879947

Uldis Briedis, Inta Lehmusa

«Padomju Jaunatne», 1988. gada 27. janvāris, Nr. 18

Priekšlikumi, kur izvietot V. Lāča LPSR Valsts bibliotēkā bojā ejošās grāmatas

Ar šo rakstu tika iedota palama toreizējai Latvijas PSR Lauksaimniecības ministrijas ēkai - «skābbarības tornis»

Avots: Padomju Jaunatne Nr.: 18 Datums: 27.01.1988 Tirāža: 220700"" can not be assigned to a declared number type with value 220700. Lappuse: 4 Virsraksts: Rīgā skaistu namu netrūkst Rubrika: Tēmas: Latvijas Nacionālā bibliotēka - V. Lāča Latvijas PSR Valsts bibliotēka Metro Rīgas jaunā koncertzāle Nozares: Kultūra un māksla Politika Organizācijas: Rīgas Latviešu biedrība Mediji: Latvijas Televīzija Cilvēki: Aleksandrovs, Jāzeps Barkāns, Arnis Bergs, Grēve, D. Kalns, Alfrēds Krūklis, Leišovniku ģimene, Gunārs Liepiņš, Muižnieku ģimene, Māra Radziņa, Laura Riekstiņa, Alfrēds Rubiks, Stare, G. Zommers Vietas: Notikums: Latvijas  TV raidījums «Risinājumu meklējot» par V. Lāča LPSR Valsts bibliotēkas grāmatu likteni Gads: 1988

Bioloģijas zinātņu kandidāts Gunārs Liepiņš raksta tā:

— Mīlestība, cieņa, rūpes, sāpes un sašutums pieder pie emocionālām kategorijām. Tas ir labi, ka mēs mīlam un ka mums kaut kas kopēji sāp.

Ar emocijām vien, protams, bibliotēku neuzbūvēsim, bet bez entuziasma, degsmes un pienākuma apziņas — arī ne.

Ar šo domu gribas atbildēt visiem tiem, kam sarunas par V. Lāča LPSR Valsts bibliotēku liekas pārāk karstas un dramatizētas, un — tālāk diskusijas par emociju un lietišķības proporcijām neturpināt. Šoreiz jāatgriežas pie 14. janvāra rīta, kad divarpus stundas viens no redakcijas un viens no televīzijas tālruņiem zvanīja nenorimdamies. Jāpāršķirsta vēstules, kuras esam saņēmuši pēc 15. janvāra TV raidījuma «Risinājumu meklējot». Tālruņa zvanus kopumā varam rēķināt pāri simtam, cik vēstuļu samests mūsu pastkastītē vai atnests un iedots rokās — arī pilnīgi precīzi nav pasakāms, — tik strauji mainās šis skaits! Un te viena, te otra vēstule pārceļo uz kāda kolēģa galda — tik interesantas un no sirds rakstītas ir šīs korespondences!

Bet vēlreiz uzsvēršu: šajā lappusē mēs nedosim tradicionālo ieskatu mūsu pastā, kurā tik tiešām ir daudz uzkarsuma (un tas ir saprotams un gluži dabisks), kas, kā raksta mūsu lasītāji, pēc televīzijas raidījuma nav ļāvis acis aizvērt un krūtīs nemieru viesis vēl nākamajā, aiznākamajā dienā un vēl — vakar.

Jūsu vēstules piedāvāsim izlasīt kā republikas kultūras ministram Jāzepam Barkānam, tā arī Rīgas pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājam Alfrēdam Rubikam, bet šodien avīzē publicēsim tikai konkrētos priekšlikumus, kuri izskanēja vai nu telefoniski, vai rakstiski. Priekšlikumus, kuri ir zinīgi jāapspriež, priekšlikumus, kuri liek daudz ko pārdomāt — kā vienam otram amatvīram, tā, šķiet, arī jebkuram no mums.

Vispirms, lūdzu, jūsu uzmanībai fragments no dzejnieka Alfrēda Krūkļa vēstules!

— Mani, latviešu dzejnieku un kultūras darbinieku, aizvaino, ka netiek piedāvātas Valsts bibliotēkai labākas un piemērotākas telpas par bijušās zivju fabrikas «Kaija» pamesto cehu. Līdz ar to latviešu tautas kultūra it kā nepārprotami, kaut arī neapzināti, tiek nolikta vienā plauktā līdzās zivju konservu kārbām. Sak, jūs, kas rakstāt, rakstījāt, rakstīsiet un lasāt grāmatas, neko labāku jau neesat pelnījuši!

Tajā pašā laikā Rīgā atrodas nami, kur agrāk norisusi rosīga kultūras dzīve, kur uzstājušies ievērojami mūsu gara un sabiedriskie darbinieki, tātad celtnes ar tīri kultūrvēsturisku nozīmi, bet tās tagad aizņem iestādes, kam ar kultūru, šķiet, nav nekāda sakara. Te es gribu minēt kaut vai agrāko Radio namu kanāla malā. Kā var pašā Rīgas sirdī šodien atrasties celtne, kuras kādreiz tik glītās un spodrās parādes durvis vairs tik tikko turas eņģēs! Stūri tām atlūzuši, un pa caurumiem ērti var ložņāt kaķi. Lielie, plašie logi uz K. Barona ielu pret Operu pirms kara mirdzēja spožās ugunīs, un aiz tiem pulsēja dzīvība. Nu jau vairāk nekā 40 gadu šie logi melni aizsegti līdz pat augšai ar netīru papīru kā kara laikā. Aiz iekšpusē apputējušajiem stikliem nokarājas kaut kādas lupatas vai cita materiāla lanckas — īsti nevar saprast, kas tas ir par «dekorējumu». Šis agrāk tik skaistais, dzīvības pilnais nams nu rēgojas kā izmiris pilsētas centrā. Vai tiem cilvēkiem, kas atbildīgi par šo namu, nav jāpakļaujas noteikumiem par kārtību, tīrību un fasādes noformējumu Rīgā? Ko līdz mājas sienas no ārpuses nokrāsot, ja aiz logu stikliem garāmgājējiem jāredz tāda netīrība, it kā tur atrastos vecu grabažu noliktava. Un tas viss Rīgas centrā?! Vai tad par mūsu pilsētas prestižu neviens no viņiem nav padomājis? Te taču katru dienu garām iet tūkstošiem rīdzinieku uz tirgu, uz Operu. Pastaigājas viesi no brālīgajām republikām, ārzemju tūristi. Un viņiem tas viss jāredz?! Kāpēc gan ļaudis, kas aizņem šo namu un nedara godu mūsu pilsētai, nevarētu pārcelties uz «Kaijas» pamesto cehu? Vismaz prom no acīm. Kāpēc tas būtu jādara Valsts bibliotēkai? Vai tik zemu daži vērtē mūsu kultūras krātuvi? Kur te loģika?

Esmu arī par to, lai agrākais Latviešu biedrības nams Merķeļa ielā iegūtu citus saimniekus. Šim namam ir liela kultūrvēsturiska nozīme mūsu tautas dzīvē, tāpēc dīvaini liekas, ka līdz šim neviens šo jautājumu nav skāris.

Bijušo Latviešu biedrības namu kā variantu ir minējuši vēl vairāki citi lasītāji, un varbūt tiešām tā nemaz nav tāda utopija, kā pirmajā acumirklī var likties?

Un tagad, ja garastāvoklis būtu bezbēdīgāks, varētu sarīkot lasītāju konkursu. Lai viņi atbild uz jautājumu, kurš no grāmatu izvietošanas priekšlikumiem ieguvis karstin karstu atsaucību? Vispirms izlasiet šo — lasītāja K. Smagiņa vēstuli!

— Bibliotēkas rīcībā ir jāatdod tagadējais Centrālais universālveikals Vecrīgā. Un nekavējoties! Kam RCUV fotonodaļa, ja turpat I. Sudmaļa ielā ir fotoveikals? Kam RCUV pulksteņu nodaļa, ja turpat pāris soļu attālumā ir vienmēr tukšais veikals «Tik-tak»?

Tagadējā RCUV ēka Vecrīgā pēc zināmas rekonstrukcijas gadu desmitiem varētu kalpot BIBLIOTĒKAI. Bibliotēkai būtu iespēja paplašināties Jāņa sētas virzienā. Tāds jautājuma risinājums būtu visreālāks — jau tagad pat varētu grāmatu glābšanai atbrīvot augšējos stāvus. Un vēl - veikala pirmo stāvu derētu izmantot pilsētas populārākās lasītavas vajadzībām, skatlogus — grāmatu propagandai, izstādēm utt.

Diezgan ekstravagants ierosinājums, vai ne? Bet, ja lasītāju vēstulēs pavīd veikals «Dole», Mēbeļu nams un neskaitāmas reizes — mēbeļu salons «Gauja» Ed. Smiltēna ielā, tad smiekli vairs nav ne prātā.

— Ir jāatrod liela, ietilpīgas kvadratūras ēka, kā, piemēram, mēbeļu nams Ed. Smiltēna ielā. Tās dažas skaidu plašu mēbelītes var atrast vietu citur — nevienam nekāda skāde neradīsies. To, ka mums pašreiz ar mēbelēm nav ko lepoties, katrs bērns zina.

Rīgas rajona Spilves bibliotekāre Stare:

— Līdz šim nesaprotu to cilvēku loģiku, kas ieguldīja līdzekļus, šo namu būvējot: vai tā ir izstāde vai veikals? Drīzāk gan autori to domājuši kā izstādi, jo 90 procentu tur izlikto mēbeļu «ierindas» pircējs tāpat nevar nopirkt, jo to gluži vienkārši nav. Izstāde taču mums jau ir Mežaparkā. Veikalu var izvietot uz pusi mazākās telpās, teiksim, pirmajā stāvā un pagrabstāvā, bet otro stāvu nodot grāmatu glabātavai.

P. Matisons

 — Likvidēt pilnīgi nevajadzīgo mēbeļu veikalu «Gauja», jo otrais stāvs ir pilnīgi tukšs, bet pirmajā stāvā redzamie paraugi var atrasties arī Mēbeļu namā.

Māra Radziņa

 — Priekšlikums par tukšā Ed. Smiltēna ielas mēbeļu veikala nodošanu bibliotēkai ir ļoti jauks, tikai grāmatām tomēr vajadzētu būt vairāk centrā. Tāpēc — vai uz Smiltēna ielu nevarētu pārcelties kāda no centra administratīvajām iestādēm?

Un, kas, piemēram, aizņēma to ministriju telpas, kuras pārcēlās uz ARK augstceltni? Šī ēka taču bija ieplānota kā republikas nams, kur būtu koncentrēts viss republikas pārvaldes aparāts. Bet nu to aizņem viena paša agrorūpnieciskā kompleksa pārvaldītāji. Cik var runāt par nepieciešamību samazināt pārvaldes štatus? Tāpēc vissaprātīgākais būtu šo pārvaldes aparātu (patiešām samazinātu!) pārcelt tuvāk saviem pārvaldāmajiem, proti, lauksaimniekiem. Tā varētu būt Jelgava, kas tādējādi izvērstos par īstu lauksaimniecības zinātnisko un administratīvo centru, par lauksaimnieku pilsētiņu. Ar šī «skābbarības torņa» likvidēšanu tiktu nošauti vairāki lieli un trekni zaķi:

1) atbrīvotos telpas — varbūt pat Valsts bibliotēkai,

2) samazinātais pārvaldes aparāts beidzot pārtikas ražotājus padarītu par zemes saimniekiem. Un neaizmirsīsim, ka ikviena pārvaldes aparāta algas maksā ražotāji un tāpat maksā patērētāji — ar sadārdzinātajām preču cenām,

3) tiktu atslogota Rīgas satiksme, un mazinātos nepieciešamība pēc metro.

L. Riekstiņa

Kāds lasītājs īgni raustīs plecus: tās atkal emocijas?! Bet ja pāršķirstām vienu otru vēstuli, kur doma aizvien atkārtojas no jauna, tad... Agrorūpnieciskā komiteja, bijusī Lauksaimniecības ministrija, nosaukta vairākas reizes. Pa tālruni uzzinājām, ka «Pilsētprojekts» drīz saņems jaunas telpas un nams Gorkija ielā 38 atbrīvosies. Bijusi Rīgas Medicīnas institūta ēka vairs studentiem nebūšot vajadzīga. Teorētiski uz katru kvadrātmetru it kā kāds gaida, bet lasītāji ir novērojuši, ka ne viena vien ēka stāv stinga ir dienu, ir nakti — jau vairākus gadus.

— Braucot uz autoveikalu Rumbulā, pa ceļam labajā pusē ir lielas mājas ar izdauzītiem logiem. Tās stāv tukšas jau ilgu laiku. Nezinu, kas tur atrodas un kāds to turpmākais liktenis.

Pretim Ļeņina rajona izpildu komitejai E. Smiļģa ielā atrodas veca skola no sarkaniem ķieģeļiem. Šī ēka ilgi stāv nolaista, pusremontēta.

Māra Radziņa

Biedrs Aleksandrovs un vēl vairāki citi ierosina izpētīt, kā tiek (vai vispār tiek) izmantota vecā lidosta Spilvē. Muižnieku ģimene atgādina, ka aiz Centrālā tirgus slienas diži spīķeri jeb, kā tagad saka, noliktavas — plašas celtnes, kurās agrāk glabāti putraimi un milti. Biedre Grēve raksta:

— Man šķiet, ka nopietnāk vajadzētu padomāt par lielo gāzes torņu izmantošanu. Vai tos Valsts bibliotēka nevarētu iegūt savā īpašumā?

Kā rakstījām mūsu avīzes 14. janvāra numurā, runa par lielajiem gāzes torņiem Vagonu ielā 20 jau aizsākusies pirms daudziem, daudziem gadiem, tā arī nekādi nebeigdamās. Mākslinieks G. Zommers, zvanīdams uz redakciju, pastāstīja, ka šīs celtnes ir arhitektūras piemineklis, turklāt visumā labā stāvoklī. Galvenais — vajadzīgs steigšus uzlikt jumtu. Un, lai kāds arī būtu torņu pašreizējā stāvokļa novērtējums un piemērotība grāmatu izvietošanai, vai tiešām ļausim aiziet bojā tādam skaistam akcentam Rīgas sejā?

Priekšlikumu un jautājumu ir daudz. Arī tādi, piemēram, kāpēc Rīgā, Artilērijas ielā 20, milzīgs kapitāls nams atvēlēts iestādes «Atomteploelektroprojekt» filiālei? (Kāds ir šīs filiāles sociāli ekonomiskais pamatojums?) Vēl jautājums:

— Daugavas HES celtniecības pārvalde «Daugavgesstroj» atrodas Salaspilī, bet Rīgā, 13. janvāra ielā, ir Salaspils PMK. Varbūt Salaspils PMK var pārcelties uz Salaspili, kur ir arī viņu dzīvojamās mājas?

Ne viens vien cilvēks iesaka bojā ejošo grāmatu izvietošanai atbrīvot komunālos dzīvokļus — tos, kas atrodas K. Barona ielā bibliotēkas ēkā vai arī kaut kur citur pilsētas centrā. Tā, piemēram, Arnis Bergs raksta, ka Padomju bulvārī 4 atrodas liela sešu stāvu ēka. «Tā ir labā stāvoklī, tajā ir centrālā apkure, sienas lieliski saglabā siltumu ziemā un vēsumu vasarā, griestu augstums — 3,5 metri utt. Viena dzīvokļa platība ir 273 kvadrātmetri, katrā istabā vidēji dzīvo viens cilvēks…»

Avīze nevar atbildēt uz jautājumu — kādas telpas šobrīd vislabāk būtu piemērotas un izdevīgas slimo un pūstošo grāmatu «ārstēšanai un izmitināšanai», — tā nav avīzes kompetence. Bet tā kā 15. janvāra raidījumā nebija neviena reāla varianta, ko likt priekšā republikas ļaudīm, lai gan publikācijas par draudīgo stāvokli Lāča bibliotēkā bija lasāmas vismaz pirms diviem gadiem, tad laikam kautrēties būtu lieki — bija jāizsaka vai visi mūsu lasītāju priekšlikumi. Jā, arī viņu iebildumi:

Runājot par grāmatu pagaidu glabāšanu, domāju, ka Pēterbaznīcu vai citas kultūras vajadzībām domātas iestādes nevajadzētu izmantot. To jau tāpat nav par daudz, gluži otrādi.

Leišovniku ģimene

— Naudā neaprēķināmas vērtības iet zudumā, bet tas nekas, jāceļ jauna koncertzāle, kad Filharmonijas zāles ir vāji apmeklētas, bet Doma zālē arī netrūkst brīvu vietu. Teātru pie mums Rīgā ir uz pusi mazāk, nekā bija 1936. gadā (13:7), trīs no tiem ir avārijas stāvoklī, bet par to remontēšanu un jaunu celšanu tālāk par runām netiekam. Ja bibliotēka un teātri iet bojā, tad pēc 10—15 gadiem paliksim bez bibliotēkas un varbūt ar pāris teātriem. Ļoti bēdīgi, pat traģiski ir tas, ka mums nav bērnu teātru, tātad nākama paaudze izaugs vienaldzīga pret teātri.

D. Kalns

Tieši tāpēc, ka mēs ļoti ticam — bijušais Politiskās izglītības nams A. Upīša ielā ir apsolīts Leļļu teātrim un vairs nekāda «pārsolīšana» nav iespējama, — šo kultūras ministra priekšlikumu TV raidījumā uzņemam kā nepārdomātu frāzi. Rīgā labu, skaistu, bieži vien arī novārtā pamestu namu netrūkst, tikai galva jāpalauza un...

 

Lasītāju vēstules apkopoja INTA LEHMUSA

Fotografējis ULDIS BRIEDIS