834780

Ēriks Žagars

«Padomju Jaunatne», 1988. gada 28. aprīlis, Nr. 81

Sākums - http://www.barikadopedija.lv/raksti/876802

Avots: Padomju Jaunatne Nr.: 81 Datums: 28.04.1988 Tirāža: 220000"" can not be assigned to a declared number type with value 220000. Lappuse: 2 Virsraksts: 1934. gada 15. maija apvērsums (2) Rubrika: Vēstures lappuses Tēmas: 1940. gada notikumi Apvērsums 1934. gada 15. maijā Nozares: Politika Vēsture Organizācijas: Mediji: Cilvēki: Ludvigs Ernests Adamovičs, J. Anšmits, H. Apsīts, Jānis Balodis, Krišjānis Berķis, A. Bērziņš, J. Celms, Bernhards Einbergs, Ludvigs Ēķis, O. Fogelmanis, O. Grosbarts, Jānis Gulbis, Vilis Gulbis, M. Hartmanis, Bruno Kalniņš, Pauls Kalniņš, Meletijs Kaļistratovs, J. Kauliņš, R. Klinsons, R. Kļaviņš, Alberts Kviesis, P. Leikarts, R. Lielbiksis, V. Malcenieks, Mārtiņš Peniķis, Kārlis Prauls, Vladislavs Rubulis, Marģers Skujenieks, Kārlis Ulmanis, K. Ulpe, Fricis Virsaitis Vietas: Cēsis, Daugavpils, Jēkabpils, Jelgava, Liepāja, Pļaviņas, Rīga, Ventspils Notikums: Gads: 1934

Tam visam pievienojās nepieredzēts skandāls. Saeimā jaunsaimnieku partijas deputāts J. Breikšs pastāstīja sociāldemokrātiem par Iekšlietu ministrijas administratīvā departamenta direktora J. Anšmita restorānā dzērumā izteiktiem vārdiem par drīzo apvērsumu, kas bijuši domāti Latgales aizsargu pulka komandierim. Saeima, aizklāti balsojot, ar 46 pret 42 balsīm, trijām atturoties, pieņēma priekšlikumu «uzdot valdībai nekavējoties atlaist no valsts dienesta iekšlietu ministrijas administratīvā departamenta direktoru Anšmitu». Bet reakcionāru un apvērsuma gatavotāju spiediens bija tik liels, ka pēc trim dienām Saeima, arī aizklāti balsojot, šo lēmumu atcēla. Lūk, neliela aina no pēdējām parlamenta sēdēm. Ar nepieredzētu cinismu A. Bērziņš 4. maija sēdē teica: «Mēs domājam, ka Latvijai jāpaliek demokrātiski pilsoniskai valstij. Mums demokrātiskā Latvijas valsts nav etaps uz kādiem jauniem apstākļiem, mums demokrātija nav mērķis kaut kādām tālākām cīņām.»

Kāda tur «demokrātija», kāda tur «demokrātiski pilsoniska valsts», ja pat 8. maijā Saeimas sēdē otrajā lasījumā pieņemtie satversmes grozījumi vairs nav pieņemami! Ulmanis izšķīrās rīkot apvērsumu naktī no 15. uz 16. maiju. Viņa rīcībā nonāca informācija no diezgan apšaubāmiem avotiem: it kā uz šo dienu apvērsumu nolikuši «leģionāri» un «gatavojas apšaut valdības un Saeimas locekļus». Diez vai pats K. Ulmanis ticēja šādai versijai…

1934. gada 15. maijā K. Ulmaņa vadībā notika parlamenta apstiprinātās, t. i., likumīgās, valdības pēdējā sēde. Tā sākās pulksten 13.20 un beidzās 15. Tajā pašā dienā pulksten 17.05 sākās IV saeimas 9. sesijas devītā sēde, kas beidzās 19.52. Tajā vairs nav daudz deputātu, arī no sēdes jau laikus aizgājušais K. Ulmanis.

Šajās stundās kara ministrs ģenerālis J. Balodis nodeva Rīgas, Daugavpils, Liepājas un Pļaviņu (tur atradās Latgales divīzijas štābs) apgabalu garnizonu priekšniekiem šādu telefonogrammu: «Daugavpils, Liepājas un Pļaviņu garnizona priekšniekus pakļauju tieši garnizona dienesta ziņā Rīgas apgabala garnizona priekšniekam ģenerālim Berķim, kuram turpmāk izpildīt arī pēdējā apgabala garnizona priekšnieka pienākumus.» Ar šo rīkojumu bija paralizēta toreizējā armijas komandiera ģenerāļa M. Peniķa jebkura iespēja iejaukties notikumu gaitā.

Faktiski 15. maija vakarā apvērsums bija jau sācies. Bet valdības nams K. Valdemāra (tagad — Gorkija) ielā 3 bija pilnīgi tumšs. (Šajā namā atradās gan ārlietu ministrija, gan arī valsts kanceleja, tur notika ministru kabineta sēdes.) Pa ieejas durvīm (ar nosacītu paroli «Jelgava») tika ielaisti 15. maija nākamie «varoņi».

K. Ulmaņa dienesta dzīvoklī (tas atradās nama 4. stāvā ar logiem uz tagadējo Gorkija ielu) ieradās J. Balodis un A. Bērziņš, vēlāk šeit parādījās arī iekšlietu ministrs V. Gulbis un M. Skujenieks. Stāvu zemāk, ministru kabineta uzgaidāmajās telpās, pulcējās apvērsuma militārais štābs ar ģenerāli K. Berķi priekšgalā. Te bija arī aizsargu priekšnieks K. Prauls, J. Anšmits (tam bija pakļauta Latvijas policija), pulkvedis O. Fogelmanis un citi. Šeit ieradās sakaru virsnieki no visām Rīgas garnizona karaspēka daļām. No šejienes nāca rīkojums, un 6. Rīgas kājnieku pulks (pulka komandieris — R. Klinsons) no savām mītnēm Maskavas priekšpilsētā devās uz Rīgas centru. Kad pulka daļas nonāca Rīgas Centrāltirgus rajonā, tika uzplēstas slepenas paketes ar ziņojumiem ieņemt valdības iestādes un stratēģiskos punktus pilsētā. Viens pulka vads ieradās arī valdības namā. No apvērsuma štāba nāca rīkojums Jēkabpils aizsargu pulkam doties uz Rīgu. Uz Rīgu vajadzēja doties arī Rīgas apriņķa un Jelgavas aizsargiem ar organizācijas «lepnumu» — Jelgavas tirgotāju dāvāto tanketi. Uz Rīgu tika izsaukti ap 2500 — 3000 aizsargu, ļoti liela un aktīva loma apvērsuma rīkošanā bija 5. Rīgas aizsargu pulka sakaru bataljonam, kura rīcībā atradās daudzi motocikli. Un tā pulksten 23 pilnīgā tumsā (un tas notika ministru prezidenta dzīvoklī un valdības namā!), tikai uzraujot sērkociņu, sēž «atjaunotās Latvijas» vadītāji K. Ulmanis, J. Balodis un A. Bērziņš. A. Bērziņš atnesis apvērsuma vadītāja manifestu, kurā K. Ulmanis izdara dažus grozījumus. Pirmtekstā bija minēts: valdībai ir nācis zināms, ka «leģionāri» gatavo valsts apvērsumu. «Leģionārus» viņš nosvītroja, to vietā ierakstīja «neatbildīgu grupu vadību».

Manifests, kas 1934. gada 16. maija rītā parādījās Rīgas ielās ar K. Ulmaņa un J. Baloža parakstiem, bija melu, demagoģijas un nacionālistisku saukļu pilns. Tajā tika apgalvots, ka, ievedot izņēmuma stāvokli (t. i., kara stāvokli), šī rīcība «nav vērsta pret Latvijas demokrātiju», ka apvērsums «dos mums Latviju, kurā nebūs vietas ne šķiru, ne naida politikai, kur vienādi būs visi Latvijas darbīgie tautas dēli — zemnieks un pilsētnieks, strādnieks un ierēdnis»… Apvērsuma vadītāji, kuri pat savu partiju — Zemnieku savienību — neinformēja par gaidāmo apvērsumu, atsaucās uz «tautas gribu».

Kamēr iekšlietu ministrs V. Gulbis diktēja mašīnrakstītājai šā «vēsturiskā manifesta» tekstu, Rīgas ielās jau saimniekoja «stipras un latviskas Latvijas» idejas nesēji. Uz Rīgas Tautas namu devās 5. Cēsu kājnieku pulka bataljons (pulka komandieris — J. Virsaitis) ar zenītartilērijas pulka bateriju. Šā 5. Cēsu pulka kareivji 1905. gada parkā nostādīja ložmetējus pret Rīgas strādnieku rajonu. Bez pretošanās tika ieņemts Tautas nams, Rīgas komandants V. Malcenieks vadīja Saeimas nama ieņemšanu un arestēja Saeimas komandantu R. Lielbiksi. Politpārvaldes špiki, policisti un aizsargi naktī devās veikt svarīgu uzdevumu — arestēt «jaunās Latvijas» ienaidniekus, pirmām kārtām sociāldemokrātu līderus un arī dažus K. Ulmaņa pretiniekus no buržuāzijas nometnes (P. Leikartu, M. Kaļistratovu, dažus jaunsaimnieku partijas līderus u. c).

Šajā naktī Saeimas prezidenta P. Kalniņa vasarnīcā Mežaparkā atskanēja šajā laikā vienīgais šāviens, ko griestos raidīja SSS vadītājs B. Kalniņš, it kā bez tā nevarētu padoties. Vasarnīcā tika atrasti 90 revolveri, 4 šautenes, viena patšautene, pie sociāldemokrāta J. Celma — 23 revolveri, pie K. Ulpes — 20. Vēl ilgi aizsargi mēģināja atrast slepenās sociāldemokrātu «ieroču kaltuves» Tautas namā, blokmājās pie 1905. gada parka un Ausekļa ielā. Pat iekšlietu ministra V. Gulbja paziņojums par 2000 latu lielu godalgu tam, kuri tādas uzrādīs, neko nedeva. Šīs «ieroču kaltuves» bija nepieciešamas tikai apvērsuma pamatojumam, tikai tādēļ, lai runātu par draudiem … «Latvijas demokrātiskajai iekārtai», kuru paši ulmanieši iznīcināja naktī no 15. uz 16. maiju.

Apvērsuma rīkotāji labi apzinājās, kas viņiem var draudēt neveiksmes gadījumā. Velti meklēt aizsargu un policijas rīkojumus vai telefonogrammas par apvērsuma īstenošanu. Tās jau laikus bija iznīcinātas. Par buržuāziskās Latvijas konstitūcijas (satversmes) pārkāpēju un zvēresta lauzēju jāuzskata toreizējais Latvijas prezidents A. Kviesis, kā arī toreizējais Latvijas armijas komandieris ģenerālis M. Peniķis un armijas štāba priekšnieks ģenerālis M. Hartmanis. 1934. gada 16. maija naktī Ulmanis esot Kviesi informējis par apvērsumu un divus gadus vēl atļāvis palikt valsts prezidenta posteni.

«Atjaunotās Latvijas» darbs sākās ar komunistu un sociāldemokrātu arestiem, ar strādnieku arodbiedrību telpu graušanu, ar sarkano karogu dedzināšanu. Maija beigās Liepājā tika izveidota koncentrācijas nometne (sākumā to gribēja organizēt Bolderājā). Tajā ievietoja dažus simtus no tiem, kuri tika arestēti naktī no 15. maija uz 16. maiju. Bet aresti turpinājās arī nākamajās dienās. Rīgā, Liepājā, Daugavpilī, Ventspilī, visā Latvijā. Ar 1934. gada 15. maiju visā valsti tika ieviests kara stāvoklis. Šādu telefonogrammu pa visu Latviju izsūtīja ģenerālis K. Berķis. Vēlāk, 16. maija rītā, tas rīkojuma veidā ar K. Ulmaņa un J. Baloža parakstiem parādījās Rīgas ielās. Kara stāvoklis Latvijā ilga 1371 dienu no 1934. gada 15. maija līdz 1938. gada 15. februārim — to regulāri pagarināja uz 6 mēnešiem. Tas bija pirmais jaunā režīma rīkojums. Tam sekoja rīkojums par Saeimas darba apturēšanu. Saeimas prezidija locekļi tika internēti.

Bija apturēta visa 103 politisko partiju darbība, slēgts 31 laikraksts, apturēta 29 arodbiedrību darbība (ar 29 460 dalībniekiem). No 11 071 Latvijā pastāvošās biedrības un savienības apmēram 7 tūkstošiem iecēla likvidācijas komisijas. 178 biedrības tika slēgtas nekavējoties, 312 biedrībām tika ieteikts likvidēties pašām. Tika apturēta 60 pilsētu domju darbība un likvidētas apriņķu valdes. No 60 pilsētu galvām tika atstāti 24, bet atlaisti 36. Tāpat tika atlaisti visi 1455 ievēlētie pilsētu domnieki. No 203 pilsētu valžu un 197 revīzijas komisiju locekļiem no jauna tika iecelti attiecīgi 133 un 181. No Latvijas 517 pagastu vecākajiem 263 pagastos iecēla jaunus vecākos. Tika nomainīti 45 procenti pagastu valžu locekļu. Saglabājās garu garie neuzticamo pagasta valžu locekļu saraksti, kuros līdzās sociāldemokrātiem pārsvarā figurēja jaunsaimnieku partijas biedri.

No Rīgas pašvaldību dienesta pēc apvērsuma tika atlaisti 707 darbinieki. No skolām masveidīgi atlaida progresīvos skolotājus. Visas politiskās sapulces un demonstrācijas tika noliegtas, biedrību sapulces drīkstēja notikt tikai ar prefekta vai apriņķa priekšnieka (policijas priekšnieka) iepriekšēju atļauju. Tas pats attiecās arī uz visāda veida sarīkojumiem (pat skolēnu klases vakariem). 1934. gada 17. maijā «Pēdējā Brīdī» bija ievietots paziņojums, ka pēc kara laika noteikumiem jāpiesaka prefektūrā un jāsaņem atļauja kāzu, kristību, bēru, vārda un dzimšanas dienu un tamlīdzīgām svinībām, ja tajās piedalās vairāki viesi. Pretējā gadījumā likuma pārkāpējiem draudēja bargs sods. Te komentāri lieki.

Tādi bija pirmie jaunā režīma soļi, tāda bija, K. Ulmaņa ideologu vārdiem runājot, «atjaunotā Latvija» un «trešā atbrīvošana». Šā režīma «varoni» pirmais uz valdības nama kāpnēm 16. maija rītā apsveica fašistiskās Itālijas sūtnis Latvijā Mameli. Viņš labi saprata nodibinātā režīma radniecību ar režīmu Itālijā.

Un, lai gan par apvērsuma norisi gan Ulmaņa diktatūras gados, gan arī tagad ārzemēs ir publicēts samērā daudz materiālu ar dažādu ticamību faktu materiālam, paliek vēl daudz neskaidru jautājumu. Tā, piemēram, vai sociāldemokrātu līderi un konkrēti B. Kalniņš bija informēti, ka naktī uz 16. maiju notiks apvērsums? Vai «leģionāru» vadībai pirms 15. maija bija kādi kontakti ar armijas vadību (konkrēti ar ģenerāli R. Kļaviņu un pulkvedi O. Grosbartu)? Vai tā bija tikai sagadīšanās, ka 15. maija vakarā Rīgas lidlaukā Spilvē nolaidās liela Vācijas transportlidmašīna, lai nākamajā dienā aizvestu uz Vāciju latviešu žurnālistu delegāciju? Varbūt lidmašīna bija paredzēta sazvērnieku bēgšanai apvērsuma neizdošanās gadījumā?

1934. gada 18. maijā pēc ilgas kaulēšanās un apsvēršanas tika sastādīta Kārļa Ulmaņa jaunā valdība. Kā tika teikts valdības deklarācijā, «Saeimas funkcijas līdz satversmes reformas izvešanai izpilda ministru kabinets». Ulmaņa diktatūras gados neviens tā arī nesagaidīja toreiz solīto «satversmes reformu».

«Nacionālās vienības» jeb «nacionālās atdzimšanas» jaunās valdības pirmajā sastāvā bija ministru prezidents un iekšlietu ministrs K. Ulmanis, ministru prezidenta biedrs M. Skujenieks, finanšu ministrs L. Ēķis, iekšlietu ministrs V. Gulbis, izglītības ministrs L. Adamovičs, kara ministrs J. Balodis, satiksmes ministrs B. Einbergs, zemkopības ministrs J. Kauliņš, tautas labklājības ministrs V. Rubulis, tieslietu ministrs H. Apsīts. No šā sastāva vienīgi H. Apsīts un, protams, K. Ulmanis, saglabāja savus posteņus, pārējie vēlāk krita nežēlastībā.

Fašistiskais apvērsums un pēc tā izveidotais Ulmaņa fašistiskais režīms ir drūma lappuse Latvijas politiskajā vēsturē. Tas bija smags trieciens Latvijas revolucionārajai strādnieku kustībai. Bet salauzt un iznicināt revolucionāro kustību tas nespēja. Arī smagajos Ulmaņa režīma apstākļos Latvijas komunisti turpināja revolucionāro cīņu, tie panāca strādnieku šķiras vienotas frontes izveidošanu, panāca antifašistiskās frontes izveidošanu. Ulmaņa režīma gadi ir 1940. gada sociālistiskās revolūcijas priekšvēsture. Uz šā režīma drupām Latvijā izveidojās jaunā sociālā iekārta.

Ē. ŽAGARS,

vēstures zinātņu kandidāts

* Darbiņš padarīts… Ulmanis ar kompanjoniem svin uzvaru.