbilsto­šus priekšlikumus, lēmumus un projektus no atbildīgajām organizācijām pagaidām vēl neesam sagaidījuši. Tāpēc mēs, Valsts bibliotēkas lasītāju padome, aicinām republikas sabiedrību nākt talkā ar idejām, ieteikumiem, kā šo nepieļaujamo stāvokli drīzāk normalizēt. Ar lūgumu — bei­dzot sākt rīkoties — vēršamies arī pie amatpersonām, no kurām atkarīga jaunās bibliotēkas ēkas celtniecība, kā arī grāmatām piemērotu telpu ierādīšana.

Gribam atgādināt, ka Valsts bibliotēkas ēku būvēšana jau bija paredzēta Latvijas PSR Tautas komisāru padomes un Latvijas Komunistiskās parti­jas Centrālās Komitejas 1945. gada 29. maija lēmumā «Par pasākumiem Latvijas PSR bibliotēku darba uzlabošanai». Valsts bibliotēkas ēkas celtnie­cība bijusi iekļauta visos piecgadu plānos. Vairākkārt uz­sākti un pusratā pamesti projektēšanas darbi.

1987. gada 29. oktobrī kultūras un mākslas darbinieku konferencē Latvijas Komunis­tiskās partijas Centrālās Ko­mitejas sekretārs A. Gorbunovs atkal ierosināja sabiedrī­bu izteikties, kuru no projektiem realizēt pirmo — būvēt koncertzāli Republikas lauku­mā vai Valsts bibliotēkas ēku. Savukārt šā paša gada 27. de­cembra TV raidījumā «Tas interesē rīdziniekus» Rīgas izpildkomitejas priekšsēdētājs A. Rubiks ziņoja, ka Valsts bibliotēkas celtniecība tiks uzsākta tikai pēc koncertzāles nodošanas ekspluatācijā. Bibliotēkai šobrīd atteikta būvvieta Oktobra tilta Pār­daugavas galā. Kārtējo reizi atrasti gan līdzekļi, gan celt­niecības jauda, gan iespēja darbā iesaistīt ārzemju firmu objektam, kurš atšķirībā no bibliotēkas savu kārtu nebūt negaida jau četrdesmit trešo gadu un kura nozīmība re­publikas kultūras un intelek­tuālajā dzīvē tomēr nav sa­mērojama ar Valsts bibliotē­kas nozīmi. Vai arī šoreiz mū­su gara dzīvei vitāli svarīgais jautājums jau ir izlemts, neņemot vērā sabiedrības masas un inteliģenci, kas, spriežot tikai pēc publikācijām presē, vairāk gan ir nobažījušās par bibliotēkas, nevis koncertzāles trūkumu?

Mēs netiecamies pretstatīt dažādās kultūras celtnes vienu otrai, jo uzskatām, ka republikai jārod rezerves to aktīvā­kai būvniecībai vispār, bet gribam uzsvērt, ka bibliotēka, runājot akadēmiķa D. Ļihačova vārdiem, tomēr ir nācijas kultūras pamats, tautas galve­nā nacionālā bagātība. Nācija, kurai vienaldzīgs savas galve­nās bibliotēkas liktenis, ne­glābjami noplicina savus māk­slas, zinātnes un ražošanas resursus, iznieko savas sabiedrības smadzeņu potenciālu. Bibliotēka ir iestāde, kura nedrīkst būt slēgta nevienu die­nu. Bet mēs līdz šai slēgšanai jau esam nonākuši. Ļoti iespē­jams, ka jau šajā pavasarī la­sītājiem kļūs nepieejama Valsts bibliotēkas Nošu nodaļa un fonotēka. (Kāda likteņa ironija, ja paturam prātā, ka tiks celta koncertzāle! Un jau­tājums: vai bibliotēkas zemais prestižs un ierobežotās iespē­jas arī nav viens no iemes­liem, kāpēc Rīgā nopietnās mūzikas koncertos pat pasau­les klases mākslinieki nereti spēlē pustukšām zālēm?) Lai izvietotu jaunpienākušos izde­vumus (gadā ap 200 000 iespiedvienību) un evakuētu tos, kas iet bojā grāmatu glabāša­nai nederīgajās telpās, droši vien vajadzēs upurēt lasītavas, kuras jau tā šodien vienlaikus var uzņemt tikai 230 cilvē­kus. (Šis rādītājs ir viszemā­kais starp visām pārējām Pa­domju Savienības Valsts bib­liotēkām. Tas ir trīs reizes mazāks par vidējo.) Grāmatas jāglābj arī no celulozes sēnītes, kas sev labvēlīgajā esošo grāmatkrātuvju mitrumā un sablīvētībā grauž pat tādus izdevumus, kuri ir vienā ek­semplārā ne tikai mūsu valstī, bet visā pasaulē. Pašlaik polietilēna maisos «iezārkota» un lasītajiem nepieejama ir apmēram trešdaļa bibliotēkas fondu. Pavisam drīz var pie­nākt brīdis, kad bibliotēkas grāmatu uzglabāšana būs jā­uzņemas mums pašiem — sa­vos dzīvokļos.

Mūsuprāt, izšķiršanās par neatliekamu, steidzamu Valsts bibliotēkas ēkas celtniecību vairs nav izšķiršanās tikai par to, kuru no ražošanas vai kultūras iestādēm celt pirmo. Tas ir principiāls visas mūsu sa­biedrības tālākattīstības jau­tājums.

Vai spējam sevi apliecināt kā nopietnu, kulturālu, radošu, garīgas vērtības cienošu sabiedrību? Ja spējam, tas jā­dara tūlīt. Negaidot kārtējo piecgadi. Nepieļaujot tādu stā­vokli, kāds pieļauts laikā kopš 1959. gada, kad Latvijas PSR pilsētnieku skaits audzis par 32 procentiem, bet bibliotēku skaits pilsētas tipa apdzīvota­jās vietās, gluži otrādi, samazinājies par 31 procentu. Ne­pieļaujot, ka fondu ziņā ceturtā lielākā PSRS bibliotēka arī rīt vietu trūkuma dēļ ne­varēs pierakstīt strādniekus un skolēnus. Tāpat principiāls ir bibliotēkas ēkas atrašanās jau­tājums. Tai jābūt galvaspilsētas centrā vai tā tuvumā, kā tas ir citās padomju republi­kās. Savai nozīmei atbilstošu vietu taču atraduši arī Dailes teātris, Sporta pils, LKP CK Politiskās izglītības nams. Bet, lai darītu galu atrunām par ierobežoto republikas celt­niecības jaudu, iesakām ap­svērt iespēju celtniecības darbus uzticēt kādai ārzemju fir­mai. Mūsu republikas vadoša­jai kultūras iestādei uz to ir morālas tiesības. Paralēli jā­domā, lai arī nams Jaunielā 26, no kura bibliotēku izspieda Latvijas informācijas aģen­tūra (LATINFORM), pēc res­taurācijas tiktu tai atdots grā­matniecības vēstures un retu­mu ekspozīcijas izvietošanai. Tas būtu pieņemamākais arhitektūras pieminekļa izmantojums.

Jebkura nacionālā bibliotēka ir svētums, kas nepieder tikai vienai tautai vien. Mēs zinām, kā raudājis Rainis, pirmajā pasaules karā lasīdams ziņu par barbarisko Luvenas bib­liotēkas iznīcināšanu Beļģijā. Armēnijas galvaspilsētā Erevānā tauta kā dārgāko relikvi­ju glabā milzīgu uz pusēm pārplēstu foliantu, kuru 1915. gada turku genocīda laikā, ne­domājot ne par savu mantu, ne dzīvību, glābuši divi vienkārši armēņi. Mūsu pašu Ma­donas muzejā aplūkojams otrā pasaules kara lodes caururbts, rūpīgi glabāts Dainu sējums.

Vai mēs, divdesmitā gad­simta beigu Latvijas iedzīvotāji, to spējam? Vai izšķir­simies par savas un citu nāci­ju augstākās gara vērtības — Grāmatas un Bibliotēkas — glābšanu?

Gribam šajā jautājumā dzirdēt arī republikas Ministru Padomes viedokli.

 

Viļa Lāča Latvijas PSR

Valsts bibliotēkas lasītāju padome:

 

V. Krastiņš, Konservatorija, lasītājs kopš 1945. g.,

J. Porietis, profesors, ekonomisko zinātņu doktors,

Ē. Žagars, vēsturnieks, Latvijas PSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks, lasītājs kopš 1951. g.,

L. Mačabeli, docents,

A. Lukša, poligrāfiķis, Tēvijas kara dalībnieks, lasītājs kopš 1956. g.,

Z. Siliņš, izdevniecības «Avots» vecākais zinātniskais redaktors,

U. Brikmanis, Valsts Jaunatnes teātra režisors,

S. Lasmane, LVU dialektiskā un vēsturiskā materiālisma katedras docente,

O. Spārītis, mākslas vēsturnieks, VMA dekāns,

V. Ivbulis, LVU katedras vadītājs, profesors.

Seko vēl divdesmit paraksti.

 

 

***

«Pēc daudziem gadiem neviens nespriedīs par mūsu tautu pēc tā, kāds bija vidējais izslaukums no govs XX gadsimta beigās, bet gan pēc kultūras vērtībām pirmām kārtām.» («PJ», 18.12.87.) — šo LPSR Tautas skatuves mākslinieka Harija Liepiņa teikto atziņu, šķiet, bija aizmirsuši daudzi līdzšinējie mūsu kultūras dzīves ierēdņi.

Ja tas tā nebūtu, tad no 1980. gadā paredzētās grāmatu pils neiznāktu «gaisa pils». Vai tad šie ierēdņi nesaprata, ka grāmata ir kultūras vērtība? Nudien jāizsaucas, nē, jākliedz: «Vai tad tiešām mēs vairs nejūtam ne mazāko atšķirību starp tautas garīgajām vērtībām un elementāru vēdera piestūķēšanu!» (Z. Kipere, «PJ». 19.12.87.)

Tātad mūsu republikas kultūras dzīves vadītājos ir bijuši, kā redzams, tādi cilvēki, kam latviešu kultūra neinteresējusi…

Vai tāda attieksme pret grāmatām, kā tas pašreiz ir Valsts bibliotēkā, nav krimināllieta?

Pašreiz aktuāls jautājums par vecās televīzijas studijas telpu saimnieku. L Paegles Valsts Valmieras drāmas teātra režisors V. Maculēvičs šajā sakarībā ar humoru raksta: «Es piedāvāju variantu, kā «demokrātiskā» veidā atrisināt šo problēmu. Paņemt tauvu, vienā pusē lai stājas muzikanti, otrā — teātri. Kurš pārvilks tauvu savā pusē, tam arī piederēs telpas.» («Cīņa». 18.12.87.) Es ierosinu rast vēl trešo pusi, kur pie vilkšanas būtu Valsts bibliotēkas darbinieki. Šajā trešā pusē atļaut piedalīties ikvienam, kam rūp tautas kultūra. Domāju, ka aktieri (teātri) un muzikanti arī tajā trešā pusē piedalīsies, un tā paliks tikai viena bibliotekāru puse...

Latvijas Kultūras fondā nodibināti vairāki ziedojumu vākšanas fondi, manuprāt, jānodibina vēl viens — grāmatu glābšanas fonds.

Alberts Ante

 

***

Esmu ar mieru piedāvāt platību savā dzīvokli grāmatu glabāšanai. Varu nodrošināt nemainīgu temperatūru (±2°C). par mitrumu nebūtu jābaidās. Domāju, ka grāmatas pie manis nejustos sliktāk, kā sakrautas polietilēna maisos. Protams, ja ceļā nestājas visvarenā Instrukcija.

Jānis Misiņš

 

***

Negribam noliegt, ka republikā būtu vajadzīga moderna koncertzāle. Taču vēl vairāk mūsu galvaspilsētā ir vajadzīga jauna, mūsdienīga bibliotēka, un pilnīgi amorāls ir izveidojies stāvoklis ar V. Lāča Valsts bibliotēkā esošajām grāmatām. Sevišķi asi to izjūt LVU Filoloģijas fakultātes latviešu literatūras katedras pasniedzēji. Studentiem daudzas grāmatas nav pieejamas, arī pasniedzēju zinātnisko darbu traucē slēgtie fondi. LVU bibliotēka vairs neatbilst mūsdienu prasībām (fondi šeit nav tik bagāti kā V. Lāča bibliotēkā, darbu apgrūtina lasītājiem atvēlētās šaurās telpas). Izmantojot un pārlieku noslogojot ZA Fundamentālās bibliotēkas J. Misiņa nodaļu, tiek nelietderīgi novazāti latviešu grāmatniecības saudzējamie eksemplāri. Zinātniskais un mācību darbs būtu jānormalizē tieši lielākajai republikas masu bibliotēkai — V. Lāča bibliotēkai.

Absolūti nepieņemams, pat neizprotams ir izveidojies stāvoklis ar grāmatu glabāšanu. Vai var vēl necienīgāk un nežēlīgāk izturēties pret grāmatu — gan savas, gan citu tautu pagātni, tagadni un nākotni — to sapūdējot, satrūdinot? Ar ko šāda grāmatu iznīcināšana atšķiras no to sadedzināšanas? Tikai ar abu procesu atšķirīgo ilgumu.

LVU Filoloģijas fakultātes

latviešu literatūras katedras

 docētāji: D. Lūse un vēl astoņi paraksti

 

***

Runājot un rakstot par amorālās saimniekošanas šedevriem visās tautsaimniecības jomās, aizvien biežāk figurē vārdu savienojums «pēdējos 40 gados». Pēdējos 40 gados nepietiekoši attīstīta arī statistika un socioloģija. Bez šīm zinātnēm nav iespējama atklātuma politikas realizēšana. Kā rezultāts tradicionāla kļuvusi amatpersonu nesodāmība par dezinformācijas izplatīšanu. Konkrētajā gadījumā nav sodīts (ja nu vienīgi par sodu var uzskatīt aizvadīšanu personālpensijā) neviens «grāmatu pils» fantasts, kaut gan ir gluži skaidrs, ka solījumu (no 1949. gada!) došanas brīdi nekādu pozitīvas atbildes pamatā esošu garantiju nebija.

«Vai nu mēs celsim izpriecu pili un parādīsim, ka esam izpriecu tauta, vai celsim gaismas pili un parādīsim, ka esam gaismas tauta.» Ierosinu šos Daiņa Īvāna vārdus izraudzīties par Kultūras fonda ietvaros dibināma Nacionālās bibliotēkas fonda moto.

P. S. Šķiet, ir lietderīgi ar «Padomju Jaunatnes» starpniecību organizēt apaļo galdu šajā jautājumā, noteikti pulcinot kopā bibliotēkas, Kultūras fonda un Kultūras ministrijas pārstāvjus.

Jānis Baltauss,

kinofilmu iznomāšanas kantora

komjauniešu organizācijas sekretārs

***

Visi, kuriem vajadzīgas jaunas telpas, var gaidīt. Grāmatas gaidīt nevar.

V. Ritums

***

Ja nebūtu rakstīts melns uz balta avīzē, nekad neticētu, ka mūsu republika ir nonākusi tik bēdīgā ubagošanas stadijā, ka privātpersonām jālūdz materiāla palīdzība, lai saglabātu Valsts bibliotēkas kultūras vērtības — tūkstošu tūkstošiem vērtīgas grāmatas, kas iet bojā nepiemērotu telpu dēļ. Kauns! Pavisam citāda rakstura ir likumiski atļautā ziedojumu vākšana LPSR Kultūras fondam, kas drīzāk uzskatāma par latvju tautas vienotības izpausmi republikas kultūrvēsturisku pieminekļu veidošanai, nevis valsts nostādīšanai trūkumcietējas lomā, kam nepieciešama darba cilvēku bezatlīdzības materiāla palīdzība.

Ne ar kādu noklusēšanu nav noslēpjami visai tautai zināmie fakti, ka trūkst līdzekļu vairāku teātru telpu steidzamam remontam, — piemērotu telpu radīšanai mākslas fondam (Gorkija ielā). Jo pašreizējās pagraba telpās novietotie mākslas darbi iet bojā simtiem tūkstošu rubļu vērtībā.

Tāpat kauna traips jānes visai republikai, ka liela vēriena kā vietējo, tā ārzemju mākslinieku koncerti piespiedu kārtā notiek Rīgas Sporta manēžā, jo nav jau nevienas citas piemērotas koncertzāles šādiem pasākumiem.

Vēl varētu minēt ļoti daudz konkrētu faktu, kur mēs neliekamies ne zinis par Rīgas pilsētas slavas atjaunošanu, aizbildinoties ar līdzekļu trūkumu.

Alvīne Traniņa

 

***

Mums nav otras grāmatu krātuves, kur glabātos tik daudz patiesu vērtību vēsturē un filozofijā, dabaszinātnēs un lauksaimniecībā (ZA Fundamentālā vai Republikāniskā zinātniski tehniskā bibliotēka specializējas cita profila literatūras komplektēšanā un citu lasītāju kategoriju apkalpošanā). Valsts bibliotēkā tiek rūpīgi vākts un īpaši atzīmēts (un kādos apstākļos glabāts!) viss Latvijā izdotais ar nolūku saglabāt to nākamajām paaudzēm.

Parastu masu bibliotēku fondi aptver tikai dažu gadu desmitu izdevumus, pašreiz aktīvās izmantošanas literatūru. Sastopoties ar īpašiem lasītāju pieprasījumiem, starpbibliotēku abonementa kārtā griežamies pie Valsts bibliotēkas, lai saņemtu lietošanai uz vienu mēnesi grāmatu, ja vien tā nav vienīgais eksemplārs. Uz vienu no 280 vietām Valsts bibliotēkas lasītavā, protams, lauku censonis mūsdienās cerēt nevar, pat studentiem bibliotēkas fonds kļuvis nepieejams, vietu skaitam samazinoties.

Arī mūsu, Ogres rajona centrālā bibliotēka atrodas šādai kultūras iestādei neatbilstošās telpās: 100 m²  izvietots (pareizāk sakot, saspiests) fonds, kura apjoms pārsniedz 55 tūkstošus vienību, un lasītava ar 4 (!) vietām. Šajā šaurībā strādājam ar saviem 2150 lasītājiem. Ir grūti, cieš bibliotekāra darbs, daudz zaudē lasītājs, bet grāmatas vismaz neiet bojā. Un masu bibliotēkas fondu nevar salīdzināt ar Latvijas nacionālās bibliotēkas fonda vērtībām. Tādēļ mums, bibliotēku darbiniekiem, sāp mūsu «lielās māsas» liktenis.

Nebūt neesam vienaldzīgi pret citu mūsu kultūras iestāžu sasāpējušām materiālās bāzes problēmām. Sabiedrības garīgumam teātra izrāde, koncerts vai mākslas izstāde nav mazāk nozīmīgas. Pilnīgi saprotam, ka ar līdzekļiem un celtniecības jaudām nevar nerēķināties un visas likstas, kas gadu desmitos uzkrājušās, nav novēršamas vienā piecgadē. Bet vai var atlikt glābšanu bojā ejošām neaptveramām vērtībām, kuras nekad nebūs atgriežamas tautas kultūrai mūsu paaudzes nesaprātības un vienaldzības dēļ? Ir īstais brīdis pierādīt darbos mūsu attieksmi pret visas tautas kultūras pamatu pamatu.

Ogres rajona

centrālās bibliotēkas darbinieki —

25 paraksti

 

***

Mēs, kas vislabāk pārzinām lasītāja pieprasījumu, viņa vēlmes, zinām arī to, ka mūsu fondi tās pašas «mājīgās šaurības» dēļ nespēj apmierināt lasītāja pieprasījumu pēc konkrētas grāmatas. Mūsdienu lasītājam nepietiek ar to, kas atrodams masu bibliotēkās. Un te var palīdzēt tikai Valsts bibliotēka, kurā arī mēs, lauku ļaudis, varam saņemt tās neatkārtojamās bagātības, tos unikālos izdevumus, laikrakstus un žurnālus, kurus neatrast nekur citur mūsu republikas masu bibliotēkās.

Mūsu bibliotēkas starpbibliotēku abonementa (SBA) pieprasījumu skaits šajā gadā sniedzas pāri deviņiem simtiem. Tātad arī mūsu bibliotēkas lasītāji vistiešākā veidā ir saistīti ar Valsts bibliotēku. Un neesam taču vienīgā bibliotēka, kas izmanto Valsts bibliotēkas fondu.

Neviena savienotās republikas valsts bibliotēka neatrodas tik nepiemērotās telpās. Pašreiz galvenā vērība tiek pievērsta tam, kādā stāvoklī ir Valsts bibliotēkas grāmatu fondi, taču jādomā arī par to, kādos apstākļos strādā bibliotēkas darbinieki — augsti kvalificēti speciālisti.

Līdz šim esam lepojušies ar savu pārākumu kultūras līmeņa ziņā, uzskatot, ka Baltijas republikas pārspēj Vidusāzijas republikas, kurās vēl pēc revolūcijas daudzi iedzīvotāji bija analfabēti. Bet tagad jebkurā no tām ir uzceltas skaistas, modernas republikāniskās bibliotēkas, it īpaši Kazahijas PSR, kuru apmeklējuši arī mūsu rajona bibliotēku darbinieki.

Bet Latvijā? Vai tiešām Kultūras fondam būs jāvāc ziedojumi valsts iestādes — bibliotēkas — celtniecībai, arī no mums, bibliotekāriem, ar pagaidām vēl pavisam zemām algām?

Limbažu rajona

 centrālās bibliotēkas darbinieces —

pieci paraksti

 

***

V. Lāča Latvijas PSR Valsts bibliotēkā grāmatu fonda pakāpeniskā bojā eja ir traģēdija un atbildīgo personu noziegums pret mūsu garīgo kultūru.

Pilnīgi pievienojos A. Apinim («PJ», 19. dec.) pārliecībā, ka koncertzāle, tāpat kā jebkura cita celtne, var pagaidīt. Domāju, ka jebkādas alternatīvas izvirzīšana bojā ejošās bibliotēkas glābšanai ir vieglprātība. Koncertzāles (kaut varbūt nepietiekošas skaitā, kā arī pēc klausītāju uzņemšanas iespējām u. c. parametriem) mums tomēr ir, turpretī V. Lāča bibliotēka ir vienīgā mūsu republikā, kurā ikviens pilsonis neatkarīgi no viņa izglītības, darbavietas u. c. «rādītājiem» var saņemt vajadzīgo informāciju gandrīz jebkurā jautājumā, pie kam viņam nav (parasti) jāsaņem atbilde, ka attiecīgā grāmata (žurnāls vai tml.) ir izsniegta vai tādas vispār nav, kā tas mēdz būt citās.

Pašreizējā situācija nenormāla ir arī tāpēc, ka bibliotēkas fondi (acīmredzot lasītavu ierobežotības dēļ) nav pieejami vidusskolēniem. Līdz ar to ir būtiski sašaurinātas personības augšanas iespējas vecumā, kad šis process noris visintensīvāk. Grūti nepamanīt, ka pārējās jauniešiem pieejamās publiskās bibliotēkas Rīgā un citur republikā ir pārāk nabadzīgas, lai palīdzētu mērķtiecīgi (nevis haotiski) papildināt savas zināšanas. Jauna plaša, arī šī vecuma lasītājiem pieejama bibliotēka mazinātu sociāli slimīgo vajadzību meklēt jauniešiem arvien jaunas izklaides, jo sniegtu viņiem saturīga garīgā darba iespējas. Tad varbūt tik bieži nevajadzētu arī aizbildnieciski pārmest jaunajiem robus viņu vēstures un citās zināšanās.

Ja iespējams, es izteiktu priekšlikumu Latvijas Kultūras fondam: līdzās Daugavas, Jukuma Vācieša un Spīdolas fondam iedibināt Bibliotēkas fondu. Savāktie līdzekļi dotu iespēju kaut nelielai, bet drīzāk stāvokļa uzlabošanai. Esmu pārliecināts, ka netrūktu ne naudas ziedotāju, ne arī dalībnieku talkām vai jebkurai citai LKF šim mērķim noorganizētai sabiedriskai akcijai, ja to jēga tiktu pietiekami precīzi pausta presē. Bibliotēkas fonds varētu būt ilgstoša LKF programma, kuru nākotnē varētu orientēt arī uz palīdzību citām bibliotēkām, to tīkla papildināšanai un fonda bagātināšanai.

Ir tiesa, ka šāda programma dotu minimālas iespējas to izvērst ārējas reprezentācijas un spožuma, kultūras «eksterjera» izbūves virzienā. Bet vai tas varētu būt šķērslis?

O. Eglītis

***

Mans ierosinājums — atdot Valsts bibliotēkai jauno mēbeļu veikalu Ed. Smiltēna ielā. Tās ir plašas un ērtas telpas. Turklāt šis veikals ir vēl tukšāks nekā Mēbeļu nams, normāls cilvēks tur tikpat kā neko nopirkt nevar. Toties grāmatām šīs telpas, šķiet, ir ļoti piemērotas.

A. Bitīte

Rīgā