317923

Mudīte Kalniņa

«Padomju Jaunatne», 1988. gada 9. septembris, Nr. 173

Avots: Padomju Jaunatne Nr.: 173 Datums: 09.09.1988 Tirāža: 220000"" can not be assigned to a declared number type with value 220000. Lappuse: 4 Virsraksts: Otrā tēvadēla bailes Rubrika: Tēmas: Himna «Dievs, svētī Latviju!» Kolhozi, kolhoznieki LATVIJAS TAUTAS FRONTE, LTF Latvijas Tautas frontes, LTF, dibināšana Nacionālā simbolika. Sarkanbaltsarkanais karogs Sarkanbaltsarkanais karogs Nozares: Politika Vēsture Organizācijas: Vides aizsardzības klubs (VAK) Mediji: «Padomju Jaunatne», laikraksts Cilvēki: Kārlis Baumanis, Ādolfs Hitlers, Andrejs Jurjāns, V. I. Ļeņins, A. Slišāns, Josifs Staļins, Andrejs Stērste, Krišjānis Valdemārs Vietas: Bauska, Iecava, Limbaži, Sibīrija Notikums: Gads: 1872, 1988

Izlasīju A. Slišāna rakstu Bauskas rajona laikrakstā un nevaru rimties. Četrpadsmitgadīgā dēla spriedumā bija absolūts pusaudža maksimālisms: «Viņš neko nesaprot un jauc dažādas lietas.» Es saku: «Gudrs demagogs.» Domāju, ka šāda nostādne ir aiz pārbūves izkārtnes pret pārbūvi vērsta klaja demagoģija, kas izslēdz jebkuru masu apziņas mošanās, domāšanas ne pēc instrukcijām formu.

Ir viegli pārmest, ka «darbs, tā ražīgums, kvalitāte, darītājs un viņa tulznainās rokas nav vairs modē» (te un turpmāk izcelti citāti no A. Slišāna raksta — red.).

Nebija modē. Ilgus gadus. Modē bija procenti, pierakstījumi, silts krēsls, blats, telefonu zvani un apdzirdīts «tulznaino roku» īpašnieks. Modē bija pienākumu sadale: kamēr viens (tulznainām rokām tiešā un pārnestā nozīmē) strādāja, otrs viņa vietā domāja un komandēja, kā strādāt. Viens dzēra pašmāju brūžos raudzētu «vodku» un vīnu, otrs — lustējās speciāli celtās somu pirtīs, «laka» konjaku orķestru pavadībā un mākslinieku sabiedrībā.

Jā, tāda nu tā «mode» bija. Tāpēc tikmēr, kamēr vieni strādās, bet citi darīs «lielas lietas» viņu vietā, dzīve labāka nekļūs. Procentus mugurā nevilksi. Gadu desmitus mākslīgi kultivētā «darba dalīšana» mums gauži dārgi izmaksājusi. Tikai tad, kad «tulznainās rokas» sāks domāt, pašas darīt «lielas lietas», t. i., pa īstam pārvaldīt valsti, — būs iespēja ieviest kārtību gan ekonomikā, gan ideoloģijā, gan darba tikumībā. Taču tad nebūs vajadzīgi lielāki un mazāki, tālāki un tuvāki, vietēji un sveši «lielo lietu» domātāji un papīru kalnu parakstītāji. Nāksies apgūt darba iemaņas. Un tad «tulznainās rokas» būs godā.

«Aicinu uz darbu, tādu raženu, kādu veica jūsu tēvi un vectēvi grūtajās pēckara dienās.»

Dievs, pasargi mūs un mūsu mazbērnus no tāda darba! Elles mokas, ne darbs! Vienīgais darba rīks — divas rokas, lāpsta, ķerra, vēl šis tas un — Entuziasms. Jā, jā! Entuziasms kā darba rīks. Uz tā rēķina veica pusi, ja ne vairāk.

Arī tad, kad gada beigās kolhoznieks vēl palika parādā kolhozam, kad ar rokām no akas vilka simtiem ūdensspaiņu lopu dzirdināšanai kolhozu fermās, kad piecdesmito gadu sākumā raudādami lūdzās striķos iekārtos lopiņus izturēt līdz pavasarim, nenomirt no bada.

Grūtās pēckara dienas laukos iestiepās daudzu gadu garumā. Gan nevarības, gan administratīvu bezjēdzību dēļ. Mūspusē vecie kolhoznieki vēl atceras, kā pat cukurbiešu novākšanā bija aizliegta «mazā mehanizācija» (sols ar piestiprinātu lielu nazi lapu griešanai). Vajadzēja apdarināt ar rokām, ar nazi.

Viena otra tālaika «tulznaino roku» īpašnieka pensija un dzīves apstākļi joprojām ir tādi, ka viņam grūtās pēckara dienas turpinās vēl tagad, 44 gadus pēc kara.

Bet vecajās fermās nereti nu viņu bērni un mazbērni mēslus dakšo ar rokām, barību nes klēpjiem, bet ūdeņus ar spaiņiem. Tāds nu ir tas «raženais» darbs. Pilns sāpju un grūtuma.

«Aicinu būt modriem, apdomāt katru soli…»

Mēs jau to darījām. Un kā vēl! Katru vārdu apdomājām. Tiem bija dzīvības cena. Kurš tīšu prātu gribēja sev un tuviniekiem nepatikšanas? Soļus arī iemācījāmies skaitīt. Lieku nepaspert. Lai izlēcēju kārtā neierakstītu. Un kur nu vēl tādu skādi darīt kolhozam kā koros dziedāt, bumbu sist, danci griezt, kumēdiņus rādīt. «Kas tad strādās? Darbs nav kumēdiņu taisīšana.» Un — sēdējām mājās. Dažs, laikam pamuļķāks būdams, tā arī nokļuva politiski neuzticamo sarakstos, nacionālistu, tautas ienaidnieku un kaitnieku grupā. Un vēl jau ilgi Sibīrijas nometnēs it cītīgi mācīja latviešu tautu nedomāt, bet apdomāt, nerunāt, bet paklusēt, nedarīt, bet it modri ziņot augstāk par otra domāšanu un runāšanu.

A. Slišāna pieminētajās pēckara dienās ļaudis partijas sekretārus (partorgus) cienīja par to, ka viņi katrā grūtā darbā paši gāja pirmie, nereti ar dzīvības cenu cēla ļaudis cīņai un darbam. Tā bija labākā aģitācija par jauno dzīvi. Partorgs (komisārs) — aģitators. Nu aģitatoru (tikai tagad tos sauc par propagandistiem) daudz. Visi izskaidro, norāda, māca. Tik vien redz, kā uz tribīnēm (ar retiem izņēmumiem). Kur viņi paliek, kad tauta pie Brīvības pieminekļa domā «lielo» domu? Reizēm taisnu, reizēm šķību, reizēm greizu, bet — lielu. Tāpēc jau komisārus vajag, lai greizais un šķībais taptu taisns.

Bet nē. Pierasts, ka tautas paklausība un ticība nākusi un bijusi administratīvā kārtā. Personīgā autoritāte nebija vajadzīga. Kad nu tagad jāatgriežas pie Ļeņina darba metodēm un stila, pie partijas biedru un vadītāju iešanas masās, retais zina, kā un ko darīt. Lielam vairumam bail no cilvēkiem. Tad nu tauta pārtop par pūli un tautas centieni par nekontrolējamu nacionālistisku kustību politiskā kapitāla «izsitēju» saplosīšanai («Padomju Jaunatne», 1988. g. 25. augusts — «Un tagad katrs solis jau ir izvēle»).

Nevajag apskaust tos, kas prot un grib rīkoties operatīvi. Jārīkojas pašiem. Bet kā to izdarīt, ja vakar slavināja to, kas šodien nosodāms, ja kategoriski aizliedza to, kas nu jāiesaka? Kamēr kažoku apmet otrādi, paiet laiks. Tad nu lai neļaunojas, ka par līderiem kļūst citi, tie, kas dara un rīkojas tā, kā vienmēr domājuši šīsdienas lielo domu. Nebūtu viņu, nebūtu pat aicinājuma uz pārbūvi.

Pārbūve — tā ir revolūcija. Ar visām revolūcijai piemītošām izpausmēm: cīņu par varu, par ražošanas līdzekļiem, tiesībām. Neviens no 1917. gada (un 1940. gada Latvijā) lozungiem nav zaudējis aktualitāti šodien. «Mieru — tautām! Zemi — zemniekiem! Rūpnīcas — strādniekiem! Varu — padomēm!» Aiz katra no šiem lozungiem, īsiem un skaidriem katram «tulznaino roku» īpašniekam, ir nerealizēti vai izkropļoti pirmie Ļeņina parakstītie dekrēti par likumīgu, tiesisku, demokrātisku sociālisma valsti.

Neviens teorētiķis nenoliedz, ka pašreizējā vēstures posmā visu izšķirs cīņas rezultāts par varu. Mērķis — gāzt resoru un birokrātiskā aparāta kundzību.

Tāpēc arī cīņas līdzekļi ir atbilstoši revolūcijai: mītiņi, demonstrācijas, frontes, kustības un citas masu apziņas atmodu un aktivitāti rosinošas formas. Un cik labi, ka dažādas kustības, nacionālas un vistautas klubi un organizācijas aug kā rudens sēnes. Lai katrs atrod masu kustībā savu vietu! Tikai jāsaglabā kopīgā ideja, mērķis uz tiesisku valsti.

Vienmēr lielu vēsturisku lūzumu laikos kustību un grupējumu bijis daudz. Un nav viegli orientēties katras un katra niansēs. (Esmu pārliecināta, ka ne tik vien propagandisti, bet pat ne visi vēsturnieki orientējas 1917. gada un 1940. gada grupējumu politiskajās u. c. niansēs.)

«Šīsdienas saceltā kampaņa» tautu nesašķeļ (šķeļ birokrātijas, stagnācijas un staļinisma aizstāvju demagoģija), bet vieno un virza uz patiesu sociālismu. Tauta nav vairs paklausīgs aitu bars, ko gans var dzīt, kur grib, un kas blēj, ja auns sāk pirmais. Tieši par to liecina paraksti Rezolūcijai, 21. jūlijs Komjaunatnes krastmalā, «Baltica-88», 23. augusts pie Brīvības pieminekļa. Arī topošā Tautas fronte — republikas gaišāko prātu un pārbūves alkstošu siržu saskaņa, aktīva rīcība, lai mudinātu «oficiālo valdību» rīkoties tautas un Latvijas interesēs. Arī rajonu «valdības». Katra ciema, kolhoza, sovhoza, iestādes, uzņēmuma «valdību».

Un, ja Bauskas rajona Vides aizsardzības klubam neatradās prezidents, diez vai vainojama kautrība. Drīzāk provinciālās bailes, jo vēl jau nezini, kā viss beigsies. Un, ja nu... Tās ir otrā tēvadēla bailes, ka Antiņš tomēr var tai kalnā netikt.

Bailes ir stipras. Uz tām balstījās visi 48 gadi Latvijā, īsa atelpa pēc Ulmaņa varas. Un tad Staļina «tēvišķā» roka, pamīšus ar Hitlera «rūpēm» par Baltiju. Kurš šodien var pateikt, kā veidotos Latvijas un citu tautu dzīve PSRS, ja vadonis, tēvs, tautu draugs nebūtu pasteidzies nomirt. Iespējams, ka Baltijas republiku vietā būtu iecerētais autonomais apgabals, visā valstī «varena» kultūras revolūcija, kazarmu komunisms un visa dzīve — viens vienīgs 1937. gads.

Bet varbūt — absolūts apvērsums un jauns diktators — monarhs? Pārāk daudz kopīga ar Hitleru.

Jau tagad vēsturnieki meklē un nevar atrast piemērotu nosaukumu Staļina režīmam. Tā arī saka: staļinisms.

Vēsturē nav baltu plankumu. Vēsture ir objektīva realitāte. Robu izraušana, aizmālēšana, falsifikācija — subjektīvisms, kas iespējams, liekot tautai ziedot tautas vēstures atmiņu.

Vai mēs kaut reizi, iedami balsot, esam balsojuši par to sasisto sili, pie kuras stāvam? Nē. Par savu sapņu zemi. Par Ļeņina taisnīguma valsti. Par strēlnieku sociālismu. Vai, stādamies partijā, stājāmies Staļina partijā? Nē. Ļeņina partijā. Un tas nav viens un tas pats kā dziesmā: Ļeņina partija, Staļina partija. Ar vienādām biedra kartēm kabatā (pie sirds) staļinieši ļeņiniešiem rīkoja tiesas prāvas, sūtīja nāvē un uz nometnēm, sauca par tautas ienaidniekiem, nodevējiem, spiegiem, disidentiem, fašistiem, nacionālistiem...

Tagad vēsture pati visu noliek savā vietā. Tauta tikai nosauc īstajos vārdos. Pasaka, kurš bija Staļina partijas biedrs (staļinists), kurš — Ļeņina partijas biedrs, bieži vien, kā tauta teica, būdams bezpartijiskais komunists.

Kāpēc vajadzīga revolūcija — pārbūve? Lai atgūtu autoritāti savas tautas un citu acīs. Lai ieviestu kārtību iekšpolitikā un ārpolitikā, ekonomikā un ieviestu skaidrību ideoloģijā. Tie ir tiešām tālejoši mērķi, ar īpašiem nolūkiem, kurus pilnībā apzinās ne jau visi. Jūt, bet nav radināti runāt. Tie — ar «tulznainajām rokām».

Pēc A. Slišāna rakstītā iznāk, ka visi, kas nākuši pie domas par šādas pārbūves nepieciešamību un reāli rīkojas tās labā, «nomelno visu mūsu attīstību 70 gados». Dīvaini, lai neteiktu vairāk. Jo katrs «frontinieks» un «kustībnieks» pats ir aris, sējis, pļāvis, barojis savu un citas tautas, lai kādu, bet cēlis sociālismu un bezgalīgi ticējis, ka tas, ko dara, ir vienīgais pareizais un iespējamais sociālisma veids. Vai strādnieks un zemes kopējs, ikviens darbarūķis var nomelnot savu darba cilvēka mūžu? Nevar. Darbs vienmēr bijis balts un mūžīgs. Pat vismelnākajos vēstures gados.

Un tad nu tiešām gribas ne tikai dungot, bet skaļi saukt: «Palīdzi, Dievs, visai latviešu tautai!», no kā tik ļoti baidās A. Slišāns, un lūgt: «Dievs, svētī Latviju ar gaišiem prātiem un gudriem, drosmīgiem līderiem! Dod mums mūsu dienišķo maizi šodien, bet neaizmirsti par nākotni. Zeme, gaiss, ūdeņi, maize un mežs būs vajadzīgi arī mūsu bērniem un mazbērniem.»

Tikai — kur ir tas Dievs, kas palīdzēs?

«Tas jaunais laiks, kas šalkās trīs,

Tas nenāks, ja ļaudis to nevedīs.»

Kad 1905. gada rudenī šīs Raiņa rindas iznāca krājumā «Vētras sēja», A. Slišānam un droši vien ļoti daudziem citiem tik nepatīkamo vārdu un melodijas «Dievs, svētī Latviju!» autors Baumaņu Kārlis (dz. 1835. g.) jau pusgadu atdusējās zemes mātes klēpī Limbažu kapos (miris 1905. g. 10. janvārī, pēc vecā stila – 1904. g. 28. decembrī).

Buržuāziskās Latvijas dibināšanu no dziesmas sacerēšanas šķir gandrīz (!) 50 gadi. Nu dziesmas mūžs ieritējis otrā gadu simtā (sacerēta 1872. gadā). Bet mēs ne tik vien baidāmies to klausīties, pat pieminēt bail. Ka tikai kāds mūs nenosauc par nacionālistiem un fašistiem! Un tā vietā, lai lepotos ar Baumaņu Kārli, kura dziesmas, paši to nezinādami, latvieši dzied vēl tagad, mēs nievājam to vienīgo, kas kādā vēstures periodā (bez autora ziņas un miņas, jo mirušie klusē) bijusi Latvijas himna.

Tā jau mēdz būt, ka godāt, slavēt un lūgt svētību tēvu zemei ir noziegums, ko nevar piedot lūdzējam. Tur nu mēs (partijas biedri un daudzi citi), cara žandarmērija un baltvācu muižnieki šoreiz esam vienoti.

1874. gadā Daugavas krastā atklāti sadedzināja visus Baumaņu Kārļa kora dziesmu kompozīcijas krājuma «Līgo» eksemplārus. Cenzūras dēļ gāja bojā arī gandrīz visa «Līgo» 2. daļa. Viņa lugas neļāva ne rādīt, ne iespiest. Popularitāte, aktīvā sabiedriskā darbība kultūras, mūzikas, literatūras dzīvē un dramaturģijā bija par iemeslu atlaišanai no darba Pēterburgā, kur Baumaņu Kārlis bija skolotājs 1. ģimnāzijā, Smoļnija meiteņu institūtā, Reformātu skolā u. c. Tuvs Ausekļa draugs. Domubiedrs Krišjānim Valdemāram, Jurjānu Andrejam, Stērstu Andrejam. Pēterburgas progresīvo latviešu sanāksmju vietas — dzīvokļa — saimnieks. Almanaha «Dunduri» līdzstrādnieks, 1873. gada I vispārīgo latviešu dziesmu svētku godabiedrs un žūrijas loceklis. Divu (un toreiz vienīgo latviešu!) I dziesmu svētku dziesmu autors. «Latvju tautas dziesmu liktenis» — autors. «Īstā Baltijas kalendāra» (tas iznāca desmit gadus) redaktors un galvenais autors. Valodnieks. Komponists. Dzejnieks. Dramaturgs. Satīriķis. Limbažu bibliotēkas dibinātājs. Koru un teātru komiteju dalībnieks.

Tādu Baumaņu Kārli latvieši pazina pirms 100 un nedaudz mazāk gadiem. Cik garīgi bagāti bija šie ļaudis! Cik nabagi esam mēs! Aizmirsts pat tas, ka daudzas viņa dziesmas skanēja 1905.— 1907. gada revolūcijā. Un skan arī tagad, anonīmas, folklorizējušās. «Kā Daugava vaida» («Trimpula»), «Daugavas zvejnieku dziesma», «Uz skolu» un citas. Skan Baumaņu Kārļa tautasdziesmu apdarinājumi «Kas tie tādi, kas dziedāja», «Ozolīti, zemzarīti» u. c. Vai tiešām kādam vēl jākaunas par Baumaņu Kārļa devumu Latvijas kultūrvēsturē un dalību tālaika progresīvo centienu popularizēšanā?

Vai nebūtu pēdējais laiks atcerēties Latvijas kultūrvēsturē Baumaņu Kārļa vārdu, reabilitēt to kopā ar 116 gadus veco dziesmu, kopā ar sarkanbaltsarkanajām krāsām, ko godāja jaunlatvieši, bet vajāja cara žandarmērija un baltvācu muižnieki? (Es esmu uzaugusi ar domu, ka Ulmanis veikli pārņēma savā ziņā strēlniekos un tautā plaši un labi zināmo «Dievs, svētī Latviju!», tādējādi «nopirkdams» krietnu daļu tautas uzticības, protams, avansā. Materiāli par Baumaņu Kārli ņemti no LPSR Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta «Latviešu literatūras vēstures» II sējuma, kas izdota Rīgā 1963. gadā.) Pirms kaut ko noliedz, ir labi jāzina saknes. «Dievs, svētī Latviju!» ir pirmās nacionālās atmodas garabērns. Kaut gan nešaubos, ka 1941. gadā, ja vien Baumaņu Kārlis būtu bijis vēl dzīvs, viņš tiktu nosūtīts uz Staļina koncentrācijas nometnēm. Tāpat kā vēlāk «Zilā lakatiņa» autors Rozenštrauhs.

Nākotni veido šodien ieliktie pamati. Vai tiešām tie ir tik slikti, ka jābaidās no sarkanbaltsarkana karoga un pagāniskās Ausekļa zīmes?

Man, gluži personīgi, sarkanbaltsarkanais karogs asociējas ar bērnībā mātes dziedāto tautas dziesmu par māsiņu sarkanās kurpēs, baltās diegu zeķēs, sarkanos brunčos, baltā, rakstītā blūzē un villainē, sarkanu zīļu vainagu galvā, ar mātes arestiem katros 1. Maija svētkos Ulmaņa laikos, ar veco strēlnieku stāstiem par revolūciju, pirmo pasaules karu.

Ar otru karogu ir sarežģītāk. Ar to vēl vairāk saistītas atmiņas par dzimtas vēsturi un pašas apzinīgās dzīves daļu. Tas man asociējas ar jūru, pie kuras ir mana tēvu tēvu zeme, kuras krastā esmu dzimusi pati, ar asinīm, ko 1907. gadā no mātesbrāļa muguras izsita soda ekspedīcijas bandas, ar otru mātesbrāli — pilsoņu kara sarkano komandieri, kurš 1932. gadā aizgāja bojā Dņepropetrovskā, pildīdams Staļina kolektivizācijas un atkulakošanas programmu Ukrainā, piedalīdamies trīs miljonu ukraiņu zemnieku nomērdēšanā badā, ar mātes pratināšanu Langes kabinetā Lielā Tēvijas kara gados, ar tēva un mātes Rīgas antifašistiskās pagrīdes organizācijas «Jaunā gvarde» cīņu biedriem, ko nobendēja gestapo vai izsūtīja uz Salaspili un citām nāves nometnēm, ar tēvu, ko naski pēc Rīgas atbrīvošanas aizsūtīja uz nometni aiz Urāliem, ar karogu, kas plīvoja virs šīs nometnes zem klajas debess, kur arestanti no sasalušās zemes ar nagiem kasīja pēdējo zāles saknīti ēšanai, ar kaklautu, ko man apsēja pionieru vadītājs, par kuru vēlāk, pašai vācot materiālus vienības vēsturei, ļaudis nevienu labu vārdu nepateica, ar tiem kaklautiem, ko sēju pati tiem, kas gribēja līdzināties pirmajam pionierim — Padomju Savienības Varonim Pavļikam Morozovam.

Karogi... Vēsture jau ir saskaitījusi, zem kura kas darīts. Tie vienādi plīvo tīrās un netīrās rokās, asiņainās un sastrādātās.

Man ir viens Latvijas PSR karogs. Tas, kurā jūra un dzīvības krāsa. Bet man nav iebildumu, ja tautas svētkos kā nācijas simbols pār mani plīvo koša (ne violeti sarkana) sarkanbaltsarkana drāna. Ja atdzimst Ausekļa zīme un Austras koks, Saulīte, Jumis, Māras zeme un ūdeņi, Velna pēda un Mēnestiņš, ja uz mani noraugās Dieva acs un Zalktis dejo ar Lietuvēnu, bet Mārtiņš ar Ūsiņu cierē uz Gaili. Jo es esmu latviete.

Maz redzēju savu vecmāmiņu. Viņa atgriezās Latvijā no Sibīrijas mūža pēdējās dienās (vēl viens absurduma upuris), taču godā turu citas vecmāmiņas sacīto: «Meitiņ, katrai krāsai tautas dvēsele klāt. Sarkanais — dzīvība. Baltais — skaidrība, tikums un miers. Melnais — zeme. Brūnais — maize un darbs. Zaļais — ticība un cerība. Dzeltenais — saulīte, svētība. Zilais — debess un avots, dvaša un asara, velis. Kad tu dzijtiņas liec kopā, tad domā, lai tās skanētu. Lai dziedātu kā dvēsele. Citi izlasīs un pateiks, kāda tā ir.»

MUDĪTE KALNIŅA,

Iecavas vidusskolas skolotāja, PSKP biedre no 1974. gada