604194

Arnis Šablovskis

«Padomju Jaunatne», 1988. gada 4. februāris, Nr. 24

Vēstures un kultūras apziņu kopjot

Avots: Padomju Jaunatne Nr.: 24 Datums: 04.02.1988 Tirāža: 221000"" can not be assigned to a declared number type with value 221000. Lappuse: 2 Virsraksts: Ar mirkļa lāpīšanos ir par maz Rubrika: Tēmas: Buržuāziskais nacionālisms Jura Podnieka filma «Vai viegli būt jaunam» Nozares: Kultūra un māksla Tautas izglītība Vēsture Organizācijas: Mediji: Cilvēki: Pēteris Bankovskis, T. Celms, Ansis Epners, Aivars Freimanis, Dainis Īvāns, Marina Kosteņecka, A. Milts, M. Palēvičs, Uldis Pīlēns, A. Rubenis, Heinrihs Strods, B. Vipers, Pēteris Zeile Vietas: Alūksne, Armēnija, Daugavpils, Gruzija, Igaunija, Jasmuiža, Liepāja, Lietuva, Ļeņingrada, Maskava, Preiļi, Rīga, Uzbekija Notikums: Gads: 1988

Tas šobrīd skolā šķiet viens no būtiskākajiem jautājumiem: kā izveidot tādu vidi, attiecību sistēmu, kurā tiktu apgūti nevis priekšmeti vispār, bet pašas nozīmīgākās iepriekšējo paaudžu kultūras vērtības? Ar vārdu «kultūra» saprotot ikkatras cilvēku koptās nozares pamatatmiņas un iemaņas. Svarīgākie no šā viedokļa šķiet PSRS vēstures un kultūras vēstures priekšmeti, jo tajos pašreiz sabiedrībā notiekošās pārvērtības atspoguļojas vistiešāk. Aicināju pārdomās par tendencēm un vēlamo šajos priekšmetos dalīties P. Stučkas Latvijas Valsts universitātes PSRS vēstures katedras vadītāju profesoru HEINRIHU STRODU un T. Zaļkalna Valsts Mākslas akadēmijas estētikas un mākslas zinātnes katedras vadītāju profesoru LPSR Nopelniem bagāto kultūras darbinieku PĒTERI ZEILI. Henrihs Strods ir daudzu grāmatu autors Latvijas PSR vēsturē, bet Pēteris Zeile savukārt uzrakstījis daudzas monogrāfijas par republikas sabiedriskās domas attīstību un pašreiz vada autoru kolektīvu, kas raksta nepieciešamās grāmatas kultūras vēstures priekšmeta apguvei vidusskolā.

H. Strods: — Šobrīd jūtam nepieciešamību pēc paplašinātas vēstures apguves, kuras galvenie pamatnosacījumi būtu sintēze un formas atvērtība. Ir vajadzība pēc tādas laikmetu, tautu pagātnes analīzes, kura ļautu atklāties arvien dziļākām un būtiskākām likumsakarībām. Ne vien duālistiskās kategorijās ieliekamās: labs, slikts, progresīvs, regresīvs… Jābūt daudzskaldņainībai. Ja par vienu un to pašu laikmetu vienlaikus runātu vēsturē, literatūrā, ģeogrāfijā, pārējos dabaszinātņu priekšmetos, tad skolēnam domāt vēsturiski, saskatīt analoģijas dažādos laikmetos un dažādās cilvēku darbības sfērās būtu daudz iespējamāk.

P. Zeile: — Būtībā tas ir jautājums par savas kultūrvides apzināšanos telpā un laikā. To nav iespējams izdarīt ar pavēļu, instrukciju starpniecību. Te pamatnosacījums ir radoša entuziasma klātesamība. Daudz vairāk skolās vajadzētu būt tādiem pasākumiem, kuri rādītu republikas, valsts vēstures vistiešāko saistību ar citiem mācību priekšmetiem — literatūru, valodu, pasaules uztveres mainīšanos dažādos laikmetos eksaktajos priekšmetos, jo pašreiz aktualizētais humanitarizācijas process skolās var norisināties, ne vien ieviešot kultūras vēstures priekšmetu (tas gan ir viens no pamatnosacījumiem), bet arī «sabiedriskojot» eksaktos priekšmetus. Labs skolotājs kultūru iemāca arī bioloģijas, ģeogrāfijas un fizikas stundās. Vērtīgi liekas I. Ziedoņa aicinājumi apzināties savu tuvāko apkārtni, kultūrvidi, to, ka skolās ikkatram (gan skolotājiem, gan skolēniem) būtu jāveido sava personiskā, individuālā kultūrkarte, kurā atzīmējami interesantākie, neparastākie cilvēki, vietas. No grāmatām vien vēsturi apgūt taču nav iespējams. Būtu jāmeklē katra vēstures posma, notikuma vēl dzīvie liecinieki. Vai arī entuziasti, kas pētījuši vai pēta kādu atsevišķu nozari mūsu folklorā, kādā vēstures posmā.

Daudziem skolēniem vēl dzīvi ir vectēvi un vecmammas. Interesanti un visnotaļ radoši būtu mājas darbi — uzklausīt un aprakstīt vecāku, vecvecāku, kaimiņu un pašuzmeklētu interesantu cilvēku atmiņas, pārdomas par iepriekšējos laika posmos pārdzīvoto, par, viņuprāt, aktuālākajām vērtībām tagad.

H. Strods: — Būtu jāpārdomā, kā gan rajonos, gan republikā kopumā izveidot labvēlīgu vidi eksperimentiem, oriģināliem meklējumiem vēstures apzināšanā un apguvē. Arī tas, lai rajonu novadpētniecības muzeji kļūtu par rajonu garīgās un kultūras vēstures pētniecības centriem. Lai tajos varētu atnākt un ne tikai paskatīties, bet lai tur būtu arī kāda zāle — lasītava, kurā varētu iepazīties ar interesantāko objektu, radošo cilvēku aprakstiem, rajonu kultūrvides kartotēku, fondu. Pamatīgi būtu jāpaplašina amplitūda arī tematiskā ziņā, jo — vai tad mūs no katra novada interesē tikai un vienīgi revolūcija un karu notikumi?

P. Zeile: — Jāmainās arī prasībām, kuras attiecas uz skolu uzskatāmās aģitācijas, muzeju iekārtojuma kvalitāti. Jāatjauno tie kritēriji, kuri atbilstu gadu simtos izveidotajām estētiskajām normām. Kāda jēga ir runāt par atšķirīgos laikmetos pastāvošām estētiskām vērtībām, ja to elementārākos principus tuvākajā apkārtnē realizēt nespējam?

H. Strods: — Tas būtu sākums, sagatavošanās tam, lai atjaunotu pagājušos gadu desmitos zaudētās sasaistes ar iepriekšējām paaudzēm. Jāņem vērā: katrai tautai, tātad arī mūsējai, ir sava kultūras specifika, kura izpaužas valodā, domāšanas stilā, visā etniskajā kompleksā. Pašreiz, kad apzināmies, ka jādecentralizē liela daļa no plašajām rūpniecības programmām, vēl jo vairāk tas attiecas uz procesiem, kas skar kultūras, starpnacionālās intereses. Tomēr vēstures priekšmets skolās, piemēram, vēl joprojām tiek atstāts Vissavienības Izglītības ministrijas kompetencē. Republikās šīs programmas tikai «lokalizē». Protams, visā valstī jābūt vienādai pamatievirzei, taču nekādi nebūtu pieļaujama pašlaik pastāvošā prakse ar vienādām programmām, mācību grāmatām PSRS vēstures mācīšanā gandrīz visās republikās. Iespējama arī atkāpšanās no šīs pamattendences, tomēr tas vistiešāk atkarīgs no attiecīgās republikas izglītības ministrijas aktivitātes. Tā, piemēram, igauņi nolēmuši mācīt pasaules vēstures kursu. Viņi, tāpat kā armēņi, ir panākuši, ka skolās republikas vēsturi māca veselu mācību gadu uz priekšu. Lietuvieši 76 līdzšinējo mācību stundu vietā Lietuvas vēsturi mācīs 106 stundas, bet mēs pāriesim no 0 stundām, kuras veltītas tikai republikas vēsturei, uz 35 stundām.

P. Zeile: — Situācija šajā ziņā ir visnotaļ sarežģīta. Kultūras dzīvē mēs vairs nedrīkstam nolaisties ne par vienu soli. Ir jābūt ne vien statiski kulturāliem, bet arī dinamiski kultūraktīviem. Tikai ar mierīgu darbošanos vien vairs nav iespējams saglābt tās vērtības, kuras gājušas postā. Būtiski ir jautājumi par līdzās un kopā dzīvojošo tautu kultūru mijiedarbību, par ko runā un raksta Marina Kosteņecka.

Kultūras vēstures priekšmetam skolā ar laiku vajadzētu kļūt par kodolu, ap kuru grupētos visi skolēna harmonisku attīstību veicinoši pasākumi. Vispirms būtu jāmaina pastāvošā attieksme, proti, ka estētikas mācīšana skolās ir tikai vēlama. Tā ir absolūti nepieciešama. Sabiedrībā būtu jāataudzē kādreizējais censonības gars. Lai tas, kas līdz šim bija grūti pieejams un it kā nevēlams tautas vēsturē, kultūras mantojumā tiktu celts dienas gaismā. Nopietni, dziļi un saasināti būtu jāanalizē visi tie kultūras procesi, kuri kādreiz tautas dzīvē ievadīja kādas jaunas kustības, garīgus pacēlumus. Arī tie, kuri saistīti ar Garlība Merķeļa, Jāņa Asara, Kaspara Biezbārža, Krišjāņa Valdemāra vārdiem. Jāmēģina audzināt jauno paaudzi uz tā laika entuziasma pamata, kurš vēlāk radīja jaunlatviešus. Ir jāsakoncentrē visa tā garīgā bagātība, kura radīta tautas pagātnē un kura top šobrīd.

H. Strods: – Runa būtībā ir par ētisko un estētisko vērtību, par tautas kolektīvās pieredzes pārmantojamību ar vēstures starpniecību. Dot iespējas bērnam, skolēnam apgūt pasauli, pakāpeniski virzoties no tuvākām (gan reģionāli, gan kultūras pieredzes ziņā) vērtībām uz tālākām — šī doma atskan visos līmeņos, sākot ar skolotājiem un beidzot pat ar ministriem. Lai to varētu īstenot, šķiet, būtu lietderīgi, ja katrai tautai arī par PSRS un pasaules vispārējo vēsturi skolās būtu mācību grāmatas, kuras rakstītu vēsturnieki, kas reizē būtu arī rakstnieki, tādējādi individualizējot katras tautas mentālās, kultūras īpatnības.

Būtu jāakcentē tās vērtības, kuras ikkatrā tautā spētu palīdzēt pašreizējās pārvērtībās. Mums, piemēram, svarīgi ir palielināt Baltijas vēstures apguvi, samazinot vai katrā ziņā pārveidojot plašās bezpersoniskās nodaļas vēstures grāmatās par Vidusāzijas vēstures tematiku, citādi ar pašreizējo attieksmi mēs šīm tautām tikai nodarām pāri. Vispirms būtu jāapzinās pašu tautā notiekošie procesi un tikai tad drīkstētu skarties klāt citām tautām.

P. Zeile: — Sevišķi būtu akcentējami jaunumi, kurus ienes Latvijas divdesmito un trīsdesmito gadu kultūras, saimnieciskās dzīves procesu pārvērtējums. Tas, ka arī šajā laikā bijuši filozofi, literāti, mākslinieki, kuriem ir sava noteikta vieta Latvijas kultūras procesā. Jārunā būtu, piemēram, par tā saukto akadēmisko filozofu un estētiķu skolu (sākot ar T. Celmu, M. Palēviču un beidzot ar B. Viperu), kura pamatos gan balstījās uz ideālistisko metodoloģiju, tomēr radīja arī ne mazumu nopietnu un vērtīgu darbu. Rīgā mēs šīs jaunās vēsmas vēl kaut cik varam apjaust un pārrunāt, bet ar provinces skolotāju ir citādi. Būtu jāatrod iespēja, formas, kā arī viņam pavēstīt jaunāko, kas ienāk kritēriju pārorientācijā. Lai attieksme veidotos pēc iespējas dzīvāka, publicistiskāka. Iespējams, ka plašāk būtu jāizvērš lektoru izbraukumi ārpus Rīgas. Būtu jāizzina par talantīgākajiem lektoriem Maskavā, Ļeņingradā, jāaicina viņi uz kopīgām sarunām, vakariem, iesaistot tur pēc iespējas plašāku pedagogu pulku, lai būtu iespējams zināt par visdažādākajām mūsu valstī pastāvošajām tendencēm attiecīgajā priekšmetā.

H. Strods: — Jāatzīst, ka gandrīz visus pēckara gadus Latvijas vēstures mācīšana skolās ir bijusi formāla, bet tas, kurš to nopietni mācīja, tika nereti nosaukts par buržuāzisko nacionālistu. Būtu jāpārdomā, vai vienmēr lietot vārdu salikumu «buržuāziskā Latvija» ir zinātniski. Braucot uz Rietumeiropu un tiekoties tur ar mūsu emigrantiem, es sastapu izteicienu «okupētā Latvija». Es viņiem atbildēju, ka tas nav īsti korekti, — lietosim Latvijas oficiālo nosaukumu attiecīgā laikā un tad konkrēti aplūkosim tās kvalitātes. Nav tādas zinātnes, kura pieļautu izdarīt secinājumus pirms konkrētas pētījumu rezultātu analīzes. Protams, publicistisks jēdziens «buržuāziskā Latvija» pastāv, taču vārdam «buržuāzisks» jāatjauno tā sākotnējā, vēsturiskā jēga, kura noliedz vienkāršo, vulgarizēto «labi» un «slikti» kritēriju sistēmu.

Aptauja, kura pirms dažiem gadiem anonīmi tika izdarīta Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē, parādīja, ka 70 procentiem no aptaujātajiem skolās Latvijas vēsture nav bijusi mācīta vispār, 20 procenti to mācījušies vienīgi saistībā ar Lielo Oktobra sociālistisko revolūciju un Lielo Tēvijas karu un tikai pieci līdz seši procenti atzina, ka priekšmets mācīts vajadzīgajā līmeni. Tas nerada izbrīnu, ja zinām līdzšinējās republikas skolotāju kadru politikas rezultātus.

Latvijā 1987. gadā bija 1508 vēstures skolotāji, no tiem ap 150 — ar vidējo izglītību, 300 mācīja vēsturi paralēli kādam citam priekšmetam — fizikai, ķīmijai (tātad ir vēstures nespeciālisti), apmēram 400 skolotāji pensijas vecuma gados. Praktiski tāda pati situācija ir arī šobrīd. Turklāt krievu plūsmas skolās vēsturi māca arī tie skolotāji, kuri augstskolas beiguši Baltkrievijā, KPFSR, Aizkaukāza republikās un citur. Viņu zināšanas republikas vēsturē ir nepietiekamas. Tikai pagājušajā gadā Izglītības ministrija sākusi organizēt kursus, kuri ļautu gūt plašāku pārskatu par republikas kultūrprocesiem. Līdzšinējos gados izglītības sistēmas inspektorus un metodiķus jautājums par Latvijas vēsturi vispār neinteresēja. Un arī tas bija viens no iemesliem, kāpēc skolotāji varēja atļauties to nemaz nemācīt. Latvijas vēsturē nenotiek arī olimpiādes, kuras varētu veicināt interesi par šo priekšmetu.

P. Zeile: – Jāapzinās arī, ka kultūras, izglītības sistēmas attīstība noris ne vien pēc iekšējām likumsakarībām, bet to nosaka arī attiecīgās republikas vadošo kultūras darbinieku attieksme.

Mazrūpe par kultūras materiālo bāzi varbūt saistāma arī ar pašu darbinieku ierobežotajām kultūras interesēm. Nesen Latvijas TV raidījumā Dainis Īvāns rezumēja dažus visai interesantus datus par to, kā dažādu profesiju ļaudis apmeklē valsts bibliotēkas. Astoņdesmitajos gados tādās republikās kā Lietuva, Igaunija, Armēnija un Uzbekija trīs līdz astoņi procenti no visiem vadītājiem ir regulāri savu valsts bibliotēku lasītāji, bet mūsu republikā šis rādītājs ir bijis 0,5 līdz 0,8 procenti.

Arī tas jo cieši saistīts ar kultūras vēstures jautājumiem. Šim priekšmetam būtu jādod viss pats jaunākais, arī iespējamie varianti tālākajām pārmaiņām kultūras laukā demokratizācijas procesā. Nav iespējams stāstīt par kultūru, neparādot arī sabiedrības antikultūras procesus. Ja skolēnam netiks dota nojauta, zināšanas par gadu simtos izstrādātajiem kultūras vērtību kritērijiem, tad tā vietā gluži vienkārši nāks masu popkultūra. Es neesmu pret izklaidēšanās kultūras līmeni, taču, ja tajā paliek pārāk ilgi, tad veidojas pieradums, doma par šādu līmeni kā par normu. Es tikai mazliet baidos par to jaunatnes daļu, kuru šīs vieglās kultūras vilnis aizrauj, bet ne televīzija, ne radio, ne arī oficiālie institūti šajā ziņā pagaidām nekādas bīstamas tendences diemžēl nav saskatījuši un pat nodarbojas ar to popularizēšanu.

Kultūras vēsturei jābūt ļoti aktīvam, uz praktisko darbību ievirzītam priekšmetam. Skolēnam jāapjauš tās vērtības un tā situācija, kas ir viņa tuvākajā apkārtnē. Svarīgs materiāls šajā ziņā varētu būt Pētera Bankovska rakstu sērija «Padomju Jaunatnē» par rajonu kultūras pieminekļiem «Dzimtenes mācība». Tā varētu veicināt skolu entuziasmu šo pieminekļu apzināšanā… Nedrīkstētu rasties priekšstats, ka kultūra ir sastopama tikai kaut kur Indijā, Ēģiptē vai Ķīnā. Jāierauga aktīvi cilvēki un vērtības, kuras ir ikvienā pilsētā, rajonā. Arī Alūksnē, Preiļos. Jasmuiža šobrīd kļuvusi par savas tuvākās apkārtnes kultūras centru. Tur var redzēt, kā it kā nomaļa vieta var atdzīvoties un aktīvi iekļauties kopkultūras dzīvē. Ir jāattīsta visi tuvākie pieejamie kultūras spēki pagātnes vērtību apzināšanā. Lai tā būtu ne tikai stundu, lekciju kultūras vēsture, bet arī sarunu, strīdu un talku vēsture.

Ceļojot cauri Latvijai, var redzēt, cik dažādas ir mūsu pilsētas, cik nevienmērīgi tajās ieiet jaunās pārmaiņas. Jau pasen sarosīšanās manāma pie madoniešiem. Gan pilsētas sakoptībā, gan savas kultūrvides apzināšanā. Te pēdējā desmitgadē (pat dažus gadus iepriekš) jūtama tīrības, kārtības un gaumes klātesamība. Turpretī to nevar sacīt par Liepāju. Lai gan tur ir talantīgs un vienmēr darbā aizņemts arhitekts Uldis Pīlēns, viņa entuziasms pilsētā nerod atbalsi. Nesakoptība, kas valda vienā pilsētas daļā, grauj tās vizuālo kopainu, pamatīgi pasliktina jau tā zem katras kritikas esošo ekoloģisko situāciju. Man ir bijusi izdevība būt Gruzijas pilsētā Poti. Tajā ārkārtīgi liels īpatsvars ir rūpniecības uzņēmumiem, kuri pakļauti Vissavienības ministrijām. Tāpēc faktiski visa peļņa no tiem aizplūda mūsu valsts kopbudžetam Taču ar savu principialitāti gruzīni panāca, ka desmit procenti no šo uzņēmumu peļņas tika ieskaitīti pilsētas budžetā. Tādējādi izdevās ievērojami uzlabot pilsētas stāvokli. Būtu jāpadomā, ko šajā ziņā varētu mainīt arī attiecībās starp līdzīgiem uzņēmumiem mūsu republikā — Rīgā, Liepājā, Daugavpilī — un šo pilsētu administrāciju, abu šo pušu sadarbībā kultūrpolitikas jautājumu risināšanā. Poti pilsētā ļoti labi apzinās, ka sasniegt kādas jaunas kvalitātes ekonomikā bez pārmaiņām kultūras dzīvē nav iespējams.

H. Strods: — Pašlaik ļoti svarīgi ir apzināties, ka vēsture ir ļoti daudzpusīga, daudzšķautņaina un daudzpakāpju zinātne. Pirmajā pakāpē materiāls krājas novadpētniecības darbā. Tālāk seko tautu vēsture, tā būtu katras tautas sākotnes, pagātnes un pašreizējās situācijas apzināšanās. Tad ir reģionu un pasaules vēsture, kuru likumsakarības patiesībā daļēji jau iekļaujas filozofu kompetencē. Jāšķir arī dažādi vēstures apzināšanas līmeņi. Pirmajā ir mājas apziņa, no vecākiem, tuviniekiem, ģimenes gūtā. Tad seko apkārtnes apziņa, piemēram, skolas, kolhoza, ciemata, pilsētas attīstības un īstenības likumsakarības. (Atceros, divdesmitajos trīsdesmitajos gados skolā bija speciāls priekšmets — apkārtnes mācība.) Un, visbeidzot, trešais līmenis, ko būtu jāsāk apgūt vidusskolas klasēs un jāpilnveido visu mūžu, — Dzimtenes apziņa. Līdz tai iespējams nonākt tikai ar dziļām un plašām zināšanām. Tā ir augstākā pakāpe, kurā noris visu (sevišķi humanitāro) zināšanu sintēze.

P. Zeile: – Tā tas ir, bet, lai to realizētu, republikā jānodrošina elementāri kultūras attīstības pamatnoteikumi. Kāda var būt runa par Dzimtenes, kultūras jēdzienu apzināšanos, ja ņemam vērā pašreizējo republikas izdevniecību politiku grāmatu izdošanā un metienu noteikšanā? Ja, teiksim, jaunietis, kas gribētu iedziļināties kultūras būtībā, pamatproblēmās, mēģinās iegādāties attiecīgu grāmatu par šiem jautājumiem, tad ne Rīgas Politiskās literatūras, ne Centrālajā, ne arī grāmatnīcā «Zinātne», ne kur citur to izdarīt viņam neizdosies. Šādas literatūras nav ne latviešu, ne arī krievu valodā. Taču republikā ir ļoti spējīgi autori, kuri par šo tematiku jau rakstījuši un varētu vēl uzrakstīt ļoti vērtīgus un aktuālus darbus, — tādi kā A. Milts, A. Rubenis.

1980. gadā iznāca mana grāmata «Harmoniskas personības attīstība. Četras sarunas par estētikas audzināšanu» — 2000 eksemplāros. To izpirka dažās dienās. Pirms pusotra gada izdevniecībai «Avots» iesniedzu grāmatas «Estētiskā audzināšana» pieteikumu, taču vēl līdz šim ne kādu atbildi neesmu saņēmis.

Ir pilnīgi jāmainās attieksmei pret jaunatnes problemātiku. Filmā «Vai viegli būt jaunam?» analizētais loks pašreiz jau ir novecojies. Mums ir vajadzīga cita filma, cits vilnis, kas ne tikai konstatētu jaunatnes negatīvo strāvu, bet ieraudzītu un pastiprinātu arī pozitīvo. Jābūt filmai par to jaunatnes daļu. kura meklē un ir atradusi reālus alternatīvus variantus patlabanējiem dzīves apstākļiem. Varbūt A. Epners, varbūt A. Freimanis, varbūt vēl kāds cits to varētu izdarīt. Ir jāakumulē pietiekamā daudzumā pozitīvā enerģija, kura spētu palīdzēt ģenerēt jaunus variantus. Jārada pretspēks, pretdoma, lai nicinātu nihilismu. Jebkādu negatīvo strāvojumu. Tomēr šķiet, ka literatūras, kultūras cilvēki un arī tie, kuri vada propagandas darbu, to veicina tikai ļoti retos gadījumos. Dažkārt šķiet, ka Rīga arvien tiešāk iegūst pēc apjoma plašas, bet pēc būtības — provinciālas pilsētas veidolu. Arvien asāk mūsu republikas centrā un līdz ar to arī visā mūsu republikā saasinās pretruna starp ražošanas kvantitatīvo pieaugumu un ikdienas kultūras kvalitatīvo nepietiekamību.

H. Strods: — Ja netiks izstrādāta reāla, stabila republikas kultūras politikas sistēma, kura ietvertu arī visus šos aspektus, tad nekādas nopietnas pārmaiņas šajā ziņā tuvākajā laikā nav gaidāmas. Ar mirkļa lāpīšanos te vairs nekas nav līdzams. Jāveido garīguma atjaunotnes sistēma.

Heinrihu Strodu un Pēteri Zeili

uzklausīja

ARNIS ŠABLOVSKIS,

LVU žurnālistikas specialitātes students