119450

Andrejs Cīrulis

«Padomju Jaunatne», 1988. gada 20. septembris, Nr. 180

Latvijas Tautas frontes Cēsu rajona nodaļas dibināšanas konference

Avots: Padomju Jaunatne Nr.: 180 Datums: 20.09.1988 Tirāža: 220000"" can not be assigned to a declared number type with value 220000. Lappuse: 1 Virsraksts: Ar taisnām mugurām un mirdzošām acīm Rubrika: Tēmas: LATVIJAS TAUTAS FRONTE, LTF Latvijas Tautas frontes, LTF, dibināšana Nacionālā simbolika. Sarkanbaltsarkanais karogs Sarkanbaltsarkanais karogs Nozares: Politika Organizācijas: Latvijas Tautas fronte (LTF) Mediji: «Padomju Druva» (Cēsis), laikraksts «Padomju Jaunatne», laikraksts «Советская молодежь» («Sovetskaja molodež»), laikraksts Cilvēki: Valdis Atāls, Normunds Broks, Egons Bušs, Indulis Cīrulis, Andris Eglītis, Sarma Kabuce, Daumants Kalniņš, Andris Kavacis, Valdis Lībietis, Māris Lukaižis, Ēriks Ozoliņš, Andrejs Rajeckis, Druvis Skulte, Ivonna Šatrovska, Imants Timermanis, Laila Vaičune Vietas: Cēsis Notikums: Notiek LTF Cēsu rajona organizācijas dibināšanas konference Gads: 1988

Cēsu Kultūras nama lielajā zālē pagājušajā svētdienā sēdēja tie daudzie simti cilvēku, kas sapratuši, ka vienreiz taču jāatsaucas uz tik bieži daudzinātajiem aicinājumiem, ka jāpārkārtojas katram no mums. Ka pārbūves process var iestrēgt pusceļā, ja visi, kas var un patiesi vēlas, necelsies kājās un neteiks savu vārdu, savu domu…

Un arī šoreiz varēja manīt stagnācijas mantojuma sekas, kuras nāksies pieminēt vēl šad un tad. Kaut vai atceroties to, ka dažam labam «nervi neizturēja» un skaļš iebrēciens izspruka brīdī, kad pie mikrofona runājošais pauda it kā nepieņemamu, strīdīgu viedokli. Reizi pa reizei atskanēja atziņa, ka neesam vēl pa īstam iemācījušies ne runāt, ne klausīties. Un šī atziņa nav tikai pavīpsnāšanas vērta vien un nebūt nav raksturīga tikai Cēsīm vien. Tiek lauzti vecie stereotipi, ka viss, ko runā no tribīnes, ir patiešām pareizi un ka arī jārunā tikai «pareizi». Daudz kas tagad ir citādāk, bet kliegšana, neiecietība pret citu viedokli, dūru sišana pa galdu nāk mantojumā no stagnācijas gadiem...

* * *

Latvijas Tautas frontes Cēsu organizācija republikā ir celmlauze, jo te tikts krietni tālāk nekā citur, šīs organizācijas platformas projekts tapa «konkurences» apstākļos, proti —- «Padomju Druva» to publicēja tai pašā dienā, kad «Padomju Jaunatne» un «Sovetskaja molodež» — Latvijas TF Programmas projektu. Tātad nebija pakaļdarināšanas, pārrakstīšanas, bet patstāvīgs jaunrades darbs. Un droši vien tā nebūt nav nejaušība — abu šo dokumentu projektos nav pretrunu. Tātad viena sāpe visur. Skaidri apjaušot, ka nav iespējams atstāstīt visu, kas un kā notika, tomēr uzskatu par pienākumu nosaukt visus iniciatīvas grupas dalībniekus. Tie ir Cēsu pilsētas arhitekts Normunds Broks, sanatorijas meža skolas direktors Egons Bušs, pensionārs, Latvijas PSR Nopelniem bagātais lauksaimniecības darbinieks Indulis Cīrulis, Gaujas meliorācijas pārvaldes priekšnieks Andris Eglītis, rotkalis Daumants Kalniņš, Cēsu audzināšanas darba kolonijas pedagogs, literatūras un teātra kritiķis Andris Kavacis, Cēsu PMK juriskonsulte Sarma Kabuce, arhitekts Māris Lukaižis, Priekuļu vidusskolas skolotājs Valdis Lībietis, Cēsu rajona kontroles arhitekts Ēriks Ozoliņš, LKP Cēsu rajona komitejas sekretārs Druvis Skulte, mācību ražošanas uzņēmuma sporta metodiķe Ivonna Šatrovska, dzejnieks Valdis Šatrovskis-Atāls, «Komunālprojekta» arhitekts Imants Timermanis un Veselavas tautas nama vadītāja Laila Vaičune. Ja arī citrajonu iedzīvotājiem šie cilvēki nav pazīstami, personīgi es uzskatu, ka viņu pieminēšana laikrakstā ir vajadzīga kaut vai tāpēc vien, lai to piefiksētu vēsturei. Par TF Cēsu rajona organizācijas priekšsēdētāju vienprātīgi ievēlēja MĀRI LUKAIŽI.

Jautājums — ko man dos Tautas fronte? — nav nemaz tik rets, kā pirmajā brīdī šķiet. Varbūt es kļūdos, bet man liekas, ka lauku ļaudīm tā varētu būt visreālākā forma, kā varētu vienoties kopējai rīcībai, lai sasniegtu kopējus mērķus.

Kādi ir šie mērķi? — Jāpanāk pārbūves neatgriezeniskums. Jāpanāk, lai tās daudzās pareizās idejas, kas skanējušas arī daudzos iepriekšējos gados, tie daudzie visnotaļ pareizie lēmumi, ar ko esam tik bagāti, tiktu īstenoti.

Ko no pārbūves gaida zemnieks? — Laikam taču vispirms tādu dzīvi, kas būtu harmoniska, ar veselo saprātu aptverama. Jo nudien nav normāli, ja kolhozā veselu mēnesi «jāķīlē» par bargu naudu piesūtītais traktors un ja viņam nav ne reālas iespējas izvēlēties no dažādu rūpnīcu gatavotajiem dažādajiem modeļiem, ja šis vienīgais brāķa eksemplārs tiek pasniegts kā bezmaz paša likteņa nolemtais. Bet ar šo draņķīgo tehniku atkal stipri vien jāpalielina darba ražīgums lauksaimniecībā, jo nākamgad Vissavienības fondam vajadzēs piegādāt vēl vairāk gaļas... Un ar II kategorijas subproduktiem neko iesākt nevarēs — tie tāpat kā ķīmiskās rūpniecības atkritumi jāatstāj Latvijā. Lauku cilvēki ir sarūgtināti pirmām kārtām tukšo veikalu dēļ. Un tehnikas sliktās kvalitātes, būvmateriālu trūkuma dēļ.

Ja republikas Tautas frontes dibināšanas kongresa organizācijas komitejas sēdē nereti uzbango kaislības par to, cik un kādas īpašās privilēģijas turpmāk Tautas frontē piešķiramas vieniem vai otriem neformāļiem, lauku ļaužu sarunās ir daudz vairāk konkrētības un realitātes.

Arhitekts Ēriks Ozoliņš TF Cēsu rajona dibināšanas kongresā lasīja rindas no vairākiem iesniegumiem, kuros cilvēki rakstīja, kāpēc viņi stājas Tautas frontē. Palasīsim arī mēs.

«...Ilgus gadus esmu strādājis par propagandistu, tikai ar katru gadu bijis arvien grūtāk, jo sapratu, ka no solījumiem ilgi dzīvot vairs nevarēs, bet tagad man gan būtu ko teikt.»

Kādā citā iesniegumā, ko parakstījuši divi darba veterāni, ir šādas rindas:

«Esam par Tautas fronti un par visu jauno, kas ienāk mūsu dzīvē un virza uz priekšu tautas labklājību un pārbūvi. Lai latviešu tauta nekad vairs nepiedzīvotu Staļina un stagnācijas laikus.»

Vēl citā iesniegumā Cēsu rajonā dzīvojošais revolucionārs, kas dzimis 1904. gadā un savulaik represēts un spīdzināts, raksta:

«Tautas frontes atbalsta grupas uzaicinājumu saņēmu ar sajūsmu. Lai dažādie viedokļi kopējās diskusijās rod mums visiem pieņemamāko, un tas tiešām būtu ideāli!»

Iesniegumus iesūtījuši arī citu tautību pārstāvji. Lūk, kas rakstīts vienā no tiem: «Прошу принять меня в организацию Народного фронта для преобразования и улучшения нашего общего дома.»

Šo iesniegumu komentējot, Ē. Ozoliņš teica: «Mūsu kopējas mājas — cik labi tas skan, un tā ir reālā patiesība, ar ko mums jārēķinās, un to ignorēt mums neviens nav devis tiesības.»

Iesniegumos ir arī rindas, kurās reizē izskan gan šaubas, gan ticība: «Atklāti sakot, man vēl nav īstas skaidrības, kādas ir Tautas frontes iespējas, tās tiesības un pienākumi, bet, ja varu būt noderīgs savai pilsētai, savai tautai grūtajā atveseļošanās procesā, lūdzu, pieņemiet mani Tautas frontes rindās.»

«Tā kā pati uz sanāksmi nevarēšu ierasties, jo strādāju, gribu pateikt, ka steidzamākais darbs, kas jāveic Tautas frontei, būtu kontrole pār apgādi un tirdzniecību... Tad vēl — par priekšā stāvošajām vēlēšanām. Diemžēl manī ir pārliecība, ka gadījumā, ja vēlēšanu organizēšanu un deputātu kandidātu izvirzīšanu tauta nepārņems savā ziņā un savā kontrolē, mēs atkal sēdēsim tajā pašā vecajā stagnācijas purvā — un tad var tikt sakompromitēta gan pārbūve, gan cilvēki, kas kaut ko cenšas darīt savas tautas, savas zemes labā. Ne mazāk svarīga ir ekoloģija. Man uzmācas skumjas, atceroties, ka vēl pirms piecpadsmit gadiem, braucot pa lauku ceļiem, šur un tur varēja redzēt — zaķi. Lūk, šajā nozarē, kas man tuvāk pie sirds, gribu pielikt savu roku, lai kaut ko mainītu uz labo pusi.»

TF Cēsu organizācijas platformas projektam bija raksturīga lietišķība, un tāpēc arī apspriešana izvērtās konkrēta. Šeit man gribētos minēt dažus no priekšlikumiem un nostādnēm, ar ko platformas projekts tika papildināts apspriešanas gaitā:

— III nodaļas 12. punktā: TF darbību virzīt uz principa «Visu varu padomēm!» īstenošanu un panākt vietējo padomju reālās varas atjaunošanu. Rajona izpildkomitejai regulāri informēt sabiedrību par visas rajonā ražotās produkcijas pašizmaksu, cenām, daudzumu, kā arī par plānoto un faktiski saražoto lauksaimniecības produkciju un cik no tās paliek rajona iedzīvotāju patēriņam, cik nonācis republikas un Vissavienības fondos;

— III nodaļas 13. punktā: prasīt rajona izpildkomitejai sagatavot un publicēt informāciju par unikālā Lodes māla slāņa resursiem, to turpmāko izmantošanu, Lodes rūpnīcas darbību nākotnē, pašreizējās un plānotās produkcijas izmantošanu rajonā, republikā, Savienībā.

 Republikā esošo visu Vissavienības pakļautības uzņēmumu peļņas daļu (piemēram, 80 —90 procentus) ieskaitīt tā rajona budžetā, kurā šis uzņēmums atrodas.

III nodaļu papildināt ar 20. punktu: tautas intelektuālā un garīgā potenciāla atraisīšanas nolūkā LTF ietvaros panākt, lai tiktu grozīta līdzšinējā izgudrojumu un racionalizācijas priekšlikumu patentēšanas prakse, kas kavē to efektīvu ieviešanu un diskreditē autortiesības.

Konference nosoda privātpersonu tirgošanos ar nacionālo simboliku, kā arī tās necienīgu pielietojumu un atbalsta LĻKJS CK ierosinājumu piešķirt Latvijas Kultūras fondam monopoltiesības izplatīt nacionālo simboliku un atribūtiku. Protams, citēt varētu vēl un vēl, taču ar iepriekšminētajiem piemēriem gribējās apliecināt, ka TF darbosies nevis tāpēc, lai tikai mītiņus rīkotu un runas teiktu, bet gan — ļautu tautai reālā rīcībā apliecināt sevi par savas zemes saimnieku, lai nepieļautu, ka bez tautas ziņas «tautas vārdā» atkal kāds kļūdītos, jo par to jau ir samaksāts pārāk daudz — gluži atklāti taču ir pateikts, ka partijas iesāktā pārbūve vajadzīga tāpēc, ka tautsaimniecība nonākusi pirmskrīzes situācijā.

* * *

Te īpaši gribu pakavēties pie kādas tēmas, kas bija, ir un, šķiet, arī būs diskutabla, proti — partijas un TF savstarpējās attiecības.

Nereti gan no vienas, gan no otras puses dzirdami visādi pārsteidzīgi slēdzieni, pat patiesības sagrozīšana un klaigāšana. Dažs labs, piemēram, neparko negrib dzirdēt to, ka pārbūvi iesākusi partija.

Cits savukārt pat domās nepieļauj, ka TF varētu iesaistīties komunisti. Trešais — ja viņš ir liels priekšnieks — draud ar visādām represijām tiem komunistiem, komjauniešiem, kas iesaistīsies TF darbībā.

Protams, bez satraukuma šajā virzienā neiztika arī Cēsu rajona konferencē. Kaut gan jau pašā sākumā iniciatīvas grupas loceklis E. Ozoliņš atgādināja iepriekš publicētajā Uzaicinājumā teikto: «... mēs esam par Latvijas Tautas fronti un savā Cēsu organizācijā pulcinām visus apzinīgos pilsētas un lauku iedzīvotājus, kultūras darbiniekus, juristus, ekonomistus, lauksaimniekus, godprātīgus amata meistarus, visus, kam rūp mūsu sabiedrības atveseļošanas process, neņemot vērā tautību, ieņemamo amatu, partijas piederību, ticību.»

Kad sākās kandidātu izvirzīšana Domes (vēlāk nosprieda — pagaidu Domes, jo pēc LTF kongresa vajadzēs rīkot vēl vienu konferenci) vēlēšanām, izrādījās, ka iepriekš strikti izteiktais nosacījums — nepieļaut t. s. nomenklatūras darbinieku piedalīšanos TF vadībā — gluži vienkārši nevar tikt ņemts vērā. Protams, ir dusmas uz daudziem partijas darbiniekiem, bet LKP Cēsu rajona komitejas sekretāram Druvim Skultem un LĻKJS Cēsu rajona komitejas pirmajam sekretāram Andrejam Rajeckim rajona iedzīvotāju vidū ir tik liela popularitāte un viņi abi ir tādi goda vīri, ka Domē tika ievēlēti lielā vienprātībā. Savukārt Dome (tajā ir 50 cilvēki) aizklāti izvirzīja kandidātus valdei. Pēc tam balsoja par pirmajiem deviņiem, kas bija savākuši visvairāk balsu. Druvis Skulte bija viens no pirmajiem, kas tika ievēlēts arī valdē.

Viņš, protams, gāja uz risku, uz ko ne katrs atbildīgais darbinieks ir gatavs. Vieglāk taču būtu atteikties... D. Skulte autoritātes pārbaudi izturēja, bet baidos, ka ne viens vien ortodoksālais kratīs pirkstu un dusmās sēks: — Kur gan viņa principiālā pieeja? — Taču diskusijā viņiem pietrūks argumentu…

Klausoties un salīdzinot dažādus viedokļus, vismaz personīgi es esmu nonācis pie sprieduma, ka Tautas fronte tikai tad būs īsti demokrātiska, ja tās Programma, Statūti un praktiskā darbība neradīs privilēģijas vieniem un diskriminējošus nosacījumus citiem. Es, piemēram, nesaprotu, kāpēc mums tik ļoti jāsabīstas no pārbūves pretinieku līdzdalības Tautas frontē. Lai taču piedalās! Vai gan jau iepriekš nav skaidrs, ka grūti zināt, kam pieder vienīgās monopoltiesības uz patiesību un kuriem visādas birkas piekaramas. Un vispār — kur tad ir tā robežlīnija starp pārbūves piekritējiem un pretiniekiem? Reālajā darbībā, vai ne?

* * *

Mums ir zināms, ka ir uzņēmumi, iestādes, pat veseli rajoni un nozares, kur TF ir tabu. Vai mums kādam būtu talkā jāskrien? Domāju, ka ne. Ja jau reiz fronte, tad jācīnās.

 

ANDREJS CĪRULIS