782122

Dace Aizpuriete, Ilze Bērziņa, Artis Mudelisu.c.

«Padomju Jaunatne», 1989. gada 4. maijs, Nr. 85

Avots: Padomju Jaunatne Nr.: 85 Datums: 04.05.1989 Tirāža: 235000"" can not be assigned to a declared number type with value 235000. Lappuse: 2 Virsraksts: Rīt Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāti lems savas tautas valodas likteni Rubrika: «Noruna» Tēmas: Interfronte, (IF), Latvijas PSR darbaļaužu internacionālā fronte Latviešu valoda, Likums par valsts valodu Latviešu valodas kultūras jautājumi Starpnacionālās attiecības Nozares: Politika Valodniecība Organizācijas: Interfronte, IF, Latvijas PSR darbaļaužu internacionālā fronte Latvijas PSR Augstākā Padome, LPSR Augstākā Padome Latvijas Tautas fronte (LTF) Mediji: Cilvēki: Alberts Bels, Olga Mahņova Vietas: Cēsis, Jelgava, Rīga, Rudzēti, Salacgrīva Notikums: Latvijas PSR Augstākās Padomes sesija pieņem LPSR valodu likumu, kas latviešu valodai piešķir valsts valodas statusu Gads: 1989

SLIMĪBA

Es aizgāju uz veikalu. Gribēju paskatīties uz mūzikas instrumentiem. Pārlaidu acis pār vitrīnā izliktajiem priekšmetiem un sapratu, ka jāiet pie acu ārsta: pavaicāju pārdevējai: kas tas par priekšmetu vitrīnas malā? Atbilde bija īsa — štekeris ģitārai! Izlasīju, jā, štekeris ģitārai: bet es redzēju šā paša instrumenta kontaktdakšiņu. Apbēdināts izgāju uz ielas un, ieraudzījis maizes veikalu, atcerējos, ka vakariņām jānopērk maize.

Veikalā jau pa gabalu bija redzams, kā plauktā kūp svaigi cepta zemnieku maize. Pieejot tuvāk, kļuva skaidrs, ka acu slimība mani tik viegli vis neatstās. Skatos: balts uz melna rakstīts — zemenieku maize, bet plauktā redzu zemnieku maizi. Kas tie tādi zemenieki, nezinu. Ja sēņotājs atrod mežā nepazīstamu sēni, viņš to grozā neliek. Maizi es nenopirku.

Nevienā citā veikalā vairs neiedrošinājos ieiet. Iegriezos vēl tikai kafejnīcā, kur ar šausmām secināju, ka mani vajā arī lielummānija. Izlasīju uzrakstu «sviestmaize ar kāpostu», tūlīt pat izņēmu piezīmju grāmatiņu, pildspalvu un sāku rēķināt, cik lielai jābūt sviestmaizei, lai uz tās varētu uzlikt veselu kāpostgalvu.

Otrā rītā pa ceļam uz skolu satiku klases biedru, kas jau pa gabalu sauca: ejam fiksāk, citādi vēl šūli nokavēsim! Es sastingu… Tātad mūsu skola pārgājusi uz pastiprinātu vācu valodas apmācību! Noticēju… Aizskrēju mājās. Izbēru visu no somas ārā un uz skolu paņēmu tikai vācu valodas grāmatu. Tā bija melnā diena, dabūju sešas atzīmes «ļoti vāji». Tātad arī ar ausīm man kaut kas nav kārtībā.

Ar savu kaiti biju pie ārsta. Viņš apgalvo, ka es esot vesels. Bet es viņam tik un tā neticu!

Artis Mudelis,

 Rīgas 3. vidusskolā

***

KUR AUDZĒ «KIDOTUS»?

Eju pa Rīgu un skatos visapkārt. Komisijas veikals Nr. 42 — «mantu pieņemšana uz komisiju».

Ļeņina ielas pārtikas veikali: «kulin. tauki», «kaus. siers», «receklis» un citi gardumi.

Universālveikalā kaut kas pavisam interesants: «vistas. II kat. kidoti». Kas ir vistas, skaidrs katram, bet no kurienes atlidojuši II kategorijas kidoti un kāpēc tos iespējams iegādāties tikai kopā ar vistām, — nesaprotu.

Zivju nodaļā apjuku no «importēto» zivju nosaukumu daiļpusības un daudzveidības. Līdz šim zināmajai stavridai šeit ir vēl divi varianti — stavride un stāvrida. Faktu un pierādījumu par latviešu valodas nožēlojamo stāvokli pietiek, ja kaut vai apstaigā veikalus vien.

Ieva Upleja

Rīga

***

VALODA VIENOTU

Vispirms rakstīšu par divvalodību. Jo tieši šajā jautājumā pašreiz raisās lielākie strīdi.

Esmu mācījusies jauktajā skolā. Latviešu bērnam krievu valodu sāk mācīt 1. klasē, viņam ir draugi krievu bērnu vidū, viņš skatās televīzijas pārraides krievu valodā. Tāpēc pat skolēniem ar zināšanām trijnieka līmenī krievu valodā ir stabils četrinieks. Ar to pietiek, lai brīvi saprastos ar krievu tautības cilvēkiem jebkurā situācijā. Krievu bērnam latviešu valodu skolā māca daudz mazāk un paviršāk, latviešu draugi ar viņu runā krieviski, latviešu raidījumus viņš neskatās un radio arī neklausās, par latviešu literatūru viņam skolā interese nerodas. Tas rada apziņu, ka krievu valoda ir vērtīgāka par latviešu valodu. Turklāt man, mācoties 10. klasē, viena stunda nedēļā ir latviešu valodai, bet divas stundas — krievu valodai. Daži krievu bērni iemācās latviešu valodu teicami, bet tas notiek ārpus skolas, sadzīvē. Viņi ir vienīgie, kas uzdrošinās arī sarunāties latviski. Tiem, kas latviski prot maz vai neprot nemaz, latvieši parasti piekāpjas. Es šādu situāciju uzskatu par netaisnīgu.

Nesaprotu, kāpēc krievu skolēnam, kas arī dzīvo savā republikā, ja jau viņš šeit ir dzimis, nav jāmācās latviešu literatūra? Bet man, dzīvojot Latvijā, ir jāmācās krievu literatūra? Varbūt krievu kultūra ir pareizāka un augstvērtīgāka par lietuviešu, armēņu, gruzīnu kultūru tikai tāpēc vien, ka pati nācija lielāka? Tāpēc jau tadžiki, turkmēņi, uzbeki mums arī šķiet visi vienādi, ka neko nezinām par viņu tautu, kultūras savdabībām. Es domāju, ka vajadzētu ļaut skolēnam izvēlēties, kuras tautas valodu un kultūru viņš gribētu dziļāk apgūt. Varbūt viņam māte ir lietuviete vai vectēvs bijis vācietis un viņš grib apjaust savas saknes? Tad neiznāktu tāda vienas kultūras nostādīšana pāri citai. Turklāt — visām tautībām, kas dzīvo Latvijā, būtu jāmācās latviešu literatūra un vēsture. Tas tikai vairotu savstarpēju cieņu un saprašanos.

Mani uztrauc arī svešvalodu apguve skolā. Normālos kursos angļu, vācu, franču valodu iemāca divos gados. Skolā māca astoņus gadus, bet neiemāca neko. Es un daži mani draugi, kuriem ir vēlēšanās svešvalodu tomēr iemācīties, meklējam privātskolotājus. Manuprāt, angļu un vācu valodas stundām nevajadzētu dublēties vienā laikā, lai skolēns pēc vēlēšanās varētu apgūt abas valodas.

Kristīne Vilkāja,

 Jelgavas 2. vidusskolā

 

***

AR PASI NELEPOJOS

Ļoti nepatīkami ir runāt sliktu par savu novadu, bet jāteic, ka Latgalē krieviskā žargona vārdi ir ļoti izplatīti. Pat mazi bērni viens otru apsaukā ar vārdiem, kuru jēgu paši vēl nesaprot. Tas dzirdams gan bērnudārzos, gan uz ielas. Kā runā daži zēni mūsu skolā? «Davai, aizbrauksim uz pilsētu, man vēl ir Granti. Šitā učene što nado, no stundas palaidīs. Totāli, vai ne?» «Būsi duraks, ja nebrauksi ar mani.»

Ir parādījušies arī Pietuka Krustiņa prototipi, kuru salkanās runas nav labākas kā rupjie žargonismi, tiek novazāti vārdi Tēvija, Dzimtene, Brīvība.

Attiecībā uz cittautībniekiem mūsu ciemā jāsaka: viņu vārdu krājumā diemžēl ir daudz aizguvumu no vienas valodas otrā. Izņēmumi, protams, arī ir. Te jāmin mūsu skolotāja, kura pati mācās un bērnus vēlas iemācīt pareizi runāt latviski. Lietisks pierādījums, kas raksturotu divvalodības reālo pusi, ir mana pase. Es nevaru ar to lepoties, kā dara Majakovskis dzejolī «Стихи о советском паспорте»¹, jo tajā ir četras gramatiskas kļūdas un visas — latviešu valodā rakstītajos vārdos…

Dace Aizpuriete

Rudzētu vidusskolā

***

«SANITĀRAIS» MINIMUMS PAŠCIEŅAI?

Valoda… Banālas atziņas nepabeigtā laikā. Viss taču ir skaidrs. Skaidrs līdz banalitātei. Valodai jābūt tīrai. (Protams, tai ir jābūt vispār.) Tēze ir pašsaprotama.

Ko es varu darīt tās labā? Sīki un sadzīviski cīnīties, varbūt ar vējdzirnavām?)? Vākt vulgārismus un stulbumus, «jokus» cenu zīmēs, uzlīmēs utt.? Vēlreiz skumji konstatēt, ka jau atkal kāds tavā valodā noslaucījis savas muļķības dubļus?

Varbūt mana valodas akcija varētu izpausties, uz grūdieniem, uzkliedzieniem transporta drūzmā un citur konsekventi atbildot latviski? Vēl var uzvilkt krekliņu ar uzrakstu «Runāsim latviski!», demonstrējot savu nostāju kaut tikai ar šādu publisku etiķeti. Var smīkņāt un sašust par latviešu valodas apmācību krievu skolās.

Tas būtu vesels komplekts sīku akcijiņu sadzīves lietošanai. Sanitārais minimums pašcieņai. Bet tālāk? Ak tā, vēl es varu piedāvāt akciju «Valoda» kā pašsakopšanas darbu. Piedāvāt un šaubīties par akcijas un pasākuma jēgu. (Akcijai parasti piemīt trokšņaina atribūtika, bet iedarbības un darbības laiks nav bezizmēra.) Tātad pašsakopšanas darbs katru dienu un vienmēr, ne tikai tagad, kad pasludināta akcija. Ne jau cenu uzrakstu kuriozu kolekcionāri spēs ko mainīt šai nepabeigtajā laikā, kad gribam vairāk, nekā varam, un ceram vairāk, nekā drīkstam. Laikā, kad dažs labs (daudz dažu labu) jūtas apgrūtināts, ka latviešu valoda vēl pastāv un ka to vēlams arī prast un lietot. Laikā, kas vēl nespēj uzvarēt absurdu, žargons ir tikpat bīstams kā pati valodas neprašana.

Ieva Rietuma

Rīgas 50. vidusskolā

***

TĀ NAV PATI GRŪTĀKĀ VALODA

Gribu piedāvāt interviju ar krievu meiteni Olgu Mahņovu.

— Tu esi, kā tagad saka, nelatviski runājošās jeb vienkārši — krievu nācijas pārstāve. Kā tu pašreiz jūties?

— Normāli. Dzīvoju kā visu laiku. Neviens mani par «okupanti» nav saucis. Man, starp citu, ļoti daudzi draugi ir latvieši.

— Zinot, ka tavā skolā ir IF un ka tavi uzskati bieži nesaskan ar viņu uzskatiem — vai nav grūtāk saprasties, sadzīvot?

— Pagaidām nekas negatīvs vēl nav manīts. Stāstīja par abām frontēm. Teica: kas vēlas, var no 14 gadiem iestāties IF, bet kas ne — var pāris gadu pagaidīt. Un no 16 gadu vecuma iestāties LTF. Pagaidām — brīva izvēle.

— IF uzskata, ka Latvijā vajadzīgas divas valsts valodas. Vai tas, ka jūsu skolā ir samērā spēcīga IF grupa, neietekmē jūsu latviešu valodas mācīšanos?

— Nē. Valodas mācīšanos nebremzē. To atbalsta. Vispār viss pa vecam.

— Kā tu uzņem faktu, ka latviešu valodai piešķirts valsts valodas statuss?

— To es atbalstu. Tā tam ir jābūt.

— Vai tas ietekmē tavas attiecības ar latviešiem? Kādas tās vispār ir?

— Pārsvarā ārpus klases draugi man ir latvieši. Attiecības ar draugiem jau nemainās statusu vai likumu dēļ. Tās bija labvēlīgas un tādas arī palika.

— Jūs ģimenē visi protat latviešu valodu. Kā tu to vari izskaidrot? Kam tas vajadzīgs? Ļoti labi taču var iztikt tikai ar krievu valodu vien.

— Es uzskatu, ka latviešu valoda jāprot visiem Latvijas pilsoņiem. Ne tikai tāpēc, ka bez tās nevar iztikt, bet kaut vai aiz cieņas pret pamatnāciju.

— Vai tu starp jēdzieniem «cienīt valodu» un «cienīt tautu» liktu vienlīdzības zīmi?

— Jā.

— Kādas ir tavu draugu, paziņu valodas zināšanas?

— Ja ņem klasi, tad četri cilvēki neprot latviešu valodu. Divi domā, ka vēlāk aizbrauks no Latvijas, tāpēc nevajagot mācīties. Otri ir armijnieku bērni, kas nesen te ieradušies.

— Vai tiešām, dzīvojot Latvijā, saskaroties ar latviešiem, latviešu valodu ir neizsakāmi grūti iemācīties?

— Vajag tik iesākt un gribēt. Tad jau ies. Tas ir atkarīgs arī no vecuma. Vecākiem cilvēkiem ir grūtāk. Man liekas — tā nav pati grūtākā valoda.

Intervēja Ilze Bērziņa

Cēsu 1. vidusskolā

***

VECAS VALODAS VECI VĀRDI

«Valoda — dārgums, neatņemams, gadu simteņiem krāts un audzēts ozoldārzs, milzīgs un sens koks, cauri gadu tūkstošiem stīdzis, top aizvien zaļāks mums uzticētais šifrs — ja atminēsim vārdu būtību, uzzināsim dzīves jēgu.»

(A. Bels)

Nesen manās rokās nokļuva 1925. gadā Rīgā iznākusī, bet Leipcigā iespiestā Jāņa Dombrovska grāmata «Latvju māksla». Mani ieinteresēja īpatnējā latviešu valoda, kādā šī grāmata rakstīta. To var izskaidrot ar laika atstarpi, jo 64 gadi valodas attīstībā var ieviest būtiskas pārmaiņas.

Vispirms mani ieinteresēja mīkstinājuma zīme burtam r. Tā, piemēram, šādos vārdos:

gŗūtības, gŗūti, kuŗš, kuŗiem, jūŗa, aŗājs, ķesteŗis, kaŗeivis, kaŗš, gaŗāks, vaŗagi,  aizkaŗ (domāts aizskar). Vienīgais vārds, kurā burta r mīkstinājuma zīme ir atstājusi ietekmi līdz mūsdienām, ir vārds «varagi», ko tagad raksta «varjagi». Arī Jura Alunāna vārds ir mazliet pārveidots, un šajā grāmatā rakstīts, ka «.. Štiglica skolā studējošie jaunieši sajūsmināti par Jura Allunana dziesmām..». Neesmu valodniece, tāpēc nespriedīšu par šīs mīkstinājuma zīmes nepieciešamību. Kas zina, varbūt straujo pārmaiņu dēļ, kā tas bija 1940. un 1959. gadā, pēc kāda laika izzudīs mīkstinājuma zīme arī burtam ķ? Tad teiksim nevis kaķis, bet kakis, zaķis — zakis, ķēde — kede, ķīselis — kiselis, šķūnis — škunis utt.

Vēl manu uzmanību šajā grāmatā saistīja daži vārdi, kurus es nosauktu par vecvārdiem. Piemēri: zalons (salons), kronika (hronika), zuma (summa), mošais (možais), portreja (portrets). Arī garumzīmes daudziem vārdiem vēl nebija uzradušās tur, kur tās ir tagad, piemēram: ari (arī), zocials, kultura, fotografisks, materials, nacionals, akademija, arī pilsētu nosaukumiem: Parize, Drezdene, Praga, kā arī — Peterpils Eremitaža. Citāda bija arī dažu vārdu rakstība, piemēram: «vidus laiki», «kara spēks», «itkā». Kā jau minēju, neesmu valodniece, tāpēc nevaru izskaidrot, kāpēc šie vārdi tika rakstīti tieši tā. Minēšu arī teicienus, kas man izvilināja smaidiņu: «.. mācījās zīmēšanu pie litografa un kustoņu zīmētāja..», «.. izstādīja gleznu, kura sacēla vispārēju ievērību..», «.. piespieda akadēmiķa godu..», «.. mākslinieka talants, atkratījies no visa liekā, parādās visā krāšņumā..», «.. zemniekiem dota kustības brīvība..», «.. auga prasības pēc kurturelas dzīves normām..». «.. pateicoties agrajai nāvei, mākslinieks savas idejas nepaspēja iemiesot darbos..», «.. izdarīja deguna operāciju, kura nelaimīgā kārtā veda pie asiņu saģiftēšanās..».

Varu teikt, ka, izlasījusi šo grāmatu, es ieguvu ļoti daudz gan no īpatnējās valodas, gan no tās satura. Taču gribu uzsvērt vienu svarīgu niansi: šajā grāmatā ļoti reti sastapos ar vārdu savienojumu «latviešu tauta». Reti tāpēc, ka vārda «latvieši» vietā tika minēts vēl skaistāks vārds — «latvji», tātad «latvju tauta». «Latvji» — tas skan lepnāk.

Iveta Tomsone

Salacgrīvas vidusskolā

 

_______________

¹ «Dzejas par padomju pasi» (kr. val.)