Atšķirības starp "860125" versijām
| (1 starpversija, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādīta) | |||
| 12. rindiņa: | 12. rindiņa: | ||
{{About topic|Latgales problēmas, Latgaliešu Kultūras biedrība, teātris, valoda}} | {{About topic|Latgales problēmas, Latgaliešu Kultūras biedrība, teātris, valoda}} | ||
{{About topic|Katoļu baznīca}} | {{About topic|Katoļu baznīca}} | ||
| + | {{About topic|LATVIJAS TAUTAS FRONTE, LTF}} | ||
{{About domain|Tautas izglītība}} | {{About domain|Tautas izglītība}} | ||
{{About domain|Kultūra un māksla}} | {{About domain|Kultūra un māksla}} | ||
{{About domain|Vēsture}} | {{About domain|Vēsture}} | ||
| + | {{About domain|Reliģija, baznīca}} | ||
{{About organization|Latvijas Tautas fronte (LTF)}} | {{About organization|Latvijas Tautas fronte (LTF)}} | ||
{{About event|E1989010800}} | {{About event|E1989010800}} | ||
Pašreizējā versija, 2017. gada 28. aprīlis, plkst. 16.39
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
«Tur, kur zūd lepnums par savu tautību un valodu, zūd arī pati šī tautība un valoda.» (No «Atklātas vēstules latgaliešiem» 1988. g. 16. okt., «Padomju Jaunatnē»)
Minētajā vēstulē tika izteiktas pamatotas bažas par Latgales latviešu asimilāciju, kā arī uzrādīta vesela virkne apstākļu, kas to joprojām veicina. Pašsaglabāšanās problēma latgaliešiem ir vēl vairāk sarežģīta nekā pārējo novadu latviešiem. Pēdējie, cīnoties ar līdzīgām grūtībām, cerams, labāk sapratis savus līdzbrāļus Latgalē, kas ir nobažījušies arī par sava novada valodu.
Šajā garīgās atmodas laikā, kad Latvijas Tautas fronte iestājas par latgaliešu valodas un kultūras mantojuma saglabāšanu, vispirms ir nepieciešams, lai Latgales novada jaunajā paaudzē celtos tautiskā pašapziņa. Un «lepnumu un pašcieņu mēs atgūsim tikai tad, kad sāksim ar abām kājām balstīties savā vēsturē un kad sapratīsim, ka tauta bez atmiņas ir tikai bezkrāsainu un remdenu indivīdu kopa» («Padomju Jaunatne», 1988. g. 21. sept.). Tātad arī latgaliešiem savas pašapziņas celšanai jāpazīst savas cilts vēsture. Viņi taču ir seno latgaļu pēcteči, un tā dēļ viņiem nebūtu jākautrējas. Vēsturē nav ziņu par īpašiem latgaļu nedarbiem, toties ir fakti, ar kuriem šī cilts var lepoties, piemēram:
1. Kura no senlatviešu ciltīm deva mūsu mīļajai Latvijai vārdu? — Tā bija latgaļu cilts, kā tas redzams no Indriķa hronikas. Senie dokumenti liecina, ka «par Latviju toreiz sauca tikai seno Latgali» (Latviešu konversācijas vārdnīca, 20318).
2. Kur mēs esam ņēmuši savu brīnišķo sarkanbaltsarkano karogu? — Šādu «karogu sarkani krāsotu», kas «bija ar baltu cauri griezts», ir lietojuši jau XIII gadsimtā senie latgaļu karotāji, kā to liecina Livonijas atskaņu hronika, vēstījot par 1279. g. notikumiem.
3. Un kur ir mūsu latviešu valodas sākumi? — «Latviešu valoda sākumā ir bijusi tikai vienas austrumbaltu cilts valoda. Ziņas par šo cilti vēsturiskos avotos rodamas, sākot ar XI gadsimtu. Krievu hronikās kā zemes un tautas nosaukums minēts Летьгола un Лотыгола (Latvijas padomju enciklopēdija: 5. sējuma 2. grāmata, 643. lpp.).
4. Un latviešu tautība? — «Latgaļiem latviešu tautības veidošanās procesā ir bijusi galvenā nozīme» (LPE: 5. sējuma 1. grāmata. 725. lpp.).
5. Kas tagad nes latgaļu cilts vārdu un glabā arī viņu senatnīgo valodu? — Tie ir viņu pēcteči: tagadējie Latgales latvieši. «Latgaliskās izloksnes ... radušās uz seno latgaļu valodas pamata» (LPE: 5. sējuma 1. grāmata, 725. lpp.)
6. Reliģijas jautājums: Latvijā pie vecākās un galvenās kristiešu konfesijas, t. i., pie Katoļu baznīcas, turas galvenokārt latgalieši. Viņu dievnamos vēl līdz šim skan senās Romas valoda, no kurienes kristīgā ticība kā no celma izauga un sazarojās.
— Šādus vienkāršus faktus gribas atgādināt tiem latgaliešiem, kas varbūt domā, ka latgaļu vēsturē nekā ievērojama nav. Kā redzam, tas ir gluži otrādi: latgaļu ciltij ir cienījama vēsture, kuras popularizēšana ir viens no inteliģences uzdevumiem, lai stiprinātu latgaliešu pašcieņu un viņu noturību pret pārtautošanos.
Risinot Latgales novada kultūras problēmas, vēl «viens no uzdevumiem ir atjaunot latgaliešu rakstu valodas formu un dot tai lietojuma statusu» (Atklāta vēstule latgaliešiem). Šī prasība, kā šķiet, nav apstrīdama, jo izriet no faktiskā stāvokļa. Latgale nav viena sādža, bet gan liels republikas novads, kurā latgaliešu valoda faktiski pastāv. Un, ja tas tā, tad vienīgi pareizā rīcība ir šāda: šī valoda jākopj, lai tā būtu pareiza gan runā, gan rakstos. Pirmām kārtām par to jārūpējas latgaliešu inteliģencei. Un ne tikai tai. Republika taču mums ir viena, un visu novadu kultūras vērtības ir mūsu kopējā bagātība. Mēs tagad atjaunojam kādreiz nogāztos pieminekļus, taču dzīvā tautas valoda ir vēl vairāk pelnījusi, lai to koptu un sargātu. Citādi mēs būsim kā tie, kas savu lauku aizaudzē ar nezālēm. Ka grāmatu izdošana latgaliešu valodā ir nepieciešama, par to, manuprāt, nebūtu vajadzības pat diskutēt. Jautājums ir vienīgi tāds: kādas grāmatas nepieciešams izdot vispirms, lai latgaliešu valodu uzturētu pienācīgā līmeni? Kā lasāmvielu būtu vēlams izdot populārus aprakstus par Latgales novada vēsturi, dabu, ļaudīm, kultūru, ieražām utt., lai cilvēki no mazām dienām pazītu un mīlētu savu «zilo ezeru zemi», un nebēgtu no tās projām. Nepieciešama arī zināma deva no daiļliteratūras (gadagrāmata). Latgales rajonu laikrakstos derētu vismaz vienu lapu regulāri drukāt latgaliski. Bet kā mācību līdzeklis tiem, kas vēlētos pašmācības ceļā vai arī skolā fakultatīvi apgūt pareizrakstību, jāizdod latgaliešu gramatika, balstoties uz latgaliešu rakstu valodas normām.
Jāpiebilst, ka neatkarīgi no tā, ko nolems laist klajā valodnieki, Latvijas Katoļu baznīca turpinās izdot garīga satura grāmatas un rakstus latgaliski, kā tas bija darīts līdz šim. Ļoti gribas cerēt, ka Baznīca nebūs vienīgā, kas kaut ko izdod latgaliski.
JĀNIS PUJATS,
Rīgas katoļu draudžu dekāns
P. S. Varbūtējo honorāru lūdzu ieskaitīt Kultūras fondā «Latgales Māras» piemineklim.
