Atšķirības starp "517956" versijām
(2 starpversijas, ko saglabājuši 2 lietotāji, nav parādītas) | |||
9. rindiņa: | 9. rindiņa: | ||
|Comments=Pārskatu publicējam pēc saīsinātas stenogrammas | |Comments=Pārskatu publicējam pēc saīsinātas stenogrammas | ||
}} | }} | ||
+ | {{Source image|articles/517/956/517956a.jpg}} | ||
+ | {{Source image|articles/517/956/517956b.jpg}} | ||
{{Written by|LATINFORM}} | {{Written by|LATINFORM}} | ||
{{Written by|Boriss Koļesņikovs}} | {{Written by|Boriss Koļesņikovs}} | ||
41. rindiņa: | 43. rindiņa: | ||
{{About person|Māris Čaklais}} | {{About person|Māris Čaklais}} | ||
{{About person|Gunārs Asaris}} | {{About person|Gunārs Asaris}} | ||
− | {{About person|Mārīte Rukmane}} | + | {{About person|Mārīte Rukmane (tagad Teivāne)}} |
{{About person|V. I. Ļeņins}} | {{About person|V. I. Ļeņins}} | ||
{{About person|Džemma Skulme}} | {{About person|Džemma Skulme}} | ||
47. rindiņa: | 49. rindiņa: | ||
{{About person|Raimonds Pauls}} | {{About person|Raimonds Pauls}} | ||
{{About person|Pjotrs Stolipins}} | {{About person|Pjotrs Stolipins}} | ||
+ | {{About person|Vitālijs Soboļevs}} | ||
+ | {{About person|Staņislavs Zukulis}} | ||
+ | {{About person|J. Trofimovs}} | ||
+ | {{About person|Mārīte Teivāne (bij. Rukmane)}} | ||
{{About organization|PSKP Centrālā Komiteja}} | {{About organization|PSKP Centrālā Komiteja}} | ||
{{About organization|LKP Centrālā Komiteja}} | {{About organization|LKP Centrālā Komiteja}} |
Pašreizējā versija, 2016. gada 15. februāris, plkst. 11.07
12. novembrī PSKP CK Politbiroja loceklis, PSKP CK sekretārs V. Medvedevs Latvijas Komunistiskās partijas Centrālajā Komitejā tikās ar republikas ideoloģisko aktīvu. Tikšanās dalībnieku vidū bija partijas komiteju sekretāru grupa, republikas ideoloģisko resoru un iestāžu, radošo savienību un galveno masu informācijas līdzekļu vadītāji.
Tikšanos atklāja Latvijas Komunistiskās partijas CK pirmais sekretārs J. Vagris. Viņš ierosināja vaļsirdīgā, stingra reglamenta neierobežotā sarunā aplūkot šobrīd visvairāk sasāpējušās mūsu republikas problēmas.
Pirmais vārdu lūdza republikas Žurnālistu savienības valdes priekšsēdētāja vietas izpildītājs Ē. Hānbergs:
— Kāpēc radusies šāda saspīlēta situācija? Daži apgalvo, ka galvenokārt vainīgi žurnālisti. Es domāju tāpēc, ka mēs esam sākuši par visu atklāti runāt. Kad mēs sākām atklāti stāstīt par republikas pamattautības sāpi un par pamatiedzīvotāju sāpi, tas tika publicēts latviešu valodā. Acīmredzot mēs esam vainīgi, ka šos rakstus neatlaidīgi nepiedāvājām presei, kas iznāk krievu valodā. Tāpēc notika tā, ka daļa iedzīvotāju palika neinformēta. Rezultātā radās informācijas deficīts. Es to jutu pēc atgriešanās no partijas XIX Vissavienības konferences, kad tikos ar darba kolektīviem. Dažkārt sākumā mani uzņēma visai agresīvi, bet pēc pamatīgas sarunas atzinās: ja mēs būtu zinājuši to, ko jūs šodien stāstāt, ja būtu zinājuši latviešu sāpi, tad būtu citādi izturējušies pret daudzām problēmām. Informācijas deficītā vainīgi žurnālisti kopā ar partijas darbiniekiem.
Ne jau visu mēs vēl esam varējuši izstāstīt atklāti līdz galam, pie mums vēl ir daudz fikciju.
Mūsu slimnīcās ir lielas palātas, bet speciālajās slimnīcās — pavisam kas cits. Ja viss notiktu taisnīgi, tad katrs vadītājs ārstētos tajā pašā slimnīcā, kur citi cilvēki. Boriss Jeļcins partijas konferencē iestājās par taisnīgumu, bet Rīgas Jūrmalā ieradās vislabākajā sanatorijā.
Par Konstitūciju. Konstitūciju raksta tautai. Bet, ja pat juristi nesaprot jauno Konstitūcijas grozījumu un papildinājumu projektu, tad tas nozīmē, ka kaut kas nav kārtībā.
Tālāk Ē. Hānbergs izteica dažus apsvērumus par Latvijas PSR Žurnālistu savienības neseno plēnumu un par republikas Žurnālistu savienības ārkārtējā kongresa sasaukšanu.
— Pats sliktākais bērns masu informācijas līdzekļu ģimenē ir televīzija un radio, — sacīja Latvijas PSR Valsts televīzijas un radioraidījumu komitejas priekšsēdētājs J. Leja. — Es visā mūžā nebiju dzirdējis tik daudz kritikas, cik esmu dzirdējis gadā, kamēr strādāju par Valsts televīzijas un radioraidījumu komitejas priekšsēdētāju. Fiziķu un ķīmiķu lielo atklājumu laikā tika vaimanāts, ka izzūd matērija. Tagad ir apgalvojumi, ka izzūd vara. Bet, kā izriet no diskusijas partijas XIX konferencē, padomju vara vēl ir jāiegūst no jauna, jārada. Tās faktiski nav. Pastāv resoru un birokrātijas vara. Tāpēc šādus spriedelējumus par varas izzušanu es personiski nevaru pieņemt.
Runājot konkrēti par to, kas notiek patlaban, — kas vainīgs — Valsts televīzijas un radioraidījumu komiteja vai vēl kāds? Domāju, septiņpadsmitajā gadā cilvēki gāja uz barikādēm ne jau tādēļ, lai mūsu zemē salīdzinājumā ar Amerikas Savienotajām Valstīm traktoru būtu sešas reizes vairāk, bet augkopības produkcijas — trīs reizes mazāk. Tērauds ir, bet šķēru nav. Ķīmija ir, ogles ir, nafta ir, bet nav zobu pastas… Es domāju, te vainīgi resori, kas atbildīgi par iedzīvotāju apgādi. Jātiek skaidrībā par deformācijām, kas pieļautas visās sfērās, tikai tad būs jēga analizēt masu informācijas līdzekļu darbu. Televīzijas un radio raidījumos ir daudz kļūdu un muļķību, daudz kā aizgūta. To vajag labot.
Arvien biežāk dzirdama tēze: atklātums nav visatļautība. Bet kas var precīzi noteikt, kur mežmala pāriet mežā? Un kādā veidā lai precizē, kur ir robeža? Ir vajadzīgs likums par presi, kas aizsargātu žurnālistu, kā arī pilsoni - pret presi un žurnālistu.
Tālāk J. Leja runāja par nepieciešamību radīt republikai plašākas iespējas Maskavas televīzijas otro kanālu izmantot vietējiem raidījumiem krievu valodā. Netiek atrisināts arī jautājums par Valsts televīzijas un radioraidījumu komitejas materiāli tehniskās bāzes nostiprināšanu. Tā lielā mērā ir atkarīga no ieņēmumu, tai skaitā valūtas ieņēmumu, taisnīgas sadales starp Savienības un republikāniskajiem resoriem.
Pie mikrofona piegāja PSRS Kultūras fonda Latvijas nodaļas valdes priekšsēdētājs Latvijas PSR Tautas dzejnieks I. Ziedonis:
— Pats grūtākais šobrīd ir nacionālais jautājums. Patlaban mūsu republikā var atkārtoties 1959. gads, kad ar viltus internacionālisma lozungu sākās varmācīga republikas pārapdzīvotības radīšana. Un partijas prese nedod objektīvu informāciju par Tautas frontes darbību. Latviešu valodā šāda informācija ir, bet krievu valodā tā tiek pasniegta sagrozīti vai izlases veidā. Tautas fronti apsūdz nacionālismā. Vainīga ne jau latviešu prese vien. Tagad Tautas frontei vajadzētu izplatīt savus izdevumus visā Padomju Savienībā, bet šādu iespēju nav. Savienības presei vajadzētu dot mūsu zemes tautām precīzāku informāciju par Tautas fronti. Bet tā nenotiek. Tāpēc arī klīst dažādas baumas. Es pats par to pārliecinājos, nesen būdams Krimā, kur par Baltiju stāsta visādas pasakas. Tikai atsevišķi cilvēki, kas abonē avīzi «Sovetskaja molodjož», saprot lietas būtību. Te esam vainīgi mēs visi, tai skaitā arī Centrāla Komiteja, kas joprojām aiztur informāciju.
Kā tagad latviešu tautai izturēties pret to, ka partijas prese un partijas politika cenšas leģitimēt republikā tādu stāvokli, kad latviešu tautai jākļūst par mazākumtautību? Šis ir pats galvenais jautājums, un citi jautājumi tam ir pakļauti. Tagad apgalvo, ka pie mums esot citāds stāvoklis nekā pārējās Baltijas republikās, ka mums esot īpaša demogrāfiskā situācija. Bet kas to radījis? Pelšes un Vosa politika. Kāpēc tad to attaisnot un leģitimēt?
Neesmu pārliecināts, bet pastāv viedoklis, ka pēdējā laikā migrācija pastiprinās. Pēc LTF ziņām, cilvēkus pieraksta pat tādās neiedomājamās vietās kā uz kuģiem. Presē parādās dati, ka iebraucēji no citām republikām tiek pierakstīti arvien plašāk. Kas gan ticēs padomju varas godprātībai, ja tāpat turpināsies?
J. Peters, LPSR Rakstnieku savienības valdes priekšsēdētājs:
— Mēs šeit esam sapulcējušies ne jau tādēļ, lai gaustos. Man ir tuva Vadima Andrejeviča vakar izteiktā doma, ka ar savām lietām republikā mums jātiek galā pašiem. Oktobra demonstrācijā mums bija daudz jaunu, labu lozungu atmodas, atdzimšanas un pārbūves garā. Bija arī šāds lozungs: «Nepieļausim Latvijas pārvēršanu par guberņu!» Tas ir teikts ļoti asi, bet šeit jau norādīja, ka daudzos reģionos padomju vara nepastāv. Jo padomēm nav nekādu tiesību. Tāpēc republikas, arī Latvija, pārvēršas par «guberņām». Es domāju, ka zināmā nozīmē arī daudzi Krievijas reģioni pārvēršas par administratīvā aparāta «guberņām». Es domāju, ka patlaban visakūtākā problēma ir administratīvi birokrātiskā aparāta cīņa pret tautu, kas atmodusies pārkārtošanās laikā. Arī fronti, kas tiek radīta un ko sauc par Internacionālo fronti, es uztveru kā vidējā administratīvā posma fronti. jo, kā liecina paši strādnieki, kaut vai tajā pašā apvienībā «Latvija», strādnieku tajā gandrīz nav.
Es domāju, ka pār mums vēl karājas Damokla zobens — 1959. gads. Latvijas Komunistiskās partijas sagrāve 1959. gadā liek sevi manīt un dod spēku administratīvajam aparātam. Tāpēc nedrīkst nevienu dienu vilcināties ar tolaik notikušā plēnuma oficiālu novērtējumu.
Pirmā Latvijas Komunistiskās partijas sagrāve notika 1940. gadā, kad bende Višinskis — krievu, latviešu un citu tautību komunistu bende — atzina, ka tā ir trockistiska. Otra sagrāve bija 1959. gadā. Ja Latvijas Komunistiskā partija tiks sagrauta trešo reizi, tad rezultāti varbūt būs tie paši, taču reakcija no apakšas būs citāda. Mēs vairs neesam tie, kas bijām, un Komunistiskā partija nav tā, kas bija agrāk. Un tauta izmantos visu savu enerģiju, lai personiski aizstāvētu mūsu vadītājus, līdz ar to aizstāvot arī pārbūvi. Nevajag domāt, ka lozungus, kuros apliecināts atbalsts republikas vadībai, Tautas fronte ir izgatavojusi bēniņos. Nē, Oktobra demonstrācijā tos nesa tauta.
Tas, kas notika Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresā, bija likumsakarīga parādība. Otra tāda kongresa vairs nebūs. Mums jāsaprot, ka tur bija sapulcējušies cilvēki, kam 40 gadus bija liegta iespēja runāt. Tur bija ļoti daudz aizvainoto, sociāli pazemoto, nacionāli pazemoto. To viņi izteica vārdos. Tas ir novelts no sirds un vairs to nenomāc, jo ir jau izteikts. Mēs runājam par muļķībām, kas izskanēja LTF kongresā, bet nerunājam par muļķībām, kas tiek teiktas no oficiālām tribīnēm. Cilvēki atbalsta Tautas fronti, arī mūsu oponenti saka, ka viņi piekrīt 80 procentiem LTF programmas. Tas ir ļoti daudz.
Es domāju, ka problēma ir ļoti vienkārša. Dzejnieks Imants Ziedonis sacīja, ka latviešu nācijai allaž nācies aizstāvēties un aizstāvēties. Kaut kur pienāks robeža, kad vairs nebūs spēka aizstāvēties. Mēs negribam uzbrukt. Mēs gribam tikai vienu – iedzīvotāju stabilizāciju republikā. Lai ik gadus 100 tūkstoši neaizbrauktu un 115 tūkstoši neatbrauktu. Tās ir kā vēja nestas smiltis. Tās vajag apturēt ar ekonomiskām svirām.
Mums Latvijā jāliek divvalodībai un pat daudzvalodībai likumīgi pamati. Divdesmitajos un trīsdesmitajos gados Latvijā pastāvēja daudzvalodība. Mums tas ir jāpanāk.
Patlaban krieviski runājošie cilvēki Latvijas vēsturi apgūst pēc staļiniskām receptēm. Tā ir apmelota vēsture, tāpēc rodas nepareizi priekšstati par tautas pagātni un centieniem, par Latvijas valstiskumu utt. Es domāju, ka mums jāuzraksta principiāli jauna vēsture un varbūt pirmām kārtām pat krievu valodā. Un varbūt tā speciāli jāuzraksta krievu valodā runājošajiem iedzīvotājiem, jo viņi mazāk zina par mūsu republikas vēsturi.
Ar Sarkanā Karoga ordeni apbalvotā Rīgas Civilās aviācijas inženieru institūta pārstāvis, institūtā partijas komitejas sekretāra vietnieks tehnisko zinātņu kandidāts O. Ščipcovs sacīja:
— Baidos izskatīties te kā balta vārna, taču man savas domas jāpasaka. Klātesošajiem tās acīmredzot nepatiks. Vispirms šīsdienas sēdi neuzskatu par tādu sēdi, kurā «tēvocis visu izspriedīs». Es domāju, ka mēs visi, protams, uzklausīsim biedra Medvedeva domas, taču paši tiksim skaidrībā par tiem procesiem, kas notiek mūsu republikā. Tie nebūt nav viennozīmīgi. Es nepiekrītu iepriekšējam runātājam, ka visi krievu cilvēki stāv tālu no latviešu tautas kultūras, nezina tās centienus, nelaimes, likstas un sāpes. Krievu ļaudis ļoti dziļi jūt līdzi sāpēs. Stagnācijas gados es pats domāju, vai es nekļūtu par nacionālistu, ja būtu latvietis. Tas ir, es jutu līdzi. Un es savā darbavietā, savā fakultātē arī attiecīgi izteicos. Un tieši šis «migrants», precīzāk sakot, imigrants Latvijas Komunistiskās partijas CK pārstāvju klātbūtnē prasīja Augusta Vosa atkāpšanos no amata.
Es neesmu dzirdējis, ka tāda drosme būtu parādīta kaut vai vienā mūsu republikas partijas organizācijā. Es gribu, lai jūs saprastu manu viedokli un neizsludinātu mani par stagnantu, stagnācijas piekritēju un tā tālāk.
Mani, mūsu institūta pārstāvi, uztrauc tas, ka republikas partijas organizācija pārkārtošanās periodā atrodas notikumu astē. Ja tie priekšlikumi, ko izvirzījušas radošo darbinieku savienības, ir tik konstruktīvi, kāpēc tad tas netika teikts no Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas plēnuma tribīnes, kāpēc Latvijas Komunistiskā partija bija notikumu astē. Sākumā mēs sekojam radošajām savienībām, pēc tam mēs ejam līdzi Tautas frontei, nevis paši vadām tautu. Lūk, šāda doma tika izteikta mūsu pārskata un vēlēšanu sapulcē.
Starpnacionālā situācija republikā ir saspīlēta līdz pēdējai iespējai. Es nedramatizēju notikumus. Strādnieku šķira nav apmierināta ar procesiem, kas notiek zināmos aspektos. Tas, dabiski, rod atbalsi tehniskās inteliģences prātos, arī mūsu institūtā. Es gribētu teikt, ka masu informācijas līdzekļi neobjektīvi atspoguļo šo procesu gaitu. No tā, ka es krievu valodā iznākošajā presē, laikrakstā «Sovetskaja Latvija» izlasīšu cienījamā prozaiķa Alberta Bela rakstu «Vai Ļeņins tiks reabilitēts?», tautu draudzība stiprāka nekļūs. Bet lasīt to vajag. Tāpat kā vajag klausīties pārraidi no Tautas frontes dibināšanas kongresa. Tās ir ļoti, ļoti noderīgas lietas. Delegāti, kas pārstāvēja nevis paši sevi, bet gan grupas, visas runas uzņēma vētrainām ovācijām, pieceldamies kājās.
Mūsu institūta profesors Vinogradovs abas dienas mēģināja tikt pie vārda Tautas frontes kongresā. Bet viņam vārds netika dots. Toties Čiževskis, kurš, kā izrādās, nebija kongresa delegāts, vārdu dabūja. Jaunie demokrāti dara tā, kā netika darīts pat stagnācijas laikos. Atņem cilvēkiem mandātus par to vien, ka viņi balso pret pirmo rezolūciju.
Pašlaik uzbrukumi Civilās aviācijas inženieru institūtam turpinās. Es jums nolasīšu, kā skan šis daudzinātais mūsu partijas sapulces rezolūcijas punkts: «Partijas sapulce nolemj: uzskatīt, ka politiskās situācijas saasināšanās republikā un starpnacionālo attiecību pasliktināšanās lielā mērā ir saistīta ar trūkumiem Latvijas KP CK ideoloģiskajā darbā. Sakarā ar to atzīstam, ka bijušā Latvijas KP CK sekretāra A. Gorbunova darbība ideoloģiskā darba jomā bijusi neapmierinoša.» Runātājs atgādināja, ka A. Gorbunovs atzinis trūkumus savā darbā.
Tālāk runātājs paziņoja, ka viņš atbalsta Internacionālās frontes dibināšanu, jo, pēc viņa domām, LTF nav tautas fronte.
— Ja LTF programmā tiek atzīti partijas XXVII kongresa un XIX konferences lēmumi, bet punkts par Komunistiskās partijas vadošo lomu ir pilnīgi svītrots, tad ir zināma neapmierinātība, un strādnieku šķira uz to ir reaģējusi, — viņš sacīja. — Es neesmu Internacionālās frontes pārstāvis, bet varu teikt, ka LTF tai visādi uzbrūk. Mums ir fotogrāfijas ar Oktobra demonstrācijas plakātiem, tur var izlasīt uzrakstu «Interfronte — internacisti». Kad Civilās aviācijas Inženieru institūta kolonna soļoja Komjaunatnes krastmalā, neatskanēja neviens apsveikums. Tā nekad vēl nebija noticis visā institūta pastāvēšanas vēsturē. Bet televīzija šajā laikā iestarpināja trīs minūšu raidījumu, kur kāda meitene bez skaņas spēlēja klavieres.
Es gribētu atkārtot biedra Ķezbera vārdus, ko viņš sacīja mūsu institūtā: lai kā mums to negribētos, mums, es atkārtoju, mums un jums, tomēr jāņem vērā reālijas. Jāiegaumē, ka Latvija nav Lietuva un nav arī Igaunija. Mēs nedrīkstam ignorēt situāciju. Balstīsimies uz 1988. gada reālijām. Bet reālijas ir šādas: visus nacionālos jautājumus varēsim atrisināt, ja mēs panāksim izrāvienu ekonomikā, kura rezultātā vispirms būs pietiekami daudz pārtikas produktu, pietiekami daudz preču un dzīvokļu. Ja mēs to panāksim, daudzas problēmas izzudīs. Es par to esmu pārliecināts.
Pēc tam runāja republikas ārlietu ministra vietnieks N. Neilands:
— Es gribētu sākt ar 1939. gadu. Manuprāt, mēs tuvojamies brīdim, kad tiks uzlikti punkti uz «i». Un ne tikai attiecībā uz Ribentropa un Molotova paktu vien. Tagad vairs neviens nešaubās, ka toreiz notika ietekmes sfēru sadalīšana. Pagaidām mēs šo tematu ņemam rokā kā karstu kartupeli. Paņemam un atkal noliekam. Uzskatu, ka tā ir saprātīga doma: dot vērtējumu Padomju valdības notai, kas bija adresēta Baltijas valstu valdībām. Šim tematam negribas pieskarties, bet no tā nekādi nevar izvairīties. Jo agrāk mēs to izdarīsim, jo būs labāk. Vēstures faktiem ir jādod novērtējums, un šis novērtējums ir jādod Maskavai.
Otrs ir jautājums par arhīviem. Ja mēs ieskatīsimies, teiksim, Višinska telegrammās no Latvijas, es domāju, tur nekā patīkama nebūs. Bet patiesība paliek patiesība, un jo agrāk mēs to noskaidrosim, jo tas būs labāk. Es izlasīju avīzē PSKP CK lēmumu attiecībā uz CK Plēnumu starpnacionālajos jautājumos. Manuprāt, līdztekus tam, kas tur sacīts, vajadzētu padomāt arī par savienoto republiku starptautisko statusu. Ikviena republika ir starptautisko tiesību subjekts. Tā ir sarežģīta problēma. Jo amerikāņi seko un arī turpmāk sekos Baltijas republiku neatzīšanas doktrīnai. Tāpēc vēl jo vairāk šajā Plēnumā jāpadomā par savienoto republiku tiesībām tieši starptautiskā aspektā.
Vēl viena problēma — Baltijas vēstures un Latvijas vēstures pārzināšana. Daudz runā par latviešu leģionāriem. Un diemžēl loti daudzi domā, ka šie cilvēki brīvprātīgi gāja leģionā. Bet ir taču zināms, ka tas tika nodibināts, pārkāpjot starptautisko tiesību normas. Ja atcerēsimies, ka trīsdesmit gadu laikā no 1915. gada līdz 1945. gadam Latvijā deviņas vai astoņas reizes mainījās vara, tad kļūst skaidrs, kādi tautai tie bija satricinājumi.
Laikraksta «Literatūra un Māksla» galvenais redaktors M. Čaklais:
— Kad saka, ka pēdējā laikā pasliktinās starpnacionālās attiecības, es domāju, ka tas nav gluži precīzi teikts. Mūsu republikā šis attiecības pasliktinās jau sen. Tikai par to nerunāja vai, ja runāja, tad kuluāros. Un dabiski — kad pēc ilgas klusēšanas cilvēks atver muti un saka patiesības, kas ne visiem ir patīkamas, tad, protams, stāvoklis pasliktinās. Viens otrs sāk kliegt, daži pat histēriski kliedz. Es domāju, ka Tautas frontes dibināšanas kongresā tika pateikts ļoti daudz muļķību. Taču mums galvenokārt jāskatās uz kongresa pieņemtajiem dokumentiem, nevis atkal un atkal jāatgriežas pie kādu personu izteikumiem.
Kāpēc mēs tik daudz runājam par valodu un kultūru? Tāpēc, ka pēkšņi esam aptvēruši: latviešu valoda izzūd no lietvedības. izzūd no apkalpošanas sfēras. Šo faktu nav izdomājusi inteliģence, par to signalizēja tauta, un signalizēja jau sen. Mēs uztraucamies arī par to, ka latvieši savā republikā kļūst par mazākumtautību. Bet Latvija ir vienīgā vieta uz zemeslodes, kur tomēr ir jāattīstās gan tautai, gan kultūrai. Tā ir patiesība. Un kad tā cilvēku skar personiski, tā kļūst par dvēseles sāpi. un cilvēks sāk domāt, ko darīt.
Es vakar izlasīju biedra Vagra interviju un šodien te dzirdēju Civilās aviācijas inženieru institūta dedzīgā pārstāvja runu. Es viņiem abiem piekritu, ka Latvija nav Igaunija un nav Lietuva. Bet kādā ziņā piekritu? Tais abās republikās nedz igauņi, nedz lietuvieši nekļūst par mazākumtautību. Tāpēc migrācijas apturēšanas pasākumiem un citiem latviešu tautas dzīvībai svarīgiem pasākumiem mūsu republikā jābūt daudz efektīvākiem nekā Lietuvā un Igaunijā.
— Mūsu profesijas ļaudis vienmēr cīnījušies par harmoniju, — teica Rīgas galvenais arhitekts G. Asaris. — Bet kas iznāk īstenībā? Vietējās padomes, kas vislabāk zina konkrēto situāciju, dabas un darbaspēka resursus, nejūtas kā pilntiesīgas saimnieces. 1981. gadā tika pieņemts PSKP Centrālās Komitejas un PSRS Ministru Padomes lēmums par ļaunu rūpniecības objektu celtniecības ierobežošanu mūsu zemes lielākajās pilsētās — tai skaitā arī mūsu republikā. Bet kas iznācis? Vēlāk pieņemti vairāk nekā simt dažādi citi dokumenti par rūpniecības uzņēmumu paplašināšanu, attīstīšanu un celtniecību Rīgā. Rezultātā iedzīvotāju skaits šajā laika posmā par 41 procentu pārsniedzis Rīgas attīstības ģenerālplānā paredzēto daudzumu, bet dzīvokļu nodošanā mums pietrūkst 16 procentu. Tas ir, iedzīvotāju ir vairāk, bet dzīvokļu — mazāk. Rindā pēc dzīvokļiem Rīgā stāv 75 tūkstoši ģimeņu. Citiem vārdiem sakot, visi tādas pilsētas kā Daugavpils vai Liepāja iedzīvotāji.
Visa republika kļūst it kā par iebraucamo vietu. 1987. gadā iebrauca un pierakstījās 135,8 tūkstoši cilvēku, aizbrauca 117 tūkstoši cilvēku. Turklāt lielākā daļa palicēju apmetušies Rīgā. Resoru lielā varmācība, rūpniecības, dažāda veida konstruktoru biroju, regulēšanas uzņēmumu un dažādu Savienības organizāciju filiāļu hipertrofētā attīstība novedusi līdz katastrofālam stāvoklim ekoloģijā. Mums visiem ir dārga Jūrmala un tās labā slava mūsu zemē. Ja gribu būt godīgs, man nav tiesību saskaņot nevienu celtniecības projektu, kamēr nebūsim laiduši darbā attīrīšanas būves. Tomēr ar speciālu Ministru Padomes lēmuma punktu tagad ir atļauts notekūdeņus ievadīt Daugavā.
Tāpat pieņemts lēmums, ka pilsētas attīrīšanas būves ir objekts numur viens. Bet vai mēs nevaram arī patiešām veltīt tām visus pūliņus un orientēt uz turieni visu celtniecības organizāciju iespējas un visus fondu resursus? Tas taču būtu tādēļ, lai mēs varētu dzīvot un nodrošināt harmonisku dzīvi.
Partijas Rīgas pilsētas Kirova rajona komitejas pirmā sekretāre M. Rukmane teica:
— Man likās, ka vakar sarunā ražošanas apvienībā VEF galvenokārt savstarpēji tika meklētas kļūdas. Te izpaudās liels mūsu partijas organizāciju darba trūkums: acīmredzot tās vēl nav spējušas līdz visu apziņai novadīt pārkārtošanās galveno patiesību — katram jāsāk pašam ar sevi. Mūsu rajona partijas organizācijā ir 15 tūkstoši komunistu — 42 tautību pārstāvji. Ja partijas organizācija nespēs viņus visus apvienot pārkārtošanās mērķiem, ja tiks izveidota Internacionālā fronte ne tikai zemākajā posmā, bet arī rajonā, tad, es domāju, graša vērta ir partijas organizācija un partijas rajona komiteja. Tikai vienotībā mēs spējam risināt uzdevumus, kas ir ļoti sarežģīti, un mēs katru dienu pārliecināmies, ka tie ir sarežģītāki, nekā mēs domājām agrāk.
Es gribētu arī sacīt, ka kopš tā laika, kad Vladimirs Iļjičs Ļeņins radīja partiju un partijas kadrus kā profesionālus kadrus, mēs lielā mērā esam pārvērtušies par profesionāliem birokrātiem. Tik ātri visu jauno uztver strādnieki, kolhoznieki un inteliģence. Bet mēs šiem procesiem netiekam līdzi, lai celtu masu iniciatīvu un jaunradi. Taču tas ir pats galvenais pārbūvē, ko cenšas panākt PSKP Centrālā Komiteja. Tāpēc var teikt, ka darba kolektīvi, organizācijas un iestādes ir it kā sadalījušās grupās. Mums šobrīd ir tādi kolektīvi, kur nav nekādu frontu — ne Tautas frontes, ne Internacionālās frontes. Tas ir tur, kur ir stipras partijas pirmorganizācijas, kas iet līdzi laikam, negaidot norādījumus. Kur partijas organizācija vājāka, tur pārmaiņas notiek gausi. Tādu ir ļoti daudz ir kolektīvi, kur izveidojušās Tautas frontes iniciatīvas grupas, kuras iet kopā ar partijas organizāciju, apvienojot pūliņus, kur daudzi komunisti, pirmorganizāciju sekretāri un vadītāji ir LTF biedri. Es domāju, ka šajos kolektīvos ir pareizi saprasts — partija vienmēr ir tur, kur ir tauta, kur pašlaik notiek pārkārtošanās. Bet mūsu rajonā vēl palikusi tāda kolektīvu grupa, kur rodas tā sauktā Internacionālā fronte. Es domāju, ka tur slikti strādā partijas organizācijas un komunisti īsti nesaprot, ka šobrīd, kā es jau teicu, mūsu aktuālie uzdevumi ir risināmi tikai vienotā frontē.
Es domāju, ka nav tik daudz uzmanības jāveltī masu informācijas līdzekļu un inteliģences kļūdu meklēšanai. Kuram gan no mums šobrīd nav kļūdu? Gluži vienkārši, kurš aktīvāk strādā, tā kļūdas ir labāk redzamas. Bet kļūdas jāatklāj, lai labotu situāciju, nevis tādēļ, lai noskaidrotu un sodītu vainīgos.
Latvijas PSR Mākslinieku savienības valdes priekšsēdētāja Latvijas PSR Tautas māksliniece Dž. Skulme atzīmēja šis tikšanās nozīmi un nepieciešamību šādu retu vizīti izmantot, lai vairāk pateiktu.
— Esmu PSRS Augstākās Padomes deputāte, esmu Tautas frontes Domes locekle un runāšu par akūtiem jautājumiem, — viņa uzsvēra. — Es jūtu, ka pārkārtošanās process republikā norit palēnināti. Pati esmu aktīvs cilvēks, kopš 1956. gada esmu cīnījusies un cīnos mākslā, pēc tam sociālajā sfērā. Tiekos ar tautu lielās auditorijās, un man jāteic, ka tautu izjūtu un pazīstu, tagad pieņemts sacīt, ka mēs bieži vien vadoties no emocijām, ka galvenās grūtības esot ekonomikā. Bet es domāju, ka galvenais smagums Latvijā ir viss garīgās dzīves komplekss. Viena tautas daļa maz zina par mākslas attīstību, nav tai sekojusi un neseko. Mēs cenšamies slēgt līgumus ar uzņēmumiem un palīdzēt tiem apgūt kultūru, bet to vadītāji un sabiedriskās organizācijas negrib nākt mums pretī un pat elementāri palīdzēt šajā grūtajā darbā. Piemērs: gobelēnu izstāde, ko mēs organizējām apvienībā «Radiotehnika». Esmu runājusi ar daudziem uzņēmuma darbiniekiem un sapratusi, ka viņi to nav novērtējuši. Mums nepalīdz arī prese, kas iznāk krievu valodā, piemēram, avīze «Sovetskaja Latvija».
Ja būs decentralizācija, tad ekonomiskās problēmas mēs atrisināsim. Bet procesus, kas notiek mūsu republikā, savās rokās vajadzēja ņemt partijas darbiniekiem. Taču to visu nācās ņemt savās rokās mums, kas aktīvi domā un aktīvi rīkojas. Daudzi lielo uzņēmumu vadītāji neobjektīvi interpretē procesus, kas notiek republikā. Viņi ne vienmēr izprot to cēloņus. Bet cilvēki, kas neizjūt tautas sāpi, nespēj izprast arī procesu būtību. Arī cilvēki, kas var nopirkt desu savā rūpnīcā vai kaut ko saņemt pēc pasūtījuma, nesaprot, ka mēs ēdam subproduktus. Es esmu namamāte, un es visu savu kapitālu izdodu tirgū. Jo nevaru zaudēt laiku, stāvēdama rindās.
Ir vajadzīgi domājoši cilvēki. Domāšana ir grūts darbs, tikpat grūts kā strādniekam. Esmu darba cilvēks, manas saknes ir strādnieku un zemnieku saknes. Mums nepieciešams veselīgs kriticisms, ko mēs vēl neesam iemācījušies. Jo, lai to iemācītos, jāapgūst visa demokrātijas palete. Mēs nedrīkstam visam ticēt uz vārda, mums ir jāanalizē. Mums šobrīd jābūt vienotiem galvenajos jautājumos.
Mēs pārāk gludi par daudz ko runājam. Bet mūsu republikā ir kritiska situācija ekonomikā, ekoloģijā un demogrāfijā. Par deformācijām, kas mums zināmas, mums ir jārunā skaļi. Jārunā, lai ietu tālāk.
Dž. Skulme minēja piemērus, kad darbinieki no centra bijuši nekompetenti vadīšanas darbā. Viņa uzsvēra, ka par stāvokli Baltijā, tai skaitā par ekoloģiju, ļoti interesējas ārzemēs un ka mums tas jāņem vērā.
Ieņēmis vietu pie mikrofona, laikraksta «Sovetskaja Latvija» redaktora vietnieks V. Stefanovičs sacīja:
— Es zinu, ka vārdi «Sovetskaja Latvija» zināmās auditorijās, par lielu nožēlu, izraisa uzbudinājumu. Un tas notiek apstākļos, kad attīstās demokrātija un atklātums. Pietika, ka mēs publicējām inženiera Iļjina neordinārās domas, viņa pilnīgi atšķirīgo republikā pastāvošas situācijas vērtējumu, lai pret laikrakstu «Sovetskaja Latvija» tiktu izvērsta vesela diktāta kampaņa: kā mūsu laikrakstam jādzīvo, kā jārīkojas, kā jāizvēlas publikācijas. Un rezultātā neformāļi sāka rīkot piketus pie Preses nama.
Ja mēs tagad runājam par sociālistisko plurālismu, tad pieiesim tam tā, kā tas šajā situācijā būtu jādara — nosvērti un objektīvi. Ja jau pastāv dažādi viedokļi, tad tiem jāatspoguļojas arī presē.
Tagad mūsu presei ir ārkārtīgi svarīgi celt partijas autoritāti ir ļoti daudz publikāciju, ko raksturo negatīva attieksme pret komunistiem un partijas orgāniem. Bieži vien tas varbūt ir pamatoti, un nevis «varbūt», bet tiešām ir pamatoti. Taču mums jāmeklē partijas organizāciju un partijas darbinieku pozitīvās iezīmes, jāraksta par tiem, kas ir atraduši sevī vīrišķību atteikties no negatīvā un ir sapratuši, kā jārīkojas pārbūves periodā, kādā veidā jāatgūst sava avangarda loma.
Diemžēl konfrontācijas momenti izpaužas. Tā ir realitāte. Un, ja vajadzīgi pierādījumi, tad es lūdzu Komunistiskās partijas CK darbiniekus iepazīties ar mūsu redakcijā saņemto pastu un izdarīt savus secinājumus: vai Internacionālās frontes pamata ir kaut kādi tumši spēki, vai aparāta darbinieki no augšas dod norādījumu to dibināt, vai varbūt tajā ir tie cilvēki, kas mums raksta uz redakciju un stādās priekšā, kas viņi ir, — un viņi lielākoties ir strādnieki.
Un vēl kas. Ja latviešu tauta runā par savu sāpi, kāpēc tad par savējo nav tiesības runāt tiem, kas te nav pamatiedzīvotāji?
Tālāk V. Stefanovičs aicināja meklēt to veselīgo, kas ir Internacionālajā frontē, un izteica zināmas pretenzijas pret Latvijas Tautas frontes kongresu. Viņš uzsvēra, ka jāpalielina masu informācijas līdzekļu redaktoru loma un atbildība. Runātājs analizēja redakcijas pastu, arī tās vēstules, kuru autori atbalsta republikas vadības darbu pārkārtošanās procesā. Tāpat tika skarti žurnālistu darba materiāli tehniskā nodrošinājuma jautājumi.
Īsi un kodolīgi runāta Latvijas PSR Valsts kultūras komitejas priekšsēdētājs komponists R. Pauls. Viņš sacīja:
— Ja vērtējam pašreizējo situāciju republikā, tad jāsaka, ka tā ir ļoti bīstama. Visu atrisināt var tikai saprāts, skaidrs prāts, un šim jautājumam ir jāpieiet ļoti piesardzīgi. Es gribu runāt par kultūras līmeni mūsu republikā. Jāatzīst, ka pēdējos gados tas ir ļoti krities, it sevišķi lauku rajonos. Tas tāpēc, ka mēs nekā neesam darījuši lauku cilvēku labā. Tai pašā laikā esam ļoti daudz ko zaudējuši. Laukos par galveno nodarbošanos kļuvusi iedzeršana. Šī iedzeršana mums ļoti dārgi maksā. Un vēl es gribētu teikt, ka mēs ar savu nevērību esam radījuši cilvēku, kam krievu valodā dots apzīmējums «žlob». Šādi plātīgi, karojoši stulbeņi ir starp latviešiem, ir starp krieviem un citu tautu pārstāvjiem. Tie ir cilvēki, ko neinteresē ne savas republikas kultūra, ne kāda cita kultūra. Viņus interesē tikai viens — pierīties, sev par prieku kaut ko sabojāt, kaut ko izpostīt, sadot kādam pa ģīmi. Pret tādiem ir aktīvi jācīnās. Iekšlietu ministrijas sistēmā ne tikai jāizveido speciālas vienības mītiņu izklīdināšanai, bet vispirms jādomā par noziedzības apkarošanu.
Pievērsies Valsts kultūras komitejas problēmām, runātājs akcentēja nepieciešamību tikt pie valūtas, jo bez tās nav iespējams nostiprināt kultūras iestāžu ārkārtīgi vājo materiāli tehnisko bāzi.
— Es domāju, ka mums jābeidz šie mītiņi un jāsāk kaut kas darīt, — nobeigumā sacīja R. Pauls. — Es centīšos kaut kā panākt, lai mūsu kultūra vismaz neslīdētu lejup, lai tā vismaz turētos pašreizējā līmenī. Un es ceru, ka visas republikas ministrijas sniegs savu palīdzību. Bet ja nepalīdzēs, es braukšu uz Maskavu sūdzēties.
Pēc tam klātesošos uzrunāja V. Medvedevs.
— Šodien notika ļoti saturīga un, man šķiet, mums visiem ļoti vajadzīga saruna, kas nu jau skāra galvenokārt ideoloģiskās situācijas, ideoloģiskā darba problēmas, — viņš sacīja. — Kā jūs zināt, partijas Centrālās Komitejas Plēnums 30. septembrī pieņēma lēmumu izveidot CK komisijas galvenajos politiskā darba virzienos un apstiprināja šo komisiju priekšsēdētājus. Un man uzdots vadīt ideoloģisko komisiju un pārzināt CK ideoloģisko nodaļu. Tajā pašā dienā es preses konferencē runāju par Plēnuma rezultātiem. Tika uzdots jautājums — kā turpmāk noritēs ideoloģiskais darbs, kas tajā būs jauns, kādas pārmaiņas mūs gaida utt. Toreiz es atbildēju, ka man vēl nav bijis laika sagatavot izvērstu atbildi uz šo jautājumu. Taču reizē tika teikts, ka arī ideoloģiskā darba jomā tiks enerģiski un nelokāmi realizēts mūsu partijas aprīļa kurss — kurss uz demokratizāciju, atklātumu un publiskumu, uz visu mūsu problēmu nopietnu, dziļu un objektīvu apspriešanu, tas ir kurss, kas jau devis krietnus rezultātus.
Ja jau runājam atklāti, tad jāteic, ka pārbūve vispirms devusi rezultātus tieši šajā jomā, ideoloģijas jomā, garīgās dzīves lomā, cilvēku domas atraisīšanā, problēmu apspriešanā un diskutēšanā, kas, var sacīt, jau tagad radikāli mainījis morāli psiholoģisko situāciju mūsu zemē un radījis nosacījumus tam, lai varētu tikt praktiski risināti daudzi citi uzdevumi gan ekonomikā, gan sociālajā sfērā, gan valsts celtniecībā utt.
Es teiktu, ka informācijas jomā, ideoloģiskā darba sfērā ir radusies tāda situācija, kādas, šķiet, nav bijis nevienā citā attīstības posmā. Patiesi, administratīvās iejaukšanās, voluntāru pavēļu un aizliegumu metodes tagad ir stipri ierobežotas, ja nav vispār izskaustas. Bet citi regulatori šajā sfērā mums vēl izgaidām nav iedarbināti.
Notikusi atklātuma eksplozija, vaļsirdības, apspriešanas, diskutēšanas un emociju eksplozija. Un mēs uzskatām, ka tas ir ļoti labi. Tas visiem padomju cilvēkiem devis iespēju apzināties sevi par tiešām pilntiesīgiem sabiedrības locekļiem, tas pavēris milzu iespējas inteliģencei. Tas ļāvis izdarīt šo dziļo, pamatīgo analīzi, kas aptvērusi mūsu pašreizējās problēmas un vēsturiskās pagātnes problēmas, un ļāvis tās pareizi izprast un izstrādāt partijas politikas pamatvirzienus gan ekonomikā, gan sociālajā sfērā, gan politiskajā jomā. gan starptautiskajās attiecībās. Šāds kurss soli pa solim ir izstrādāts un padziļināts, sākot ar aprīļa Plēnumu. partijas XXVII kongresā, pēc tam pagājušā gada janvāra un jūnija plēnumos un, visbeidzot, partijas XIX konferencē.
Šis ideoloģiskā darba kurss — es to atkārtoju un varu atkārtot daudzas reizes — arī turpmāk tiks nelokāmi turpināts. Taču pašlaik, kā biedri pareizi uzsvēra, ir radusies nepieciešamība mūsu, tā sakot, kritisko noskaņojumu, mūsu vētrainās diskusijas papildināt ar praktisko jautājumu risināšanu. Tie ir nobrieduši. Mēs vairs nevaram palikt šajā noskaidrošanas, diskutēšanas un kritizēšanas posmā, mums ir jārisina praktiskie uzdevumi.
Problēmas ir pietiekami noskaidrotas, kaut arī šis darbs turpināsies gan mūsdienu jautājumu aspektā, gan arī pagātnes vēsturisko notikumu apzināšanas aspektā. Bet ir vajadzīgs praktisks darbs. Uzticības kredīts, ko saņēmusi partija, ir jāsaglabā, un tagad tas jāsaglabā ne vairs tikai ar vārdiem, bet arī ar darbiem, ar darbiem pārbūvē, ar darbiem darbaļaužu svarīgāko vajadzību apmierināšanā, viņu materiālās un sociālās labklājības celšanā.
Arī pašā ideoloģiskajā darbā rodas zināmas problēmas, kas saistītas ar pašreizējo situāciju. Viss ir izšļākts, izmests uz āru — visas mūsu problēmas, visi mūsu pārdzīvojumi, atklājusies visa daudzveidīgā jūtu un domu gamma.
Diemžēl virspusē iznākušas arī zināmas galējības, nevēlamas parādības.
Ko es ar to domāju? Es gribu teikt, ka tiek apšaubītas, pakļautas zināmai erozijai arī tās vērtības, uz kurām balstās mūsu sabiedrība. Līdztekus mūsu sirdsapziņas, mūsu vēstures un mūsdienu dzīves īstenības attīrīšanai no sociālisma izkropļojumiem kaut kur sākusies pašu sociālisma pamatu izskalošana. Es te runāju par to, ka tiek apšaubīts, vai mūsu tautas sociālistiskā izvēle ir bijusi pareiza, es te runāju par Ļeņina un viņa idejiski teorētiskā mantojuma, mūsu tautu savienības un draudzības lomas pārvērtēšanu, par to raksturojumu, kas tiek dots mūsu tagadējai sabiedrībai ar visām tās problēmām un ar ko tiek apšaubīts mūsu dzīves pamatu sociālistiskais raksturs.
Vai tas jākonkretizē ar piemēriem? Es domāju, ka tas nav vajadzīgs. Ir taču parādījusies versija, ka tādā gadījumā, ja mēs būtu gājuši pa Stolipina ceļu, nebūtu bijusi vajadzīga Oktobra revolūcija un mēs tagad, raugi, būtu kādā citā, augstāka ekonomiskās attīstības līmenī, utt.
Šķiet, ka šajā ziņā ir nepieciešama zināma korekcija, ne nu gluži jāizdara zināms pagrieziens, bet jānoskaidro mūsu pamatnostāja, no kuras mēs nevaram un mums nav tiesību atkāpties, jo citādi tiktu noliegti tie pamati, uz kuriem balstās mūsu pasaules ēka.
Īsāk sakot, šeit ir jautājumi, kuros idejiska piekāpšanās nav iespējama.
Mēs gribam atjaunināt sociālismu, gribam to atbrīvot no izkropļojumiem, gribam tam gan uz Ļeņina mantojuma pamata, gan uz mūsdienu pieredzes, sociālistisko zemju pieredzes, ja vēlaties, uz visas pasaules attīstības pieredzes pamata piešķirt vismūsdienīgāko veidu. Bet mēs neatkāpsimies no savas sociālistiskās izvēles, un mums kā komunistiem un kā savas valsts pilsoņiem nav tiesību atkāpties no šim pozīcijām.
Tas ir tas, ko gribētos pateikt.
Par pārkārtošanās praktiskajiem jautājumiem.
Šeit es gribētu izteikt burtiski divas trīs piezīmes, kas skar problēmu, kuru šobrīd pati dzīve izvirzījusi priekšplānā. Tā ir politiskās sistēmas pārkārtošana saskaņā ar partijas XIX konferences lēmumiem.
Partija pārkārtošanos sākusi ar sevi. Tā pārkārto savu struktūru, savu aparātu, darba metodes un formas. Atbrīvojas no tai neraksturīgām funkcijām, no tiešas iejaukšanās valsts vadīšanā un saimnieciskajos jautājumos. Koncentrējas uz politiskā avangarda funkcijām — politikas izstrādāšanu, šis politikas izskaidrošanu cilvēkiem, viņu mobilizēšanu kārtējo un perspektīvo uzdevumu risināšanai.
Mēs sākam valsts aparāta pārkārtošanu ar lozungu «Visu varu padomēm!». Tiesa, šodien šeit šis jautājums netika apspriests tik asi kā iepriekšējās tikšanās reizēs un mūsu sarunās. Bet apiet to nevar.
Vispirms ir runa par attieksmi pret diviem likumdošanas projektiem, kas tagad publicēti visas tautas apspriešanai, — Konstitūcijas labojumiem un jauno vēlēšanu likumu.
Par to nākas runāt tāpēc, ka jau dažas dienas pēc šo dokumentu publicēšanas, kad nemaz nebija pagājis laiks, kas nepieciešams, lai tos rūpīgi izlasītu, nemaz nerunājot par kādu šo dokumentu izskaidrošanu, šur tur tika asā formā izteikta negatīva nostāja pret tiem uz tāda pamata, ka šie dokumenti esot pretrunā ar partijas XIX konferences lēmumiem un nozīmējot pavērsienu uz republiku suverenitātes ierobežošanas un centralizācijas principu pastiprināšanas pusi utt.
Man grūti patlaban kvalificēt šādu nostāju, pateikt, kā tajā ir vairāk — kaut kādas neadekvātas izpratnes attiecībā uz šo projektu vietu un lomu politiskās sistēmas pārkārtošanā, nepietiekami plaši izvērsta izskaidrošanas darba vai arī šeit, tā sakot, jau kaut kādā mērā iepriekš ietverta atgrūšanas reakcija. Bet šāda nostāja, biedri, neiztur kritiku.
Vakar mēs ar republikas vadošajiem juristiem un ar tiesību aizsardzības orgānu vadītājiem runājām vairākas stundas, soli pa solim izskatījām visus iebildumus un, kā man šķiet, pārliecinājāmies, ka ne mazākās pretrunas ar partijas konferences lēmumiem šajos dokumentos nav.
Šie dokumenti patiešām nedod atbildes uz daudziem jautājumiem, ko izvirzīja partijas konference. Taču ne jau tāpēc, ka šis atbildes nav gribēts dot, bet tā vienkāršā iemesla dēļ, ka šis ir mūsu likumdošanas pārkārtošanas, tai skaitā arī Konstitūcijas pantu revidēšanas pasākumu pirmais posms, sākuma posms. Tas skar tikai vienu jautājumu — augstāko valsts varas orgānu struktūru. Tajā nav skarti un nav paredzēti skart jautājumi par nacionāli valstisko iekārtu, par pilnvaru sadali starp Savienību un republikām utt. Viss šis darbs norit, tas ir priekšā. Starp citu, arī konferencē tika teikts, ka politiskā reforma tiks īstenota soli pa solim.
Es domāju, ka laikrakstā «Pravda» publicētais ziņojums par Politbiroja sēdi un CK lēmums par plēnuma gatavošanu starpnacionālajos jautājumos rada vēl lielāku skaidrību šajā jautājumā.
Runa ir par to, ka pēc tam, kad būs atrisināts jautājums par augstāko valsts varas orgānu radīšanu, par to jauno struktūru, kas tika apspriesta un pieņemta partijas XIX Vissavienības konferencē, sekos citi soļi. Tiks izstrādātas reģionālā saimnieciskā aprēķina problēmas, tai skaitā republiku saimnieciskā aprēķina problēmas, pieņemts likums par vietējo pašpārvaldi un vietējo saimniecību, tiks izstrādāti un pieņemti republiku konstitūciju labojumi, dabiski, ar iepriekšēju plašu apspriešanu. Tas viss būs. Nav iespējams visu to ietvert vienā dokumentā. Mēs tam neesam gatavi. Sagatavošanās darbs vēl nav veikts, tai skaitā ar republiku piedalīšanos.
It īpašu piesardzību izraisa tas, ka pēc kāda iniciatīvas izvērsusies parakstu vākšana protestam pret projektu publicēšanu. Pa vietējo radio pat tiek izteikti aicinājumi tiem, kas nav parakstījuši, — lūdzam iet un parakstīt. Neko citu kā neizpratni tas neizraisa.
Raksturīgi, ka nekas netiek teikts par tēzēm attiecībā uz skaidri redzamo vēlēšanu sistēmas demokratizāciju, par vairākmandātu vēlēšanu apgabaliem, par to, ka biļetenos jāieraksta vismaz divi vai vairāki deputāti, par tēzi, ka palielinās deputāta loma, paplašinās deputātu komisiju funkcijas un tiek pārkārtota Augstākā Padome, kura tagad faktiski pārvēršas par pastāvīgu valsts varas orgānu, kas kontrolē valdības un visu citu orgānu darbību.
Man vienkārši gribētos, lai ideoloģiskais aktīvs ņemtu vērā šo apstākli un lai turpmākā apspriešana noritētu nevis ultimatīvā garā, ar prasību noņemt projektus no apspriešanas, bet gan konstruktīvā garā, izskatot tos jautājumus, kas patiešām izvirzīti apspriešanai, ņemot vērā, ka turpmākie jautājumi tiks izskatīti un plaši apspriesti vēlāk.
Par starpnacionālajām attiecībām. Es piekrītu arī šodien šeit izteiktajai domai, ka starpnacionālās attiecības nav saasinājušās tagad. Tās saasinājušās slēpti, pakāpeniski tāpēc, ka zināmajos gados no šīm problēmām mēģināja izvairīties, it kā tās atrisinātos pašas par sevi, tās tika maskētas. Tāpēc tās kļuva vēl sāpīgākas, bet līdz kādam brīdim, līdz zināmam laikam ārpusē neparādījās. Atklātuma, publiskuma un demokratizācijas atmosfēra tās tikai atsedza.
Biedri šeit diskutēja par jautājumu, kāds ir galvenais cēlonis, kādā sfērā tas atrodas, ekonomikā vai valodas sfērā, garīgās, ideoloģiskās darbības sfērā. Manas tikšanās un sarunas mani pārliecina, ka pats sāpīgākais punkts droši vien ir demogrāfiskie procesi, republikas iedzīvotāju nacionālā sastāva procesi.
Es gribētu izteikt savu viedokli vēl šādā sakarā. Es uzskatu, ka šo jautājumu nevar traktēt tā, ka no kādas puses tā būtu bijusi rūpīgi pārdomāta un izstrādāta politika virzienā uz latviešu tautības iedzīvotāju īpatsvara samazināšanu. Tāpat nevar piekrist tam, ka arī tagad šī politika turpinoties.
Domāju, ka tā ir iznācis sakarā ar to, ka šis process vienkārši izslīdējis no uzmanības loka un atstāts stihijai, kas patiešām izraisījusi šajā ziņā negatīvus procesus.
Straujā rūpniecības attīstība republikā ir prasījusi iekļaut ražošanas sfērā papildu darbaspēku un daudzos gadījumos šie jautājumi risināti, piesaistot darbaspēku no ārienes, neņemot vērā situāciju republikā.
Daudzi resori centās attīstīt savu nozari šajā republikā, kam ir savas tradīcijas, jau izveidojusies infrastruktūra. Tā varbūt iznāca lētāk, bet darbaspēka resursu uz vietas nebija. Šo procesu acīmredzot izlaida no redzesloka, un tas ieguva nevēlamus apmērus.
Es gribu pievērst uzmanību vēl tam. ka nav veikts pietiekams darbs strādnieku šķiras un inženiertehniskās inteliģences nacionālās daļas palielināšanai, bet par to taču jārūpējas republikai. Profesionāli tehniskajās vidusskolās un pat augstākajās tehniskajās mācību iestādēs audzēkņu nacionālais sastāvs neatbilst šim uzdevumam.
Man «Alfā» vakar nācās sadurties ar šādu faktu. Tā ir ļoti mūsdienīga apvienība, kas tiešām atrodas zinātniski tehniskā progresa priekšgalā. Bet uz vietas inženiertehniskos kadrus tai negatavo. Jājautā – kāpēc?
Man šķiet, šis process ir rūpīgi jāizanalizē, tas jānoskaidro bez aizspriedumiem, neļaujoties emocijām, kaut gan emocijas vispār nav slikta lieta, tās daudzos gadījumos palīdz. Nevar kādu vainot, un nepavisam nevar vainot tos cilvēkus, kas piecus — desmit vai varbūt vēl vairāk gadu atpakaļ ir atbraukuši uz šejieni, nevis uz kādu citu vietu, — viņi uz šejieni tika aicināti. Un viņi ir ieguldījuši un iegulda savu darbu republikas ekonomikas attīstībā.
Ar to saistīta arī valodas problēma, attieksme pret kultūru.
Es domāju, ka diezin vai kādam radīsies doma, ka kāds gribējis mākslīgi sašaurināt latviešu kultūras sfēru, noniecināt tās līmeni un nozīmi.
Tā tiešām ir liela bagātība, ar kuru lepojaties ne tikai jūs, latvieši, bet lepojamies arī mēs, lepojas visi Padomju Savienības pilsoņi.
Te nevar būt divu domu, nevar būt dažādu nostāju. Un to jau arī nav.
Kopīgi padomāsim, kas vēl būtu darāms, lai tā tiktu vēl vairāk un plašāk pārstāvēta gan Vissavienības, gan starptautiskajā līmenī!
Es domāju, nacionālās kultūras attīstību neapšaubāmi atbalsta gan Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā Komiteja, gan republikas valdība, gan Maskava. Un ja biedrs Pauls brauks kādos jautājumos uz Maskavu sūdzēties, viņš arī Maskavā sastapsies ar pilnīgu izpratni. Bet es domāju, ka to viņam nevajadzēs darīt, jo visus jautājumus iespējams atrisināt tepat uz vietas.
Replika: Bet valūtas jautājumu?
V. Medvedevs. Tai skaitā arī valūtas jautājumus.
Es patlaban neesmu gatavs uz šo jautājumu atbildēt pilnīgi. Taču principā es atbalstu domu, ka valūta, ja to nopelnījuši rūpniecības uzņēmumi vai mūsu kultūras organizācijas, tiem jābūt ieinteresētiem un jāsaņem tiesības izlietot šo valūtu.
Domāju, ka taisnība ir tiem biedriem, kas sacīja, ka pašlaik ir tāds brīdis, kad nedrīkst pieļaut un mums nav tiesību pieļaut nekādu tādu rīcību, kas varētu kaitēt starpnacionālajām attiecībām. Šajā sakara ārkārtīgi svarīgi ir rūpīgi pieiet visiem kultūras un valodas jautājumiem, balstoties uz galveno Ļeņina tēzi: nepieļaut nekādu administratīvu spiedienu un maksimāli ievērot cilvēku vajadzības, balstoties uz mūsu sabiedriskās iekārtas humāno dabu, balstoties uz to, ka cilvēks mums ir visu lietu mērs.
Es gribētu parunāt par masu informācijas līdzekļu darbu.
Tam neapšaubāmi jābalstās uz visdemokrātiskākajiem pamatiem. Tiesiskā sociālistiskajā sabiedrībā, tādā sabiedrībā, kas sludina sociālistisko uzskatu plurālismu, presei un televīzijai adekvāti jāatspoguļo sabiedriskā doma. Ir nepieciešami arī zināmi regulatori. Manuprāt, tas mums visiem ir labi jāsaprot. Neviena sabiedrība nekad nav bez tiem iztikusi.
Pēc manas visdziļākās pārliecības, arī mums ir absolūti nepieciešams likums par presi. Vajadzīgs tāds likums, kas nodrošinātu preses brīvības principu, noteiktu masu informācijas līdzekļu un žurnālistu tiesības un pienākumus, regulētu to attiecības ar visām citām sabiedriskajām organizācijām, tai skaitā uzliktu par pienākumu reaģēt uz publicētajiem materiāliem, un aizstāvētu pilsoņu tiesības un intereses.
Šāds likums tiek izstrādāts. Arī to apspriedīs gan mūsu žurnālistu korpuss, gan partijas komitejas, gan citas mūsu sabiedriskās organizācijas. Tā ka tas ir process, kas acīmredzot arī prasīs zināmu laiku.
Un vēl kas. Mūsu apstākļos ir vēl viens, pats galvenais regulators — tā ir masu informācijas līdzekļu vadītāju partijiskā principialitāte un atbildība, viņu visu pilsoniskā nostāja.
Nebūtu prātīgi izšļākt visu preses slejās, radio un televīzijas raidījumos, balstoties tikai uz lasītāju, klausītāju un skatītāju interesi. Kam tad vajadzīgi redaktori, kam vajadzīgi laikrakstu un žurnālu vadītāji? Pietiktu nosēdināt pie darba kvalificētu žurnālistu, un viņš pats izraudzītos materiālu, kas viņam šķistu spilgtāks, būtu lasītājiem vairāk pa prātam utt.
Mēs esam mūsu partijas biedri, un mums jārealizē partijas līnija. Un šajā gadījumā, turpinot un noslēdzot starpnacionālo attiecību tematu, runa ir par to, ka nedrīkst kaitēt starpnacionālajām attiecībām, bet jādara viss, lai tās nostiprinātu, ar vislielāko iejūtību un cieņu jāizturas pret dažādu iedzīvotāju grupu vajadzībām, arī nacionālajām vajadzībām.
Ja mēs plašāk runājam par pašreizējo pārkārtošanās posmu, tad jāatzīmē, ka masu informācijas līdzekļu vadītāju partijiskā atbildība un pilsoniskā nostāja šajā posmā prasa pievērst savu darbu, pievērst sabiedrības uzmanību praktiskajiem pārbūves uzdevumiem — politiskajai reformai, ekonomiskajai reformai un sociālo problēmu risināšanai. Jo tās ir ļoti svarīgas un akotas un veido vispārējo fonu mūsu ideoloģiskajam darbam.
Ideoloģiskās tradīcijas šeit, Latvijā, republikas partijas organizācijā, ir ļoti stipras. Šīs tradīcijas aizsākās tais laikos, kad notika latviešu proletariāta un Krievijas proletariāta kopīgā revolucionārā cīņa par padomju varu.
Gribu uzsvērt, ka PSKP Centrālajā Komitejā pilnīgi uzticas republikas un tās partijas organizācijas vadībai.
Es domāju, ir pilnīga pārliecība, ka partijas organizācija spēs atrisināt tās problēmas, kas patlaban pastāv republikā un ko asi apspriež sabiedrība.
Bet šai nolūkā Centrālajai Komitejai, visām partijas organizācijām, katram komunistam aktīvi jāiesaistās pārkārtošanās darbā. Jāatbalsta viss pozitīvais, ko republikā radījusi tautas iniciatīva, enerģiskāk jāvēršas pret galējībām, ekstrēmistiskām parādībām.
Saliedēts, konstruktīvs darbs, kas vērsts uz republikas darbaļaužu konsolidēšanu un praktisko uzdevumu atrisināšanu, ir galvenais faktors, kas garantē drošu virzīšanos uz priekšu pa pārbūves ceļu.
Starp tikšanās dalībniekiem bija biedri I. Ķezbers, V. Soboļevs un S. Zukulis, kā arī PSKP CK sektora vadītājs J. Trofimovs.
LATINFORM
B. Koļesņikova foto
(LATINFORM)