139631

V. Iļjins, Jānis Peters

«Padomju Jaunatne», 1988. gada 23. septembris, Nr. 183

Avots: Padomju Jaunatne Nr.: 183 Datums: 23.09.1988 Tirāža: 220000"" can not be assigned to a declared number type with value 220000. Lappuse: 4 Virsraksts: Šķēršļi ceļā uz patiesību Rubrika: Tēmas: Brīvības piemineklis Himna «Dievs, svētī Latviju!» Latvijas Tautas frontes, LTF, dibināšana Migrācija Nacionālā simbolika. Sarkanbaltsarkanais karogs Sarkanbaltsarkanais karogs Ņinas Andrejevas raksts, diskusijas, 1988 Nozares: Politika Organizācijas: Mediji: «Labvakar», TV raidījums «Literatūra un Māksla», laikraksts «Padomju Jaunatne», laikraksts «Советская Латвия» («Sovetskaja Latvija»), laikraksts «Советская молодежь» («Sovetskaja molodež»), laikraksts Cilvēki: Dzintra Auziņa, Kārlis Baumanis, Alberts Bels, Eduards Berklavs, Iveta Bērziņa, M. Bondars, Brians Briedis, Uldis Briedis, Inta Brikere, Benita Brila, Andrejs Cīrulis, Helēna Heinrihsone, Inga Helmane, Anita Inte, Aleksandrs Jakovļevs, Skaidrīte Jakušenoka, Āris Jansons, Guntis Keisels, Anatolijs Kreipāns, Dzintra Krievāne, Inta Lehmusa, Irīna Ļitvinova, Ivars Ošiņš, Aivars Pastalnieks, Jānis Peters, Pēteris Pētersons, Juris Podnieks, Armands Puče, Leva Raiskuma, Guntis Rozenbergs, V. Sanders, Josifs Staļins, Māra Stepena, Jānis Stradiņš, Arnis Šablovskis, Gunta Šenberga, Ilze Štrodaha, Ināra Trasūne, Juris Utāns, Elita Veidemane, Venēra Poriņa, Vera Cera, Velta Vilcāne, Laima Vilsone, Uģis Zieds Vietas: Notikums: "Padomju Jaunatne" no «Sovetskaja Latvija» pārpublicē inženiera V. Iļjina rakstu «Šķēršļi ceļā uz patiesību», kas izsauc lielu rezonansi sabiedrībā Tiek publicēta "Padomju Jaunatnes" redakcijas darbinieku atklāta vēstule LKP Centrālajai Komitejai un LPSR Žurnālistu savienībai sakarā ar laikraksta «Sovetskaja Latvija» redakcijas rīcību, kurinot st... Gads: 1988

 Uzmanīgi izlasīju «Padomju Jaunatnes» 3. septembra numurā ievietoto Jāņa Petera rakstu «Es ticu veselīgajiem spēkiem» (polemiskas pārdomas, kas radušās, lasot presi, ka arī piedaloties Latvijas politiskajā dzīvē), kuru ar teicamu operativitāti un pienācīgu pietāti pret pazīstamo dzejnieku un publicistu divas dienas vēlāk bija pārdrukājis laikraksts «Sovetskaja molodež». Attiecībā uz autora piedalīšanos Latvijas politiskajā dzīvē neko iebilst nevaru, bet to preses materiālu atlase, uz kuriem balstīts veselas lappuses saturs, liekas mākslota, aiz matiem pievilkta: viena rajona centra avīze, viena ražošanas apvienības avīze, viens republikānisks laikraksts – «Sovetskaja Latvija».

Atmetis apmēram simt četrdesmit no šiem laikrakstiem citētu rindu un piedauzīgo «mazo intermēdiju» publikācijas beigās, es jau ar spalvu rokā atkal ķēros pie ievērojamā autora pārdomu studēšanas. Simt četrdesmit citētu rindu man uzreiz neiznāks, taču šo to gribu minēt, piemēram: «histēriski kreisā vai labējā ārišķība», «histērija, ko rada demokrātijas attīstība», «humanitāri savažotas smadzenes», «humanitāri gūstā turētas smadzenes», ««andrejevščinas» trubadūri, kas histēriski draud republikas politiskajai vadībai», «izkropļots priekšstats par senajām latviešu mitoloģiskajām zīmēm», «ekstrēma histērija», «Sandera rakstiņi ir primitīvs», «aukstā kara atavisms», «ekstrēmi noskaņoti pensijas vecuma biedri, kas sen jau ir birokratizējuši kā vēsturi, tā nacionālo jautājumu un pašu sociālismu» (smalko mājienu sapratu — biedrs Peters godīgi ir aplēsis manu vecumu!), «latviešu tautas sāpju ceļi», «rakstu autoru un viņu iedvesmotāju bezatbildība», «birokrātijas politiski ekstrēmā histērija», «republikas birokrātu provinciāli sadramatizētā gaisotne»… Tālāk vairs necitēšu, manuprāt, tāpat jau manāms spilgtais, tēlainais dzejnieka un publicista izteiksmes veids.

Tas viss bija ņemts no raksta pirmās puses. Par otro pusi būs īpaša runa, jo lielākā tās daļa ir veltīta man (lūdzu piedot manu nekautrīgumu, bet uzvārds ir nosaukts vairāk nekā desmit reižu), proti, gan šā, gan tā tiek izmantots mans laikrakstā «Sovetskaja Latvija» šā gada 6. augusta numurā publicētais raksts «Расцветка камуфляжа…».

Gluži saprotams, ka es nevarēju citādi — man vajadzēja vēlreiz vērsties pie redakcijas. Tiesa gan, «svara kategorija» mums abiem ar biedru Peteru ir katram sava, un man ienāca prātā, ka es nevaru pretendēt uz veselu lappusi, taču sekojošais partijas konferences rezolūcijas citāts vieš zināmas cerības: «Objektīvi, neko nesagrozot, masu informācijas līdzekļos jāatspoguļo visu diskusijas dalībnieku viedokli. Nevienam nepieder patiesības monopols, un nedrīkst būt arī atklātuma monopola.»

Es negatavojos analizēt republikas preses materiālus nedz nacionālās simbolikas, nedz vispār starpnacionālo attiecību jautājumos, tomēr varu norādīt biedram Peteram uz veselu virkni rakstu, kas parādījušies pie E. Pelkausa publikācijas «Что за символикой?» («SL», š. g. 8. jūlija numurs). Un ne tikai «Sovetskaja Latvija» vien ir publicējusi šais jautājumos ne mazumu rakstu. Ja jau tiek dots tāds kā preses apskata, tad būtu vajadzējis painteresēties, par ko raksta daudzi autori, nevis tikai docents no Liepājas, kura publikācijai ir «rasisma piesmaka», un inženieris no Rīgas, kam nav nekādu tiesību «tik nesmalkjūtīgi ironizēt par latviešu nacionālajām jūtām». (Tiem, kuri nav lasījuši J. Petera rakstu, varu pateikt, ka tādā «publicistiski» tonī tas sacerēts viscaur, no likuma līdz galam.)

J. Peters sola stāties ceļā katram, kas uzdrošināsies kaut kādā ziņā vainot «saules zīmi, auseklīti, sarkanbaltsarkanās krāsas». Taču nevajag tik ļoti iekarst! Man šķiet, ka šis solījums ne visai patiks tādiem lasītājiem kā, piemirām, M. Bondars, Padomju Latvijas atbrīvošanas cīņu dalībnieks, kās kara gados ne reizi vien stājies ceļā SS 15. latviešu divīzijai, kurā bija kvēli fanātiķi ar sarkanbaltsarkanām uzšuvēm.

Varbūt tā ir netīkama pagātne un arī te «vainīgi bijuši cilvēki un apstākļi, kas simbolus aptraipījuši»? Bet kā lai raugās uz to, ka tagad ap Brīvības pieminekli Rīgā pulcējas jaunu cilvēku bariņi jau ar plašāku simbolikas «sortimentu»: sarkanbaltsarkanajām lentām tiek pievienoti fašistu krusti, pērkoņkrustiešu un aizsargu atribūti — vectēvu «regālijas».

Šos «vientiesīšus» gaužām patētiski aizstāv J. Peters. Turpretī asinskārie sanderi un iļjini ar saviem «primitīvajiem rakstiņiem» un «primitīvajiem spriedumiem», kuri dzejniekam izvilina vienīgi smieklus, alktin alkst iesēdināt visus aiz restēm, bet viņi «stāsies ceļā» tumsoņiem! Un ko tad puiši tādu sevišķu dara? Nu, pie komandas bļaustās un svilpj mītiņos, grūsta cilvēkus, it īpaši tos birokrātiskos pensionārus; griež musinošus saukļus tramvaju sēdekļos, nu, pie tās pašas raizes, izlietodami diskotēkā ietaupīto enerģiju, arī izsitīs tur logus un durvis vai, braukdami elektriskā vilciena vagonā, izdemolēs to…

Aizstāvēt viņus nevienam gan nav liegts, taču nevajag šos zeļļus nostādīt vienā rindā ar puišiem no Afganistānas, — ar tiem, starp citu, man iznāca iepazīties nevis Jura Podnieka filmu skatoties, bet pašam uzturoties ārstniecības iestādē (tāpat varu sacīt arī par cinka zārkiem).

Daudz citu gadījumu, kad «drosme un varonība» izrādīta zem sarkanbaltsarkanajiem karogiem, var uzzināt no I. Ļitvinovas sarunas ar Brianu Briedi («Sovetskaja molodež», Š. g. 30. augusta numurs). Bet biedrs Peters izsaucas (tik tikko neuzrakstīju «histēriski izsaucas»): «Vai sīkpilsonisku iemeslu dēļ mēs latviešu tautas etnogrāfiski un vēsturiski tradicionālo karogu lai atdodam aizmirstībai un apmelošanai savai un citu tautu acīs?»

Un nu vēl tiek reanimēta Baumaņu Kārļa dziesma «Dievs, svētī Latviju», kas «bija Latvijas valsts himna buržuāziskā jeb nacionāli demokrātiskā valstiskuma laikā». Bet Krievijā arī taču dziedāja «Боже, царя храни» — arī taču himnu, tāpat kā Vācijā «Deutschland, Deutschland Über alles!», kura, kā smalki ievērojis biedrs Peters, divus lāgus atskaņota kopā ar «Internacionāli», turklāt strādniecības sarkanais karogs karājies blakus fašistu karogam. Pārsteidzoša analoģija? Un nav saskatāma nekāda atšķirība? Nieki! Dzejnieks tikai mānās, viņš taču ļoti labi saprot, kur ir diplomātiskais protokols un kur — sulainiska gatavība likt karogu lietā kā samta lupatiņu, lai noslaucītu «Eiropas putekļus» no naglotiem zābakiem «nacistiskā režīma genocīdgados».

Un vai ir vērts kopā ar akadēmiķi Jāni Stradiņu ļauties aizkustinājumam par kādu zem nieciņu, kam kaut kur arot pie traktora plīvojis sarkanbaltsarkanais karogs: acīmredzot nepalīdz tas viņam strādāt. Ja jau kuģi ved mums labību, kura audzēta zem zvaigžņota un svītraina karoga.

Jā, mums ir pienākums izanalizēt visu mūsu vairāk nekā septiņdesmit gadu ilgo vēsturi, mums tas jādara. Bet vai tai analīzei jākļūst par pamatu visai mūsu ideoloģijai, kā jautājumu ievirza J. Peters. Manuprāt, tā «sastrēdzināt» sabiedrisko apziņu tikai uz vēstures «baltajiem plankumiem» būtu nepareizi, faktiski — antivēsturiski.

Diemžēl mūsu republikas masu informācijas līdzekļi ne jau rajonu centru un ražošanas apvienību avīzes, bet gan Latvijas radio un televīzija, daudzi solīdi laikraksti un žurnāli dažkārt cenšas cits citu pārspēt tendenciozas vielas pasniegšanā, citiem līdzekļiem pārsteidzot lasītāju, skatītāju, klausītāju. Iepriekš minētajā I. Ļitvinovas sarunā ar B. Briedi tiek skarts raidījums «Labvakar!», kā arī laikraksta «Literatūra un Māksla» publikācijas. Tad nu jāsaka: attiecībā uz šā raidījuma autoriem Petera vārdi «mēs esam internacionālisti» tiešām izvilina smieklus, gan — rūgtus.

Visai specifiska ideoloģiskā slodze ir, piemēram, šādai videominiatūrai, piecas sekundes — līksms Josifs Staļins Mauzoleja tribīnē, piecas sekundes — gavilējoši maskavieši Sarkanajā laukumā un piecas sekundes — cūkkūts ar netīrām cūkām pie silēm. Jūs jautāsit, kāds te sakars ar lopkopību? Raidījuma vadītāji ir profesionāli, un viņi gan labi zina, kā iespļaut tieši dvēselē brāļiem migrantiem! Tā nu iznāk, ka augu dienu cilvēki daudznacionālos kolektīvos līdzās dara vajadzīgu kopīgu darbu, aizmirsdami savu nacionālo piederību, nejuzdami ne Valodas barjeru, ne kādus citus šķēršļus, bet vakarā pie televizora «vienīgie» nacionālās idejas paudēji sāk modināt skatītājā nacionālo pašapziņu un, dzejnieka un publicista vārdiem runājot, «iedvesmot uz latvju garu».

Vēl kādus faktus? Izstāžu zālē «Latvija» stājglezniecības konkursizstādi «Pasaule, notikumi, cilvēki» pašā ekspozīcijas sākumā tevi apstulbina Jura Utāna «šedevrs» «Migrantu vizīte», kur gandrīz puse republikas iedzīvotāju, kas dabūjusi tik ļauni ironisku nosaukumu, nepārprotami attēlota kā troglodīti un citi cilvēkveidīgie ar dinozauru un krokodilu galvām. Vaļsirdīgi atzīstos, ka pie tāda sākuma neko vairs negribas aplūkot, taču tālāk ekspozīcijā jūs gaida vēl viens opuss tādi pašā stilā — tā ir Helēnas Heinrihsones glezna «Agrs rīts pilsētā». Tur visi mēs joņojam kā suņu bars (tiesa gan, dažādas šķirnes) uz vienu pusi vadoņa tēla izstieptās rokas virzienā — šo pieminekli viegli var pazīt, tāds mūsu pilsētā ir viens vienīgs…

Un ko vērti ir zemnieku dzīves gudrības formā ietērptie cita rakstnieka secinājumi pilsonības jautājumā, proti, kas uzskatāms par republikas pilsoni — vai tas, kuri te dzīvo kopš četrdesmitā gada, vai tas, kurš apmeties uz dzīvi pirms pieciem gadiem, un vai viņam piešķiramas tiesības piedalīties vēlēšanās. Esmu pārliecināts, ka zemnieks nekad neko tādu neizprātotu! Tā nu prioritāte uz šo domu bez jebkādām šaubām pilnīgi jāatstāj prozaiķim A. Belam.

Tātad kas, jūsuprāt, biedri Peter, uz nacionālā pamata sēj atsvešināšanās sēklu laužu vidū? Pagaidām es skaidri redzu vienu: televīzijas raidījuma vadītājs, gleznotājs, prozaiķis un dzejnieks cenšas mani, parastu republikas nelatviešu tautības darba cilvēku, rafinēti un publiski aizvainot. Tāpēc jau, biedri Peter, manu «sirdsmieru» traucēja gan 21. jūlija mītiņš, gan festivāls «Baltica-88», kuros jaunieši uzvedās — saudzīgi izsakoties — slikti, bet nebūt ne bezrūpīgi.

Protams, jauniešus var vainot, taču tikai pēdējām kārtām, bet galvenā vaina pašlaik gulstas uz citiem. Domāju, ka biedram Peteram labi ir zināms, kas mītiņos vārda pilnā nozīmi diriģē ekstrēmi noskaņotu zeņķu grupas, kas visu to uzņem kinofilmās un videofilmās; kas sacer šāda tipa saukļus: «Galvu augšā, Tēvuzeme! Neviens upuris tevis dēļ nevar būt par lielu!», «Migranti — Latvijas Černobiļa!», «Mēs prasām Latvijas neatkarību!», «Brīvu Latviju — vienotā Eiropā!».

PSKP CK sekretāram A. Jakovļevam tiekoties ar republikas radošās inteliģences pārstāvjiem, J. Peters (patiesības labad jāpiebilst, ka tas bija dramaturgs P. Pētersons — red.) teica: «… Mēs gandrīz trīs gadus dzīvojam šādā labā noskaņojumā, izvēršam savas diskusijas un tā tālāk, taču visasākās lugas tika radītas stagnācijas periodā. Acīmredzot bija ar ko cīnīties, bija organisks protests, un tapa ļoti asas, politiski un cilvēciski asas lugas.»

Par diskusijām ir pateikts pareizi. Lai nu ko, bet diskusijas, akcijas — lietderīgas un nelietderīgas, mītiņus un saietus mis rīkojam vienā rīkošanā, bet ka tikai neizmutuļotu viss tvaiks! Var  jau, sadodoties rokās, apjozt visu Baltijas jūru un nodziedāt tās krastos šim gadījumam piemērotas dziesmas, taču jūra tāpēc tīra nekļūs. Ik dienas, kad redzu, ka pilsoņi, taisni no savas virtuves iemin «individuālas trases» pāri zālieniem transportlīdzekļu pieturu, kafejnīcu, ateljē  virzienā, es atceros Vides aizsardzības klubu. Zālieni nav jāapjož, sadodoties rokās, — lai pamodinātu mūsu sirdsapziņu, vajadzētu tikai nolikt pa vienam pionierim (vai pat skautam) līdzās, nevis uzdot šiem bērniem parakstu vākšanu zem petīcijām, kurās aizstāvēta apšaubāma simbolika. Bet, ja grib tikt pie labām grāmatām un gleznām (piemetināšu: un visām precēm, un produktiem), izrādās, ir vajadzīgs atkal sastinguma (stagnācijas — tagad ir modē sacīt tā) periods, lai būtu ar ko cīnīties.

Būsim atklāti un uz brīdi iedomāsimies, ka esam atraduši un publicējuši visus «pilnīgi slepenos» un «sevišķi svarīgos» paktus un protokolus, aizkrāsoti ar melnāko krāsu visus četrdesmito un piecdesmito gadu «baltos plankumus», bet ko pēc tam? Kam lai uzkrauj atbildību un ko lai soda par tās mūsu vadības kļūdām, kura, ja arī svārstījās, «tad līdz ar partijas līniju». Tādi «kadri» gan ir, un tie, ovācijām skanot, vēl diezgan skaļi piesaka sevi mītiņos, kā, piemēram, 14. jūnijā. Runa ir par bijušo Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas biroja locekli, republikas Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieku piecdesmito gadu beigās Eduardu Berklavu, kas, vienkārši runājot, mīļuprāt liktu atgriezties visiem nelatviešiem savos atpalikušajos novados. Taisnība, viņam nerūp to simttūkstoš latviešu intereses, kuri dzīvo ārpus Latvijas. Tā, redziet: piecdesmitajos gados «sastrādāja tādas lietas», bet tagad publiski atsakās no savas toreizējās pārliecības un pat saņem aplausus kā rokzvaigznes!

Vēsturi pārrakstīt tīrrakstā nav iespējams. To var tikai turpināt jaunā rindā ar svaigu tinti. Īstie vēsturnieki un speciālisti pamatīgāk izsvērs un izpētīs visus negatīvos momentus mūsu dzīvē — ekonomikā, ekoloģijā, kultūrā, sociālajā sfērā, starpnacionālajās attiecībās. Taču patlaban, kad pārkārtošanās vēl tikai iezīmējusies, ir aktivizējušies arī citi «vēsturnieki» un «speciālisti». Viņiem ārkārtīgi jāpiepūlas, lai pārkliegtu atklātumu.

Jau minētajā tikšanās reizē A. Jakovļevs sacīja: «Nepārspīlēsim savu kultūras līmeni un necelsim sevi uz pjedestāla! Ir sācies atklātuma un demokratizācijas posms. Izrādās, ka nevis tikai daļa iedzīvotāju, bet gan mēs visi lielā mērā vēl neesam tam gatavi. Tāpēc ka nav pietiekamas politiskās kultūras, nav pietiekamas tikumiskās kultūras, nav pietiekamas iecietības, nav pietiekama reālisma. Jā, visa pēkšņi ir uzbangojis, viss uzliesmojis, viss iemirgojies ugunīs, acis raugās uz visām pusēm — skaisti! Bet lai to visu varētu novērtēt reālistiski, mums vēl nepietiek ne spēka, ne prāta. Mums visiem tagad jāmācās, pat Politbirojā.»

Jāmācās, nepārtraucot pamatdarbu.

Arī es ticu veselīgajiem spēkiem.

 

V. IĻJINS,

inženieris

Rīgā

(No laikraksta «Sovetskaja Latvija» 15. septembra numura)

 

No sirds pateicos savam oponentam inženierim V. Iļjinam par reakciju uz manu rakstu «Es ticu veselīgajiem spēkiem».

V. Iļjina pretraksts laikrakstā «Sovetskaja Latvija» š. g. 15. septembrī ir tik nozīmīgs, ka lūdzu to pārpublicēt laikraksta «Padomju Jaunatne», lai iespējami plašāks lasītāju loks varētu piedalīties to problēmu vērtēšanā, kas izsaukušas starp mani un biedra Iļjinu domu apmaiņu svarīgos jautājumos. Lūdzu arī atgādināt biedram Iļjinam, ka dzejnieks Jānis Peters un režisors, dramaturgs Pēteris Pētersons ir divas dažādas personas, par ko, nodzīvojot Latvijā tik ilgu laiku kā biedrs Iļjins, var viegli pārliecināties, ja grib. Biedrs Iļjins savā rakstā visai ilgi polemizē ar Pēteri Pētersonu, bet sauc viņu par mani. Kļūdīties ir cilvēciski, bet šoreiz kļūda asociējas ar banketiem, kuros tika jaukta Tallina ar Rīgu, Lietuva ar Latviju utt.

 

JĀNIS PETERS

 

***

 

LKP Centrālajai Komitejai, LPSR Žurnālistu savienībai

Sekojot laikraksta «Sovetskaja Latvija» publikācijām, it sevišķi «Diskusiju tribīnē», ar dziļu nožēlu nākas secināt — laikraksta redakcija rīkojas pretēji republikas partijas, padomju un ideoloģisko darbinieku š. g. 10. augusta sanāksmes ieteiktajam kursam elastīgi un iecietīgi risināt starpnāciju attiecību jautājumus. Kulmināciju šī nepieļaujamā rīcība sasniegusi 15. septembrī publicētajā V. Iļjina rakstā «Šķēršļi ceļā uz patiesību».

Tā kā laikraksta «Sovetskaja Latvija» šāda nostāja kurina starpnāciju naidu, rada tīši sagrozītu priekšstatu par nacionālajām attiecībām un republikā notiekošajiem procesiem, izplatot šos sagrozījumus arī ārpus republikas robežām krieviski lasošo abonentu vidū, uzskatām, ka laikraksta nosaukums «Sovetskaja Latvija» apkauno Padomju Latvijas vārdu, jo šis nosaukums nav plātībai, bet vispirms pienākumam domāts. Uzskatām, ka šis jautājums ir būtisks ikvienam mūsu republikas iedzīvotājam, neatkarīgi no tautības. Ikvienam, kam rūp Latvijas iedzīvotāju vienotība, Padomju Latvijas turpmākie panākumi pārbūves ceļā.

 

Laikraksta «Padomju Jaunatne» redakcijas darbinieki: Dzintra Auziņa, Iveta Bērziņa, Uldis Briedis, Benita Brila, Inta Brikere, Vera Cera, Inga Helmane, Anita Inte, Skaidrīte Jakušenoka, Āris Jansons, Guntis Keisels, Anatolijs Kreipāns, Dzintra Krievāne, Inta Lehmusa-Briede, Ivars Ošiņš, Aivars Pastalnieks, Venēra Poriņa, Armands Puče, leva Raiskuma, Guntis Rozenbergs, Māra Stepena, Arnis Šablovskis, Gunta Šenberga, Ilze Štrodaha, Ināra Trasūne, Elita Veidemane, Velta Vilcāne, Laima Vilsone, Uģis Zieds.

1988. gada 22. septembrī

————————————-

P. S. Laikrakstu parakstījis redaktors Andrejs Cīrulis