Atšķirības starp "590793" versijām
(Jauna lapa: {{Memoir |Article in=Barikādes. Latvijas mīlestības grāmata (2001) |Published on=2001/01/20 |Original title=Smaržoja pēc piparmētrām }} {{Written by|Maira Liepiņa}} {{About topi...) |
|||
| (2 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | {{Memoir | + | {{Memoir |Article in=Barikādes. Latvijas mīlestības grāmata (2001) |Published on=2001/01/20 |Original title=Smaržoja pēc piparmētrām |Comments=Pierakstījis J. Gusevs }} {{Written by|Maira Liepiņa}} {{About topic|BARIKĀDES, 1991}} {{About topic|Barikādes, pie Augstākās Padomes nama, 1991}} {{About topic|Himna «Dievs, svētī Latviju!»}} {{About domain|Politika}} {{About person|Juris Podnieks}} {{About person|J. Gusevs}} {{About place|Rīga}} {{About year|1991}} Arī Rīgas 5. vidusskolas skolotāji nevarēja neatbalstīt barikāžu dalībniekus. Stundas bija saīsinātas, bet tās notika gan pirmajā, gan otrajā maiņā. Tie, kas strādāja pirmajā maiņā, uz barikādēm devās pēcpusdienā, vakarā, savukārt tie, kas strādāja otrajā maiņā, — pa nakti. Mūsu skolas skolotāji dežurēja Doma laukumā. Es biju nozīmēta pie AP. |
| − | |Article in=Barikādes. Latvijas mīlestības grāmata (2001) | + | |
| − | |Published on=2001/01/20 | + | Tā bija neaizmirstama nedēļa. No pulksten 14 līdz 19 mācību stundas, pēc tam dodos uz veikalu pēc visa, kas der sviestmaizēm, pēc tam tramvajā iekšā un uz Vecrīgu ar savu groziņu. Pirmās reizes nemaz nebija tik viegli uztaustīt caurlaides vietas. Pēc tam jau zināju visu no galvas, pat tumsā neapmaldījos. Mašīnas blakus mašīnām vairākās rindās apkārt Vecrīgai. Pieejas AP no visām pusēm nobloķētas ar divām dzelzsbetona bloku sienām. Uzrādot caurlaidi un pasi, tiek tālāk. Pie AP durvīm un sienām dienu un nakti ar ieročiem rokās stāvēja 5–6 vīri, kuri mainījās. Atpūtas brīžos sildījās pie ugunskura. Visu dienu darbojās tējas galds. Tur arī dežurēju es un vēl trīs sievietes. Liels tējas katls un no dēļiem sanaglots galds. Maizi mums piegādāja. Sviestu un visu pārējo, ko var likt uz maizēm un tējas katlā, pirkām pašas. Nesa arī pilsētnieki. Mums atlika tikai bez pārtraukuma gatavot maizītes, rūpēties, lai būtu garšīga, karsta tēja. Apbrīnojami, bet pārtikas nekad nepietrūka. |
| − | |Original title=Smaržoja pēc piparmētrām | + | |
| − | }} | + | Uz rīta pusi sāka parādīties vairāk ļaužu. Te staigāja J. Podnieks ar savu kameru uz pleca. Te vairākas ārzemju žurnālistu grupas intervēja, filmēja, fotografēja. Cilvēki gados, garām iedami, atstāja kādu konservu kārbu, kādu sviesta paciņu. Tējas tikai zāļu. Viss laukums smaržoja pēc piparmētrām, liepu ziediem, kāds bija atgādājis medu, cits — cidoniju sīrupu. |
| − | {{Written by|Maira Liepiņa}} | + | |
| − | {{About topic|BARIKĀDES, 1991}} | + | Par to, ka šeit bija bīstami, nedomāja — tikai paskatoties uz smilšu maisu krāvumu, no kura ārā rēgojās ieroča stobrs. |
| − | {{About topic|Barikādes, pie Augstākās Padomes nama, 1991}} | + | |
| − | {{About topic|Himna «Dievs, svētī Latviju!»}} | + | Vīri runāja, ka tankam tāda dubultsiena bijusi nebijusi. Ja kas notiks, mēs te būsim kā slazdā. Par to centāmies nedomāt. Bet naktis bija jaukas — dienas kņada norimusi, dega ugunskuri un skanēja runas. |
| − | {{About domain|Politika}} | + | |
| − | {{About person|Juris Podnieks}} | + | Katru diena bija brīdis, kad iestājās klusums un katrs gājējs apstājās un sēdošais piecēlās. Tas bija brīdis 6.00 no rīta, kad Latvijas Radio atskaņoja "Dievs, svētī Latviju". Un visi ar asarām acīs to klausījās un dziedāja līdzi. |
| − | {{About place|Rīga}} | + | |
| − | {{About year|1991}} | + | |
| + | <p style="text-align: right;">''Pierakstījis '''J. Gusevs'''''</p> | ||
Pašreizējā versija, 2012. gada 3. marts, plkst. 15.52
|
Arī Rīgas 5. vidusskolas skolotāji nevarēja neatbalstīt barikāžu dalībniekus. Stundas bija saīsinātas, bet tās notika gan pirmajā, gan otrajā maiņā. Tie, kas strādāja pirmajā maiņā, uz barikādēm devās pēcpusdienā, vakarā, savukārt tie, kas strādāja otrajā maiņā, — pa nakti. Mūsu skolas skolotāji dežurēja Doma laukumā. Es biju nozīmēta pie AP.
Tā bija neaizmirstama nedēļa. No pulksten 14 līdz 19 mācību stundas, pēc tam dodos uz veikalu pēc visa, kas der sviestmaizēm, pēc tam tramvajā iekšā un uz Vecrīgu ar savu groziņu. Pirmās reizes nemaz nebija tik viegli uztaustīt caurlaides vietas. Pēc tam jau zināju visu no galvas, pat tumsā neapmaldījos. Mašīnas blakus mašīnām vairākās rindās apkārt Vecrīgai. Pieejas AP no visām pusēm nobloķētas ar divām dzelzsbetona bloku sienām. Uzrādot caurlaidi un pasi, tiek tālāk. Pie AP durvīm un sienām dienu un nakti ar ieročiem rokās stāvēja 5–6 vīri, kuri mainījās. Atpūtas brīžos sildījās pie ugunskura. Visu dienu darbojās tējas galds. Tur arī dežurēju es un vēl trīs sievietes. Liels tējas katls un no dēļiem sanaglots galds. Maizi mums piegādāja. Sviestu un visu pārējo, ko var likt uz maizēm un tējas katlā, pirkām pašas. Nesa arī pilsētnieki. Mums atlika tikai bez pārtraukuma gatavot maizītes, rūpēties, lai būtu garšīga, karsta tēja. Apbrīnojami, bet pārtikas nekad nepietrūka.
Uz rīta pusi sāka parādīties vairāk ļaužu. Te staigāja J. Podnieks ar savu kameru uz pleca. Te vairākas ārzemju žurnālistu grupas intervēja, filmēja, fotografēja. Cilvēki gados, garām iedami, atstāja kādu konservu kārbu, kādu sviesta paciņu. Tējas tikai zāļu. Viss laukums smaržoja pēc piparmētrām, liepu ziediem, kāds bija atgādājis medu, cits — cidoniju sīrupu.
Par to, ka šeit bija bīstami, nedomāja — tikai paskatoties uz smilšu maisu krāvumu, no kura ārā rēgojās ieroča stobrs.
Vīri runāja, ka tankam tāda dubultsiena bijusi nebijusi. Ja kas notiks, mēs te būsim kā slazdā. Par to centāmies nedomāt. Bet naktis bija jaukas — dienas kņada norimusi, dega ugunskuri un skanēja runas.
Katru diena bija brīdis, kad iestājās klusums un katrs gājējs apstājās un sēdošais piecēlās. Tas bija brīdis 6.00 no rīta, kad Latvijas Radio atskaņoja "Dievs, svētī Latviju". Un visi ar asarām acīs to klausījās un dziedāja līdzi.
Pierakstījis J. Gusevs
