Atšķirības starp "613483" versijām
| (1 starpversija, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādīta) | |||
| 15. rindiņa: | 15. rindiņa: | ||
{{About topic|Igaunijas Interfronte}} | {{About topic|Igaunijas Interfronte}} | ||
{{About topic|Tautas fronte Igaunijā}} | {{About topic|Tautas fronte Igaunijā}} | ||
| + | {{About topic|PSRS tautas deputāts}} | ||
| + | {{About topic|Savienības līgums (PSRS)}} | ||
| + | {{About topic|Republikas saimnieciskais aprēķins}} | ||
| + | {{About topic|Baltijas republiku ekonomiskā patstāvība}} | ||
{{About domain|Politika}} | {{About domain|Politika}} | ||
{{About person|Marju Lauristina}} | {{About person|Marju Lauristina}} | ||
Pašreizējā versija, 2015. gada 28. novembris, plkst. 16.49
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||||
|
Gorbačova referāts izsaucis strīdus, pretrunīgus viedokļus un neviennozīmīgu vērtējumu. Nezinu, ko par republiku un sabiedrisko pārstāvju runām domājat jūs, bet manī debates Kremļa Kongresu pilī nostiprināja pārliecību, ka bez radikālām pārmaiņām ekonomikā, bez reģionālā saimnieciskā aprēķina (kad katrs būs spiests dzīvot par saviem līdzekļiem), bez saimnieciskā diktāta aizstāšanas ar normālu savstarpēji izdevīgu ekonomisko sadarbību lielvalstī turpmāk tomēr dzīvot nedrīkst. Taisnība, ne jau uzreiz un ne visur Padomju Savienībā dzīves līmenis uzlēks līdz Eiropas civilizētāko zemju līmenim. Taču kritizēt par to varēsim vienīgi paši sevi.
«Gribētos, lai kongresā mēs iegūtu nevis kritiķus, bet sabiedrotos,» uzsver Tartu universitātes katedras vadītāja, tautas deputāte M. Lauristina, atzīta Igaunijas Tautas frontes līdere. «Savā ekonomiskajā modelī mēs saskatām republiku ekonomiskas neatkarības pamatu, kas valstij ļaus iziet no krīzes. Gribētos, lai beidzot visos līmeņos nostiprinātos atziņa, ka nācija nav anonīma cilvēku masa; tā ir akūti ieinteresēta būt par savas zemes pilntiesīgu saimnieku, Igaunijā jau esam ķērušies pie radikālas pārvaldes struktūras reformas īstenošanas.»
Vairākas republikas atbalstīja Baltijas republiku, konkrēti Igaunijas PSR izteikto saimniekošanas koncepcijas variantu. Bet pretēju nostāju spilgti apliecināja kaut vai Turkmēnijas KP CK pirmais sekretārs S. Nijazovs, kurš ar pārmaiņām ekonomiskajā, sociālajā un nacionālajā politikā aicināja nesteigties. Iezīmīgi, ka tie runātāji, kuri iesaka pārtraukt kongresa televīzijas translāciju, kuri skaļi sūkstās par diskusiju kultūras trūkumu un kuri neizjūt viņu republiku deputātu vienveidīgās domāšanas izpaudumus, ir tie paši, kas, aizsedzoties ar vēlētāju norādījumu vēdekli, pieprasa atteikties no radikālāku domu uzklausīšanas un gluži vienkārši visu lēmumu galīgo izstrādāšanu prasa nodot mūsu nedalīto uzticību baudošās partijas un valdības rokās. Neviens vien deputāts brīdina, ka kritikas un diskusijas spriedzes pārvēršana par pašmērķi var nopietni iedragāt kongresa autoritāti un tā lēmumus. «Šajā valstī, kur vienprātība bija politiska norma, ideju sadursme kongresā tika padarīta plaši zināma. Tā, pateicoties televīzijas un radio tiešajām pārraidēm, kļūst par paātrinātiem pašpārvaldes mācību kursiem,» uzskata respektablā amerikāņu avīze «The New York Times».
Tas, ka politika ir profesija un ar to jānodarbojas kompetenti un pastāvīgi, vismaz ārējas domstarpības kongresa dalībniekos neizsauc. Runa ir it kā par detaļām un formulējumiem, par disciplīnu valsts vienotības vārdā. «Par neveiksmēm var un vajag runāt atklāti, vainīgos arī būtu jānosauc. Bet mēs taču neesam atbraukuši uz tiesu. No mums gaida tādus lēmumus, lai vecās nelaimes neatkārtotos, lai nenotiktu jaunas. Šai ziņā informācijas pārdomām daudz vairāk ir M. Gorbačova referātā nekā tā apspriešanā,» tā Kremļa Kongresu pils foajē sprieda viens no Krievijas vidienes deputātiem.
Dzirdams arī, ka otrdien nolasītais referāts novecojis vismaz par piecām dienām, tajā derēja izdarīt labojumus pēc kongresā valsts vadībai izteiktās kritikas, pēc deputātu jautājumiem, iesniegumiem un paziņojumiem.
Viesnīcās, kurās dzīvo deputāti, kongresa kuluāros, sēžu zālē bieži var redzēt deputātus ar vēstulēm un telegrammu žūkšņiem.
Attieksme pret Maskavas grupu apliecina vairākuma bailes no iniciatīvas. Kazahijas deputātes pat liedza tādiem «šķeltniekiem» savas sievišķās simpātijas, uzsverot, ka kongresam esot jāstrādā ātrāk, jo sākas skolu brīvdienas. Zāles reakcija uz atsevišķu pozīciju paudēju runām mani nobažīja visas šīs septiņas dienas. Dienas gaismā izvelkot izkārtni «frakcija», citādi domājošos (jau kuro reizi?!) mēģina nevis apspriest, bet apspiest. PSRS AP sastāvā nav iekļuvis neviens pieredzējis un autoritatīvs ekonomists, neviens sociologs, neviens publicists, tajā ir tikai pāris profesionālu juristu. Vai tā ir nejaušība vai – satraucoša liecība, ka «aparātiskās pakārtošanās» spēki kongresā gūst virsroku? Julo Voglaids, Igaunijas deputāts, sēžu pārtraukumā piegāja pie rakstnieka Sergeja Zaligina, kurš no tribīnes bija aicinājis balsot, nevis apstiprināt delegāciju iesniegto AP ievēlēto pārstāvju sarakstus. Un vispār – esot jābūt pateicīgiem Maskavai par valstī sākto pārbūvi. Igaunis pajautāja, vai rakstnieks, cilvēku dvēseļu pētnieks, tik tiešām uzskata, ka pareiza un būtiska izvēle ir iespējama, uzticoties nepazīstamiem cilvēkiem. Vai tas ir morāli vai amorāli? S. Zaligins iebilda, ka tas ir politiskas dabas, nevis ētikas jautājums. Un Julo Voglaids pajautāja vēlreiz: vai tiešām politika būtu jāveido, ignorējot ētikas normas?
Nemēdz būt kolektīva sirdsapziņa. Sirdsapziņa vienmēr ir individuāla. Atcerēsimies PSRS Tautas deputātu kongresa pirmo dienu. Tikko kongress atklāts, un tribīnē jau parādījies Latvijas deputāts V. Tolpežņikovs, viņš ierosina godināt 9. aprīlī Tbilisi bojā gājušo piemiņu. Laikraksts «Izvestija» nosauca šo notikumu par epizodi, kas pacēlusies līdz simbola rangam. Šī epizode ļāva saprast, ka kongresa gaitā redzami vai neredzami, taču visu laiku sadursies divas pieejas valsts lietu apspriešanā – vecā un jaunā domāšana, kā tieksme pēc saorganizētības un vēlme pēc demokrātijas.
Gan vēlētāji, gan deputāti atzīmē to, ka Vilens Tolpežņikovs izjaucis agrāko AP miegainību, stagnācijas gadu mierīgo iežūžotību. Laikam gan tajā brīdī, kad viņš pirmoreiz uzkāpa tribīnē, kongresa darba organizatori bija vairāk nekā pārsteigti. Arī vakar, runājot par Tbilisi notikumu izmeklēšanu, mēs vēlreiz sajutām V. Tolpežņikova principiālo nostāju, viņa atteikšanos piekrist kompromisiem ar godu un sirdsapziņu, ar viņa izpratni par taisnību un godaprātu.
Starpnacionālās spriedzes saknes stiepjas tālā pagātnē, tās saskatāmas arī Staļina ērā. Moldāvu rakstnieks Jons Druce ierosināja pieņemt likuma projektu, kas nosodītu spēka lietošanu pret saviem līdzpilsoņiem. Ja vietējās varas iestādes nav spējīgas atrast dialoga iespējas, tām jādemisionē.
Nesenie Tbilisi notikumi ir svarīgi ne tikai Gruzijai. Bet vai visi deputāti apzinās faktu, ka šī traģēdija ir trieciens pārkārtošanās procesam? Šādi triecieni, kā uzsvēra deputāti, ir iespējami, un tāpēc šis jautājums ir pirmšķirīgs mūsu valsts pilsoņiem jebkurā no tās nostūriem. Jāatzīmē, ka Baltijas republiku tautas deputāti solidarizējas ar gruzīniem un tāpēc Gruzijas deputāti ar cieņu izturas pret baltiešiem. Gan tautas deputāti, gan vienkāršie gruzīni, kas šajās dienās ieradušies paust savu atbalstu saviem deputātiem. Un vēl – emocionālākās runas piemērs, acīmredzot, ceturtdien bija pazīstamā dzejnieka deputāta Jevgeņija Jevtušenko uzstāšanās. Ar savu publicistisko, enerģisko runu viņš vērsās pret «valdības personības kultu», pret mūsdienu valsts vispārējo monopolismu. Citējot V. I. Ļeņina izteikumu par partijas pašapmierinātības draudiem, viņš kritiski izvērtēja pašreizējo partijas vadošo darbinieku attieksmi pret bezpartijiskajiem, ar nožēlu atzīmēja bezpartijisko talantu atsijāšanu no partijas biedriem, valsts potenciāla novājināšanu. J. Jevtušenko atzīmēja, ka vēlētos atbalstīt A. Gorbunova, B. Oļeiņika domas par republiku suverenitāti. Viņš ierosināja precizēt PSRS Konstitūcijas 9. pantu par republikas suverenitāti.
Beidzot! Visai valstij dzirdot, visaugstākajā līmenī – PSRS parlamenta tribīnē – apspriešanas centrā nonāca jautājums par oficiālās Maskavas attieksmi pret 1939. gada Vācijas un PSRS līgumu, tā slepenajiem protokoliem. Igaunijas pārstāvja nolasītais tautas deputātu komisijas locekļu saraksts šīs problēmas izpētei un slēdzienam, atzīšos, pat man šķita ne gluži objektīvs. Nebija grūti iedomāties, kā reaģēs deputātu absolūtais vairākums – ieteiktajā komisijā aizmirsti Ukrainas, Baltkrievijas, Moldāvijas vadošie speciālisti. Tajā gandrīz vai tikai igauņi, lietuvieši, latvieši, pat dabas zinātņu pārstāvji, galvaspilsētas gaišākie prāti tika atstāti pilnīgā aizmirstībā, ko viņi, protams, ievēroja. Par komisijas priekšsēdētāju bija ieteikts literāts bez speciālas vēsturnieka izglītības. Pēc tam, kad pie tautas deputātiem ar mūsu kaimiņrepublikas cittautiešu grūtā sloga(?) izgaismojumu un «igauņu viltības» atmaskošanu bija apelējis Igaunijas Interfrontes delegāts, arī Latvijas un Lietuvas tautas deputāti sajuta nepieciešamību izteikties. No Latvijas runāja Ivars Ķezbers un Edvīns Inkēns. Manuprāt, pirmais nopietnākos akcentus šīs smagās problēmas sakarībā tomēr salika Igaunijas PSR ZA nodaļas vadītājs tautas deputāts Igors Grjazins *, kurš citēja zālē sēdošajiem nezināmā dokumenta fragmentu. Un tomēr – man radās iespaids, ka Baltijas republiku pārstāvji, pamatojot nepieciešamību pārskatīt «Molotova–Rībentropa paktu», neuztaustīja īsto psiholoģisko pavedienu.
Un te, izjūtot Latvijas, Lietuvas un Igaunijas deputātu pieredzes trūkumu sarunā ar šāda foruma dalībniekiem, tribīnē kāpa pazīstamais vēsturnieks Rojs Medvedevs, kas atzina: par patiesību nevar uzskatīt paziņojumu, ka triju Baltijas republiku tautas acumirklīgā vienprātībā bija nolēmušas kļūt par PSRS pilsoņiem. Pazīstamais pētnieks akcentēja īpatnības, ka pasaule bija ierauta karā; runāja par vajadzību sīki un detalizēti analizēt faktus. Taču R. Medvedevs apstiprināja, ka Staļina diktatūras gados nebija nekādas cieņas pret mazajām tautām un valstīm, ar tām toreizējā PSRS vadība nerēķinājās. Vēsturnieks uzsvēra, ka komisija šai jautājumā jāizveido – lai dotu pareizu novērtējumu Molotova un Rībentropa paktam.
Tomēr līdz M. Gorbačova uzrunai klātesošajiem attieksme zālē šķita krasi negatīva. Laikam gan absolūti lielākā daļa Igaunijas pārstāvja izteikto paziņojumu (tātad – arī citu Baltijas pārstāvju viedokļus) uzskatīja par apstiprinājumu baumām, ka šīs republikas nekavējoties pošas izstāties no PSRS. M. Gorbačovs atzīmēja, ka jautājums par 1939. gada līgumu starp PSRS un Vāciju ir nopietna politiskā problēma. Tā tiek apspriesta gan vēsturnieku, gan politiķu, gan valdību līmenī. Šis jautājums ir krietni delikātāks, nekā to uzskata ne viens vien deputāts. M. Gorbačovs pastāstīja par savu sarunu ar VFR kancleru H. Kolu, kurā Rietumvācijas valdības vadītājs nav varējis uzrādīt minēto dokumentu oriģinālus. PSRS AP priekšsēdētājs atzina, ka nepieciešams izveidot komisiju, kas izskatītu šo problemātiku un aicināja iekļaut tajā galvaspilsētas vadošos vēstures, politisko, militāro problēmu speciālistus.
Esmu ievērojis, ka Latvijā cilvēki ļoti ātri izjuta tās grūtības, ar kurām mūsu deputāti saduras kongresā, un tūlīt centās viņus atbalstīt. Par šo lielo morālo palīdzību ir pateicīgi visi Padomju Latvijas tautas deputāti, kuri pašlaik atrodas Maskavā.
*Avīzē kļūda. Jāraksta GRJAZINS.
