520222

Ina Oškāja, Andrejs Voroncovs

«Latvijas Jaunatne», 1991. gada 25. septembris, Nr. 133

«Latvijas Jaunatnes» un ««CM» — сегодня» kopīga telefonakcija

Avots: Latvijas Jaunatne Nr.: 133 Datums: 25.09.1991 Tirāža: 84300"" can not be assigned to a declared number type with value 84300. Lappuse: 4 Virsraksts: 1940. gada 7. septembrī visi mirklī kļuva par PSRS pilsoņiem. Kā būs tagad? - ««CM» — сегодня» Rubrika: Tēmas: Pilsonība Nozares: Politika Organizācijas: Latvijas Republikas Augstākā Padome (LR Augstākā Padome, LR AP) Latvijas Tautas fronte (LTF) Mediji: Cilvēki: Aldis Āboliņš, Pjotrs Arcibaševs, Sergejs Bainovs, Aina Berga, Janīna Bricēna, Anatolijs Dorgs, Anna Eglīte, Ivars Gailis, Ivars Godmanis, Anatolijs Gorbunovs, Igors Gurjanovs, Alberts Hitrovs, Viktors Isajevs, Ludmila Ivanova, Maija Kalniņa, Jeļena Karpenko, Tatjana Kovaļevska, F. Ņižereps, Mārtiņš Pužuls, Aija Rudosa, Gaļina Stoļarova, Sergejs Šagins, Irina Teofanova, Andris Vitolds, S. Žiromkina Vietas: Notikums: Augstākā Padome pieņem lēmumu "Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas pamatnoteikumiem". Tiek noteikts, ka pie Latvijas pilsoņu kopuma pieder personas, kas bija Latvija... Gads: 1991

«SM — Segodņa» redakcijas darbinieki saviem lasītājiem telefonakcijas laikā lūdza atbildēt uz šādiem jautājumiem:

— Kam piešķirama Latvijas Republikas pilsonība?

— Kādam jābūt likumam par LR pilsonību un kas ir tiesīgs to pieņemt?

— Vai sevi uzskatāt par LR pilsoni?

Triju stundu laikā redakcijai piezvanīja 104 cilvēki. Vairākums bija par to, ka pilsonība piešķirama visiem, kuri Latvijā nodzīvojuši 5 līdz 10 gadus un izteikuši vēlēšanos kļūt par LR pilsoņiem. Turklāt nekādi citi priekšnoteikumi netika minēti. Pavisam bija 46 šādas atbildes. Par ilgāku cenzu iestājās 11 aptaujas dalībnieki (trīs no viņiem — par 15 Latvijā nodzīvotiem gadiem, bet astoņi — par divdesmit). Pilsonības piešķiršanu tikai tiem, kuriem tā jau bija līdz 1940. gadam, atbalstīja 11 aptaujas dalībnieki. Divdesmit seši «SM» lasītāji domā, ka pilsonība jāpiešķir visiem, kuri bija Latvijas pastāvīgie iedzīvotāji Latvijas Republikas neatkarības pasludināšanas dienā. No viņiem tikai divi pieļauj dubultpilsonības — vai nu PSRS, vai kādas citas republikas — iespēju. Desmit aptaujātie līdztekus laika cenzam izvirza arī citus pilsonības piešķiršanas kritērijus, konkrēti — lojalitāti, latviešu valodas prasmi, priekšstatus par Latvijas vēsturi un kultūru.

Tālāk citēsim «SM» lasītāju raksturīgākās atbildes Latvijas Republikas pilsonības jautājumā. Esam tās sagrupējuši pēc šādiem variantiem: pilsonību visiem, kuri šobrīd pierakstīti Latvijas teritorijā; tiem, kuri republikā nodzīvojuši 5 — 10 gadus; tiem, kuri republikā nodzīvojuši vairāk nekā 10 gadus; tiem, kuri LR pilsoņi bija līdz 1940. gadam un viņu pēctečiem.

Irina Teofanova, pedagoģe:

— Domāju, ka pilsonība jāpiešķir visiem, kuri pašlaik dzīvo Latvijas teritorijā. Likumam par pilsonību jābūt humānam un demokrātiskam. Mans vīrs dzimis Latvijā, no Latvijas viņu iesauca dienēt armijā. Mēs abi te esam ļoti ilgi strādājuši un, protams, sevi uzskatām par Latvijas pilsoņiem.

Par mūsu interešu aizstāvjiem parlamentā uzskatām frakciju «Līdztiesība» un DIC. Cieņu izraisa Godmanis un Gorbunovs, taču viņu teiktais ne vienmēr tiek uzklausīts. Bet vispār šobrīd nav organizācijas, par kuru es balsotu vēlēšanās.

Olga Č., strādā individuālu darbu:

— Esmu pamatiedzīvotāja. Taču negribu būt starp tiem, kuru kultūra un dievbijība ir tikai izlikšanās. Kā tas jau bija komunistu laikos. Joprojām gribu skatīties acīs saviem draugiem, tiem krieviem, kuri balsoja par Tautas fronti un republikas neatkarību. Bet tagad par to, vai viņi var vai nevar būt pilsoņi, ierosina lemt tiem, kuri bija pilsoņi līdz 1940. gadam. Latvijas pilsonība jāpiešķir visiem, kuri dzīvo tās teritorijā.

Tatjana Kovaļevska, pedagoģe:

— Ja divas trešdaļas Rīgas iedzīvotāju nekļūs par Latvijas pilsoņiem, vai tad Rīgai nevajadzēs pāriet Krievijas jurisdikcijā?... Visi varianti, izņemot nulles, ir vienkārši absurdi. Mēs ievēlējām Latvijas parlamentu. Nedrīkst pusei iedzīvotāju atņemt visas tiesības, tā nerīkojās pat boļševiki. Mēs balsojām par citādu programmu. Nevis mums jālūdz pilsonība, bet gan republikai jālūdz, lai kļūstam par tās pilsoņiem.

Valērija, 36 gadi, bērnudārza audzinātāja:

— Manuprāt, pilsonības jautājums patlaban nav tas svarīgākais. Bet, ja nu tomēr par to runājam, domāju, ka jāpieņem nulles variants un tikai pēc tam jānosaka cenzs. Ja tiks pieņemts citāds likums, jābrauc no šejienes projām, tikai nav uz kurieni.

Alberts Vindze, pensionārs:

— Esmu par pilsonības pašķiršanu no 1991. gada 21. augusta uz rakstiska iesnieguma pamata. Ja tiks pieņemts cits variants, tik un tā centīšos iegūt Latvijas pilsonību, citu pilsonību nepieņemšu.

J. P., jurists, latvietis:

— Pašreizējai Augstākajai Padomei jāpieņem likums par pilsonību un pilsonība jāpiešķir visiem, kuri dzīvoja Latvijā līdz 1991. gada 21. augustam. Tagad sarīkot kaut kādus speciālus pārbaudījumus ir muļķīgi, nākotnē varbūt varēs, bet ne obligāti. Sieva man ir krieviete, un, ja viņai nepiešķirs pilsonību, tad arī man to nevajag.

Ladigina, inženiere:

— Mani senči 100 gadus ir dzīvojuši Latvijā, viens no viņiem bija Rīgas ģenerālgubernators. Es speciāli samainīju savu Pēterburgas dzīvokli, lai atgrieztos senču dzimtenē. Visi cenzi ir tikai formalitāte. Pilsonības pieņemšanai nodzīvotā laika ierobežojumi nav vajadzīgi, lai gan valoda obligāti jāzina.

Staņislavs Gorjunovs, 44 gadi, kooperators:

— Ierados jauns un vesels, esmu republikai ziedojis visus savus spēkus. Pilsonība jāpiešķir visiem pastāvīgajiem iedzīvotajiem, taču bez dubultvarianta. Ja tā nenotiks, es un mani draugi likuma robežās pretosimies. Ja nebūs citas izejas, pieņemsim Krievijas pilsonību.

Orlova T.S., juriste:

— Visu mūžu dzīvoju Latvijā. Uz mani attiecināms pilsonības variants līdz 1940. gadam. Taču es tomēr uzskatu, ka šādas tiesības jāpiešķir visiem, kas bija pierakstīti līdz 1991. gada 21. augustam. Pārējiem jāievieš 5 gadu cenzs.

Jevgeņijs Grigorjevičs, Sakaru ministrijas darbinieks:

— Par pilsoņiem jākļūst visiem, kuri 5 gadus nodzīvojuši Latvijā. Vēlāk šo laiku var palielināt. Ja cilvēks pieņem pilsonību, viņš arī bez zvēresta būs uzticīgs republikai. Nekādos apstākļos nepieņemšu citas republikas pilsonību.

Maija Kalniņa:

— Dzīvoju Latvijā 46 gadus. Manuprāt, likumu par pilsonību var pieņemt tikai Saeima, bet Saeimu savukārt ievēl Latvijas pilsoņi līdz 1940. gadam un viņu pēcteči, kā arī tie, kuri Latvijā nodzīvojuši ne mazāk kā piecus gadus un ir ar mieru atteikties no PSRS pilsonības.

Gaļina Stoļarova, skaitļošanas centra nodaļas vadītāja:

— Esmu dzimusi šeit, un, zināms, uzskatu sevī par Latvijas pilsoni. Domāju, ka pilsonība jāpiešķir visiem, kuri līdz pilsonības piešķiršanas brīdim jau nodzīvojuši Latvijā 5 vai 10 gadus.

Viktors Isajevs, 37 gadi, provizors:

— Pilsonība jāpiešķir visiem, kuri nodzīvojuši Latvijā ne mazāk par 5 gadiem, bet tikai ne militārpersonām. Ja man nepiešķirs pilsonību, projām nebraukšu, cīnīšos, kā — to gan nezinu. Šādā situācijā es neesmu vienīgais.

G. K., ārsts:

— No nulles līdz pieciem gadiem. Ja notiks citādi, uzsliešu telti pie Augstākās Padomes un sākšu badoties.

J. J., medicīnas darbiniece, 43 gadi, latviete:

— Pēc piecu gadu ilgas dzīvošanas Latvijā ir tiesības uz pilsonību, ja prot valsts valodu. Likums jāpieņem Latvijas Saeimai, iespējams, to var izdarīt arī Augstākā Padome, ja tā pieņemsies prātā.

G. B., jurists, 36 gadi, krievs:

— Likumu var pieņemt — 5 gadi būtu labs kompromiss, turklāt tad nevajadzētu izvirzīt nekādus citus noteikumus. Ja pieņems citādu variantu, man tā būs katastrofa, nezinu pat ko iesākt. Patlaban visi sēž mājā un trīc par savu ādu, taču mums vajadzētu iet Tautas frontes ceļu. Cīnīties par sevi un saviem bērniem.

Igors Gurjanovs, 23 gadi, biznesmenis:

— Pašreizējā Augstākā Padome var pieņemt pilsonības likumu ar 5 gadu cenzu. Domāju, ka pagaidām šādā situācijā kā pie mums jādarbojas divvalodībai. Taču, iespējams, nepieciešamas pārrunas. Ja pieņems variantu līdz 1940. gadam, man būs tiesības uz pilsonību, taču ar tādiem noteikumiem man tā nav vajadzīga. Vēl nezinu, ko darīšu tādā gadījumā…

Aldis Āboliņš:

— Domāju, ka pilsonība jāpiešķir visiem, kuri bija Latvijas pilsoņi līdz 1940. gadam un viņu pēctečiem. Pārējiem jānosaka 10 līdz 15 gadu cenzs. Turklāt uzskatu, ka ikvienam pilsonim rakstiski jāapliecina, ka viņš atzīst Latvijas Republiku un tās likumus.

Ivars Gailis, strādnieks «Straumē»:

— Es un mana ģimene uzskatām, ka pilsonība jāpiešķir tiem, kuri Latvijā nodzīvojuši 15 gadus, prot latviski runāt un ir gatavi rakstiski apliecināt, ka ievēros Latvijas Republikas likumus.

Janīna Bricēna:

— Pilsonība jāpiešķir visiem, kuri te nodzīvojuši 10 gadus. Un nevis vienkārši nodzīvojuši, bet strādājuši. Likums par pilsonību jāpieņem mūsu Augstākajai Padomei. Jo sevišķi gribu uzsvērt, ka ne es, ne mani radi un paziņas neatbalstām Latvijas Pilsoņu kongresa nostāju, ar laikraksta starpniecību gribam izteikt savu negatīvo vērtējumu šīs organizācijas darbībai.

Žiromkina S. J., dispečere, Rīgā dzīvo kopš 1959. gada:

— Cenzs — 10 gadi, var būt arī 5 gadi, ja prot valodu. Ja notiks citādi, meklēšu savus nelaimes biedrus, lai paustu savu viedokli.

Alberts Hitrovs, rīdzinieks, inženieris:

— LR pilsonība piešķirama jebkuram pilsonim ar 10 gadus ilgu dzīves vietas cenzu un valsts valodas prasmi (valodas prasmi nosaka pats pilsonis, tā ir viņa personiska darīšana). Ja pilsonis brīvi pārvalda latviešu valodu (to apliecina speciāla komisija), pastāvīgās dzīvesvietas cenzu var arī nepiemērot. Man šķiet, ka tas ir visvienkāršākais, demokrātiskākais un lētākais pilsonības jautājuma atrisināšanas paņēmiens.

Jeļena Karpenko, pensionāre:

— Pilsonība pirmām kārtām jāpiešķir visiem latviešiem. Kā arī visiem tiem, kuri šeit nodzīvojuši 25 līdz 30 gadus. Domāju, ka nākamā Latvijas Republikas pilsoņa lojalitāte jāapliecina 2 — 3 lieciniekiem. Saeima jāievēl visai latviešu tautai. Vēl es ļoti vēlētos ar laikraksta starpniecību pateikt paldies Godmanim — viņš ir gādājis par mums, pensionāriem.

Skolas direktors Rīgas rajonā, 31 gads:

— Pastāvīgas dzīvesvietas cenzam jābūt 10 gadiem. Turklāt jāpārbauda valodas prasmes minimums, kā arī lojalitāte pret Latvijas Republiku. Nebūs pareizi, ja tiks pieņemts variants par pilsonību līdz 1940. gadam. Tas destabilizēs republikas dzīvi.

Andris, 25 gadi, Medicīnas akadēmijas students:

— Es neiebildīšu, ka Likumu par pilsonību pieņem Augstākā Padome. Cenzs — 10 gadi. Nepieciešams lojalitātes zvērests. Lai nelatvieši nedomā, ka tie, kuri bija sapulcējušies Doma laukumā uz Pilsoņu komitejas mītiņu, pauž tautas viedokli.

Aina Berga:

— Pilsonība piešķirama visiem, kuri šeit dzīvojuši līdz 1940. gadam, Latvijas Republikas laikos, kad nebija šāda dalīšana tautībās — krievos, latviešos, ebrejos… Visi bija vienkārši cilvēki. Un arī tagad pirmām kārtām vajag vērtēt nevis pēc nacionalitātes. Ko uzskatu par pilsonības piešķiršanas kritēriju? Kultūras līmeni, vēlēšanos saprast tautu, kuras vidū tu dzīvo. Un pilsonību, protams, nedrīkst piešķirt tiem, kuri paši ir uzstājušies vai parakstījuši pret neatkarīgo Latviju vērstus dokumentus.

Mārtiņš Pužuls, arodbiedrības darbinieks, 35 gadi:

— Par pilsoņiem jākļūst visiem tiem, kuriem šādas tiesības bija līdz 1940. gadam, kā arī viņu pēctečiem un radiniekiem no jauktām laulībām. Pilsonību nedrīkst piešķirt tiem, kuri vērsās pret Latvijas Republiku, piemēram, Lopatinam. Pēc tam pilsonību var piešķirt pēc lojalitātes principa tiem, kuri šeit nodzīvojuši 5 gadus.

Sergejs Bainovs, autobusa šoferis, 60 gadi, dzīvo Rīgā, kur ieradies no Latgales:

— Jānodzīvo Latvijā 20 gadi un jāprot latviešu valoda.

Ierēdnis, latvietis, 60 gadi:

— Likumu par pilsonību tiesīga pieņemt vienīgi Saeima. Tam jābūt ļoti stingram. Pēckara gados mums jau tā viss ir sagandēts. Pilsonība jāpiešķir tikai visgaišākajiem cilvēkiem — viņiem jāprot valoda, jābūt lojāliem, vairākumam būs vien jābrauc atpakaļ uz dzimteni.

Ņižereps F., 60 gadi, ārsts, Latvijā dzīvo kopš 1956. gada:

— Pilsonība jāpiešķir tiem, kuriem bija uz to tiesības līdz 1940. gadam. Vēl arī speciālistiem, kuri te ieradušies pēc norīkojuma, personām, kas uzaicinātas darbā, kā arī pensionētiem virsniekiem.

Anatolijs Dorgs, pensionārs:

— Dzīvoju Latvijā 45 gadus, ierados te pēc Kultūras ministrijas izsaukuma kā mūzikas instrumentu labotājs. Uzskatu, ka Saeimā ievēlami vienīgi tie, kuri bija Latvijas pilsoņi līdz 1940. gadam. Un tikai Saeimai jāpieņem pilsonības likums. Arī mana sieva tāpat domā. Uzskatām, ka mums vienkārši nav tiesību vēlēt pirmo Saeimu.

Pjotrs Arcibaševs, pensionārs:

— Esmu Krievijas pilsonis — biju, esmu un būšu. Par Latvijas pilsoni būšu ar mieru kļūt vienīgi tad, ja tiks garantētas vienādas tiesības visu tautību pilsoņiem.

Sergejs Šagins, namdaris:

— Uzskatu sevi par pilsoni, neatkarīgi no tā, kāds lēmums tiks pieņemts. Ja šādas tiesības man nedos, darīšu visu, lai pilsonību iegūtu.

Ludmila Ivanova, skolotāja:

— Četrdesmit gadus esmu nodzīvojusi Latvijā, uzskatu sevi par tās pilsoni. Mani nevar tā vienkārši ņemt un norakstīt… Lai pieņem tādu likumu, kas apmierina visus un vēl vairāk nenokaitē atmosfēru.

Aija Rudosa:

— Pilsonības nulles variants ir absurds. Pilsonība jāpiešķir visiem tiem citu tautību pārstāvjiem, kuri visus šos gadus ir bijuši kopā ar latviešiem. Tādiem, kā, piemēram, Kosteņecka, Tolpežņikovs, Dozorcevs, protams, ja vien viņi paši to vēlas.

Anna Eglīte:

— Par galveno pilsonības piešķiršanas kritēriju jākļūst latviešu valodas prasmei. Tas ir absurds, ka veikalā ar mani nespēj sarunāties latviski. Kur tad es galu galā dzīvoju — Krievijā vai Latvijā?

Andris Vitolds, ekonomists:

— Pilsonība jāpiešķir visiem, kuri šeit dzimuši. Protams, pilsonības jautājums ir ļoti sarežģīts, cilvēkiem grūti to izprast. Un vispār lielo un mazo tautu domāšanas veids ir ļoti atšķirīgs. Lielās tautas, pieņemot savus pilsonības likumus, galvenokārt aizsargā savas valsts dzīves līmeni. Mazas tautas pilsonības likumu pieņem tāpēc, lai neizzustu pavisam. ASV var atļauties pieņemt 100 tūkstošus emigrantu, bet Latvija nevar.

Pie tiešajiem telefoniem dežurēja

Andrejs Voroncovs

un Ina Oškāja