Atšķirības starp "587939" versijām
(Jauna lapa: {{Memoir |Article in=Barikādes. Latvijas mīlestības grāmata (2001) |Published on=2001/01/20 |Original title=Biju Gorbunova šoferis }} {{Written by|Imants Čakstiņš}} {{About topic...) |
|||
| (2 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) | |||
| 3. rindiņa: | 3. rindiņa: | ||
|Published on=2001/01/20 | |Published on=2001/01/20 | ||
|Original title=Biju Gorbunova šoferis | |Original title=Biju Gorbunova šoferis | ||
| + | |Comments=Pierakstījusi I. Orupe | ||
}} | }} | ||
{{Written by|Imants Čakstiņš}} | {{Written by|Imants Čakstiņš}} | ||
{{About topic|BARIKĀDES, 1991}} | {{About topic|BARIKĀDES, 1991}} | ||
{{About topic|Barikādes, Lietuvā, 1991}} | {{About topic|Barikādes, Lietuvā, 1991}} | ||
| − | {{About topic|Barikādes, Igaunijā, 1991}} | + | {{About topic|Barikādes, Notikumi Igaunijā, 1991}} |
{{About person|Leonards Tutāns}} | {{About person|Leonards Tutāns}} | ||
{{About person|Anatolijs Gorbunovs}} | {{About person|Anatolijs Gorbunovs}} | ||
| 13. rindiņa: | 14. rindiņa: | ||
{{About person|Andrejs Panteļejevs}} | {{About person|Andrejs Panteļejevs}} | ||
{{About person|Jurijs Koržakovs}} | {{About person|Jurijs Koržakovs}} | ||
| + | {{About person|I. Orupe}} | ||
{{About place|Rīga}} | {{About place|Rīga}} | ||
{{About place|Mārupe}} | {{About place|Mārupe}} | ||
| 18. rindiņa: | 20. rindiņa: | ||
{{About event|E1991011309}} | {{About event|E1991011309}} | ||
{{About year|1991}} | {{About year|1991}} | ||
| + | 1991. gada 13. janvāra rītā bija uzsnidzis sīks sniedziņš — balts un tīrs. Septiņos no rīta man piezvanīja Anatolija Gorbunova palīgs L. Tutāns un lūdza, lai braucu uz darbu. Dzenot bārdu, klausījos radio un dzirdēju, ka Lietuvā notikusi apšaude pie televīzijas. Ir kritušie. | ||
| + | |||
| + | Mans auto stāvēja Jēkaba ielā, un, kad ierados darbā, Tutāns mani jau gaidīja. Viņš teica, ka Gorbunova telefons neatbildot, tādēļ esot jābrauc pie viņa uz Mārupi. Arī Tutāns jau zināja par Lietuvas traģēdiju. Piebraucot pie Gorbunova mājas, sniegā neredzējām ne pēdiņas. Izrādījās, ka viņš ir atvienojis telefonu, tādēļ arī nebija sazvanāms. Pagaidījām, līdz Gorbunovs sagatavojās ceļam, un braucām uz Augstāko Padomi, kur jau sāka ierasties deputāti. Atmosfēra bija saspringta. Šādā sasprindzinājumā pagāja visa diena. Cilvēki jau vāca sētās un pagrabos dažādas grabažas. Viņi daļēji aizbarikādēja Jēkaba ielu, atstājot spraugu, lai varētu izbraukt vieglās mašīnas. | ||
| + | |||
| + | Pienāca vakars. Gorbunovs lika man sagatavoties, lai pulksten 18.00 varētu izbraukt uz Tallinu. Lai gan ar degvielu tolaik bija grūti, piepildīju pilnu bāku un atgriezos Jēkaba ielā. Izrādījās, ka uz Tallinu, lai slēgtu kādu līgumu ar Baltiju, atbraukšot Jeļcins. Man pievienojās arī dežūrmašīna un autoinspekcijas "žigulītis", kas mūs pavadīs. Manā mašīnā iekāpa Gorbunovs, Panteļējevs un kāds krieviski runājošs deputāts, šķiet, armijas pulkvedis. | ||
| + | |||
| + | Lai gan izbraucām ar nokavēšanos un aiz Pērnavas ceļš bija sniega klāts un slidens, Tallinā ieradāmies laikā. Pulksten 21.00 bijām jau pie Igaunijas Ministru Padomes vecpilsētā. Igauņu kolēģi stāstīja, ka atlidošot Jeļcins, kas, ja nemaldos, tolaik bija Krievijas prezidents. (1990. gada augustā Jeļcins bija trīs nedēļu atvaļinājumā Latvijā. Es viņa uzturēšanās laikā biju piekomandēts par šoferi. Jeļcins atbrauca kopā ar sievu un diviem miesassargiem, viens no kuriem bija Jurijs Koržakovs, vēlāk — Jeļcina "labā roka".) Tallinā Jeļcins ieradās ar nelielu nokavēšanos. Beidzot uzzinājām, ka parakstīts līgums. Ap vieniem naktī viesmīlīgie igauņi mūs paēdināja un ielēja pa kannai benzīna. Tā ap pulksten trijiem devāmies atceļā. Pasažieri visu ceļu saldi gulēja un pamodās tikai ap sešiem no rīta, kad bijām pie Juglas. Visus izbrīnīja smagā tehnika, kas jau pulcējās pie Juglas tilta un Gaisa tilta, pie Ministru Padomes un pat Jēkaba ielā. Tā manā atmiņā sākās barikāžu laiks. | ||
| + | |||
| + | | ||
| + | <p style="text-align: right; ">Pierakstījusi ''' I. Orupe'''</p> | ||
Pašreizējā versija, 2012. gada 31. marts, plkst. 16.56
|
1991. gada 13. janvāra rītā bija uzsnidzis sīks sniedziņš — balts un tīrs. Septiņos no rīta man piezvanīja Anatolija Gorbunova palīgs L. Tutāns un lūdza, lai braucu uz darbu. Dzenot bārdu, klausījos radio un dzirdēju, ka Lietuvā notikusi apšaude pie televīzijas. Ir kritušie.
Mans auto stāvēja Jēkaba ielā, un, kad ierados darbā, Tutāns mani jau gaidīja. Viņš teica, ka Gorbunova telefons neatbildot, tādēļ esot jābrauc pie viņa uz Mārupi. Arī Tutāns jau zināja par Lietuvas traģēdiju. Piebraucot pie Gorbunova mājas, sniegā neredzējām ne pēdiņas. Izrādījās, ka viņš ir atvienojis telefonu, tādēļ arī nebija sazvanāms. Pagaidījām, līdz Gorbunovs sagatavojās ceļam, un braucām uz Augstāko Padomi, kur jau sāka ierasties deputāti. Atmosfēra bija saspringta. Šādā sasprindzinājumā pagāja visa diena. Cilvēki jau vāca sētās un pagrabos dažādas grabažas. Viņi daļēji aizbarikādēja Jēkaba ielu, atstājot spraugu, lai varētu izbraukt vieglās mašīnas.
Pienāca vakars. Gorbunovs lika man sagatavoties, lai pulksten 18.00 varētu izbraukt uz Tallinu. Lai gan ar degvielu tolaik bija grūti, piepildīju pilnu bāku un atgriezos Jēkaba ielā. Izrādījās, ka uz Tallinu, lai slēgtu kādu līgumu ar Baltiju, atbraukšot Jeļcins. Man pievienojās arī dežūrmašīna un autoinspekcijas "žigulītis", kas mūs pavadīs. Manā mašīnā iekāpa Gorbunovs, Panteļējevs un kāds krieviski runājošs deputāts, šķiet, armijas pulkvedis.
Lai gan izbraucām ar nokavēšanos un aiz Pērnavas ceļš bija sniega klāts un slidens, Tallinā ieradāmies laikā. Pulksten 21.00 bijām jau pie Igaunijas Ministru Padomes vecpilsētā. Igauņu kolēģi stāstīja, ka atlidošot Jeļcins, kas, ja nemaldos, tolaik bija Krievijas prezidents. (1990. gada augustā Jeļcins bija trīs nedēļu atvaļinājumā Latvijā. Es viņa uzturēšanās laikā biju piekomandēts par šoferi. Jeļcins atbrauca kopā ar sievu un diviem miesassargiem, viens no kuriem bija Jurijs Koržakovs, vēlāk — Jeļcina "labā roka".) Tallinā Jeļcins ieradās ar nelielu nokavēšanos. Beidzot uzzinājām, ka parakstīts līgums. Ap vieniem naktī viesmīlīgie igauņi mūs paēdināja un ielēja pa kannai benzīna. Tā ap pulksten trijiem devāmies atceļā. Pasažieri visu ceļu saldi gulēja un pamodās tikai ap sešiem no rīta, kad bijām pie Juglas. Visus izbrīnīja smagā tehnika, kas jau pulcējās pie Juglas tilta un Gaisa tilta, pie Ministru Padomes un pat Jēkaba ielā. Tā manā atmiņā sākās barikāžu laiks.
Pierakstījusi I. Orupe
