Atšķirības starp "894670" versijām
(Jauna lapa: {{Memoir |Article in=Barikādes. Latvijas mīlestības grāmata (2001) |Published on=2001/01/20 |Original title=Gribējās kaut ko darīt }} {{Written by|Valdis Aivars}} {{About topic|BA...) |
|||
| (1 starpversija, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādīta) | |||
| 3. rindiņa: | 3. rindiņa: | ||
|Published on=2001/01/20 | |Published on=2001/01/20 | ||
|Original title=Gribējās kaut ko darīt | |Original title=Gribējās kaut ko darīt | ||
| + | |Comments=Pierakstījusi I. Vizāne | ||
}} | }} | ||
{{Written by|Valdis Aivars}} | {{Written by|Valdis Aivars}} | ||
| 10. rindiņa: | 11. rindiņa: | ||
{{About topic|Barikādes, pie Ministru Padomes, 1991}} | {{About topic|Barikādes, pie Ministru Padomes, 1991}} | ||
{{About domain|Politika}} | {{About domain|Politika}} | ||
| + | {{About person|I. Vizāne}} | ||
{{About place|Teiču rezervāts}} | {{About place|Teiču rezervāts}} | ||
{{About year|1991}} | {{About year|1991}} | ||
| + | Kā nonācu uz barikādēm? Tajā laikā strādāju Teiču rezervātā. Informāciju par notikumiem Rīgā ieguvām galvenokārt no Latvijas Radio, kas raidīja FM diapazonā. Raidītāja atrašanās vieta nebija zināma. Ziņas bija patiešām satraucošas, un tā darba vietā izveidojās grupiņa, kas nolēma doties uz Rīgu. Jau iepriekš tikām brīdināti neņemt līdzi ieročus, jo esot iespējama kontrole uz ceļa, taču atmiņā palicis, ka ceļi bija kā izmiruši. Tā nu mēs braucām, zinādami — ja komunisti vinnēs, tad nāks pār mums neganta atriebība. Sapratām, ka kailām rokām pret tankiem vai bruņutransportieriem neko daudz neiesāksim, taču, ja simts cilvēkiem var arī braukt virsū, tad no tūkstošiem varbūt nobīsies. | ||
| + | |||
| + | Mums visiem ļoti gribējās ticēt, ka Latvijas neatkarība ir reāla, jo padomju režīms, kas vēl nesen likās mūžīgs un neuzveicams, bruka un juka. Un ļoti, ļoti gribējās kaut ko darīt, lai nesāktos atkal baisie tumsas gadi. | ||
| + | |||
| + | Ierodoties Rīgā, mūsu grupiņu nozīmēja pievienoties ļaudīm pie centrālās telegrāfa ēkas, taču pabijām arī Doma laukumā un pie Ministru Padomes. Nekad mūžā neesmu jutis tādu vienotību un pacilātību, kāda valdīja Rīgā pirmajās barikāžu naktīs. Varēja izjust tautas lepnumu par savu uzdrīkstēšanos. Aizkustinošas bija gan rīdzinieku rūpes par barikāžu sargiem, gan lauku vīru nopietnā ticība, ka viņu traktori spēs apturēt krievu tankus. Diemžēl pēc nedēļas sāka parādīties nepatīkamas iezīmes barikāžu sargu uzvedībā — "Pūt, vējiņi" mitās, bieži skanēja "Tur es dzēru, tur man tika", bet tāda jau ir dzīve... | ||
| + | |||
| + | Manuprāt, barikādes nospēlēja svarīgu lomu Latvijas atbrīvošanas procesā, jo nevarēja nenovērtēt mūsu tautas attieksmi pret padomju režīmu. Ļoti patika latviešu izturība, jo ir taču atšķirība, braukt virsū dziedošam cilvēku pūlim vai agresīvi noskaņotam cilvēku pūlim. Mani pārsteidza tā laika milicijas nostāja, šķiet, tā bija negaidīta daudziem. Vispār galvenais jau laikam ir rezultāts, žēl vienīgi, ka mūsu tauta tā īsti prot apvienoties vienīgi kritiskos brīžos. | ||
| + | |||
| + | Pie savām atmiņām par 1991. gada barikādēm Valdis Aivars dāvāja arī baltu rozi. | ||
| + | |||
| + | | ||
| + | <p style="text-align: right; ">Pierakstījusi '''I. Vizāne'''</p> | ||
Pašreizējā versija, 2012. gada 3. marts, plkst. 16.51
|
Kā nonācu uz barikādēm? Tajā laikā strādāju Teiču rezervātā. Informāciju par notikumiem Rīgā ieguvām galvenokārt no Latvijas Radio, kas raidīja FM diapazonā. Raidītāja atrašanās vieta nebija zināma. Ziņas bija patiešām satraucošas, un tā darba vietā izveidojās grupiņa, kas nolēma doties uz Rīgu. Jau iepriekš tikām brīdināti neņemt līdzi ieročus, jo esot iespējama kontrole uz ceļa, taču atmiņā palicis, ka ceļi bija kā izmiruši. Tā nu mēs braucām, zinādami — ja komunisti vinnēs, tad nāks pār mums neganta atriebība. Sapratām, ka kailām rokām pret tankiem vai bruņutransportieriem neko daudz neiesāksim, taču, ja simts cilvēkiem var arī braukt virsū, tad no tūkstošiem varbūt nobīsies.
Mums visiem ļoti gribējās ticēt, ka Latvijas neatkarība ir reāla, jo padomju režīms, kas vēl nesen likās mūžīgs un neuzveicams, bruka un juka. Un ļoti, ļoti gribējās kaut ko darīt, lai nesāktos atkal baisie tumsas gadi.
Ierodoties Rīgā, mūsu grupiņu nozīmēja pievienoties ļaudīm pie centrālās telegrāfa ēkas, taču pabijām arī Doma laukumā un pie Ministru Padomes. Nekad mūžā neesmu jutis tādu vienotību un pacilātību, kāda valdīja Rīgā pirmajās barikāžu naktīs. Varēja izjust tautas lepnumu par savu uzdrīkstēšanos. Aizkustinošas bija gan rīdzinieku rūpes par barikāžu sargiem, gan lauku vīru nopietnā ticība, ka viņu traktori spēs apturēt krievu tankus. Diemžēl pēc nedēļas sāka parādīties nepatīkamas iezīmes barikāžu sargu uzvedībā — "Pūt, vējiņi" mitās, bieži skanēja "Tur es dzēru, tur man tika", bet tāda jau ir dzīve...
Manuprāt, barikādes nospēlēja svarīgu lomu Latvijas atbrīvošanas procesā, jo nevarēja nenovērtēt mūsu tautas attieksmi pret padomju režīmu. Ļoti patika latviešu izturība, jo ir taču atšķirība, braukt virsū dziedošam cilvēku pūlim vai agresīvi noskaņotam cilvēku pūlim. Mani pārsteidza tā laika milicijas nostāja, šķiet, tā bija negaidīta daudziem. Vispār galvenais jau laikam ir rezultāts, žēl vienīgi, ka mūsu tauta tā īsti prot apvienoties vienīgi kritiskos brīžos.
Pie savām atmiņām par 1991. gada barikādēm Valdis Aivars dāvāja arī baltu rozi.
Pierakstījusi I. Vizāne
