Aktuālākais Barikadopēdijā

„Barikadopēdijas” veidotāji ar Valsts prezidentu pārrunā barikāžu laika nozīmi Latvijas vēsturē

09.02.2012

Valsts prezidenta Andra Bērziņa tikšanās ar vietnes „Barikadopēdija” autoriem un veidotājiem. Attēlā: ( no kreisās) Ģirts Tauriņš, Ilmārs Poikāns, Edgars Lecis, Andrejs Cīrulis, Valsts prezidents Andris Bērziņš, Marina Kosteņecka, Eduards Cauna, Emīls Klotiņš, Jānis Rožukalns.

Šodien, 9. februārī Valsts prezidents Andris Bērziņš tikās ar vietnes „Barikadopēdija”  autoriem un veidotājiem, kā arī rakstnieci Marinu Kosteņecku, lai iepazītos ar jaunizveidotā vēsturisko materiālu apkopojuma satura principiem un turpmākās attīstības perspektīvām.

Vienlaikus sarunas dalībnieki ar Valsts prezidentu dalījās viedokļos par barikāžu laika īpašo nozīmi, idejām un mērķiem, kā vārdā dažādu tautību cilvēki līdzās latviešiem gāja uz barikādēm un bija gatavi aizstāvēt Latvijas valstisko neatkarību. „Apkopojot tā laika faktu materiālus un publikācijas ir nepārprotami redzams, ka pirms vairāk kā divdesmit gadiem barikāžu dalībniekus vienoja cerība un ticība tam, ka kopīgiem spēkiem izdosies izveidot plaukstošu valsti, kur visiem būs labi dzīvot. Diemžēl, šo gadu laikā ir notikusi novirzīšanās no šīs galvenās ass un daudzi tolaik lojālie cittautieši ir sajutuši vilšanos, atstumtību un nejūtas piederīgi šai valstij,” pauda sarunas dalībnieki.

Rakstniece M. Kosteņecka, augstu novērtējot vietnes veidošanas ideju un tajā ieguldīto darbu, aicināja autorus neapstāties pie padarīta, bet dot iespēju ar to iepazīties arī krievu valodā lasošiem cilvēkiem, pārtulkojot to un papildinot ar barikāžu laikā krieviski iznākošo laikrakstu publikācijām, kurās tolaik tika pausts atbalsts Latvijas valstiskai neatkarībai. „Šobrīd ir ļoti svarīgi pateikt krieviem, ka viņi visi nav lindermaņi, ka latvieši tic cittautiešu lojalitātei un patiesi novērtē to laiku, kad plecu pie pleca bija uz barikādēm,” uzsvēra M. Kosteņecka.

Vietnes „Barikadopēdija” galvenais redaktors Andrejs Cīrulis, iepazīstinot Valsts prezidentu ar vietnes saturu, uzsvēra, ka mūsdienu politiķi varētu mācīties no Latvijas Tautas Frontes (LTF) laika politiskās atbildības paraugiem, kad par ikvienu pasākumu un notikumu, ko organizēja LTF, tā arī uzņēmās pilnu atbildību par notikušā sekām. Savukārt, runājot par šobrīd aktualitāti ieguvušajiem integrācijas jautājumiem, A. Cīrulis atsauca atmiņā 1988. gada decembrī notikušo Latvijas Tautu pirmo forumu, kura mērķis bija saliedēt Latvijā dzīvojošos dažādu tautību cilvēkus un veicināt viņu piederības sajūtu Latvijai. A. Cīrulis izteica ierosinājumu šī gada nogalē organizēt otro Latvijas Tautu forumu.

Valsts prezidents pateicās sarunas dalībniekiem par vietnes veidošanā ieguldīto darbu un ierosinātajām idejām, uzsverot, ka šobrīd Latvija ir izšķirīgu pārmaiņu un lēmumu priekšā, kas noteiks mūsu valsts turpmāko ekonomisko un politisko attīstību.

http://www.president.lv/pk/content/?cat_id=605&art_id=19095

http://www.president.lv/pk/content/?cat_id=601&type=image&id=2115

***

Marinas Kosteņeckas runa debatēs

Latvijas Tautu forumā 1988. gada decembrī

Uz Latvijas Tautas forumu 1988. gada decembrī man ar pūlēm izdevās tikt kā viesim. Būtu man bijis delegāta mandāts, es varētu pretendēt kaut vai uz piedalīšanos debatēs, bet tāpat jau bija pierakstījušies pāri par simt runātāju no delegātiem, kur nu lai viesis tiktu līdz tribīnei! Tomēr, paļaudamās uz brīnumu, es mājās sagatavoju uzstāšanos. Un brīnums notika. Man atļāva runāt debatēs, un es paguvu pateikt to, ko man ļoti vajadzēja pateikt visām Latvijas tautām tieši tobrīd, sarežģītajos starpnacionālo attiecību saasināšanas apstākļos.

•                                        

Protams, pirms 15 gadiem iziet uz laukuma un skaļi pasacīt, ko domājam, bija ne tikai bail, bet arī neiespējami. Šodien izejam. Pasakām. Un pārsteigumā atklājam, ka cits citu pilnīgi nesaprotam. Iemesls nekādā ziņā nav meklējams valodas barjerā, bet gan tajās melu metastāzēs, kas gadu desmitiem ilgi mērķtiecīgi kropļoja mūsu apziņu. Mēs visi esam sava laika un sistēmas produkts, bet attīrīšanās no meliem nevar nākt no ārienes, tai jāsākas no iekšienes, no mums katra individuāli. Un princips, ko Solžeņicins pasludināja pirms piecpadsmit gadiem: „Lai arī meli ir pārklājuši visu, lai meli valda par visu, taču lai NEVALDA CAUR  MANI!” – šodien skan tikpat aktuāli kā stagnācijas laikos.

Es lepojos ar to, ka, būdama Latvijas krievu inteliģente, neesmu iemantojusi augstus valdības apbalvojumus, taču, būdama sava tēva – desmit gadus Staļina nometnē godīgi nosēdējušā krievu inteliģenta meita, –   esmu  Latvijā apbalvota ar vilnas zeķu pāri, kurā ieadīti tautiskie raksti. Kādā no lauku klubiem šīs zeķes man pasniedza veca sieviete, kuras slimajām, uztūkušajām kājām uzkāpšana uz skatuves sagādāja lielas pūles. Palika prātā vārdi, kurus latviešu zemniece sacīja nevis mikrofonā, ne zālei, bet intīmi, no sirds uz sirdi: „Savu nometņu laiku es nosēdēju turpat, kur jūsu tēvs – Vorkutā. Lai jums manā dzimtenē nesalst kājas!”

Šajos vienkāršajos vārdos ietvertas latviešu tautas sāpes un sirdsapziņa, cēlums un cilvēka pašcieņa. Un nekāda politiska ekvilibristika, nekāda uzlabotas kvalitātes demagoģija, nekādas birokrātu viltības, kuru mērķis ir starpnacionāla naida kurināšana, nespēs man atņemt ticību latviešu Madonnai ar rūtaino lakatu ap pleciem. Man šī zemniece arī ir tas visaugstākais tautas simbols, kas ar Mātes tēlu vainago Brīvības pieminekli Rīgas centrā. Būdama Latvijas krievu inteliģente, vienmēr esmu darījusi un arī turpmāk darīšu visu, kas būs manos spēkos, lai Staļina nometnēm cauri izgājušas sievietes mazbērni un mazmazbērni dziedātu šeit dziesmas savā mātes valodā, lai republika iegūtu tiesiskas valsts statusu, lai latvieši kļūtu par savas mājas pilntiesīgiem saimniekiem, jo tikai brīvs, pilntiesīgs saimnieks var būt arī patiesi viesmīlīgs attieksmēs ar citām tautām.

Un tomēr gribu izteikt savu dziļāko pārliecību par to, ka latviešu šīsdienas traģēdija, kad pirmo reizi savas pastāvēšanas laikā viņi palikuši mazākumā paši savā etnoģeogrāfiskajā teritorijā, krievu tauta ka tāda nav vainīga. Diemžēl ilgus gadus mēs esam dzīvojuši valstī, kur valdīja nevis likumi, bet cilvēki, kuriem piederēja neierobežota vara. Staļinisma un brežņevisma gados šo valdoņu kompānija bija  patiesi internacionāla, un, nekādā ziņā neapstrīdot krievu šovinistu vainu, es vienlaikus protestēju, ka citās tautās tiek uzkurināts naids pret krievu tautu ka vienīgo vaininieci visās traģēdijās, kas mūsu vēsturē notikušas pēdējo 70 gadu laikā. Genocīds, ko padomju vara īstenojusi pret manu tautu, iznīcināja visu labāko gan krievu zemniecībā, gan krievu amatniecībā, gan krievu inteliģencē jau 20. un 30. gados. To nesaprast, redzēt tikai citu tautu nopelnus revolūcijā un noklusēt to traģiskās kļūdas, nozīmē bezatbildīgi nocietināt šo tautu sirds pret Krieviju, dezinformēt jauno paaudzi, kas aktīvi ieņem savu vietu politiskās cīņas arēnā. Cietsirdība savukārt radis tikai cietsirdību. Mūs visus – krievus, gruzīnus, ukraiņus, ebrejus, latviešus – visus, kas neprata valstī novērst staļinisko teroru, šodien gaida kopīga grēku nožēlošana pie Sirdsapziņas sienas. Un tomēr tas būtu tikai taisnīgi, ja tieši mēs, krievi, ka skaitliski vislielākā tauta, uzņemsimies lielāko daļu vainas par despotismu, ar kādu valsti no Maskavas vadīja visu tautu ierēdņi.

Ja arī šodien, pārbūves un atklātuma laikā, viltus ambīcijas ņems virsroku par veselo saprātu, tad mēs pilnā mērā varam uz sevi attiecināt Aleksandra Puškina vārdus:

Priekš kam gan ganāmpulkiem brīve?

Tos vajag cirpt un vajag kaut.

To mantojums ir jūga dzīve –

Švīkst pletne, zvārgulītis raud…

 

Es mīlu savu dzimteni Latviju. Taču gēni svēti glabā arī mīlestību uz Krieviju – manu senču dzimteni. Un, lai kur mani rīt aizvestu liktenis – jebkurā planētas punktā vai kosmosā – es vienmēr lūgšu Dievu par savu Latviju un savu Krieviju.