820488

«Rīgas Balss», 1990. gada 11. janvāris, Nr. 9

Iepazīstinām ar debatēm decembrī notikušajā partijas Maskavas rajona komitejas plēnumā, kurā apsprieda attieksmi pret Aicinājumu Latvijas komunistiem.

Avots: Rīgas Balss Nr.: 9 Datums: 11.01.1990 Tirāža: 104033"" can not be assigned to a declared number type with value 104033. Lappuse: 2 Virsraksts: Kā rast kopsaucēju konsolidācijai Rubrika: Domu krustcelēs Tēmas: LKP XXV (sašķelšanās) kongress Latvijas vēsture, notikumi 1957. — 1959. gadā PSKP, LKP sabrukums, likvidācija PSRS tautas deputāts PSRS tautas deputātu I kongress Pārbūve, perestroika, atklātums, glasnostj Nozares: Politika Organizācijas: Interfronte, IF, Latvijas PSR darbaļaužu internacionālā fronte LKP Centrālā Komiteja LKP Rīgas pilsētas komiteja Latvijas Komunistiskā partija (LKP) Latvijas Tautas fronte (LTF) Mediji: Cilvēki: V. Afanasjevs, Vilnis Edvīns Bresis, Džordžs Bušs, Gončaruks, Mihails Gorbačovs, Anatolijs Gorbunovs, A. Grīnbergs, Gunārs Ievkalns, B. Ivanovs, V. Jevtušenko, O. Kapranovs, K. Karlsons, Arnolds Klaucēns, Valentīna Koguta, Ivars Ķezbers, Oto Lācis, M. Libauere, V. I. Ļeņins, E. Maharevs, B. Misāns, Fransuā Miterāns, Pēteris Ņefjodovs, Jānis Oherins, I. Osadovskis, Valfrīds Ozoliņš, Alfrēds Rubiks, Mārīte Rukmane (tagad Teivāne), A. Silakova, V. Skrabe, Ruta Skudra, M. Šiliņa, Mārīte Teivāne (bij. Rukmane), Vitālijs Teivāns, Vasilijs Terehovs, Jānis Vagris, Andrejs Višinskis Vietas: Notikums: Vairāki Latvijas reformkomunisti (tai skaitā, 8 LKP CK locekļi) publicē "Aicinājumu Latvijas komunistiem", kurā iestājas par pārmaiņām partijā — LKP neatkarību no PSKP un atbalsta partijas atteikšanos... Gads: 1904, 1938, 1959, 1990

Vieni apgalvo, ka mūsu republikā Komunistiskā partija jau ir sašķēlusies. Neglābjami. Otri uzskata, ka gluži tik tālu vēl neesam nonākuši. Katrā ziņā pavisam drīz notiekošais LKP CK plēnums būs ļoti nopietns, varbūt pat izšķirīgais, pēdējais mēģinājums izvairīties no šķelšanās organizatoriska noformējuma, tas būs ļoti smags konsolidācijas, kompromisu meklējums.

Bet, lai kaut cik sekmīgi meklētu konsolidēšanās kopsaucēju, ir pēc iespējas precīzāk jāzina, kādi uzskati, viedokļi, vērtējumi, cik tāli tie ir cits no cita jautājumos par Latvijas Komunistiskās partijas statusu, partijas uzbūves principiem, grupām, frakcijām, citādi domājošiem partijā un tml. Jāzina un tāpēc par tiem jāstāsta skaudrā atklātumā. Bez grimēšanas.

Šai nolūkā iepazīstinām ar debatēm decembrī notikušajā partijas Maskavas rajona komitejas plēnumā, kurā apsprieda attieksmi pret Aicinājumu Latvijas komunistiem. Tas varbūt ir zināmā mēra iespējamais mikromodelis sarunai, gaisotnei gaidāmajā LKP CK plēnumā. Tāpēc uz to jābūt gataviem, rūpīgi apdomājot kontrargumentus, atbildes reakciju un rīcību.

 

V. JEVTUŠENKO, tehnoloģisko rīku zinātniskās ražošanas apvienības partijas komitejas sekretārs:

— Domāju, nevar nepievienoties V. Ozoliņa viedoklim, ka šodien visiem plēnuma dalībniekiem pacietīgi jāuzklausa dažādās, dažkārt pat polārās domas par apspriežamo darba kārtības jautājumu.

Publicētais Aicinājums, pēc mūsu partijas organizācijas komunistu domām, nebija pietiekami dziļi pārdomāts, nosvērts un analītiski reāls. Kādas ir iespējamās sekas, realizējot šādu aicinājumu? Mūsuprāt, sabiedrībā iespējama politiska nestabilitāte partijas neskaidrās pozīcijas dēļ, un tāpēc cilvēki nav pārliecināti par rītdienu.

Ekonomiski iespējamās kolīzijas — tūkstošiem cilvēku var nokļūt uz ielas, jo tādā gadījumā nebūs līdzsvarots rūpniecības uzņēmumu darbs.

Kā rezultāts šiem diviem komponentiem: nav izslēgtas darbaļaužu masu akcijas, un cilvēku enerģiju un neapmierinātību šauros politiskos nolūkos var izmantot kādi grupējumi. Katrs vērīgs šā dokumenta lasītājs var apjaust šo iespējamo notikumu trauksmaino elpu, jo runa ir par turpmāko dzīvi un likteni ikvienam no mums, par mūsu tālāko attīstību. Tāpēc Aicinājumu mūsu apvienības partijas organizācijās apsprieda aktīvi un ilgi. Tika pieņemtas rezolūcijas. Komunistu viedokļu apmaiņas rezultāts — mēs esam par vienotas Padomju Savienības Kompartijas vienotu attīstību. Komunisti izteica politisku neuzticību visiem tiem, kas parakstīja šo Aicinājumu mūsu politiskās attīstības sarežģītākajā brīdī. Tika izteiktas domas, ka tādiem vadītājiem, kas ieņem vadošus posteņus mūsu partijā, jāatstāj šie posteņi un partijas kārtībā jāizskata attiecīgajā partijas komitejā.

 

 

R. SKUDRA, Zinātņu akadēmijas partijas komitejas sekretāre:

— Kas traucē arī šobrīd dažādu Latvijas rajonu komunistiem, pat atsevišķām partijas organizācijām apvienoties, lai risinātu galvenos uzdevumus, kas formulēti LKP CK pirmā sekretāra J. Vagra pēdējās runās TV un pilsētas partijas aktīvā? Trīs mēneši pagājuši pēc LKP CK augusta plēnuma, kur pieņēma LKP rīcības programmu, uz kuru mēs šobrīd visi atsaucamies, taču dažkārt piemirstam, ka šī programma bija pieņemta laikposmam tikai līdz XXV kongresam. Jau tagad mums jādomā, kāda būs kongresa platforma.

Tajā pašā laikā šajos mēnešos partijas organizācijās netika pietiekami izskaidrotas tās jaunās idejas, kas ietvertas pat šajā rīcības programmā. Daļu no šīm idejām nepieņēma pat partijas aktīvs. Ko tad runāt par ierindas komunistiem? Kā savādāk var izskaidrot tos izteikumus, piemēram, tādus, ko varēja izlasīt protesta vēstulēs, ka minētais Aicinājums ievelk partijas organizācijas sarežģītā iekšpartijiskā diskusijā, kuras rezultāts var būt tikai partijas idejiskās un organizatoriskās vienības zaudēšana. Bet, biedri, nepieciešamība uzsākt plašu diskusiju partijā par jaunu pieeju politiskai vadībai demokratizācijas procesam, par jauno LKP statusu arī iekļauta rīcības programmā kā viens no partijas organizāciju šodienas svarīgākajiem uzdevumiem. Rīcības programmā runāts par to, ka komunistiem brīvi jāizsaka savi politiskie uzskati, ka nav pieļaujams vajāt tos, kas pauž citādas domas. Tas viss ir rīcības programmā. Tāpēc es uzskatu, ka diskusija nevar būt viegla un vienkārša. Mūsu situācijā tā var būt tikai sarežģīta un smaga, jo mums ir tik daudz dažādu, pat pretēju viedokļu. Taču bez diskusijas mēs arī uz priekšu nepavirzīsimies. Tā ir mana dziļākā pārliecība. Mēs nevaram iztikt bez nopietnas sarunas un situācijas analīzes, ja mēs patiešām gribam kardināli atjaunot mūsu partiju, uz ko mūs visus aicina M. Gorbačovs savās jaunākajās runās un rakstā «Sociālistiskā ideja un revolucionārā pārbūve». Visās Zinātņu akadēmijas partijas organizācijās, kur apspriests jau PSKP statūtu grozījumu projekts, kuru esam saņēmuši, komunisti ierosina pēc iespējas ātrāk publicēt citu dokumentu projektus, t. i., Latvijas Kompartijas statūtu projektus, pamatidejas un tēzes attiecībā uz tās jauno statusu, ko izstrādājis vai izstrādā Partijas vēstures institūts, dažādas partijas organizācijas un grupas. Vārda tiešā nozīmē šodien saņemts priekšlikums Zinātņu akadēmijas un augstskolu sabiedrisko zinātņu speciālistiem organizēt teorētisku konferenci par demokratizācijas procesu, politiskās vadības alternatīvajām programmām, kurā piedalītos arī pilsētas partijas aktīvs un partijas darbinieki.

Mūsu partijas organizācijās, kurās jau apspriests Aicinājums, bija daudz Aicinājuma autoriem adresētu kritisku piezīmju par to, ka dažas tēzes tajā ir izplūdušas un neskaidras. Tas ir saprotams. Aicinājums taču ir tikai aicinājums ar pamattēzēm. Bet pēc šī Aicinājuma jābūt programmdokumentu projektiem, citādi mums nav konkrēta sarunas priekšmeta.

Bez tam es domāju, ka mēs šodien nevaram pārmest to, ka tādu vai citādu iemeslu dēļ nav laika bezgalīgām diskusijām. Uzskatu, ka bez tā mēs nevaram izstrādāt platformas, ar kurām doties uz LKP XXV kongresu. Otrkārt, lai mēs sekmīgāk virzītos uz priekšu, nepieciešams dziļāk izzināt un apjēgt LKP vēsturi. To zina slikti, sevišķi komunisti, kuru partijas stāžs ir 15, 10 un mazāk gadu. Par to mēs visai maz esam runājuši. Vai visiem šodien ir skaidras tās postošās sekas, kādas bija bēdīgi slavenajam LKP CK 1959. gada jūlija plēnumam? Es arī par to jau runāju, taču uzskatu, ka nepieciešams runāt arī šodien. Neizpratuši pilnībā mūsu pagātni, mēs neizveidosim reālu platformu nākotnei. Un pēdējais. Ceru, ka daudzi no klātesošiem dzirdēja Oto Lāča — žurnāla «Kommuņist» galvenā redaktora pirmā vietnieka uzstāšanos pilsētas partijas aktīva. Tas ir paraugs, kā virzīt diskusiju, kā pierādīt oponentam to vai citu viņa ideju nepareizību. Uz tādu sarunu es aicinu visus plēnuma dalībniekus.

 

K. KARLSONS, 2. namu celtniecības kombināta direktora vietnieks:

— Man ir zināmas morālas tiesības atskatīties uz gadsimta sākuma vēsturi. Mans vectēvs ir Kompartijas biedrs kopš 1905. gada, tēvs — kopš 1919. gada.

Tomēr tēvu un vectēvu 1938. gadā apcietināja. Vectēvs tur cietumā arī nomira. Bet tēvs, nosēdējis septiņus gadus, pēc tam vēl septiņus gadus Sibīrijā, atgriezās, un es vairs ilgu laiku kopā ar viņu nepavadīju. Viņš nomira 1959. gadā. 13—14 gadu vecumā politiskos notikumus uztver ne tik nopietni. Taču interesantākais ir tas, ka, atdevis 14 mūža gadus ne par ko, viņš prata man, jaunietim, pareizāk sakot, pusaudzim, pateikt: par to, kas notika ar mani, vainīga nevis partija, vainīgi atsevišķi komunisti.

Ar šo ideju es dzīvoju vēl šodien. 1964. gadā iesniedzu iesniegumu par uzņemšanu Komunistiskajā partijā. Neesmu nožēlojis, ka darīju to. Uzskatu, ka 60. gadu atkusnis bija tieši tas labvēlīgais vilnis, uz kura mēs pavirzījāmies tālāk. Jūs visi zināt, cik grūti bija strādāt domājošam komunistam stagnācijas gados. Tagad visbeidzot mums atveras acis un mēs sākam runāt to, ko domājam. Atklāti sakot, man šķiet, ka šodien mums ir ļoti daudz nervozitātes un kņadas, jo pārāk ilgi esam domājuši daudz, bet runājuši maz vai arī ne to, ko domājam. Šodien, kad parādījusies iespēja izteikt savas domas, tās diemžēl ne vienmēr ir saprātīgas, dažkārt saraustītas un sasteigtas. Un tomēr personiski man liekas, ka šī domu, izteikumu brīvība ir liels mūsu sasniegums. Tikai strīdā, kā zināms, dzimst patiesība. Kaut gan vairāku partijas organizāciju un komiteju sekretāru Aicinājumā šis tas ir sasteigts, kaut kur tas nav pieņemts (sarunās ar kombināta komunistiem), vairums tomēr, sacīja, ka Aicinājums ir jāapspriež un katram jādod savs vērtējums. Tikai «sišana» nav vajadzīga. Ar sišanu mēs «sastrutojumu» sadzenam iekšā, radām pilnīgi citu reakciju.

Ne velti es atcerējos 1938. gadu. Es tieši no tā baidos. Es baidos, kad klaigā, baidos, kad dauza ar kājām. Mani šokēja, kad PSRS Tautas deputātu pirmajā kongresā dauzīja ar kājām un klaigāja. Mani tas biedē. Es domāju, jūs sapratīsiet, kāpēc. Bet es vienmēr esmu par nosvērtu sarunu. Mums, komunistiem, kā pienākas, draudzīgi jāpasaka: te tev nav taisnība, izspriedīs vēsture un izspriedīs laiks.

Kļūst baigi, ja aiz tiem vārdiem, ko jebkurš no mums, komunistiem, izsaka, dažkārt diez kāpēc meklē zemtekstu. Pirms gada, kad pirmoreiz sākās saruna par republikas saimniecisko patstāvību, diemžēl ļoti daudziem uzreiz radās viena doma — latvieši grib izstāties no savienības. Bet reāli lūkojoties, latviešiem tādu iespēju nav bijis un nav. Jūs taču zināt pēc sabiedriskās domas aptaujām, ka pat starp latviešiem jautājums par atdalīšanos lielai daļai nepastāv. Taču nedrīkst baidīties no šīs idejas un nedrīkst par to klaigāt. Klaigāšana — tā ir vājuma pazīme. Sakarā ar Aicinājumu. Piekrītu, ka politiski šis jautājums varbūt vēl nebija nobriedis. Taču par to domā daudzi. Diemžēl kāds pasteidzās to darīt zināmu. Domāju, ka viņi rīkojās taktiski nepareizi. Es aicinu uz mierīgu, izsvērtu apspriešanu. Darīsim to bez klaigāšanas, kāju dauzīšanas un «sišanas». Ieguvēji būsim visi. Nepiekarināsim birkas vai nepiedomāsim klāt to, kā nav. Šodien mēs vēl ar lielu prieku to darām.

 

O. KAPRANOVS, iekraušanas un izkraušanas darbu distances partijas organizācijas sekretārs:

— Politiskā atmosfēra republikā ir ļoti saspringta. Jūs visi ļoti labi redzējāt TV vai dzirdējāt mītiņos izkliegtus saukļus par to, ka virves komunistiem sagatavotas, bet ziepes sadabūs, par to, ka partija sašķēlusies. Atsevišķi LTF līderi atklāti paziņojuši, aicinājuši savus biedrus neizstāties no PSKP un sagraut partiju no iekšienes.

Uz šāda fona parādās komunistu grupas Aicinājums. Es uzskatu, ka ikviens, kas to parakstīja, kas piedalījās tā izstrādāšanā un apspriešanā, izteicis savu personisko viedokli.

Pilnībā piekrītu iepriekšējam oratoram, ka jāiztiek bez kāju dauzīšanas un klaigāšanas. Aplūkosim vispirms laiku, kad nāca klajā Aicinājums. Tas bija 27. novembrī. 10. decembrī republikā notiek vietējo padomju vēlēšanas. Vēlēšanās LTF līderi savā programmā ierakstīja un tieši izvirzīja galveno mērķi sagrābt politisko varu. Šodien politiskā vara republikā pagaidām vēl atrodas mūsu rokās. Šajā brīdī parādās Aicinājums, kurā teikts, ka komunisms ir utopija (varbūt zināmā mērā tam arī var piekrist), teikts, ka vārds komunistiskā jāsvītro no partijas nosaukuma. To visu caurvij aicinājums izveidot jaunu, alternatīvu partiju. Izteiktas domas un tieši runāts par to, ka partijai jābūt brīvai demokrātiskā Latvijas valstī, vēlreiz uzsvērta doma par sadalīšanu, par šās biedru grupas prasību atdalīties no PSKP.

Sakarā ar Aicinājumu mūsu partijas organizācijas komunisti pauda, saudzīgi izsakoties, sašutumu.

Vēl viena doma. Pie mums pēdējā laikā visos masu informācijas līdzekļos, daudzu cilvēku runās jaušama doma, ka partija sašķēlusies pēc nacionālajām pazīmēm. Biedri, tās ir blēņas! Blēņas! Nekad es tam neticēšu un nekad neviens mani nepiespiedīs tam noticēt. Esmu ticies ar kolēģiem, partijas biedriem no mūsu kaimiņrepublikām Lietuvas un Igaunijas. Šajā ziņā viņu stāvoklis1 ir daudz labāks. Biedri, viņiem strādāt ir daudz vieglāk, jo viņiem ideoloģiskā šķelšanās ir visai skaidra. Bet mums ļoti daudzi biedri vēlas ideoloģisko šķelšanos parādīt kā šķelšanos pēc nacionālajām pazīmēm. Tas mums, biedri, jāņem vērā!

Tāpēc, beidzot uzstāšanos, gribu izteikt mūsu domas. Pirmkārt, man bija ļoti patīkami izlasīt divus mūsu rajona partijas organizācijas biedru parakstus zem aicinājuma. Patīkami tieši tāpēc, ka cilvēki godīgi, publiski izteica savu viedokli. Par to es viņiem teiktu lielu paldies.

Bet Aicinājumu uzskatu par politiski kaitīgu un nederīgu. Aicinājums uz diskusiju izteikts tieši tādā brīdī, kad gan mūsu rajona, gan pilsētas, gan republikas partijas organizācijas komunistiem visus spēkus vajadzēja koncentrēt vēlēšanām, tam, lai noturētu varu, kuru mums grib atņemt. Lūk, kam mums vajadzēja veltīt visus pūliņus! Bet mums uztiepa un uztiepj diskusiju šajā jautājumā. Diskusija par partijas uzbūvi, par daudziem partijas dzīves iekšējiem jautājumiem ir vajadzīga. Bet, ja šis Aicinājums būtu publicēts 12. decembrī, tas būtu uzņemts pavisam citādi.

Tāpēc man šķiet, ka komunistiem, kuri parakstījuši Aicinājumu un ieņem vadošus posteņus mūsu partijas mājā, jāatsakās no šiem posteņiem. Runājot par jautājumu, vai viņi var palikt partija, es uzskatu, ka tas pirmām kārtam jāizlemj partijas pirmorganizācijai, kur viņi atrodas uzskaitē.

 

M. ŠILIŅA, universālveikala «Dole» direktore:

— Patlaban ir brīdis, kad jārunā ikvienam savai tautai un savai zemei labu vēlošam cilvēkam, tādēļ arī lūdzu vārdu. Manuprāt, šie asie uzbrukumi gan šodien  šajā zālē, gan pēdējās dienas no daudzām citām, tribīnēm, raidītie Aicinājumā skaidri izteiktajiem priekšlikumiem, kā beidzot radikāli veikt partijas pārbūvi, bez kuras nekādi nav iespējama visas sabiedrības pārbūve, liecina tikai par to, ka tomēr mūsu vidū ir milzums konservatīvu spēku, kas pat iedomāties nevar, ka partijas organizatoriskos pamatus nepieciešams kardināli mainīt. Viņi svēti tic vecajām struktūrām un cenšas neitralizēt jebkuru tautvaldību, pārvēršot to izkārtnē, nepieļaujot tiesiskas valsts izveidošanu. Citādi to nevar uztvert kā cīņu pret partijas demokratizēšanu, cīņu pret tādas partijas veidošanu, kas būtu visu mūsu republikas iedzīvotāju intereses aizstāvoša partija, kā cīņu pret partijas nostāšanos uz viena ceļa ar Latvijas tautu. Es pievienojos jau vairākos pilsētas uzņēmumos un iestādēs pieņemtajam partijas pilsētas komitejas vērtējumam, atzīstot to kā galēju, partijas un visas sabiedrības šķēlēju un nevis konsolidētāju. Uzskatu, ka, neklausoties 5. decembra aktīvu, tik tiešām ļoti, daudziem Latvijas komunistiem nekas cits neatliks, kā tikai izstāties no šīs partijas, kurā pagaidām valda vecais politiskās uzticības princips: kas nav ar mani, tas ir pret mani. Līdzās dāsni svaidītajiem, apzīmējumiem: «provokatori», «karjeristi», «nacionālisti» un tā tālāk, kā arī prasībām «atlaist», «izslēgt», «izteikt politisku neuzticību», es nebūtu izbrīnījusies, izdzirdot aicinājumu: «nošaut». Un es kategoriski protestēju pret šajā aktīvā pieņemto lēmumu it kā visu Rīgas komunistu vārdā. Man ir ļoti žēl, ka arī mūsu rajonā daļēji valda šie konservatīvie spēki, kuriem nav pieņemamas ne vārdos izsludinātās tiesības katram, izteikt savu viedokli, ne centieni (tiešām, kaut ko veidot mūsu dzīves atveseļošanai. Personīgi es savā un daļas sava kolektīva vārdā (par to liecina Centrālajai Komitejai un Maskavas rajona komitejai nodotās vēstules) pilnībā atbalstu Aicinājumu un Izsaku gandarījumu, ka to ir parakstījuši arī divi Maskavas rajona organizācijas biedri un nekādi nepiekrītu politiskās uzticības neizteikšanai biedram Ozoliņam.

 

B. MISĀNS, rūpnīcas «Darbs» direktors:

— Man ir divi konkrēti priekšlikumi. Pirmām kārtām, gribu – izteikt sašutumu par pilsētas partijas aktīva rezolūciju. Un tas, kas tika runāts, atklāti teikšu,  manī rada pilsoniskas bailes. Tur, kur uzsaukumi pret cilvēkiem, kurus «atlaist», «izdzīt», «neuzticību izteikt» — tas manā saprašanā sasaucas ar 30. gadiem, ar Višinska turētajiem tiesas procesiem. Bēdīgākais, ka es šajā lietā saskatu vadību, mērķētu pret nacionālo partijas kadru izskaušanu. Un, pats bēdīgākais, — manā saprašanā, to visu vada partijas Rīgas pilsētas komiteja. Tas ir sākts organizēts uzbrukums. Tā ka — jābūt modriem, ka "mums neatkārto 1959. gadu, kuru vecāki cilvēki atceras, zina, ko tas nozīmēja Latvijas «attīstībai». Kāpēc mūsu laikā mani uztrauc šādi uzbrukumi? Ko ir izdarījuši tie cilvēki, kas parakstīja Aicinājumu? Viņi ir izteikuši savas domas. Un mūsu laikā, kad ar pārbūvi darbojamies! Bet nu nenotiek taču tā pārkārtošanās tieši partijā, tādēļ viņiem bija kaut kas jādara.

Tādēļ mans pirmais priekšlikums ir — aicināt visas partijas organizācijas izvērst partijas iekšējās pārbūves koncepcijas izstrādāšanu — no apakšas sāksim, jo no augšas — tās nav. Latvijas KP CK locekļu un rajonu komiteju pirmo sekretāru iesniegto priekšlikumu pieņemt kā vienu no alternatīvajiem variantiem partijas iekšējai pārbūvei.

Tālāk — jādomā kas tādu pārbūvi varētu vadīt, ja sākam no apakšas. Varētu domāt, ka rajonu partijas komitejas varētu ņemt dalību un attiecīgi varētu strādāt ar republikas partijas Centrālo Komiteju. Un galīgos lēmumus varētu pieņemt partijas kongresā. Tālāk — partijas pilsētas komiteja manā uztverē ir ieņēmusi tādu, kā A. Klaucēns teica, pozīciju — roku rokā iet tikai ar vienu sabiedrisku organizāciju — Interfronti, kura, bez šaubām, neizsaka visu iedzīvotāju, pat ne puses domas, tātad izsaka mazākuma domas, par to esmu pārliecināts. Un tad es sāku domāt: ko labu tad pilsētas komiteja pa visu laiku ir izdarījusi? Bet tiešām neko neesmu varējis atcerēties. Ar ko tā nodarbojas? Manā uztverē, tā ir pilnīgi lieks posms partijas struktūrā. Tās nav tikai manas domas, jūs jau daudzi to varbūt esat dzirdējuši. Mums, rūpnīcās un uzņēmumos strādājošajiem, notiek štatu samazināšana tādēļ, ka sāk darboties ekonomiskās sviras, ka mums nav izdevīgi šos cilvēkus turēt. Bet kā partija savas lietas kārtos? Rajona komitejā štatu samazināšana bija, bet pilsētas komitejā? Ja mums pēc šī Aicinājuma jāizstrādā sava pārbūves koncepcija, pilsētas komiteja savas uzskatu šaurības dēļ nespēj izstrādāt tādu koncepciju, kas solidarizētu un apmierinātu cilvēku lielākās daļas intereses. Tādēļ man otrais priekšlikums — lūgt Latvijas Komunistiskās partijas Centrālo Komiteju likvidēt Rīgas pilsētas partijas komiteju kā lieku starpposmu partijas pārvaldes struktūrā.

 

G.IEVKALNS, Enciklopēdiju redakcijas partijas komitejas sekretārs:

— Mēs, Latvijas enciklopēdisti, atbalstījām Aicinājumu. Vairāki argumenti te ir.

Pirmais — PSRS Augstākā Padome nesen pieņēma likumu par ekonomiskās patstāvības piešķiršanu Baltijai. Tātad — ja mēs ar 1990. gada 1. janvāri veidosim Latvijā patstāvīgu ekonomiku vai citiem vārdiem — bāzi, tad arī partijai kā virsbūves daļai ir jābūt patstāvīgai. Citādi pretrunas būs neizbēgamas. Vēl viens arguments — Latvijā jau šodien reāli pastāv vairākpartiju sistēma. Latvijas Komunistiskā partija no vienīgās kā vadošās ir kļuvusi par «vienu no», kuras autoritāte masās turklāt ir katastrofāli kritusies. Tātad Latvijas Komunistiskajai partijai, atšķirībā no PSKP, jaunajos apstākļos būs vajadzīgas citas darbības metodes. Centralizētā uzbūve un tieša pakļautība Maskavai te kļūst par nopietnu šķērsli.

Trešais arguments — visas pazīmes liecina, ka, neraugoties uz PSKP CK aparāta pretestību, Krievijas Komunistiskās partijas izveide Ir tikai laika jautājums. Ja tas notiks, par ko tādā gadījumā pārvērtīsies PSKP? Un beidzot — Latvijas Komunistiskā partija 1940. gada 8. oktobrī tika uzņemta VK(b)P sastāvā bez jebkāda juridiski vai politiski pamatota lēmuma. Nebija ne CK, ne kongresa lēmuma no VK(b)P vai LKP puses. Bija formāls VK(b)P Centrālās Komitejas aparāta rīkojums, un patstāvīgā, brālīgā partija, kas savu stāžu skaita no 1904. gada, partija ar ilgu un varonīgu cīņas vēsturi, faktiski pārstāja eksistēt. Acīmredzot ir pienācis laiks izlabot pagātnē pieļauto kļūdu un atjaunot Latvijas Komunistisko partiju kā politiski, organizatoriski un saimnieciski patstāvīgu partiju. Aicinājumā ietvertā ideja par Latvijas Komunistiskās partijas patstāvības statusa nodrošināšanu ir galvenais punkts, pret kuru vēršas gan PSKP Centrālās Komitejas aparāts, gan daudzi Latvijas Komunistiskās partijas Rīgas pilsētas aktīva un arī daudzi šīs dienas plēnuma dalībnieki. Pašlaik dominē emocijas. Atskan balsis, kas aicina norobežoties no Aicinājuma autoriem un visādi citādi domājošiem, prasa tos noņemt no darba un saukt pie partijas atbildības. Kā jau mēs dzirdējām, Rīgas pilsētas aktīvā atskanēja prasība no Centrālās Komitejas izslēgt J. Vagri, I. Ķezberu, J. Oherinu un viņu vietā kooptēt sabiedrisko organizāciju vai konkrētāk — Interfrontes pārstāvjus. Mēs dzirdējām nupat arī priekšlikumus noņemt V. Ozoliņu un izskatīt viņa jautājumu par palikšanu partijā. Ja jau tā — varbūt atkal dibināsim «trojkas»? Protams, katrs var izteikt savu viedokli, bet mums ir jāatceras, biedri, viena patiesība — proti, ka bez latviešiem Latvijas Komunistiskā partija pārstās būt Latvijas Komunistiskā partija. No vēstures mēs zinām, ka Latvijas Komunistiskās partijas sastāvs vienmēr ir bijis daudznacionāls. To akcentē arī Aicinājuma autori, iestādamies par dažādu tautību cilvēku konsolidāciju partijā uz vispārcilvēcisku principu, līdztiesības un demokrātiskuma pamata. Aicinu visus klātesošos neļauties emocijām, karstgalvīgi nenosodīt Aicinājumu, bet gan rūpīgi iedziļināties šī Aicinājuma pamatnostādnē, jo tajā ir daudz racionālu domu. Būsim savstarpēji iecietīgi, «diskutējot saglabāsim pašcieņu. Atcerēsimies, ka mūsu mazajā republikā jādzīvo visiem, kopā, un visiem kopā arī jādomā, kā izkļūt no krīzes, kurā nonākusi partija, valsts un sabiedrība.

 

B. IVANOVS, eksperimentālās hidrometeoroloģisko rīku rūpnīcas direktors:

— Šobrīd politiskā situācija veidojas tāda, ка Latvijas Kompartijai ir dilemma par diviem pamatvirzieniem. Vai nu tas būs atbilstoši M. Gorbačova rakstā paustajam viedoklim, proti, par partiju, kam ir visplašākais uzskatu loks, par partiju, kas pauž visplašākās darbaļaužu intereses, vai nu par partiju, kas par savu pamatprincipu izvirzīs jebkuru citu viedokļu izslēgšanu. Tādējādi mēs ar jums praktiski pārejam uz daudzpartiju sistēmu, nostiprinot to de jure, de facto utt. Apmēram šādā veidā arī jāizskata situācija.

Mūsu rūpnīcas partijas organizācija ir pret birku piekarināšanu. Uzreiz jāsaka, ka divas pamattēzes, kas minētas Aicinājumā, mūsu rūpnīcas partijas organizācijai nav pieņemamas. Pirmā, kur pilnīgi skaidri teikts: «piedalīties neatkarīgas, demokrātiskas, sociālistiskas Latvijas valsts veidošanā». Tieši nav pateikts, bet, manuprāt, katram domājošam cilvēkam ir skaidrs, ka runa ir par pilnīgu neatkarību. Otrā, kas izriet no šī postulāta attiecībā uz partiju — būtu absurdi iestāties PSKP, pastāvot savam valstiskumam.

Aplūkojot jautājumu par to, vai marksisms-ļeņinisms ir dogma (aicinājumā preambulā), mūsu uzņēmuma komunisti uzskata, ka mēs, biedri, marksisma-ļeņinisma principus vēl ne reizi partijas uzbūvē neesam izmantojuši. Mēs tikai šobrīd cenšamies tos izmantot.

Jā, pozīcijas partijā ir spilgti polarizējušās. To skaidri var manīt arī šodien, kad pēc vieniem runātājiem aplaudē viena plēnuma dalībnieku grupa, un kad otru pozīciju savukārt atbalsta cita grupa. Šīs grupas jau ir reāls fakts, tās redzamas mūsu pašu plēnumā. Ja partiju aplūko kā tautas avangarda daļu, droši vien šajā situācijā jāņem vērā šodienas vajadzības. Šodien ir tik plašs viedokļu loka, ka, šķiet, partijai patiešām pienācis laiks noteikt savu nostādni: vai nu tā būs partija, kas paudīs plašu tautas slāņu intereses, vai arī partija, kas stingri ievēros demokrātiskā centrālisma principus, nepieļaujot citādu domāšanu.

Man personiski izraisa nepatiku tas, ka no tribīnēm atskan klaji aicinājumi sadot pa galvu, piekarināt birkas, neļaut izpaust viedokli, nevis mierīgā diskusijā noskaidrojot patiesību, bet censties novākt kādu no politiskās skatuves utt.

Principā mūsu uzņēmuma komunisti nepiekrīt Aicinājuma pozīcijai. Bet, no otras puses, šo aicinājumu, komunisti uzskata par vienu no līdzekļiem, kā pamodināt no snaudas mūsu Centrālo Komiteju, kura trīs mēnešus pēc rīcības programmas pieņemšanas praktiski neko nav darījusi…

Attiecībā uz rajona komitejas pirmā sekretāra pozīciju komunisti lūdza mani pateikt sekojošo. Viņi nepiekrīt šiem diviem punktiem, par kuriem es jau runāju. Otrkārt, pirmais sekretārs nerisināja jautājumu koleģiāli, neizskatīja to ne birojā, ne plēnumā. Tāpēc viņam jāuzliek partijas sods par koleģialitātes ignorēšanu.

 

E. MAHAREVS, Civilās aviācijas centrālā zinātniskas pētniecības institūta priekšnieks:

-  Runātāji te jau sadalīja komunistus radikāļos un konservatoros. Taču, pēc «Amerikas Balss» domām, tā nav pilnīga klasifikācija mūsu republikas partijas organizācija. Viņi klasificēja šādi: ir radikālais spārns ar M. Rukmani priekšgalā, ir konservatīvais spārns ar A. Rubiku, ir pasīvais spārns ar J. Vagri. Tie it kā cits ar citu cīnās.

Negribētu atkārtot banālu domu, un tomēr pateikšu: notiek sīva cīņa par varu. Bet starp ko? Starp tiem, kam ir partijas biļete kā valdošai partijai un starp tiem, kam arī ir partijas biedra karte, bet kas diemžēl gaida iemeslu, kad šo biedra karti varēs nolikt… Es negribu veidot ienaidnieka tēlu un piekarināt birkas, es gribu noskaidrot.

Aicinājuma otrajā daļā minēta ideja par Latvijas atdalīšanos no savienības. Pati par sevi pašnoteikšanās ideja ir jebkuras nācijas fundamentālā ideja, pret kuru, nekādi nevar iebilst. To apstiprina attiecīgi starptautiskie dokumenti.

Mums ierosina diskutēt, strīdēties, jo strīdā dzimst patiesība. Nē, biedri, strīdā dzimst dūres, strīdā dzimst mieti. Patiesība dzimst tikai darbā. Tātad — parunāsim par darbu! Vai kāds ir saprātīgi un skaidri pateicis par atsevišķas republikas pastāvēšanas modeli ārpus PSRS? Tāds pats jautājums rodas par to, vai LKP palikt PSKP sastāvā vai nepalikt. Diemžēl kā zinātnieks nesaskatu ne politiskas prognozes, ne sociāli ekonomisku pamatojumu.

Runājot par politiku, paklausīsimies prezidentu Bušu un prezidentu Miterānu par iespējamām sekām. Šis aicinājums var būt ar neparedzamām sekām… Bet Latvijā ir puse krievvalodīgo. Bet kaimiņos dzīvo 180 miljonu kaimiņš. Un ja nu kāds iesauksies: mūsējos sit!?

Un man galīgi nepatīk ekskursi vēsturē, kā te teica, kuri sākas diemžēl tikai pēc 1918. gada. Bet ja nu kāds atcerēsies XII gadsimtu? Un ja atcerēsies vēl citus? Tā taču ir realitāte! Es gribu, lai mēs visi kopā padomātu par šādu situāciju: kāds ir šī aicinājuma mērķis. Jā, var diskutēt. Bet šodien es nesaskatu diskusijas priekšmetu tāpēc, ka nav ne politiska, ne sociāli ekonomiska modeļa. To es saku par to pašu atdalīšanos. Tikai šis jautājums, iedziļinieties, sadala mūs zālē sēdošos: atdalīsimies vai neatdalīsimies. Bet krieviem te arī ir gan ģimenes, gan bērni.

Kāds, manuprāt, ir šī aicinājuma mērķis? Vismaz es uzskatu to par aparāta darbinieku aicinājumu, kuri cenšas neatpalikt no atdalīšanās vilciena. Maksimālā programma ir radīt tādu situāciju, par kuru es teicu sākumā: lai varētu ērti izstāties no Latvijas Kompartijas tie, kas ar partijas biedra kartēm raujas pie varas.

Nobeigumā gribētu izmantot Valfrīda Ozoliņa vārdus, kurus viņš teica pie mums partijas sapulcē: viņu mērķis (varbūt es ne tā izsakos) ir izraut Kompartijai dzelzs zobus, bet piena zobi izkritīs paši.

Tad nu, biedri Ozoliņ, es uzdodu jautājumu: kas esat Jūs — dzelzs vai piena zobs?

Es ļoti lūdzu nopietni pārdomāt. Mūsu organizācija, krieviska organizācija, pirmajam sekretāram visādi uzticējusies: mēs viņu izvirzījām par tautas deputāta kandidātu, izvirzījām uz Latvijas Tautu forumu. Es personiski rajona partijas konferencē ierosināju izvirzīt viņu par rajona komitejas pirmo sekretāru. Biedri, šajā situācijā es gribu un vara diskutēt ar Ozoliņu. Taču šodien mums ir dažādas svara kategorijas: viņš ir pirmais sekretārs, es — ierindas komunists. Man ir draugs Vitālijs Teivāns. Mēs par ideoloģiju strīdamies, taču strīdamies vienādā līmeni. Biedri Ozoliņ, nedrīkst, iestājoties par otru partiju, saņemt no pirmās. Uzrakstiet iesniegumu! Nevajag ienaidnieka tēla. Biedri, kādi tur sodi? Plurālisma laikmetā cilvēkam var būt savs viedoklis, Bet aizstāviet savu viedokli kā ierindnieks: vai nu Latvijas Kompartijā, vai PSKP — tā jau ir jūsu darīšana.

 

M. LIBAUERE, 6. vidusskolas partijas pirmorganizācijas sekretāre:

— Nedrīkstu runāt tikai savā, bet gan visas 6. vidusskolas partijas organizācijās vārdā, kuru atbalsta arī visi bezpartijiskie. Mēs savā skolas kolektīvā analizējām Aicinājumu un izsakām pilnīgu atbalstu. Dažus varbūt ir aizskārusi tēze par utopisko komunismu. Bet tas taču tā tomēr ir. Pēc visiem tiem solījumiem, kas šais gados ir skanējuši no vadošo partijas darbinieku mutēm, mums jau būtu bijis jādzīvo komunismā. Kur tad ir tas solītais komunisms? Tukšie vēderi un veikali? Tad nav ko apvainoties un satraukties par domu, ka jāatsākas no utopiskā komunistiskās sabiedrības ideālisma un marksisma-ļeņinisma dogmatiska traktējuma. Partijai, ir jārēķinās ar tautas gribu, un pusmiljons Daugavmalā 18. novembrī izteica tautas gribu. Partijai ir jāstrādā ar tautas lielāko daļu, un tā ir Latvijas Tautas fronte, un nevis ar Interfronti, kā to darījusi partijas pilsētas komiteja. Ar darbiem partijai ir jāvēršas pie tautas, tātad nav ko iebilst arī pret otro punktu Aicinājumā. Trešajā punktā pareizi teikts, ka Latvijas, uzsveru — Latvijas tautas vārdā — Latvijas Komunistiskajai partijai jākļūst par politiski, organizatoriski un saimnieciski patstāvīgu partiju. Un kā gan savādāk? Ja ir suverēna republika, tad jābūt arī suverēnai politikai. Neredzam te neko nepieņemamu. Ceturtais punkts — par partijas vadošo lomu. Ja partija ar saviem darbiem var pierādīt savu vadošo lomu, neviens to negrib apstrīdēt un neapstrīdēs. Taču tas nav jāieraksta Konstitūcijā, bet jāpierāda ar darbiem! Piektais punkts — protams, jāgarantē mazākuma tiesības. Kas tad ir šis mazākums? Tie ir latvieši Kompartijā, tā ir pamatnācija, kura pārstāv visas tautas vairākuma domas. Taču visos plēnumos vairākumā ir pretējais viedoklis, jo mazākums vienmēr ir bijis apspiests. Ļoti spilgti to parādīja pilsētas partijas aktīva sanāksme un arī šīsdienas plēnuma sākums. Kas ir šie plēnuma dalībnieki ar balss tiesībām? Tas ir birokrātiskais aparāts un lielo uzņēmumu partijas sekretāri. Esmu pārliecināta, ka, ja balss tiesības būtu dotas visiem klātesošajiem, tad televīzija šobrīd varētu strādāt šai zālē. Un nebūtu jāsaka, kā teica biedrs Gončaruks, ka televīzija strādā vienā virzienā. Paši taču nepielaidāt, lai strādātu citā virziena. Jādomā, vai tie, kuriem esam devuši balss tiesības, vai viņi vispār pārstāv un aizstāv mūsu intereses? Visbeidzot — sestais punkts par konsolidāciju. Ko te var iebilst? Esam par Latvijas tautas konsolidāciju. Partijas pilsētas komiteja neiestājas par visu tautu konsolidāciju, bet gan darbojas kā šķeltnieki un nostāda partiju pret latviešu tautu. Visu analizējot, varam teikt, ka varētu būt diskusija par atsevišķiem punktiem, bet kopumā Aicinājumam apakšā liekam savu parakstu. Uzskatām, ka Aicinājums ir turpinājums augustā iesāktajai diskusijai, ka gatavošanās kārtējam partijas kongresam. Kā gan citādi gatavoties, ja nediskutējot un arī izdibinot tautas domas? Daudzu gadu gaitā partija ir novērsusies no tautas. Tātad ir laiks pievērsties tautai nevis ar skaļiem saukļiem, bet ar konkrētiem darbiem. Partijai jāļauj cilvēkiem domāt, izteikt savu viedokli, tai pašā laikā partijai jāprot izteikt arī savu viedokli, ievērojot diskusiju kultūru, bet nediktējot. Vai te nu pārmetumu pelnījusi partijas pilsētas komiteja, kura absolūti negrib un arī neprot uzklausīt pretējus viedokļus, bet joprojām grib turēties diktātā pozīcijās. Uz sevi atbildība par to jāuzņemas arī biedram: Klaucēnam. Nesaprotami, kā var vērsties pret cilvēkiem, kuri cenšas kaut ko darīt, lai izkļūtu no tās situācijās, kurā pašreiz esam nokļuvuši. Starp tādiem es šobrīd republikā uzskatu daudzus cilvēkus, tai skaitā arī noteikti J. Vagri, I. Ķezberu, J. Oherinu, A. Gorbunovu, V. Bresi, kā arī tos, kas ir parakstījuši 27. novembra Aicinājumu. Uzskatām, ka arī Maskavas rajona komitejas pirmais sekretārs V. Ozoliņš, piedaloties Aicinājuma izstrādāšanā, ir spilgti parādījis viņa patieso piederību partijai un atbilstību ieņemamajam amatam. Nedrīkst vērsties pret šiem komunistiem, bet jāiziet uz dialogu. Mūsu partijas organizācija izsaka atbalstu visiem progresīvi domājošiem cilvēkiem neatkarīgi no tautības.

 

A. GRĪNBERGS, rajona kārtības sargu vienības instruktors:

— Kad bija modē armēņu radio, tur tika uzdots šāds jautājums: kas būs, kad beigsies cīņa par mieru. Atbilde bija: nepaliks ne akmens uz akmens. Tātad kas būs, kad beigsies pārbūve? Manuprāt, atbilde ir tāda pati. Es nedošos ekskursā pārbūves vēsturē, jo to ļoti labi izdarīja referents. Gribētu pilnīgi piekrist tam, ka no vārda «pārbūve» neesam pārgājuši uz darbiem. Bet no sociālisma grūstošās mājas putekļiem, kas daudziem krīt acīs un arī prātos, mēs neredzam perspektīvu.

Referents min iespaidīgus skaitļus, kas liecina, cik ļoti samazinās to cilvēku skaits, kas vēlas stāties partija, un cik daudz izstājas no partijas rindām. Laikam gan būtu godīgāk, ka daudzi no mūsu šodienas pilsoņiem, kam kabatā ir partijas biedra karte, nāktu un to nodotu. Vismaz mēs zinātu, ar ko turpmāk var strādāt, ar ko var dzīvot un celt. Ja tavās rindās ir pretinieks, politisks pretinieks un nezini, kad viņš tev dos triecienu no aizmugures, tas vienmēr ir ļoti bīstami un var izraisīt sekas.

Aicinājums patiesībā ir piektā kolonna, kas uzstājās ļoti ērtā, politiski aprēķinātā momentā. Tā ir politiska provokācija. Tikai tā to var vērtēt. Un nevajag pieredzējušajam komunistam Ozoliņam aizbildināties ar to, ka tas izdarīts nepārdomāti vai kādu citu labu nodomu dēļ. Mēs ar jums, biedri Ozoliņ, esam pazīstami piecpadsmit gadu, ja ne vairāk. Es vienmēr augstu esmu vērtējis jūsu prasmi vadīt cilvēkus, saskatīt partijas perspektīvu kā tā partijas līderim jāsaskata. Nē, tas ir tikai tas nolūks, ko es tagad diemžēl biju spiests pateikt.

Man pēdējos divos trīs gados ir ļoti sāpīgi vērot partijas rajona komitejas darbu, kad gandrīz par 80 procentiem notika dekorāciju maiņa. Par instruktoriem atnāca puišeļi no skolām, atvainojiet, no augstskolām — teiksim tā, kas nevienu nepazina, neko nezināja, nebija redzējuši, bet kas pēc inerces juta, ka šī saule silda un šeit var labi ne tikai pasildīties, bet arī pasauļoties. Bet pagāja divi gadi, situācija mainījās un puišeļi steigā aizspurdza: kas uz kooperatīviem, kas vēl kaut kur, bet tikai tālāk no mīļotās partijas. Un tas laikam ir pārmetums visai partijas rajona komitejai: nedrīkst tā izraudzīties kadrus! Bet tie kadri, kas jums tagad palikuši, — arī tā nav domubiedru savienība, tas ir apmēram tas pats, kas Interfronte un Tautas fronte vienā ēkā. Vai tad man nav taisnība?! (Saucieni no zāles: «Taisnība!») Kā jūs, biedri Ozoliņ, pieredzējis partijas vadītājs, nevarējāt to visu pamanīt? Kā jūs varējāt to visu pieļaut? Vai jūs šajā situācijā nekļūdījāties, parakstot šo Aicinājumu?

Es uzskatu, ka atbildību par visu notikušo nevar uzvelt Ozoliņam vienam pašam. Te vainīga partijas rajona komiteja, birojs. Un tāpēc acīm redzot vajag, lai birojs pilnā sastāvā demisionētu.

 

V. SKRABE, Baltijas dzelzceļa galvenais inženieris:

— Manuprāt, šodien vēl neesmu dzirdējis pašu galveno: par ko mēs strīdamies, kur mēs ejam? Mēs taču esam izlaiduši no redzesloka to, ka mums notika PSKP CK septembra plēnums, ka izstrādāta PSKP platforma, bet mēs tāpat vien vienkārši esam nonākuši līdz decembrim. Bet kur tas ved? Lūk, pret ko uzstājas šī grupa ar savu aicinājumu! Pret PSKP platformu. Jāatbild uz jautājumu. Bet konkrēti — vai Latvijas Komunistiskā partija ir PSKP sastāvā — ar saviem Statūtiem, savām kolosālām pilnvarām: lūk, tas, par ko ir jādiskutē un kam es pilnībā piekrītu. Tas ir, tu esi pret PSKP platformu vai to pieņem. Ja mēs esam par, tad tāds aicinājums nebija vajadzīgs. Bet šādu aicinājumu varētu pieņemt diskusijas sākuma PSKP ietvaros. Tādā gadījumā, lūdzu!

Un tomēr plurālisms mums ir. Plurālisms mums ir tik bagātīgs, ka stāsta anekdotēs: ģenerālsekretāram dažkārt mēdzot būt cits viedoklis nekā Augstākās Padomes priekšsēdētājam. Kāda tad ir plurālisma būtība? Ceļu izvēle galamērķa sasniegšanai. Bet tā mēs runāsim —pa kreisi, pa labi un aizrunāsimies līdz pelītēm.

Es jums nolasīšu rindu no PSKP Statūtiem: «… Nekādās frakcionārisma un grupošanas izpausmes nav savienojamas ar marksistiski ļeņinisko partijiskumu, ar atrašanos partijā.»

Mums notika partijas sapulce un tika pieņemta rezolūcija, kurā teikts, ka tiem, kas parakstījuši Aicinājumu, nav pa ceļam ar PSKP un tāpēc jātiek skaidrībā par viņu tālākās sastāvēšanas iespēju PSKP rindās. Vēl jo vairāk, manuprāt, divi mūsu rajona komitejas biroja locekļi nevar palikt par biroja locekļiem tādā situācijā, kāda ir izveidojusies. Man jāziņo, ka mūsu partijas organizācija nolēma atvērt savu kontu un pagaidām, līdz šo jautājumu atrisināšanai, tajā pārskaitīt partijas biedru naudu.

 

A. SILAKOVA, Rīgas Civilās aviācijas inženieru institūta katedras vadītāja:

— Laikam gan tas, ko es teikšu, atšķirsies no dažu šajā zālē sēdošo biedru viedokļa. Bet tomēr es to pateikšu.

Es nespēju Ozoliņu turēt aizdomās par Padomju Savienības šķelšanu. Nespēju. Nespēju viņu turēt aizdomās arī par to, ka viņš raujas pie varas, tā sakot, pie neesošas varas tajā variantā, kādā tiek piedāvātā Latvijas Komunistiskā partija. Nespēju. Jo Ozoliņš ir gandrīz vai vienīgais sekretārs, kuru mēs izvirzījām no savām rindām un kuru mēs pirms tam pazinām. Un mēs viņu izvirzījām pirms konferences. Un mēs viņam uzticējāmies. Un vispār viņu uzskatījām par domājošu, zinošu sekretāru. Un kad tagad klausos tādus vārdus, ka viņš it kā vairs nebūtu mūsējais, it kā viņu jau vajadzētu vispār triekt projām no partijas, zināt, es vienkārši nespēju to pieņemt.

Būdama vēsturniece, es, tagad bieži: uzstādamās dažādās auditorijās, daudzkārt pievēršos partijas dokumentiem, kongresu lēmumiem V. I. Ļeņina dzīves laikā un pēc viņa nāves. Tātad X kongress, kurā bija daudz platformu, frakciju, grupējumu, pieņēma lēmumu par frakciju, grupējumu aizliegšanu partijā. Bet tomēr attiecībā pret tiem, kas ietilpa tajās frakcijās, grupējumos, kongresā netika izvirzīts jautājums par viņu izslēgšanu no partijas un vispār par viņu nosūtīšanu, kur vajag.

Tāpēc es nevaru pieņemt, ka Ozoliņš jāizslēdz no partijas, kā šeit tiek ierosināts.

Kas tad ir noticis? Es domāju, ka tagad, sarežģītā laikā, kad visi daudzos jautājumos jūtas nedroši, droši vien tādu nedrošību kādā brīdī izjuta arī Ozoliņš, varbūt notika kādu savu iespēju pārvērtēšana un varbūt zināmā mērā kolektīvā viedokļa ignorēšana. Pirms parakstīt dokumentu, vajadzētu apspriesties ar biroja, rajona komitejas locekļiem, šo jautājumu apspriest.

Cik daudz laika pagājis, bet kas padarīts republikā un mūsu rajonā, lai tie aicinājumi, kas visos līmeņos skan par partijas demokratizāciju, būtu realizēti? Lai beidzot realizētu ļeņinisko partijas koncepciju. Demokrātiskas partijas, kas visos jautājumos apspriežas ar tautu. Tā ir mūsu kopīgā nelaime un sāpe. Jo drīzāk mēs demokratizēsim partiju, jo labāk būs mums visiem. Palaists garām milzums momentu. Palaista garām tā pati komunistu pacilātība, kas bija pēc XIX konferences. Pat pēc Latvijas Komunistiskās partijas CK plēnuma, kur pieņēma rīcības programmu.

Vai partijas organizācijās, izņemot laikrakstus, mums šī rīcības programma ir? Nav. Bet pagājuši trīs mēneši. Vai programmas realizēšanas mehānisms ir? Nav. Un arī mēs partijas rajona komitejā darījām, ko vien vēlaties, tikai neko nedarījām, lai realizētu rīcības programmu. Ludzu, te ir rezultāts — rodas dažāda veida aicinājumi!

Tāpēc šodien, pieņemot lēmumu, man jāsaka, ka pagaidām pie vienota viedokļa vēl neesam nonākuši. Domāju, mums jābūt ļoti apdomīgiem, uzmanīgiem citam pret citu. Un jāatceras, ka Latvijas Komunistiskajā partijā mēs esam visu nacionalitāšu komunisti, un pieļaut šķelšanos mēs vienkārši nedrīkstam, mums nav morālu tiesību.

 

P. ŅEFJODOVS, ražošanas apvienības «Latvija» ģenerāldirektors:

— Izveidojusies negaidīta situācija. Bet es uzskatu, ka ne jau mēs tajā esam vainojami. Šeit sēdošie vadītāji, partijās un saimnieciskais aktīvs jau pirms diviem gadiem brīdināja partijas CK, pilsētas komitejas, rajona komitejas vadību, ka mēs neesam vienisprātis ar to viedokli, kāds ir LTF līderiem un citiem formējumiem, kādi mums ir. Mums solīja, ka mēs, vadītāji, spersim attiecīgus soļus. Bet nekas netika darīts. Es kā partijas pilsētas komitejas un rajona komitejas loceklis uzskatu, ka mūs vienkārši lokalizēja, norobežoja no aktīva darba.

Mēs jau sen fabrikās un rūpnīcās neesam redzējuši partijas vadītājus. Un tas ir briesmīgi. Briesmīgi tāpēc, ka, manuprāt, mūs vienkārši nodod vadītāji un tajā skaitā mūsu birojs. Tāds aicinājums ir uz partijas šķelšanu, būtībā uz tās diskreditāciju. Bet šodien CK nedod novērtējumu. Partijas pilsētas komitejas birojs arī: sak, sarīkosim aktīva sanāksmi, lai tur komunisti izsakās. Arī rajona komitejas birojs nespēj dot novērtējumu. Kādēļ tad mēs jūs, biedri, starp mums runājot, ievēlējām? Nolieciet partijas biedra kartes, un prom no šejienes! (Daži izsaucieni: pareizi!) Lūk, kā mēs ar jums runāsim!

Arī ar strādnieku šķiru nerēķinās, kas savā laikā Komunistiskajai partijai nodeva līdera pozīcijas pie varas, bet tagad būtībā kļūst bez varas. Ar strādnieku šķiru neapspriežas, būtībā tā atstumta malā no divām vēlēšanu kampaņām. To piespiež strādāt, atdot darba augļus, bet vadīs citi. Mūsu strādnieku partija pēkšņi nodevusi arī šo daļu. Rīt būšu spiests slēgt fabrikas. Strādnieki vēl nesaprot, ka mēs uz to vedam. Kāpēc pieņem lēmumus par republikas patstāvību, bet ar mums, vadītājiem, saimnieciskajiem darbiniekiem, neapspriežas? Tajā piedalās inteliģence, radošā inteliģence, juristi, Zinātņu akadēmija. Tā ir diversija pret strādnieku kolektīviem. Sagrauta būvindustrija. Mēs šogad paliekam parādā produkciju par 16 miljoniem rubļu. Jo pieņemti tādi likumi. Daudzi. Kāpēc mēs radījām kooperatīvo kustību? Ar mūsu nopelnīto maizi, materiāliem, cukuru, ziepēm. Kooperatīvi taču neko papildus nav saražojuši. Bet mēs viņiem atdevām — spekulējiet veseli. Rezultātā radām sīkburžuāziju, kas šodien jau darbojas pret mums, tieši strādnieku kolektīviem.

Un pēdējais. Par nacionālo jautājumu. Kad es restaurēju Brīvības pieminekli, mani apsūdzēja buržuāziskajā nacionālismā. Un būtībā viens no iemesliem, kāpēc aizgāju no pilsētas izpildkomitejas, bija tieši šis. Bet šie mūsu nacionāļi, tajā skaitā ne Vagris, ne Klaucēns — neviens man blakus nestāvēja. Lūk, nacionālās attiecības! Šajā jautājumā es lūdzu uzmanīgu pieeju. Noslēgumā ierosinu: mūsu partijas rajona komitejas vadību boikotēt ar nepakļāvību, pieprasīt nekavējoties sarīkot konferenci. Ja šodien plēnumā neizdosies atrisināt jautājumu par vadību, šajā mēnesī jāsarīko balsošana visās partijas organizācijas. Tad paskatīsimies, kas būs pie vadības. Jo plēnuma sastāvs arī mums tāds… Bet kāpēc tas tāds ir? Jo mēs vienmēr esam tā formējuši. Es kā partijas rajona komitejas sekretārs un pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieks sava laikā visus būtu miltos samalis, ja kāds toreiz būtu teicis, ka nav vajadzīgs latviešu vairākums vadībā, pat 60—65 procenti. Tā arī esam nonākuši līdz šai situācijai. Bet šodien, dārgie biedri latvieši un citi, runāsim tā: mēs jums varu tādā garā neatdosim! Veidosim kopīgi šo sabiedrību un mūsu republiku!

 

V. AFANASJEVS, porcelāna rūpnīcas partijas komitejas sekretārs:

— Tomēr Aicinājuma parādīšanās priekšnoteikums bija tas, ka bez tā republikas Augstākās Padomes vēlēšanās komunisti cietīs sakāvi un konkrēti mūsu rajonu komiteju līderi. Bet mēs lasījām Aicinājumu un neatradām vārdu «padomes». Nav saprotams. Arī tam ir jāpievērš uzmanība.

Bet pats galvenais, ko gribēju pateikt. Rajonā strādāju ilgi. Valfrīdu Ozoliņu labi pazīstu, kopā esam strādājuši. Esmu uzskatījis un arī tagad uzskatu, ka mēs esam draugi — ka mēdz teikt, uz vispārcilvēcisko vērtību pamata. Dienas četras piecas pirms šā Aicinājuma parādīšanās sekretāru padomes sēdē bija runa par vēlēšanām un Valfrīds Ozoliņš teica: reiz darīšanās aizgājis uz Kirova rajona komiteju, iepazinies ar gatavojamo Aicinājumu, kam viņš nepiekrītot un ko neesot parakstījis. Mēs teicām; malacis! Man, protams, tas bija ne visai patīkami, kad vēlāk citu skaitā redzēju viņa uzvārdu. Tas mani šokēja. Droši vien parakstīšana forsēta. Tāpēc, ja Ozoliņš iepriekš ar mums būtu apspriedies, es būtu teicis: brauc komandējumā uz Viļņu vai Kaļiņingradu, uz trim dienām. Tad viss būtu bijis normāli, nebūtu šā paraksta.

Bet tagad man jāsaka, ka mūsu rūpnīcas komunisti Ozoliņam izteica neuzticību, to skaitā arī es.

 

I. OSADOVSKIS, PSRS Bruņoto Spēku veterānu organizācijas pārstāvis:

— Taisni vai jābrīnās, ka no partijas biedriem, kurus izaudzinājusi Padomju Savienība, jāaizstāv Padomju Savienības Kompartija. Es jau vairāk nekā 30 gadu uzdodu sev jautājumu: kāpēc mūsu sociālistiskā valsts ir tik laba un tik stulba — kāpēc tā mūs bez maksas māca skolā, jo vairāk tagad gandrīz bez maksas baro, mācību grāmatas ir bez maksas, ārstē par brīvu, sanatorijas ir gandrīz bez maksas, maize gandrīz par velti. Un šo stulbo sociālistisko valsti mēs tagad visi barā bradājam kājām un iztaisām no tās muļķi. Un pirmām kārtām — partiju, kas šo sociālistisko valsti, tā teikt, notur virs ūdens, kas mūsu valsti ir radījusi, kas padarījusi to varenu pasaules mēroga stiprumā. Šobrīd šie akadēmiķi cenšas nogremdēt šo valsti. Es brīnos, kādā valstī uz 2,5 miljoniem iedzīvotāju var turēt lēkātājus un dancotājus, kad naudu saņem 2222 cilvēki? Nē, par to neviens nerunā. Te tikai viss ir slikti, viss ir slikti un slikti. Un, lūk, šis labestīgums novedis mūs pie tā…

Maskavas rajona veterānu padome pieņēmusi lēmumu atsaukt Ozoliņu no rajona padomes deputāta kandidātu skaita, piedāvāt šodienas plēnumam izslēgt viņu no partijas kā frakcionāru, kurš cenšas sašķelt partiju. Tā rezultātā pagaidu vadību varētu uzdot kādam no sekretāriem, bet nākamajā konferencē ievēlēt jaunu sekretāru. Bez tam es uzskatu, ka Rīgas pilsētas partijas komiteja ir patiešām kaujinieciska komiteja, kura pareizi ved partijas organizāciju tajā virzienā, kurā vajag. Ja visi komunisti darbotos tā, kā darbojas pilsētas komiteja, šķiet, pirmām kārtām, atrisinātu ekonomiskos jautājumus, pabarotu cilvēkus, iedotu viņiem maizes un sviesta kumosu, un pēc tam visas runas par kaut kādām tenkām, ķildām izbeigtos.

 

V. KOGUTA, rajona izpildkomitejas priekšsēdētāja:

— Man notikušais ir nevis krīze, bet personiska traģēdija. Jo es nekad nepieļāvu iespēju, ka mēs, strādājot viena partijas organizācijā, neapspriedīsimies principiāli svarīgos jautājumos. Es to nesaprotu. Es gan Rutu Skudru, gan Valfrīdu Ozoliņu pazinu ka labus kolēģus, pat draugus. Es Valfrīdu Ozoliņu šā vārda vislabākajā nozīmē uzskatīju par vistuvāko cilvēku, kam es uzticētu visus savus noslēpumus, nešaubīdamās, ka mani sapratīs. Ko lai saka, biedri, man notikusi personiska traģēdija, tāpēc arī ir sāpīgi. Es biju no tiem, kas balsoja pret šodienas plēnumu. Es uzskatu, ka mēs plēnumam neesam gatavi: mēs neesam apjēguši visu notiekošo, šodien mums ir daudz emociju.

Paskatieties, kas parakstījis un kāpēc parakstījis. Man nav nekas pret Valfrīdu Ozoliņu. Uzskatu, ka viņš ir tāds pats darba rūķis kā es. Redzēju viņa darbu partijas rajona komitejā: melnu darbu, nepateicīgu darbu, bez morāla gandarījuma. Viņu kā cilvēku es varu lieliski saprast. To, ka viņš šodien jūtas, viņa pārdzīvojumus, viņa šaubas, svārstīšanos. Bet es nevaru saprast tos cilvēkus, kas ir pirmajā rindā. Piemēram, es nekādi nespēju piedot mūsu Partijas vēsturēs institūta direktorei, kad šodien sakām «dogmatisms», marksisms-ļeņinisms kā dogmatiska mācība, bet paši darījām visu, lai to padarītu par dogmu. Mēs uz tā rēķina guvām labumu, izpelnījāmies zinātnieku grādus, nosaukumus, posteņus. Un ne par matu nekautrējās, ka saņem algu. Bet šodien mēs, redziet, jau esam pārkārtojušies, ļoti labi pārorientējušies, jo atkal gribam saņemt naudu no tās pašas kases. Es to nespēju pieņemt.

Par nomenklatūru un par partiju. Partija, sākot pārbūvi, man liekas, domāja, ka pašu tā neskars. Ka partija, lūk, pasauks, visi skries tai līdzi, bet partija pati paliks tajā variantā, kādā tā bija. Un es nesaprotu, kāpēc mēs vēl aizvien saglabājam pantu Konstitūcijā, ka partija ir mūsu sabiedrības vadošais un virzošais spēks? Vai tas partijai, tās autoritātei nāk par labu vai tieši otrādi? Mums visiem taču ir skaidrs, ka viss ir otrādi. Kāpēc mēs baidāmies to atzīt? Kāpēc mēs kautrējamies šo pantu izsvītrot? Kas tad notiks? Kāpēc mēs, ievēlējuši jaunus tautas deputātus, jaunu Augstāko Padomi, joprojām turpinām to pašu veco?

Jā, tāpēc pamats tādiem Aicinājumiem ir. Un nav nekā briesmīga. Esmu vienisprātis ar O. Lāci, viņš tomēr teorētiski ir dziļāk par mums visiem sagatavots, ka šā Aicinājuma pirmajā daļā vispār nav nekā tāda, kas neatbilstu mūsu domām, ilgām un tām sarunām,, kas notiek varbūt aiz augsto tribīņu robežām. Jo, ja jau mēs vedam sev līdzi tautu, gribam, lai tā sekotu, tad pašiem drosmīgāk jāpārkārtojas.

Nevaru piekrist kam citam. Ja mēs pieņēmām Latvijas Komunistiskās partijas Rīcības programmu, kas dzima tādās mokās, kāpēc tad mēs to tūlīt apglabājām? Kādēļ vajadzīga šī steiga? Mēs taču vienmēr steidzamies. Mēs vienmēr izkliedzam lozungus, citātus un skrienam uz priekšu, bet pēc tam aizmirstam, ko esam sākuši. Jo, lai gūtu panākumus, ir jāstrādā un jāstrādā vaiga sviedros. Bet vieglāk ir izmest jaunus lozungus un atkal aicināt tautu un saukt to uz priekšu, uz nekurieni, kur mēs pašlaik esam aizgājuši. Tāpēc es nevaru piedot šo sasteigtību. Uzskatu, ka rajona komitejai biroja vadībā vajadzēja organizēt šo melno darbu, pētīt komunistu domas.

 

V. TEREHOVS, partijas pilsētas komitejas otrais sekretārs:

— Mūsu zemē un republika ir milzums problēmu. Es tās neuzskaitīšu. Mūsu sabiedrība diemžēl šodien nav vienota.. Bet, lai šīs problēmas atrisinātu, vai varam sašķēlušies problēmas risināt? Nē! Kas šodien spēj apvienot mūsu republiku? Interfronte? Varbūt Tautas fronte var visus apvienot? Varbūt uz to ir spējīgs Vides aizsardzības klubs? Nē! Tātad šodien ir tikai viens reāls spēks, kas spēj apvienot sabiedrību, lai risinātu problēmas. Šis spēks ir Latvijas Komunistiskā partija.

Ne velti atskan balsis. Acīmredzot satraukums ir pamatots. Arī šajā plēnumā tas vijas cauri kā sarkans pavediens. Varbūt mēs velti uztraucamies: «Kas tad tur īpašs — biedri pametuši aicinājumu, nu tad apspriedīsim jautājumu par jaunas, no PSKP šķirtas partijas izveidi, to patiesi noorganizēsim un sāksim strādāt. Bet es gribu mazliet atgriezties atpakaļ, mums taču jau ir pieredze, mums ir šodienas pieredze. Mums ir Ungārija. Es ne jau par Ungārijas pāreju uz daudzpartiju sistēmu runāju, arī mēs šodien faktiski strādājam daudzpartiju sistēmas apstākļos. Es domāju Ungārijas Sociālistiskās strādnieku partijas pēdējo kongresu, kad no USSP izveidojās USP — Ungārijas Sociālistiskā partija. USSP kongress pats izformēja, pieņēma lēmumu izveidot USP un šo jauno partiju padarīja par savu tiesisku pēcteci. Pēc kongresa USP iestājās 20 000 USSP biedri, bet 200 000 USSP biedru nekur neiestājās. Lūk, kas šobrīd ir jaunā USP partija Ungārijā!

Jūs domājat, M. Gorbačovam nebija ko darīt, kad viņš rakstīja aicinājumu Lietuvas komunistiem? Un domājat, viņš nevilka paralēles ar mūsu draudzīgo valsti Ungāriju? Droši vien vilka. Tātad uz to virzās arī pie mums, ja mēs to realizēsim, tas pats pie mums notiks Latvijas Komunistiskās partijas XXV kongresā. Ja mēs tūlīt, šajā pašā brīdī, nespersim attiecīgus soļus, lai šķelšanās tomēr nenotiktu.

Es atgriezīšos pie vairākām runām. Te pilsētas partijas aktīva sanāksmi nosauca par konservatīviem, obstrukcionistiskiem spēkiem. Bet lai ko partijas aktīva sanāksmē nerunātu, palasiet aktīva sanāksmes rezolūciju. Vai tad tās pašas satraukuma un nemiera notis neskan šajā rezolūcijā, tāpat kā M. Gorbačova vēstulē Lietuvas komunistiem? Vai tad pilsētas partijas aktīva sanāksme neaicina visus Latvijas komunistus apvienoties, lai risinātu šīs tik svarīgās problēmas? Tāpēc šodien nevaram atļauties tādu greznību kā mūsu partijas sašķelšanu. Bet ja sašķelsies — būs tāpat kā Ungārijā. Tā iznāks nevis partijas sašķelšana, bet gan partijas sagrāve.

Tātad, ja rīkosimies šā Aicinājuma garā, tā arī būs Latvijas Komunistiskās partijas sagrāve.

Mūsu republika PSRS sastāvā iegūst jaunu statusu. Acīmredzot republikas jaunajam statusam jāpielāgo arī Latvijas Komunistiskās partijas jaunais statuss PSKP sastāvā. Un tieši uz apspriešanu, uz šā jaunā statusa veidošanu arī aicina Latvijas Komunistiskās partijas rīcības programma.

 

V. OZOLIŅŠ (galavārds):

— Šodienas saruna ir prasīga, ļoti principiāla, asa, un, protams, nevar būt patīkama ne man. ne biroja locekļiem, rajona komitejas sekretāriem un, domāju, arī visiem klātesošajiem. Laikam gan tomēr notiks vēl ne viens vien plēnums un ne viena vien aktīva sanāksme, kamēr iegūsim spēju citam citu saklausīt, citam citu saprast līdz galam.

Ko tad mēs pašlaik cits cita priekšā mēģinām iztēlot, kas ir vairāk komunists un kas mazāk? Vai tiešām jūs ticat, ka šodien (es neizslēdzu tādas anomālijas) tomēr vēl ir komunisti, kas nevēlas Padomju Latviju, atjaunināto Latviju, jauno Latviju, kas šodien nevēl tai patiesi labu nākotni? Tieši šo satraukumu es daudzējādā ziņā ieliku savā parakstā zem Aicinājuma.

Bet tomēr mainās cilvēki, un te ne tikai mēs vien esam vainīgi. Vainīga arī situācija, vainīgi ilgie gadi. Vai tad mēs par šīm tēmām neesam runājuši informācijas dienās? Bet vienmēr kaut kur pa kripatiņai. Vienmēr kādam tas aizslīdēja garām, nenonāca līdz apziņai utt.

Es tomēr gribētu atzīmēt, ka šodien nav briesmīgāka vārda par «tabu» (aizliegums). Bet mums tas taču vēl aizvien pastāv. Vai mēs pirms gada varējām runāt par suverēnas Latvijas Komunistiskās partijas statusu? Dies pasarg! Tāds anahronisms! Tūlīt norautu no tribīnes. Un kas tālāk? — līdzīgi priekšlikumi šodien jau bija.

Bet šodien mēs ar lielu degsmi, sitot dūri pie krūtīm, sakām: jā, cita ceļa nav, redziet, ir ekonomiskā suverenitāte, vajadzīga suverēna Latvija, nu tad sāksim izstrādāt dokumentus. Bet dažkārt ļoti bikli izturējāmies pret republikas ekonomiskās suverenitātes idejas izstrādi, vai tā nebija? Nemitīgi atskatījāmies, ar ko tad tas beigsies. Tas ir nopietns aspekts. Un es šodien referātā teicu, ka šajā daļā mums nedrīkst būt tabu. Mums problēma jāizstrādā, ļoti asi un prasīgi jāapspriež, problēma, ka teorētiski, atbilstoši mūsu Konstitūcijai, iespējams republikas pilnīgas atdalīšanās variants. Cita lieta, vai mums tas šodien ir vajadzīgs? Esmu dziļi pārliecināts, ka mūsu republika un partija attīstīsies atbilstoši visas mūsu sabiedrības attīstībai.

M. Gorbačovs saka, ka viņš ir par PSKP radikālu pārbūvi. Bet kā to lai izdara? Kas atbildēs? Recepšu nav.

Es domāju, ka, iedzenot jautājumus aizliegumu zonā, mēs neko neatrisināsim. Un droši vien šodien jūs saprotat to pašu Valentīnas Kogutas, kā arī citu sāpi: kā gan tā iznāca, ka Ozoliņš bez atļaujas parakstīja šo dokumentu? Bet es vēlreiz teikšu — es šajā dokumentā sev, kā uzskatīju, saskatīju galveno: pirmkārt, sāpes par Latvijas Komunistisko partiju un kādai tai būt, otrkārt, ka mēs ceļam Latvijas Sociālistisko Padomju Republiku, un ka man nav pa ceļam ar buržuāzisku iekārtu. Bet, ja to neredz un nezina noskaņojumu partijas organizācijās, kur kādas idejas rodas, mēs tās iedzenam pagrīdē, mēs atkal gaidīsim, ka kaut kur bez mums, bez mūsu līdzdalības kaut kas uzdīgs. Es domāju, ka tas būtu nepareizs lēmums.

Un tomēr uzskatu, ka diskusija ir vajadzīga. Iespējams, ka to vajadzēja sākt jau agrāk. Šodien daudzi sekretāri un citi komunisti runā: nu kā tad tā iznāca, ka mēs plaši neapspriedām, bez lieliem dokumentiem, izvērstiem priekšlikumiem rajona komitejā Latvijas Komunistiskās partijas rīcības programmu? Es centos parādīt notikumu attīstības hronoloģiju referātā. Bet atcerēsimies PSKP CK oktobra plēnumu, kur M. Gorbačovs referātā skaidri pateica, ka nekādas federativitātes partijā nevar būt un nav ko par to domāt. Un tūlīt visas debates pieklusa. Lai gan mēs rakstījām divus variantus LKP rīcības programmā. Un viens no tiem bija arī tāds. kas arī jāapspriež.

Vai tad mēs esam padomājuši par to, kāda būs PSKP? Bet varbūt republiku Komunistisko partiju savienība? Un citi jautājumi. Un te es neredzu nekā slikta, lai mēs šos jautājumus atklāti apspriestu nevis šīs domas iedzītu pagrīdē, vismaz paslēptu dziļi sevī.

Nu, sakiet atklāti, partijas organizāciju sekretāri, vai esat devuši lietderīgus priekšlikumus Latvijas Komunistiskās partijas rīcības programmas apspriešanai? Un es domāju, ka šī saruna, zināmā mērā arī asais Aicinājums šo jautājumu vismaz izkustinās no sastinguma. Es domāju, ja mēs šodien neatradīsim to konsolidācijas līniju, bet tā ir galvenā — Latvijas demokrātiska padomju republika, kurā mēs visi gribam laimīgi dzīvot, — tad tikpat sašķēlušies nonāksim arī līdz Augstākās Padomes vēlēšanām. Mēs taču šobrīd vēlēšanas organizējam organizatoriski, nevis politiski.

Šodienas plēnums, nebūsim tik naivi, tika gatavots. Tika ļoti aktīvi gatavots un ļoti vētraini apspriests.

Tāpēc es esmu pilnīgi vienisprātis ar tiem biedriem, kas saka, ka šodien patiesi ļoti liels organizāciju skaits, spriežot pēc mūsu rajona, vairākums partijas organizāciju uzskata, ka pirmais sekretārs zaudējis autoritāti, rīkojies nepārdomāti, nekoleģiāli, šo jautājumu ar visiem neapspriežot. Bet, pirmkārt, nebija laika. Pirms nedējas es patiesi redzēju šo dokumentu, bet pilnīgi citu, ne to, ko vēlāk parakstīja Dokumentu es atbalstu un arī šodien to uzskatu par nepieciešamu, vismaz tāpēc, lai mēs nomestu šīs važas.

Šodien mēs nevaram rīkoties pēc principa: jā vai nē, balts vai melns. Un te nu, atvainojiet, Pjotr Fjodorovič (Ņefjodovs. — Red.), es jūs sen pazīstu, ļoti cienu, un tik daudz esam kopā strādājuši, bet šodien es kā cilvēks nespēju piedot jūsu uzstāšanos. Nu kas tad tā par valodu: — Mēs jums, latviešiem, varu neatdosim. Nevajag apvainot, nevajag runāt, ka latviešiem nesāp sirds par savu republiku, par tās uzplaukumu. Ticiet man. viņiem sāp. Un tieši te vajadzīgs mūsu kopīgs darbs.

Sakarā ar pārmetumiem par to, ka, neapspriedies ar rajona komiteju, parakstīju Aicinājumu. Bet es to parakstīju nevis rajona partijas organizācijas, bet gan personiski pats savā vārdā.