841068

Nikolajs Bulmanis

[[LX19880618|]]

Avots: Laiks Nr.: 49 Datums: 18.06.1988 Tirāža: Lappuse: 2 Virsraksts: Pārdomas par Andreja Dripes priekšlasījumu Toronto Rubrika: Tēmas: 25. marts, 1988, 1989 Brāļu kapi Brīvības piemineklis Emigrācija, latvieši Kapi, kapsētas Staļinisko represiju upuru piemineklis Rīgā Staļins, staļinisms Nozares: Politika Organizācijas: Toronto latviešu centrs Mediji: «Literatūra un Māksla», laikraksts Cilvēki: Andrejs Dripe, Anita Liepiņa, Guntis Liepiņš, Andra Neiburga Vietas: Notikums: Rakstnieku savienība izveido Personības kulta upuru literārās piemiņas komisiju un Reabilitācijas komisiju Gads: 1988

"Staļina kulta laikā ļaundarību apzināšanas komisijas darbība" bija temats par ko runāja rakstnieks un publicists Andrejs Dripe 1. jūnijā Toronto Latviešu centra vidējā zālē. Anitas un Gunta Liepiņu rīkotajā priekšlasījumā bija ap 70 klausītāju.

Visumā Dripe atkārtoja informāciju (par komisijas mērķiem, sastāvu un sākotnējo darbību), kas jau publicēta viņa rakstā "Literatūrā un Māksla" 9. aprīlī. Cik ātri gan "tekošā momenta" informācija noveco šodienas sazināšanās līdzekļu pasaulē un it īpaši tik dinamiskā situācijā, kāda šobrīd ir Latvija!

Ilgāk Dripe pakavējās pie iemesliem, kādēļ Rakstnieku savienība izvēlējusies 25. marta aizvesto piemiņas demonstrāciju rīkot Brāļu kapos un nevis pie Brīvības pieminekļa. Summējot — Brāļu kapos pie sērojošās mātes Latvijas tēla būtu svinīgāk, un sēru notikumam piemērotāk. Pie Brīvības pieminekļa varētu notikt sadursmes starp latviešu un krievu jauniešiem vai pat starp ziņkārīgajiem un gadījuma publiku, tā izsaucot nekārtības vai pat asinīm aptraipīto sēru notikumu svinīgumu.

Aprīlī Rīgā esot, man bija iespēja redzēt Brāļu kapu demonstrāciju televīzijā. Tā patiesi bija svinīga, ļoti iespaidīga un augstā cilvēciskās cieņas līmenī (dziļu izpratni par deportāciju traģiku rādīja drosmīgās jaunās rakstnieces Andras Neiburgas intervijas ar daudziem cilvēkiem demonstrācijas laikā).

Un tomēr pati iešana uz kapiem, un nevis pie pieminekļa, šķiet, bija tāda piesardzīga paiešana maliņā. Gudrākās, politiski mazākus viļņus radošās alternatīvas izvēle. Kādēļ tad latviešiem, savas vēsturiskās traģēdijas Latvijas galvaspilsētā pieminot, būtu jābaidās no krievu vai citas gadījuma publikas nepatikas. Ja kapos bija sērīgi un svinīgi, tad, kādēļ gan šis tautas emocijas nevarētu tikpat pilnīgi izpausties Rīgas centrā? Un neba sēras bija tā vienīgā cilvēcīgā emocija, ko izsauc 25. marta vēl neapzinātie un nesodītie noziegumi pret latviešu tautu! Dziļš rūgtums, patiesa sāpe, sašutums un naids par necilvēcisko patvaļību no jauna izskanēja Neiburgas intervijās un izskan vēl šobrīd, runājot ar daudziem cilvēkiem Latvijā. Noiešanu maliņā, lai nekaitinātu drošības komiteju un lielos priekšniekus, nevajadzētu maskēt ar meklēšanu pēc pienācīgi sērojošākā skulptūras tēla.

Ar cik minimālu policijas iesaisti var novirzīt visu Rīgas centra satiksmi, nācās vērot masīvajā 1. maija demonstrācijā.

Tā nu pēc Dripes izklāsta būtu jāsecina, ka "patiesības meklēšanas komisija" atklātības laikā savu darbu mēģina veikt ar aizgājušā "stagnācijas" perioda "gariem runāšanas" līdzekļiem.

Manuprāt, tas nebūt nenozīmē, ka Rakstnieku savienība rīkojās nepareizi, 25. marta demonstrācijai aicinot tautu uz Brāļu kapiem. Toreiz tas varētu art būt bijis gudrākais, latviešu tautas interesēm atbilstošākais zemākās pretestības ceļš. Bet, sekot drošu pussoli aiz Maskavas atļautā, varētu arī būt pārmērīgas piesardzības kļūda. Augstu uzdrošināšanās koeficientu tas noteikti neuzrāda, jo neitralizēt Brīvības pieminekli, kas arvien spēcīgāk sevi apliecina par latviešu tautas taisnības un brīvības simbolu, neapšaubāmi ir drošības komitejas un Rīgas "staļinistu" interesēs.

Jautājumu daļā pēc priekšlasījuma Andrejs Dripe visumā bija garrunājoši izvairīgs. Piemēram, jautājumu, kādēļ komisijas ieteikumos ministru padomei bez cietušo reabilitācijas un kompensācijas nav vainīgo saukšana pie atbildības, sekoja referenta iz klāsts, ka viņš esot pret atriebību, ka diezgan jau plūdušas asinis, ka latviešu interesēs nav savstarpēja apkarošanās un tamlīdzīgi.

Šķiet, pirmo reizi rakstnieks ar oficiālu stāžu (Andrejs Dripe ir viens no komisijas priekšsēdētāja vietniekiem) atklātā sarīkojumā ar trimdas latviešu publiku pārrunāja mūsu tautai kritiskus un līdz šim par abpusēji nedebatējamiem uzskatītus jautājumus. Pārrunas notika demokrātiskā savstarpējas cieņas gaisotnē. Žēl, ka vai it visi no Toronto pazīstamajiem sabiedriskiem un politiskiem darbiniekiem bija "palikuši mājās".

 

NIKOLAJS BULMANIS