Atšķirības starp "374200" versijām
(Set original images) |
|||
| (3 starpversijas, ko saglabājis viens cits lietotājs, nav parādītas) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | {{Newspaper Article |Article in=Padomju Jaunatne |Published on=1988/01/12 |Issue number=7 |Page number=4 |Original title=Bēres bez kapračiem |Source file=paja1988n007_004_03 | | + | {{Newspaper Article |
| + | |Article in=Padomju Jaunatne | ||
| + | |Published on=1988/01/12 | ||
| + | |Issue number=7 | ||
| + | |Page number=4 | ||
| + | |Original title=Bēres bez kapračiem | ||
| + | |Source file=paja1988n007_004_03 | ||
| + | }} | ||
| + | {{Source image|articles/374/200/374200.jpg}} | ||
| + | {{Written by|A. Ulmanis}} | ||
| + | {{Written by|J. Poškus}} | ||
| + | {{About topic|Dzīvokļu problēmas}} | ||
| + | {{About topic|Kafejnīca «Flora», diskusijas, 1988}} | ||
| + | {{About topic|Daugavpils HES}} | ||
| + | {{About domain|Pilsētsaimniecība}} | ||
| + | {{About domain|Arhitektūra}} | ||
| + | {{About person|Pēteris Blūms}} | ||
| + | {{About person|Andris Bergmanis}} | ||
| + | {{About place|Rīga}} | ||
| + | {{About event|E1988010700}} | ||
| + | {{About year|1815}} | ||
| + | {{About year|1823}} | ||
| + | {{About year|1988}} | ||
| + | 1988. gada 7. janvāra vakars. Ļeņina ielā iedegas neons, un veikalu pūļi pamazām izklīst. Bet kādas pamestas mājas pagalmā sēru lentēs rotātām eglītēm garām, zvanu skaņu pavadīti, nāk bērinieki – Rīgas aizejošās koka arhitektūras piederīgie. No krēslas iznirst un sērojošajiem pievienojas pēdējais šā pagalma iedzīvotājs. Šis nams, pie kura ļaudis pulcējas, ir viens no senākajiem Rīgas t. s. Pēterburgas priekšpilsētas lieciniekiem (celts laikā starp 1815. un 1823. g.). Vairāk nekā pusotru gadsimtu tas spītīgi turējies šai vietā, tagad stāv starp saviem lielajiem kaimiņiem sarāvies un izaicinoši smīn. Rīdzinieki to pazīst kā «Floru», pirms kara kafejnīcu sauca — «A La Marquise». | ||
Pagalmā uz aklu, izdzisušu logu fona puskrēslā balti vīd tribīnes piramīda un skatuves kubs. Skan sēru maršs. Un tad — diskžokejs Roberts Gobziņš un viņa gandrīz — dzeja. Uz koka klāja: Klibas Koka Mājas Klips (sk. TV 20. janvārī!). | Pagalmā uz aklu, izdzisušu logu fona puskrēslā balti vīd tribīnes piramīda un skatuves kubs. Skan sēru maršs. Un tad — diskžokejs Roberts Gobziņš un viņa gandrīz — dzeja. Uz koka klāja: Klibas Koka Mājas Klips (sk. TV 20. janvārī!). | ||
Pašreizējā versija, 2012. gada 15. maijs, plkst. 10.47
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
1988. gada 7. janvāra vakars. Ļeņina ielā iedegas neons, un veikalu pūļi pamazām izklīst. Bet kādas pamestas mājas pagalmā sēru lentēs rotātām eglītēm garām, zvanu skaņu pavadīti, nāk bērinieki – Rīgas aizejošās koka arhitektūras piederīgie. No krēslas iznirst un sērojošajiem pievienojas pēdējais šā pagalma iedzīvotājs. Šis nams, pie kura ļaudis pulcējas, ir viens no senākajiem Rīgas t. s. Pēterburgas priekšpilsētas lieciniekiem (celts laikā starp 1815. un 1823. g.). Vairāk nekā pusotru gadsimtu tas spītīgi turējies šai vietā, tagad stāv starp saviem lielajiem kaimiņiem sarāvies un izaicinoši smīn. Rīdzinieki to pazīst kā «Floru», pirms kara kafejnīcu sauca — «A La Marquise».
Pagalmā uz aklu, izdzisušu logu fona puskrēslā balti vīd tribīnes piramīda un skatuves kubs. Skan sēru maršs. Un tad — diskžokejs Roberts Gobziņš un viņa gandrīz — dzeja. Uz koka klāja: Klibas Koka Mājas Klips (sk. TV 20. janvārī!).
Priekšā viņam māja / Tur iekšā vienu rāja / Jo tas nezināja / Kur ir labā un kur kreisā kāja / Kur ir kreisā un kur labā roka / Bet tagad viena cita gara roka / Sakapās visu, kas no koka / Papīru no koka taisa Slokā / Nesaku neko, ka tāda gara roka / Pati ir no koka / Nesaku neko, ka tāda gara arī kāja / Bet māja! Visu kāda gara gara roka aizskalo kā jūra / Šoreiz tā ir koka arhitektūra.
Dažus metrus virs zemes, gaisa balonu pacelts, vējā šūpojas baltais mājas fasādes makets. Brīdis klusuma. Uz atvadu tribīnes — dzejnieks Andris Bergmanis.
— Pusotru gadsimtu, nepadodamās laiku vēsmām, tu esi spītīgi bijusi pilsētas galvenajā ielā. Tu esi bijusi lieciniece tam, kā šī iela pārtop ne tikai pilsētbūvnieciski, bet arī jēdzieniski. Tu esi pieredzējusi karus un revolūcijas, diktatūras un kultus. Nu nolēmuši, ka tu laikam esi redzējusi par daudz. Tev nav laimējies, jo projektētāji un pilsētas vadība neuzskata, ka nākamajām paaudzēm būtu jāsaglabā vismaz daži koka arhitektūras paraugi pilsētas centrā. Tavā vietā pacelsies kārtējais piecstāvu gigants. Lai viņam laba veselība! Dusi saldi industriālo pārvērtību raktajos kapos!
Skan Šopēna Sēru maršs. Tā pavadībā piramīdā kāpj arhitekts Pēteris Blūms.
— Vai mēs varam pielīdzināt ēku dzīvai būtnei? Šķiet, ka varam. Tāpat viņa piedzimst, tāpat viņa kaut kam kalpo, tāpat viņa ir jāārstē. Viņa ir jāmīl. Tāpat viņai kādreiz ir jāmirst vai jāpārtop. Tikai viņas bojāeju nedrīkst noteikt patvaļīga griba. Vai var runāt par savu kultūru, par savas zemes vēsturi, ja tiek aizslaucīti nami, kuros dzimuši mūsu senči, uzauguši mūsu vectēvi — tikai tāpēc, ka šie nami ir no koka? Un vai līdzīgs prāts un līdzīga roka reiz nebija lēmusi arī Daugavpils HES, mazo skolu likteņus, viensētu likteņus? Mēs laikam pārāk maz zinām, un reizēm kādam ir izdevīgi, ka mēs maz zinām. Mums ir pārāk vāja kultūras apziņa. Šīs koka ēkas — ir skaidrs, ka visas tās saglabāt neizdosies, taču nedrīkst tiesāt pēc šīs vienas pazīmes: tu esi melnais, tu esi no koka. Arī Buratīno bija no koka. Ir rakstīts gana daudz gan mūsu presē, gan citur, ka ārzemnieki apbrīno šo arhitektūru, kādas vairs nav nevienā citā Eiropas lielpilsētā. Apbrīno, neskatoties uz šo «Šanhaju», šo mistkasti, kurā ir jādzīvo cilvēkiem. Un tāpēc ir arī naids pret šo apbūvi daudzu prātos un sirdīs. Galvenais, ir jāsaprot, kas ir jāmaina šajās koka ēkās, lai cilvēki te gribētu dzīvot. Tas ir mūsu kopīgs uzdevums.
Skan sēru melodija, dun kapa zvans. Pie nama ieejas, kuru visā ielas fasādes augstumā rotā melnas sēru lentes, pavadītāji noliek vainagus. Ardievu, Flora! (Neviens vairs nevar pateikt, kāpēc Tev dots šis senais romiešu ziedu un pavasara dievietes vārds.) Adieu, Marquise! Augstu gaisā paceļas un debesīs aizlido baltais mājas makets. Nams, kāds tas bijis un kāds tas varētu būt. Tas paliks tikai fotogrāfijās un kādu laiku vēl cilvēku atmiņās. Ceļoties arvien augstāk, naksnīgajās debesīs, pazūd koka arhitektūras atdzimšanas simbols. Pie fasādes vējā plīvo sēru lentes. Paies vēl dažas stundas, līdz nakts aizsegā tās noraus «palīdzīgas» rokas, un nams atkal stāvēs pamests un kluss.
Flora, Tu aizej! Tavā vietā nekad neaugs zemeņu lauks. Tevi nevedīs greznā katafalkā, bet kādā klusā svētdienas rītā Tevi aizstums buldozera purns. Izsisto zobu pilsētas sejā aizstās asfalta plāksteris, līdz kādreiz nākotnē to nomainīs šokbetona protēze, ap kuras saltajām formām kauks ziemeļu vēji. Nams pagaisis no laužu atmiņas, un tikai vecās marķīzes rēgs kā pēdējais liecinieks tur klīdīs aukstās naktīs. Un no blakus mājas pagrabiem nāks ciemos Vāgners…
«Biedru grupas» vārdā —
A. ULMANIS un J. POŠKUS
***
Attēlos:
* Bijusī kafejnīca «Flora» Ļeņina ielā 35.
* Skan sēru maršs.
* Runā arhitekts Pēteris Blūms.
* Ardievu, Flora!
* Arī Buratīno bija no koka!
