041631

Arvīds Praninsks

«Latvijas Jaunatne», 1990. gada 16. februāris, Nr. 31

Avots: Latvijas Jaunatne Nr.: 31 Datums: 16.02.1990 Tirāža: 246000"" can not be assigned to a declared number type with value 246000. Lappuse: 4 Virsraksts: Patiesība dara brīvu Rubrika: Tēmas: Lietuvas neatkarības cīņas Nozares: Politika Organizācijas: Mediji: «Lietuvos Rytas», laikraksts (Lietuva) «Ziemeļu Atēnas», laikraksts Cilvēki: Arvīds Jozaitis, Milašs Vietas: Lietuva Notikums: Gads: 1990

Šīsnedēļas informācijā no Lietuvas (skat. «Lietuvos Rytas» «LJ» 14.02.90.) bija ietverta ziņa, ka filozofa ARVĪDA JOZAIŠA vadībā sācis iznākt mūžīgajiem tematiem veltīts laikraksts «Ziemeļu Atēnas».

«LJ» lasītājiem varētu rasties jautājums: kādu jēgu sevī slēpj šis nosaukums?

Te jāatceras nemierīgais laiks pirms Otrā pasaules kara sākuma. Lietuvas sūtnis Francijā, dzejnieks un domātājs MILAŠS, piedzīvo VĒSTURES atklāsmi. Viņam kā dedzīgam katolim vīzijas, redzējumi, zināšana par pasaules turpmāko attīstību šķiet kā sātanisks kārdinājums. Dzejnieks dienas un naktis vada kvēlās lūgšanās, bet viedie nākamības tēlojumi neatstājas. Beidzot Milašs izšķiras uzrakstīt vēstuli Lietuvas prezidentam, lai iepazīstinātu ar savām nākotnes apjausmām, kas vistiešākajā veidā attiecas uz Lietuvas likteni.

Milašs runā par to, ka Vācija — valsts, kas Eiropā tobrīd ir pati varenākā — pēc neilga laika kritīs negodā... Viņš pasaka to, ko mēs tagad zinām no vēstures. Bet — pats galvenais — dzejnieks, kas izjūt savas tautas zemdzīlēs saistīto spēku, ar reliģisku kaismi apgalvo: pienāks laiks un Lietuva kļūs par pasaules atjaunotnes šūpuli, Lietuva iegūs tādu nozīmi pasaules vēsturē, kāda Eiropā savulaik bija Atēnām.

Tātad — Ziemeļu Atēnas. Paši lietuvieši atzīst, ka Arvīds Jozaitis esot īsts katolis, īsts lietuvietis. Patiesi, viņš savu ticību Visaugstākajam, ticību savai tautai īsteno darbā, kas tautas garu stiprina pašā grūtākajā brīdī. Brīdī, kad neatkarības cēlais mērķis ir pazudis empīriskās politikas un ekonomikas murgu miglā. Piedāvājam mūsu lasītājiem interviju ar ARVĪDU JOZAITI.

***

— Vai jūs sevi uzskatāt par demokrātu?

— Demokrātiju var raksturot kā toleranci attiecībā pret opozīciju. Ja pastāv opozīcija, pret to ir jāizturas ar iecietību, pret to nedrīkst lietot vardarbību. Šajā ziņā tiešām esmu demokrāts.

— Kādas dāvanas jums patīk saņemt un kādas — dāvināt?

— Pieticīgas. Ar vēsturisku aromātu.

— Vai atzīstat nāvessodu kā soda mēru?

— Ja runa ir par kriminālatbildību, varu teikt šādi: kamēr mums nav savas likumdošanas, nāvessodi diemžēl ir nepieciešami.

— Kas, jūsuprāt, ir nepieciešamie priekšnoteikumi, lai ieaudzinātu veselīgu pašapziņu, atbildības izjūtu, cieņu un mīlestību?

— Tas ir ļoti plašs jautājums, un jūs vaicājat tā, ka man nav skaidrs, vai runa ir par cilvēku, tautu vai cilvēci. Tāpēc es neuzņemšos atbildību par pamatīgu šā jautājuma izskaidrošanu. Varu pateikt tikai to, ka Eiropā nav otra tāda spēka kā kristietība, tāpēc par vispārējo priekšnoteikumu audzināšanai uzskatu kristietību.

— Kā var iegūt neatkarību? Tikai nesakiet: «Mums jāpaciešas...»

— Nemaz nedomāju to teikt! Labprāt lietoju teicienu, ko arvien atkārto Eiroparlamenta «Baltic Intergroup» priekšsēdētājs Zellers. «Step by step» — soli pa solim. Tā ir reālā politika, tikai nedrīkst pazaudēt galveno mērķi — neatkarību. Ir skaidri redzams, ka neatkarības iegūšana ir reāla. Mēs jau esam pierādījuši, ka cilvēks, ja vien ir garīgi neatkarīgs, agrāk vai vēlāk pratīs piešķirt garīgajai neatkarībai konkrētu veidolu, īstenojot to sociālajos institūtos. Ja būsim demokrātiski un garīgi brīvi cilvēki, tad drīz vien sasniegsim savu mērķi.

— Reliģiskā pārliecība un piederība kompartijai — vai šos pasauluzskatiskos pretpolus ir iespējams samierināt?

— Uzskatu, ka piederība kompartijai un, teiksim, katolicisms nav savienojami intīmu iemeslu dēļ. Formāli gan šīs pasauluzskatiskās opozīcijas tuvinās, galvenokārt pateicoties kristietībai.

— Kā jūs pārvarat pašus grūtākos brīžus savā mūžā?

— Man palīdz ticība. Lūgšana. Es ticu, ka Visaugstākais nevar pieļaut izdarīt pašnāvību — mums gluži vienkārši nav tiesību pielikt sev rokas.

— Kādus filozofus uzskatāt par saviem skolotājiem?

— Platonu, Hēgeli un dzejnieku Raineru Mariju Rilki.

— Kad jūs pievērsāties Dievam? Vai bieži praktizējat lūgšanu?

— Uz otro jautājumu neatbildēšu, jo tas skar manu iekšējo dzīvi. Bet ticību Dievam tā īsti ieguvu pirms pāris gadiem.

— Kā sportists Jozaitis kļuva par filozofu?

— Tas ir dīvaini, bet, kad es biju sportists, nekad nejutos kā sportists. Tagad neizjūtu sevi kā filozofu.

— Kā jūs rīkotos, ja ievērotu, ka jums seko «drošībnieki»?

— Agrāk es tiešām jutu, ka man seko. Bet cenšos uz to pat nereaģēt.

— Ko jūs atbildētu meitenei, kas mums atsūtījusi vēstuli un tajā raksta: «Puisis, ar kuru es draudzējos, satiekoties mani vairs «nepazīst» — ko lai es daru?»

— Man nešķiet, ka cilvēkam vajadzētu justies neērti, ja otrs uzvedas necienīgi.

— Kādas svešvalodas jūs pārvaldāt?

— Angliski varu sarunāties, varu lasīt vācu un poļu valodā, pārzinu arī franču valodu.

— Kāds ir jūsu kandidāta disertācijas temats?

— «Subjektīvā realitāte un vēstures subjekts Vilhelma Dilteja filozofijā».

— Kādas rakstura iezīmes jūs pašu sarūgtina visvairāk?

— Es dedzīgi aizstāvu cilvēkus, taču reizēm izrādās, ka esmu rīkojies kļūdaini. Otra iezīme — pārliekā sentimentalitāte, ar ko ne vienmēr tieku galā.

— Kādas ir jūsu attiecības ar cilvēkiem? Vai mīlat? Cienāt? Vai...

— Tas skanēs ļoti cildeni, bet man katrs cilvēks ir brīnums. Apbrīnojami, cik unikāla ir katra personība. Unikāls ir arī katrs saskarsmes mirklis, jo tas ir neatkārtojams. Bet politikā no diviem labumiem jāizvēlas lielākais, no sliktumiem — mazākais. Tad bieži vien nākas būt stingram un pat dusmoties, lai vispār izglābtu kaut ko.

— Vai brīvību var iegūt ar miermīlīgiem līdzekļiem?

— Esmu pārliecināts, ka tikai tā. Patlabanējā situācija pasaulē un Eiropā dos iespēju mums iekarot brīvību ar mierīgiem līdzekļiem. Bet mūsu sabiedrībai nepieciešama augsta intelektuālā kultūra, kāda jau ir igauņiem. Mums tās diemžēl vēl nav.

— Kas, jūsuprāt, jādara, lai saliedētu Lietuvas jaunatni?

— Pirmām kārtām ar politiku nav jānodarbojas agrā jaunībā. Ir jābūt politiskajam ideālam, man kopš 12 gadu vecuma šis ideāls ir Lietuvas neatkarība. Lietuvas atgriešanās Lielajā pasaulē — šis ideāls manī atraisa bezgalīgu enerģiju. Bet nevajag iesaistīties konkrētajā politikā. Vajag ieaudzināt sevī garīgo kultūru, iecietību un izvairīties no apdullināšanās — kā fiziskās, tā garīgās. Pie pēdējā veida es pieskaitītu arī mistiskās Austrumu reliģijas, kas cilvēka individuālo piepūli izšķīdina bezjēdzīgā garīguma putrā. Vienotība nāks ar laiku — kā pūļu rezultāts.

— «Kad visi alkst aktualitāšu, man gribas rakstīt par vientuļas sievietes mīlestību»... Vai jūs arī nebaidāties no pārsātināšanās ar aktualitātēm, no tā, ka atradināsities ieklausīties klusumā, atbildēt mīļotās sievietes smaidam?

— Nē, neesmu pārsātinājies ar aktualitātēm. Es pieņemu izaicinājumu, ko metusi realitāte. Neesmu politiķis, un politikānisms mani tracina. Bet realitāte ir mūs izaicinājusi, un, ja šodien intelektuālā darba darītāji Lietuvā to nepieņems, mēs ieslīgsim vēl dziļāk purvā. Vai es ievērojot mīļotās sievietes smaidu? Tas ir kaut kas tāds, ko nevar palaist garām pat vislielākajā aizņemtībā...

— Vai Krievija kādreiz izārstēsies no impērisma?

— Manuprāt, Baltija ir izdarījusi pirmo demokrātijas injekciju Krievijai. lespējams, tā ir pati sāpīgākā injekcija vēsturē, jo to izdarījuši «savējie», nevis «ļaunie ārvalstu imperiālisti».

— No kāda jautājuma jūs baidījāties visvairāk?

— Nedomāju par to, jo uz nepieklājīgu jautājumu taču es drīkstētu neatbildēt.

— Bet kādu jautājumu jūs gribētu uzdot mūsu žurnāla jaunajiem lasītājiem?

— Vai mēs patiešām esam apņēmības pilni saprast, ka brīvību nenes tiecība pēc materiāliem labumiem, bet pati BRĪVĪBAS IDEJA, ko tik ilgus gadus lolojām un tad kādu dienu pacēlām kā karogu?

Ar Arvīdu Jozaiti sarunājies

ARVĪDS PRANINSKS