Atšķirības starp "827114" versijām
(Set original images) |
|||
| 8. rindiņa: | 8. rindiņa: | ||
{{Source image|articles/827/114/827114.jpg}} | {{Source image|articles/827/114/827114.jpg}} | ||
{{Written by|Ivars Ošiņš}} | {{Written by|Ivars Ošiņš}} | ||
| − | Visas tās Latvijas | + | {{About topic|Zaļās partijas dibināšana un darbība}} |
| + | {{About domain|Politika}} | ||
| + | {{About organization|Zaļā partija}} | ||
| + | {{About place|Jūrmala}} | ||
| + | {{About year|1990}} | ||
| + | Visas tās Latvijas Zaļās partijas atbalsta grupas, kuras, sūtot dalībnieku sarakstus, nav minējušas savu tālruņa numuru, lūdzam līdz 12. Janvārim (ieskaitot) piezvanīt koordinācijas centram pa tālruni 277041 laikā no pulksten 10 līdz 14. | ||
| − | Pa 5o pašu tālruni aicinām zvanīt žurnālistus, kuri vēlas tikt akreditēti kongresā. | + | Pa 5o pašu tālruni aicinām zvanīt žurnālistus, kuri vēlas tikt akreditēti kongresā. iepriekš nepieteikušies preses pārstāvji kongresa darbā piedalīties nevarēs. |
| − | Kongress notiks Lielupē, Vikingu | + | Kongress notiks Lielupē, Vikingu ielā 3, konferenču zāle, 13. un 14. Janvāri. |
PROBLĒMU KAMOLS ZIEMEĻVIDZEME | PROBLĒMU KAMOLS ZIEMEĻVIDZEME | ||
| − | Izrādās, ka Latvijā | + | Izrādās, ka Latvijā ir visai daudz sargājamu dabas teritoriju, ar ko it kā vajadzētu lepoties. Taču būtībā — nav iemesla, Jo ar aizsargājamas vietas statusa noteikšanu ir par maz. Vajadzīgi efektīvi līdzekli praktiskai aizsardzībai, un to ļoti trūkst. Daudzas teritorijas turpinās saimnieciska darbība (un tā nevar neturpināties), taču svarīgi ir — ka tā notiek. Ievērojot dabas aizsardzības, racionālas resursu izmantošanas noteikumus vai ari — dzīvojot vienai dienai, grābjot abām rokām. Tāpat aizsargājamās teritorijas noteikti ietekmē apkārtējie, sargājamo ietverošie novadi. Pasaules praksē tiek apvienota racionāla, saudzējoša apsaimniekošana ar dabas aizsardzību. |
| − | Ņemot vērā | + | Ņemot vērā iepriekš minēto, Ziemeļvidzemes dabas aizsardzības reģionālais komplekss nav uzpūsts milzīgs ziepju burbulis (kā dažam varbūt šķiet), bet gan — jau vakardienas nepieciešamība. Piemēra pēc atcerēsimies, ka tika sargāta Salaca. Vispirms — tikai upe pati kā ihtioloģiskais rezervāts. Tad tika izveidots Salacas upes kompleksais liegums. Vēlāk radās doma, ka jāveido piekrastes un Salacas nacionālais parks. Tomēr ari ar to nevar atrisināt visa Salacas baseina problēmas. Piesārņojums aizsākas Burtnieku ezera krastos, ar minerālmēsliem pārsātinātajos laukos un nevīžīgi uzturētajās fermās, kuru notekūdeņi nonāk Burtniekā un vienīgajā no tā iztekošajā upē — Salacā. Sargājot tikai upi, neko nevar panākt, ja tā savu ceļu sāk jau sagandēta... |
| − | Reģionālais komplekss aptver prāvu Limbažu, Valmieras un Valkas rajonu teritoriju. Tā visa | + | Reģionālais komplekss aptver prāvu Limbažu, Valmieras un Valkas rajonu teritoriju. Tā visa, pamatojoties uz reālajiem apstākļiem un nepieciešamību, tiek sadalīta dažāda režīma iecirkņos. Uz jau esošo liegumu bāzēs tiek veidotas rezervātu teritorijas, upju piekrastu liegumi, aizsargājamās teritorijas ap Burtnieku ezeru. Ir arī dabas parki. |
| − | Kā | + | Kā jau allaž, padzirdot vārdus «rezervāts» un «liegums», skan visskaļākie protesti pret lauksaimniecības ierobežošanu. Vienlaikus gan lauksaimnieki, vismaz vārdos, arī aizstāv ekoloģiski tīru saimniekošanu. Tad varbūt beidzot būs iespējams to izmēģināt, atsakoties no ķīmijas Ziemeļvidzemes dabas aizsardzības reģionāla kompleksa teritorijā, kur, protams, neviens nedomā pārtraukt lauku apsaimniekošanu pašreizējās robežās. |
| − | Visgrūtākais | + | Visgrūtākais ir – panākt, lai paredzētā reģionālā kompleksa teritorija darbotos harmoniski, cilvēkam esot saskaņā ar dabu, dabai — ar saprātīgu cilvēka saimniecisko rīkošanos. Uzsvērsim nevis aizliegumus, bet gan ceļus, pa kuriem sasniedzams kopīgais mērķis. Tas ir daudz grūtāk nekā kritizēt un pukoties. Reģionālā kompleksa teritorijā esošajām kolektīvajām un valsts, ari individuālo zemnieku saimniecībām, tāpat nāksies piedalīties sava novada dabas sargāšanā — katram savu spēju robežās. Tā var būt atpūtas joslu izveidošana, skatpunktu attīrīšana, taku izkopšana, arī savas mājas apkopšana tā, lai tā kļūtu par kultūrvides cienīgu sastāvdaļu. Tā ir mūsu dabas aizsardzībā vēl nepierasta darbība, jo līdz šim visvairāk esam nodarbojušies ar aizliegumu noteikšanu un pārkāpēju vajāšanu. |
| − | Tagad ir laiks veidot | + | Tagad ir laiks veidot lietišķas, abpusējas izpratnes attiecības ar ikvienu zemes lietotāju reģionālā kompleksa teritorijā. Tas Jādara, vienojot kopīgam mērķim, apzinoties vienas vai otras savas rīcības sekas dabā, apkārtnē. Tas nozīmē pārvarēt vecos stereotipus no «attīstītā sociālisma» laikiem, kad mans bija tas, kas dārziņā aiz žoga, bet mūsu — itin viss pārējais, ciktāl vien varēja sasniegt, nolauzt, piegānīt. Ja to nedarīji pats, tad garām gan pagāji. Izlikdamies neko neredzot... |
| − | Topošo | + | Topošo Zaļo partiju kultūras un izglītības, it sevišķi dvēseles izglītošanas jomā gaida milzīgs, ar nezālēm pieaudzis lauks. |
<p style="text-align: right; ">'''IVARS OŠIŅŠ'''</p> | <p style="text-align: right; ">'''IVARS OŠIŅŠ'''</p> | ||
Pašreizējā versija, 2020. gada 13. novembris, plkst. 12.18
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Visas tās Latvijas Zaļās partijas atbalsta grupas, kuras, sūtot dalībnieku sarakstus, nav minējušas savu tālruņa numuru, lūdzam līdz 12. Janvārim (ieskaitot) piezvanīt koordinācijas centram pa tālruni 277041 laikā no pulksten 10 līdz 14.
Pa 5o pašu tālruni aicinām zvanīt žurnālistus, kuri vēlas tikt akreditēti kongresā. iepriekš nepieteikušies preses pārstāvji kongresa darbā piedalīties nevarēs.
Kongress notiks Lielupē, Vikingu ielā 3, konferenču zāle, 13. un 14. Janvāri.
PROBLĒMU KAMOLS ZIEMEĻVIDZEME
Izrādās, ka Latvijā ir visai daudz sargājamu dabas teritoriju, ar ko it kā vajadzētu lepoties. Taču būtībā — nav iemesla, Jo ar aizsargājamas vietas statusa noteikšanu ir par maz. Vajadzīgi efektīvi līdzekli praktiskai aizsardzībai, un to ļoti trūkst. Daudzas teritorijas turpinās saimnieciska darbība (un tā nevar neturpināties), taču svarīgi ir — ka tā notiek. Ievērojot dabas aizsardzības, racionālas resursu izmantošanas noteikumus vai ari — dzīvojot vienai dienai, grābjot abām rokām. Tāpat aizsargājamās teritorijas noteikti ietekmē apkārtējie, sargājamo ietverošie novadi. Pasaules praksē tiek apvienota racionāla, saudzējoša apsaimniekošana ar dabas aizsardzību.
Ņemot vērā iepriekš minēto, Ziemeļvidzemes dabas aizsardzības reģionālais komplekss nav uzpūsts milzīgs ziepju burbulis (kā dažam varbūt šķiet), bet gan — jau vakardienas nepieciešamība. Piemēra pēc atcerēsimies, ka tika sargāta Salaca. Vispirms — tikai upe pati kā ihtioloģiskais rezervāts. Tad tika izveidots Salacas upes kompleksais liegums. Vēlāk radās doma, ka jāveido piekrastes un Salacas nacionālais parks. Tomēr ari ar to nevar atrisināt visa Salacas baseina problēmas. Piesārņojums aizsākas Burtnieku ezera krastos, ar minerālmēsliem pārsātinātajos laukos un nevīžīgi uzturētajās fermās, kuru notekūdeņi nonāk Burtniekā un vienīgajā no tā iztekošajā upē — Salacā. Sargājot tikai upi, neko nevar panākt, ja tā savu ceļu sāk jau sagandēta...
Reģionālais komplekss aptver prāvu Limbažu, Valmieras un Valkas rajonu teritoriju. Tā visa, pamatojoties uz reālajiem apstākļiem un nepieciešamību, tiek sadalīta dažāda režīma iecirkņos. Uz jau esošo liegumu bāzēs tiek veidotas rezervātu teritorijas, upju piekrastu liegumi, aizsargājamās teritorijas ap Burtnieku ezeru. Ir arī dabas parki.
Kā jau allaž, padzirdot vārdus «rezervāts» un «liegums», skan visskaļākie protesti pret lauksaimniecības ierobežošanu. Vienlaikus gan lauksaimnieki, vismaz vārdos, arī aizstāv ekoloģiski tīru saimniekošanu. Tad varbūt beidzot būs iespējams to izmēģināt, atsakoties no ķīmijas Ziemeļvidzemes dabas aizsardzības reģionāla kompleksa teritorijā, kur, protams, neviens nedomā pārtraukt lauku apsaimniekošanu pašreizējās robežās.
Visgrūtākais ir – panākt, lai paredzētā reģionālā kompleksa teritorija darbotos harmoniski, cilvēkam esot saskaņā ar dabu, dabai — ar saprātīgu cilvēka saimniecisko rīkošanos. Uzsvērsim nevis aizliegumus, bet gan ceļus, pa kuriem sasniedzams kopīgais mērķis. Tas ir daudz grūtāk nekā kritizēt un pukoties. Reģionālā kompleksa teritorijā esošajām kolektīvajām un valsts, ari individuālo zemnieku saimniecībām, tāpat nāksies piedalīties sava novada dabas sargāšanā — katram savu spēju robežās. Tā var būt atpūtas joslu izveidošana, skatpunktu attīrīšana, taku izkopšana, arī savas mājas apkopšana tā, lai tā kļūtu par kultūrvides cienīgu sastāvdaļu. Tā ir mūsu dabas aizsardzībā vēl nepierasta darbība, jo līdz šim visvairāk esam nodarbojušies ar aizliegumu noteikšanu un pārkāpēju vajāšanu.
Tagad ir laiks veidot lietišķas, abpusējas izpratnes attiecības ar ikvienu zemes lietotāju reģionālā kompleksa teritorijā. Tas Jādara, vienojot kopīgam mērķim, apzinoties vienas vai otras savas rīcības sekas dabā, apkārtnē. Tas nozīmē pārvarēt vecos stereotipus no «attīstītā sociālisma» laikiem, kad mans bija tas, kas dārziņā aiz žoga, bet mūsu — itin viss pārējais, ciktāl vien varēja sasniegt, nolauzt, piegānīt. Ja to nedarīji pats, tad garām gan pagāji. Izlikdamies neko neredzot...
Topošo Zaļo partiju kultūras un izglītības, it sevišķi dvēseles izglītošanas jomā gaida milzīgs, ar nezālēm pieaudzis lauks.
IVARS OŠIŅŠ
