Atšķirības starp "291879" versijām
(Jauna lapa: {{Newspaper Article |Article in=Padomju Jaunatne |Published on=1988/04/23 |Issue number=78 |Page number=5 |Original title=Par ļoti kopjamo dialoga prasmi |Source file=paja1988n078_005_0...) |
(Set original images) |
||
| (2 starpversijas, ko saglabājis viens cits lietotājs, nav parādītas) | |||
| 7. rindiņa: | 7. rindiņa: | ||
|Source file=paja1988n078_005_03 | |Source file=paja1988n078_005_03 | ||
|Abstract=Tematiskais laikraksta numurs, kas veltīts Liepājas jauniešiem. Veidojuši: Arnis Šablovskis, Armands Puče un Māris Mednis | |Abstract=Tematiskais laikraksta numurs, kas veltīts Liepājas jauniešiem. Veidojuši: Arnis Šablovskis, Armands Puče un Māris Mednis | ||
| − | |||
}} | }} | ||
| + | {{Source image|articles/291/879/291879.jpg}} | ||
{{Written by|Arnis Šablovskis}} | {{Written by|Arnis Šablovskis}} | ||
{{About topic|Garīgums}} | {{About topic|Garīgums}} | ||
| 14. rindiņa: | 14. rindiņa: | ||
{{About topic|Luterāņu baznīca}} | {{About topic|Luterāņu baznīca}} | ||
{{About topic|Pareizticīgo baznīca}} | {{About topic|Pareizticīgo baznīca}} | ||
| + | {{About topic|Reliģija}} | ||
{{About domain|Reliģija, baznīca}} | {{About domain|Reliģija, baznīca}} | ||
{{About person|Juris Rubenis}} | {{About person|Juris Rubenis}} | ||
| 19. rindiņa: | 20. rindiņa: | ||
{{About person|Armands Puče}} | {{About person|Armands Puče}} | ||
{{About year|1988}} | {{About year|1988}} | ||
| + | Šoreiz mūsu sarunas biedrs ir Juris Rubenis, Liepājas evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs. Jautājām arī viņam par šobrīd svarīgāko Liepājas dzīvē, par ļoti kopjamo prasmi un iespēju risināt humanitārus dialogus. | ||
| + | |||
| + | — Attiecībā uz manu profesionālo darbību Liepājā, manuprāt, būtu vēlama lielāka sadarbība starp pilsētas Izpildkomiteju un vietējo garīdzniecību kulta telpu saglabāšanā. Pagaidām pastāvējusi tāda kā robežšķirtne. bet domāju, ka šobrīd varētu notikt jūtamas pārmaiņas. Būtu jāpārkāpj pāri tiem attiecību stereotipiem, kuri līdz šim sabiedrību dalīja pareizajā un nepareizajā pusē. Darbojošās baznīcas Liepājā ir apmierinošā stāvoklī. Taču īpaši jārunā par Tosmares pareizticīgo katedrāles likteni. Tur pašreiz valda drausmīgs vandālisms, bet tā gadās visai bieži, ja kultūras celtnes nonāk nekompetentu cilvēku rokās. Jautājums par baznīcu celtnēm, kurās dažādu apstākļu dēļ vairs nefunkcionē draudzes, tagad jāpārskata, ņemot vērā sabiedrības intereses. | ||
| + | |||
| + | Viens no būtiskākajiem man šobrīd, šķiet, jautā jums par jaunatni. Būtu jāļauj cilvēkiem pašiem izvēlēties sev nozīmīgāko no pasaules kultūras vērtībām. Un, manuprāt, lielākā nelaime, ko nesam līdzi no stagnācijas gadiem, ir — vienpusība. Nezin kāpēc sabiedrību biedē jauniešu interese par reliģijas jautājumiem, taču vienlaikus mēs zinām daudzas sociālisma valstis, piemēram, Polija, Ungārija, kurās starp baznīcu un valsti panākta loti laba sadarbība. Un, ja mainās vienas jaunatnes daļas viedoklis par šiem jautājumiem, tad to nevajadzētu kvalificēt kā šo jauniešu nostāšanos pilnīgi pret sabiedrības interesēm. | ||
| + | |||
| + | Birokrātija? Tas ir īpašs cilvēku apziņas stāvoklis, kas sagādājis un sagādā mums visiem tik daudz rūpju. Šie cilvēki stāv pret jebkurām pārmaiņām domāšanā. Viņi rada lielāko daļu pretrunu un konfliktu, kuri pastāv starp baznīcu un valsti. Nezin kāpēc viņiem šķiet, ka viņi ir kompetenti izvērtēt, kas pašreizējos apstākļos sabiedrībai varētu noderēt un kas ne. Tādēļ joprojām lielāko tiesu ir tikai brīvu, nepiesaistītu diskusiju mēģinājumi. Tomēr cilvēks nebūs iekšēji brīvs, ja viņš nevarēs uzklausīt dažādus viedokļus. Joprojām pietrūkst diskusijas kultūras, starp citu — arī presē. Kāpēc gan nevarētu izvērsties publiskas diskusijas, piemēram, starp filozofiem un teologiem un ne vien miera cīņas jautājumos, bet arī par tādām nozīmīgām problēmām kā alkohols, narkomānija, brīvā laika pa vadīšana… Būtu jāmācās uzklausīt otru, pieradināties pie humanitāra dialoga. Mēģināt uzklausīt otru — pat tad. Ja viņš pauž pilnīgi pretēju viedokli. Cilvēkiem būtu retāk jāizdara galīgi secinājumi — jau tik daudz vērtību pēdējos gados esam varējuši ieraudzīt pavisam citā gaismā. Bet iespējams, ka arī šodienas noliegums rīt var izrādīties zināmā mērā aplams. | ||
| + | |||
| + | Ko es gribētu novēlēt Liepājai? Pilsētas vieta republikas dzīvē ir plaša. Mūsu kultūras, ekonomiskajā dzīvē tā nosaka ļoti daudz. Man ļoti gribētos, lai mēs, dažādu pārliecību un pasaules uzskatu cilvēki, varētu saprasties. Gribētos, lai garīgums dziļāk ieietu cilvēkos. Lai cilvēki ik dienu ik solī apzinātos sevi un koptu garīgumu kā dzīves vitālo aktivitāti. Būtu jāmācās uz katru cilvēku skatīties kā uz kaut ko vienreizīgu, unikālu. Neuzskatiet, ka runāju par kaut ko loti globālu, ikdienas cilvēkam nepieejamu. To visu katrs cilvēks var izdarīt savā mikrovidē, bet tas būtu arī sākums visas sabiedrības garīgajai pārveidei. | ||
Pašreizējā versija, 2018. gada 7. februāris, plkst. 22.59
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Šoreiz mūsu sarunas biedrs ir Juris Rubenis, Liepājas evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs. Jautājām arī viņam par šobrīd svarīgāko Liepājas dzīvē, par ļoti kopjamo prasmi un iespēju risināt humanitārus dialogus.
— Attiecībā uz manu profesionālo darbību Liepājā, manuprāt, būtu vēlama lielāka sadarbība starp pilsētas Izpildkomiteju un vietējo garīdzniecību kulta telpu saglabāšanā. Pagaidām pastāvējusi tāda kā robežšķirtne. bet domāju, ka šobrīd varētu notikt jūtamas pārmaiņas. Būtu jāpārkāpj pāri tiem attiecību stereotipiem, kuri līdz šim sabiedrību dalīja pareizajā un nepareizajā pusē. Darbojošās baznīcas Liepājā ir apmierinošā stāvoklī. Taču īpaši jārunā par Tosmares pareizticīgo katedrāles likteni. Tur pašreiz valda drausmīgs vandālisms, bet tā gadās visai bieži, ja kultūras celtnes nonāk nekompetentu cilvēku rokās. Jautājums par baznīcu celtnēm, kurās dažādu apstākļu dēļ vairs nefunkcionē draudzes, tagad jāpārskata, ņemot vērā sabiedrības intereses.
Viens no būtiskākajiem man šobrīd, šķiet, jautā jums par jaunatni. Būtu jāļauj cilvēkiem pašiem izvēlēties sev nozīmīgāko no pasaules kultūras vērtībām. Un, manuprāt, lielākā nelaime, ko nesam līdzi no stagnācijas gadiem, ir — vienpusība. Nezin kāpēc sabiedrību biedē jauniešu interese par reliģijas jautājumiem, taču vienlaikus mēs zinām daudzas sociālisma valstis, piemēram, Polija, Ungārija, kurās starp baznīcu un valsti panākta loti laba sadarbība. Un, ja mainās vienas jaunatnes daļas viedoklis par šiem jautājumiem, tad to nevajadzētu kvalificēt kā šo jauniešu nostāšanos pilnīgi pret sabiedrības interesēm.
Birokrātija? Tas ir īpašs cilvēku apziņas stāvoklis, kas sagādājis un sagādā mums visiem tik daudz rūpju. Šie cilvēki stāv pret jebkurām pārmaiņām domāšanā. Viņi rada lielāko daļu pretrunu un konfliktu, kuri pastāv starp baznīcu un valsti. Nezin kāpēc viņiem šķiet, ka viņi ir kompetenti izvērtēt, kas pašreizējos apstākļos sabiedrībai varētu noderēt un kas ne. Tādēļ joprojām lielāko tiesu ir tikai brīvu, nepiesaistītu diskusiju mēģinājumi. Tomēr cilvēks nebūs iekšēji brīvs, ja viņš nevarēs uzklausīt dažādus viedokļus. Joprojām pietrūkst diskusijas kultūras, starp citu — arī presē. Kāpēc gan nevarētu izvērsties publiskas diskusijas, piemēram, starp filozofiem un teologiem un ne vien miera cīņas jautājumos, bet arī par tādām nozīmīgām problēmām kā alkohols, narkomānija, brīvā laika pa vadīšana… Būtu jāmācās uzklausīt otru, pieradināties pie humanitāra dialoga. Mēģināt uzklausīt otru — pat tad. Ja viņš pauž pilnīgi pretēju viedokli. Cilvēkiem būtu retāk jāizdara galīgi secinājumi — jau tik daudz vērtību pēdējos gados esam varējuši ieraudzīt pavisam citā gaismā. Bet iespējams, ka arī šodienas noliegums rīt var izrādīties zināmā mērā aplams.
Ko es gribētu novēlēt Liepājai? Pilsētas vieta republikas dzīvē ir plaša. Mūsu kultūras, ekonomiskajā dzīvē tā nosaka ļoti daudz. Man ļoti gribētos, lai mēs, dažādu pārliecību un pasaules uzskatu cilvēki, varētu saprasties. Gribētos, lai garīgums dziļāk ieietu cilvēkos. Lai cilvēki ik dienu ik solī apzinātos sevi un koptu garīgumu kā dzīves vitālo aktivitāti. Būtu jāmācās uz katru cilvēku skatīties kā uz kaut ko vienreizīgu, unikālu. Neuzskatiet, ka runāju par kaut ko loti globālu, ikdienas cilvēkam nepieejamu. To visu katrs cilvēks var izdarīt savā mikrovidē, bet tas būtu arī sākums visas sabiedrības garīgajai pārveidei.
