Atšķirības starp "670272" versijām
(Jauna lapa: {{Newspaper Article |Article in=Padomju Jaunatne |Published on=1989/02/18 |Issue number=35 |Page number=3 |Original title=Latviešu valodas aizsardzībai |Source file=paja1989n035_003_01...) |
(Set original images) |
||
| (3 starpversijas, ko saglabājis viens cits lietotājs, nav parādītas) | |||
| 7. rindiņa: | 7. rindiņa: | ||
|Source file=paja1989n035_003_01 | |Source file=paja1989n035_003_01 | ||
}} | }} | ||
| + | {{Source image|articles/670/272/670272.jpg}} | ||
{{Written by|Latvijas PSR Radošo savienību Kultūras padome}} | {{Written by|Latvijas PSR Radošo savienību Kultūras padome}} | ||
{{About topic|Latviešu valoda, Likums par valsts valodu}} | {{About topic|Latviešu valoda, Likums par valsts valodu}} | ||
| 20. rindiņa: | 21. rindiņa: | ||
{{About place|Telaviva}} | {{About place|Telaviva}} | ||
{{About place|Kalkuta}} | {{About place|Kalkuta}} | ||
| + | {{About event|E1989020201}} | ||
| + | {{About event|E1989021800}} | ||
{{About year|1989}} | {{About year|1989}} | ||
{{About year|1988}} | {{About year|1988}} | ||
| + | Cilvēces gaišākie prāti šodien atzinuši, ka ikvienas tautas, ikvienas valodas izzušana no zemes virsas ir zaudējums cilvēcei un nodarījums pret cilvēcību. Arī mūsu valstī pēc ilgajiem staļiniskās politikas gadiem, kad par galamērķi bija pasludināta visu tautu saplūšana vienā unificētā, vienvalodīgā «padomju tautā», pēdējā laikā iezīmējas cerība uz humānāku nacionālā jautājuma risinājumu. Mihails Gorbačovs, pagājušā gada novembrī runādams Augstākās Padomes Prezidijā, mazo tautu asimilāciju nosauca par smagu kļūdu, pat noziegumu. «Ir tautas, kuras nepārsniedz 6000 cilvēku, bet kurām ir sava valoda, kultūra un vēsture. Vai tādēļ drīkstam pieļaut, ka šāda tauta un tās valoda izzustu? (..) Visu nāciju un kultūru uzplaukums ir mūsu Savienības bagātība, nevis vājums.» | ||
| + | |||
| + | Tālab jo rūgtāk šodien apzināties savu situāciju ir mums: pirmoreiz savā vēsturē latviešu tauta padarīta par minoritāti savā tēvzemē, tās valoda novesta līdz iznīcības robežai. Ar likuma svētību uzbrūkot latviešu valodai Latvijā, var pienākt situācija, kad viena no cilvēces arhaiskākajām valodām saglabāsies vairs tikai kā indoeiropeisko pētījumu objekts Maskavas, Stokholmas, Mičiganas, Ķelnes, Londonas, Telavivas, Kalkutas u. c. pasaules zinātniskajās iestādēs. Mums iegalvo, lai savās tiesībās nemēģinām pielīdzināties igauņiem un lietuviešiem, kuru situācija ir labvēlīgāka. Taču tieši šis traģiskais latviešu valodas un līdz ar to pašas nācijas stāvoklis liek spert vēl jo radikālākus soļus glābiņa meklējumos un humānisma, kā arī tiesiskas valsts principa vārdā uzliek valstij īpašus pienākumus latviešu valodas aizsardzībā. | ||
| + | |||
| + | Mēs augstu vērtējam to citu tautību republikas iedzīvotāju centienus, kuri apgūst latviešu valodu un izrāda savu patieso ieinteresētību Latvijas taisnīgā nākotnē. Mēs liekam lielas cerības uz šo cilvēku labo gribu un patieso cieņu pret zemi, kurā viņi dzīvo, un tautu, ar kuru viņi saistījuši savu un savu bērnu likteni. | ||
| + | |||
| + | Ar gandarījumu uzņēmām LPSR Augstākās Padomes 1988. gada 6. oktobrī latviešu valodai piešķirto valsts valodas statusu. Diemžēl nākamais solis — Valodu likumprojekta publicēšana — bija jāgaida visai ilgi. Beidzot tas sagaidīts, taču jāatzīst, ka latviešu valodas ceļu uz nebūtību aizšķērsot nav spējis. | ||
| + | |||
| + | Vispirms jau liekas nenormāli, ka vēl divus mēnešus mums jādzīvo nedrošībā un raizēs par savas valodas nākotni. Esam pārliecināti, ka valodas jautājuma atkārtotajai apspriešanai pilnīgi pietiktu ar vienu mēnesi un tā būtu pabeidzama līdz marta sākumam, lūdzot LPSR Augstāko Padomi sasaukt ārkārtējo sesiju Valodu likuma pieņemšanai jau aprīļa sākumā. | ||
| + | |||
| + | Iebildumus izraisa arī likumprojekta teksts, kas pašreizējā redakcijā ir pretrunīgs, patvaļīgi tulkojams, pat divkosīgs un farizejisks. Tā pirmajā pantā pasludināto valsts valodas statusu patiesībā tādā kā tukšā goda nosaukumā pārvērš 14. pants, kas paredz, ka «iestādes, uzņēmumi un organizācijas, kuras iekšējā lietvedībā lieto krievu valodu», arī turpmāk «saskarsmē ar Latvijas PSR valsts varas un valsts pārvaldes orgāniem lieto krievu valodu». Tāpat paragrāfs, kas krievu valodas lietošanu lietvedībā pieļauj līdz termiņam, kura noteikšanā ņemami vērā «reālie priekšnoteikumi», neatstāj nekādu šaubu, ka šie «priekšnoteikumi» astoņdesmit procentiem Vissavienības pakļautības uzņēmumu republikā arī turpmāk būs tikpat nereāli kā iepriekšējos gandrīz pussimt gados, ja likums šo izvēli atstās viņu pašu ziņā. | ||
| + | |||
| + | Mūsu pavērsienam uz visu Latvijas tautību atmodu krasā pretstatā ir likumprojektā paredzētā attieksme pret Latgali. Vēl sešus gadus šim visvairāk apdraudētajam Latvijas novadam liedzot dzimtās valodas aizsardzību, pārtautošanas procesi tajā var izrādīties traģiski. Savukārt 27. pantā pilnīgāk būtu jāatsedz arī baltkrievu, poļu, lietuviešu, vācu, ebreju, igauņu un citu nacionālo grupu valodu tiesības Latvijā. | ||
| + | |||
| + | Ņemot vērā to, ka krievu valodai mūsu republikas ikdienas praksē jau tāpat ir privileģēts stāvoklis, diezin vai savu nacionālās valodas glābēja misiju spēs pildīt likums, no kura 36 punktiem veseli 19 (4., 6., 7., 8., 10., 11., 13., 14., 15., 16., 17., 20., 21., 23., 25., 32., 33., 34., 36.) valsts valodas statusu ļauj apiet. | ||
| + | |||
| + | Tikai novēršot trūkumus, projekts būtu pieņemams par pamatu Valodu likumam. Izstrādājot galīgo redakciju, prasām ievērot presē izteiktos ierosinājumus. Par Latvijas PSR Valodu likuma akceptēšanas minimālo priekšnoteikumu uzskatām 14. panta otrās un ceturtās rindkopas svītrošanu, atteikšanos no 9., 25., 32., 33., 34. un 36. pantā paredzētā krievisko tulkojumu obligātuma. Nepieļaujama ir arī 6. pantā paredzētā iespēja, ka tautas deputāts varētu nezināt valsts valodu, un šai pašā panta iekļautais noteikums, ka to darbinieku sarakstu, kuriem nepieciešamas latviešu un krievu valodas zināšanas, kā arī šo zināšanu apjomu nosaka ministrijas un resori. Noteikti noraidāma vairāku Latgales novadu diskriminācija lēmuma projektā par LPSR Valodu likuma stāšanos spēkā. | ||
| + | |||
| + | | ||
| + | |||
| + | | ||
| + | <p style="text-align: right; ">'''LATVIJAS RADOŠO SAVIENĪBU'''</p><p style="text-align: right; ">'''KULTŪRAS PADOME'''</p> | ||
Pašreizējā versija, 2012. gada 24. septembris, plkst. 21.10
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Cilvēces gaišākie prāti šodien atzinuši, ka ikvienas tautas, ikvienas valodas izzušana no zemes virsas ir zaudējums cilvēcei un nodarījums pret cilvēcību. Arī mūsu valstī pēc ilgajiem staļiniskās politikas gadiem, kad par galamērķi bija pasludināta visu tautu saplūšana vienā unificētā, vienvalodīgā «padomju tautā», pēdējā laikā iezīmējas cerība uz humānāku nacionālā jautājuma risinājumu. Mihails Gorbačovs, pagājušā gada novembrī runādams Augstākās Padomes Prezidijā, mazo tautu asimilāciju nosauca par smagu kļūdu, pat noziegumu. «Ir tautas, kuras nepārsniedz 6000 cilvēku, bet kurām ir sava valoda, kultūra un vēsture. Vai tādēļ drīkstam pieļaut, ka šāda tauta un tās valoda izzustu? (..) Visu nāciju un kultūru uzplaukums ir mūsu Savienības bagātība, nevis vājums.»
Tālab jo rūgtāk šodien apzināties savu situāciju ir mums: pirmoreiz savā vēsturē latviešu tauta padarīta par minoritāti savā tēvzemē, tās valoda novesta līdz iznīcības robežai. Ar likuma svētību uzbrūkot latviešu valodai Latvijā, var pienākt situācija, kad viena no cilvēces arhaiskākajām valodām saglabāsies vairs tikai kā indoeiropeisko pētījumu objekts Maskavas, Stokholmas, Mičiganas, Ķelnes, Londonas, Telavivas, Kalkutas u. c. pasaules zinātniskajās iestādēs. Mums iegalvo, lai savās tiesībās nemēģinām pielīdzināties igauņiem un lietuviešiem, kuru situācija ir labvēlīgāka. Taču tieši šis traģiskais latviešu valodas un līdz ar to pašas nācijas stāvoklis liek spert vēl jo radikālākus soļus glābiņa meklējumos un humānisma, kā arī tiesiskas valsts principa vārdā uzliek valstij īpašus pienākumus latviešu valodas aizsardzībā.
Mēs augstu vērtējam to citu tautību republikas iedzīvotāju centienus, kuri apgūst latviešu valodu un izrāda savu patieso ieinteresētību Latvijas taisnīgā nākotnē. Mēs liekam lielas cerības uz šo cilvēku labo gribu un patieso cieņu pret zemi, kurā viņi dzīvo, un tautu, ar kuru viņi saistījuši savu un savu bērnu likteni.
Ar gandarījumu uzņēmām LPSR Augstākās Padomes 1988. gada 6. oktobrī latviešu valodai piešķirto valsts valodas statusu. Diemžēl nākamais solis — Valodu likumprojekta publicēšana — bija jāgaida visai ilgi. Beidzot tas sagaidīts, taču jāatzīst, ka latviešu valodas ceļu uz nebūtību aizšķērsot nav spējis.
Vispirms jau liekas nenormāli, ka vēl divus mēnešus mums jādzīvo nedrošībā un raizēs par savas valodas nākotni. Esam pārliecināti, ka valodas jautājuma atkārtotajai apspriešanai pilnīgi pietiktu ar vienu mēnesi un tā būtu pabeidzama līdz marta sākumam, lūdzot LPSR Augstāko Padomi sasaukt ārkārtējo sesiju Valodu likuma pieņemšanai jau aprīļa sākumā.
Iebildumus izraisa arī likumprojekta teksts, kas pašreizējā redakcijā ir pretrunīgs, patvaļīgi tulkojams, pat divkosīgs un farizejisks. Tā pirmajā pantā pasludināto valsts valodas statusu patiesībā tādā kā tukšā goda nosaukumā pārvērš 14. pants, kas paredz, ka «iestādes, uzņēmumi un organizācijas, kuras iekšējā lietvedībā lieto krievu valodu», arī turpmāk «saskarsmē ar Latvijas PSR valsts varas un valsts pārvaldes orgāniem lieto krievu valodu». Tāpat paragrāfs, kas krievu valodas lietošanu lietvedībā pieļauj līdz termiņam, kura noteikšanā ņemami vērā «reālie priekšnoteikumi», neatstāj nekādu šaubu, ka šie «priekšnoteikumi» astoņdesmit procentiem Vissavienības pakļautības uzņēmumu republikā arī turpmāk būs tikpat nereāli kā iepriekšējos gandrīz pussimt gados, ja likums šo izvēli atstās viņu pašu ziņā.
Mūsu pavērsienam uz visu Latvijas tautību atmodu krasā pretstatā ir likumprojektā paredzētā attieksme pret Latgali. Vēl sešus gadus šim visvairāk apdraudētajam Latvijas novadam liedzot dzimtās valodas aizsardzību, pārtautošanas procesi tajā var izrādīties traģiski. Savukārt 27. pantā pilnīgāk būtu jāatsedz arī baltkrievu, poļu, lietuviešu, vācu, ebreju, igauņu un citu nacionālo grupu valodu tiesības Latvijā.
Ņemot vērā to, ka krievu valodai mūsu republikas ikdienas praksē jau tāpat ir privileģēts stāvoklis, diezin vai savu nacionālās valodas glābēja misiju spēs pildīt likums, no kura 36 punktiem veseli 19 (4., 6., 7., 8., 10., 11., 13., 14., 15., 16., 17., 20., 21., 23., 25., 32., 33., 34., 36.) valsts valodas statusu ļauj apiet.
Tikai novēršot trūkumus, projekts būtu pieņemams par pamatu Valodu likumam. Izstrādājot galīgo redakciju, prasām ievērot presē izteiktos ierosinājumus. Par Latvijas PSR Valodu likuma akceptēšanas minimālo priekšnoteikumu uzskatām 14. panta otrās un ceturtās rindkopas svītrošanu, atteikšanos no 9., 25., 32., 33., 34. un 36. pantā paredzētā krievisko tulkojumu obligātuma. Nepieļaujama ir arī 6. pantā paredzētā iespēja, ka tautas deputāts varētu nezināt valsts valodu, un šai pašā panta iekļautais noteikums, ka to darbinieku sarakstu, kuriem nepieciešamas latviešu un krievu valodas zināšanas, kā arī šo zināšanu apjomu nosaka ministrijas un resori. Noteikti noraidāma vairāku Latgales novadu diskriminācija lēmuma projektā par LPSR Valodu likuma stāšanos spēkā.
LATVIJAS RADOŠO SAVIENĪBU
KULTŪRAS PADOME
