291809

Natālija Maksimova

«Rīgas Balss», 1990. gada 5. februāris, Nr. 26

Saruna pie «apaļā galda»

Avots: Rīgas Balss Nr.: 26 Datums: 05.02.1990 Tirāža: 104633"" can not be assigned to a declared number type with value 104633. Lappuse: 2 Virsraksts: Patstāvības pārbaudes akmens Rubrika: Saruna pie «apaļā galda» Tēmas: Republikas saimnieciskais aprēķins Tirgus ekonomika Nozares: Tautsaimniecība Organizācijas: Mediji: Cilvēki: Vladimirs Gerasimuks, Vladimirs Romaņenko, Jurijs Savkins, Ņina Zaķe, Aldis Zicmanis Vietas: Notikums: Gads: 1990

Uzņēmumi tikai mēnesi strādā republikas ekonomiskās patstāvības apstākļos. Vēl it kā būtu par agru analizēt, apkopot rezultātus, jo nav pietiekamas pieredzes. Ir saimnieciskās darbības problēmas, kas te vienā, te otrā vietā uzpeld virspusē kā beigtas zivis. Diemžēl tās satrauc ne jau ar savu novitāti. Tās ir pilnīgi paredzamas un likumsakarīgas, ja jau laikus būtu vērtētas no nākamās patstāvības pozīcijām, no tirgus attiecību pozīcijām. Jo slavējamie centieni pēc tirgus vērojami ne tikai pie mums. Materiāli tehniskās apgādes, izejvielu un komplektējošo izstrādājumu piegādes (no savienības) jautājumi šobrīd izvirzās priekšplānā.

Laikam gan to, ko vērojam šobrīd, saukt par sabotāžu ir par agru. Drīzāk tā ir sabotāžiņa, sava veida pārbaudes akmentiņš, iemests loga mājai, ko vairs nesaucam par kopīgo. Iespējams, ar nodomu mājas saimniekiem atgādināt, ka saplēstā stikla vērtība rīt būs lielāka.

Jau patstāvības pirmais mēnesis parādīja, ka spēcīgākiem preču ražotajiem tā neko nenozīmē, precīzāk izsakoties, viņi pagaidām to vēl neko daudz nav jutuši. Vājākie ražotāji, bet to ir vairāk, jau vaimanā pie republikas komitejām un ministrijām, lūgdami palīdzību. Var konstatēt: darbojas tirgus likums, kad stiprākais, kā mēdz teikt, peld virspusē, bet par nonivelēšanu nevar būt ne runas. Un vēl jāpiebilst, ka ekonomisko jautājumu risināšana virzās uz priekšu ārkārtīgi gausi, it īpaši likumu radīšanas sfērā; šādi likumi šobrīd ļoti nepieciešami republikas uzņēmumiem: par īpašumu, par cenu veidošanos utt.

Par visu to runāja rajona piecu uzņēmumu vadītāji un speciālisti, kas bija pulcējušies pie «apaļā galda»: ŅINA ZAĶE — ražošanas apvienības «Rīgas manufaktūra» direktore ekonomikas jautājumos; VLADIMIRS ROMAŅKO — ādas galantērijas izstrādājumu kombināta «Somdaris» galvenais ekonomists; VLADIMIRS GERASIMUKS — Rīgas tabakas fabrikas direktors; JURIJS SAVKINS — labības produktu kombināta «Sarkanais Oktobris» direktors un ALDIS ZICMANIS — ražošanas apvienības «Kompresors» direktors.

 

***

 

A. Zicmanis. Mūsu pirmie patstāvīgie soļi, godīgi runājot, vieš zināmu nedrošību. Kad ir materiāli tehnisko resursu deficīts, dabiski, priekšplānā izvirzās apgādes jautājumi. Piemēram, mūsu uzņēmumam tas ir metāls, komplektējošie izstrādājumi. Tos finansē savienība. Agrāk ministrijas mums vairāk palīdzēja, tagad dialogs veidojas šādi: gribat patstāvību, paši arī tieciet galā. Nodibinām tiešus kontaktus ar daudzām piegādātājrūpnīcām. Kas mums ir? Piegādēm — otras šķiras kvalitāte, paverdzinoši līgumu noteikumi. Visur notiek cenu uzskrūvēšana komplektējošiem izstrādājumiem. Mums saka: piekrītiet mūsu cenai. Es to nesauktu par atklātu sabotāžu, bet no savienības puses presings attiecībā pret mums tomēr ir visai jūtams.

Ņ. Zaķe. Arī mēs jau visai asi jutām sarežģījumus apgādē ar izejvielu un materiāli tehniskajiem resursiem. Netiek pilnībā iedalīti fondi, bet tie, kas iedalīti, nav nodrošināti ar precēm. Bet es to saistu ne tik daudz ar republikas ekonomisko patstāvību, cik ar aizvien pieaugošo uzņēmumu patstāvību valstī kopumā. Kolektīviem dotas noteiktas tiesības, un tie šīs tiesības sāk izmantot. Mums jārēķinās ne tikai ar pieaugošajām izejvielas cenām, bet arī ar piegāžu apjomu samazināšanos. Piemēram, mums no Lietuvas jāsaņem diedziņi. Bet Lietuva saka: mums pašiem nepietiek.

J. Savkins. Republikas pāreja uz ekonomisko patstāvību radīja vairākas problēmas arī labības produktu nozarei. Šā gada valsts pasūtījums ir 100 procentu apmērā, bet pārtikas labības un iesaiņojuma materiālu piegādi neviens negarantē. Satrauc tas, ka tieši no šā gada sākuma republikai piegādāto kviešu kvalitāte ir sliktāka. Ja nopietni runājam par Latvijas ekonomisko patstāvību, jau šodien tikpat nopietni jārūpējas par pašapgādi. Mūsu nozarei tā ir pārtikas labība (rudzi, mieži, auzas). Labības zemās iepirkuma cenas nestimulē kolhozus un padomju saimniecības palielināt tās ražošanu un piegādi valstij. Zemas arī putraimu mazumtirdzniecības cenas. Trīsdesmitajos gados Latvijā zemkopības ministrs bija atbildīgs par pārtikas labības iepirkumu, tās pārstrādes apjomiem, par labības iepirkuma cenām un par miltu, putraimu un maizes mazumtirdzniecības cenām. Bija spēkā likums «Par pārtikas labības tirdzniecības noregulēšanu». Bet šodien? Uzskatu, ka republikā nepieciešams kāds viens valdības orgāns šo vitāli svarīgo jautājumu risināšanai. Runa taču ir par dienišķo maizi.

V. Gerasimuks. Cigaretes, protams, nav maize un bez tām it kā varētu izdzīvot. Tomēr smēķētāji pēdējā laikā jūt izteiktu mūsu produkcijas deficītu. Bet mēs Rīgas tabakas fabrikā apjomu neesam samazinājuši un nesamazināsim. Piemēram, 1989. gadā virs plāna saražojām produkciju par 1 200 000 rubļu. Bet kā mūsu produkciju realizē pārtikas preču vairumtirdzniecības kantoris, tas nav mūsu ziņā. Mēģināju uzņemt tiešus kontaktus ar rajoniem, bet to darīt neļāva. Tirdzniecības ministrijai ir savi piegāžu plāni.

No šā gada ir ļoti nestabila apgāde ar izejvielām. It īpaši nestabilas piegādes no Erevānas. Mēs no viņiem esam pilnīgi atkarīgi acetāta filtra piegādē. Līgumus viņi vairs ar mums neslēdz. Kas attiecas uz tabaku, līgumi ar Moldāviju un Krasnodaru 1990.—1991. gadam apstiprināti. Problēma ir papīrs. Kā izlauzties no šā problēmu loka? Mums ir priekšlikums. Apvienoties. Četrām Baltijas tabakas fabrikām: Tallinā, Kauņā, Klaipēdā un Rīgā. Un veidot izejvielu bāzi mūsu reģionā, nepaļaujoties tikai uz importa piegādēm. Piemēram, kādēļ jāpērk acetāta filtri Erevānā, ja Lietuvā ir acetāta filtru rūpnīca. Filiāle Līgatnē ražo teicamu cigarešu papīru, bet mēs to saņemam no Gotvaldas. Paradokss! Arī šeit, Baltijā, apvienojušies mēs varam «izvietot» visus pasūtījumus. Un ražot teicamas kvalitātes cigaretes, pat eksportam. Un republikai dot valūtu. Lielāku uzmanību mūsu problēmām vajadzētu pievērst republikas līmenī. Teiksim, mūsu priekšlikumus varētu ņemt vērā valsts plāna komitejā, bet varbūt nesen izveidotajā Latvijas Ekonomikas ministrijā, ja tā ar šādām nozarēm nodarbosies.

A. Zicmanis. Pagaidām diezgan grūti pateikt, ar ko tā nodarbosies. Es, piemēram, ne visai stādos priekšā šādu kombināciju: Ekonomikas ministrija plus nozaru ministrijas. Kas tas ir, mēģinājums visu pārkrāsot jaunā krāsā? Domāju, nedrīkstēja pirms Augstākās Padomes jaunā sastāva vēlēšanām veidot republikas ministru kabinetu, tas ir pat nekorekti.

V. Gerasimuks. Tik un tā ar tabakas nozari jānodarbojas, un, ja to neizdarīsim šodien, rīt tas mums izmaksās dārgāk. Paņemtu mūs savā aizbildnībā kāds stiprāks, palīdzētu. Piemēram, agrofirma «Ādaži». Ja dotu valūtu, tad cita lieta. Bet pagaidām iegūt valūtu mums ir grūti, lai gan nākotnē šai ziņā neko nereālu nesaskatu. Latvijas cigaretes ar zināmu spēku sasprindzinājumu var kļūt konkurētspējīgas ārējā tirgū.

J. Savkins. Kur tad ir tas suns aprakts?

V. Gerasimuks. Galvenais ir tabaka. Jāmeklē izdevīgi piegādātāji, jāorganizē kopīgi uzņēmumi. Šajā sakarā bijušas tikšanās ar Rietumu partneriem. Protams, ārējā tirgū mēs paši neiziesim. Kas šodien par mums galvos? Rietumu biznesmeņi taču ir lietišķi cilvēki, viņi naudu tāpat vien neieguldīs. Vajadzīga palīdzība, vajadzīgs risinājums republikas līmenī. Bet pagaidām esam «piestiprināti» Latvijas pārtikas rūpniecības komitejai. Viņi mūsu vietā neko nelemj, neko nedod, bet 30 procentus prasa plus vēl amortizācijas atskaitījumus pievāc līdz pēdējais kapeikai. Ar apgādi, rezerves daļām nodarbojāmies patstāvīgi. Redziet, kādi attīstības ceļi. Divus trīs gadus šajā situācijā vēl izvilksim. Bet tālāk? Veiksmīgāki, spēcīgāki uzņēmumi, protams, izturēs…

V. Romaņko. To jūs sakāt par mums. Protams, kombināts «Somdaris» ir relatīvi spēcīgs uzņēmums. Bet arī mums rodas problēmas. Piemēram, lielas grūtības ārējās ekonomiskās darbības sfērā. Iegūt valūtu ir ārkārtīgi sarežģīti. Vedam sarunas ar ārzemju firmām. Šai ziņā vistuvāk esam pievirzījušies Itālijas firmai «Džulians Dorē». Firmas pārstāvji ar mūsu darba kvalitāti ir apmierināti. Ar to iekārtu, kāda mums ir, neko labāku sasniegt nav iespējams, bet izejvielas nu gan nekur neder. Izejvielas vienas un tās pašas visā savienībā. Latvijā nav mākslīgo ādu rūpnīcas, no dabiskajām ādām ir tikai cūkāda. Rietumos āda ir kā audums, bet pie mums, kā mēdz teikt vecie darbinieki, tā ir krāsots skārds. Turklāt mākslīgo un dabisko ādu cenas šobrīd ir izlīdzinājušās. Tas nav normāli. Rietumos mākslīgās ādas ir lētas, turpretim mums mākslīgās ādas ir dārgas. Tas ir, mēs nepareizi veidojam cenas, proti, dārgas cenas var noteikt produkcijai, ja tā dod papildpeļņu ne mazāku par 15 procentiem. Kāpēc — nav saprotams. Bet līgummateriālus pielāgot cenrāža izstrādājumiem mēs nevaram. Pirmkārt, tie ir zaudējumi, otrkārt — arī aizliegts.

Ņ. Zaķe. Cenas ir visnopietnākā problēma. Valsts cenu komiteja apvienībai «Rīgas manufaktūra» apstiprina cenas gandrīz visai izstrādājumu nomenklatūrai. Mums šobrīd līgumcenas ir tikai sevišķi moderniem izstrādājumiem, eksperimentālajām pirmajām partijām, jaunapgūstamai produkcijai. Ceram, ka republikas ekonomiskā patstāvība paplašinās uzņēmumu tiesības līgumcenu izmantošanā.

V. Romaņko. Mēs gribam kopā ar itāliešiem noorganizēt kopīgu uzņēmumu. Viņu tehnoloģija, furnitūra, mūsu izejvielas un darbaspēks. Neliels iecirknis ar 20—30 darba vietām. Viņus mūsu rubļi, protams, neinteresē, viņiem vajadzīga vai nu eksporta produkcija, vai savas filiāles izveide šeit, pie mums.

Bet, izstrādājot kopīga uzņēmuma statūtus, visu nobloķē likums par īpašumu, kura mums joprojām nav. Un tomēr Baltijas reģionu viņi vērtē kā perspektīvu. Tiesa, te ieguldīt lielu naudu Rietumu biznesmeņi baidās. Bet tas, ko šobrīd iegulda, domāju, tiek darīts, rēķinoties nevis ar rītdienu, bet gan ar parītdienu. Vai tas būs lats, vai konvertējams rublis, taču komersanti no Rietumiem, protams, labāk sadarbosies ar tiem, kas jau agrāk iepazīti kā lietišķi partneri.

A. Zicmanis. Mums saka — jāsamazinot izmaksas rūpniecībā. Tas ir vajadzīgs. Ar izmaksām saprotam to cenu, kāda mums ir, tā sakot, veikalā. Mums ir tāda un tāda pašizmaksa, bet valsts cenu komiteja tomēr uzskrūvē savu. Šodien sakām, ka rūpnieciskā produkcija ir dārga. Ja mēs strādātu, tikai ņemot vērā mūsu pašizmaksu, cenas būtu ievērojami zemākas. Jāsamazina izmaksas. Kādā veidā? Jāmodernizē ražošana. Tam vajadzīga ne tikai nauda, bet arī tehnoloģijas piegādātāji. Bet kur lai ņem valūtu? «Kompresora» produkcijai varētu būt pieprasījums ārzemēs. Bet mūsu produkcija tiek eksportēta pēc pārpalikuma principa. Ja vairāk pārdosim ārzemēm, nespēsim realizēt savas piegādes savienībā. Dabiski, sekos pretpasākumi. Mēs ražojam saldēšanas agregātus, savienības rūpnīcas — dzesinātājus. Rūpnīcu, kas ražotu skapjus dzesinātājiem, Latvijā nav. Arī «Kompresors» ar savu produkciju ir vienīgais republikā. Tātad starprepublikāniskie kontakti ir visai cieši.

V. Romaņko. Lūk, kāpēc diferenciācija un integrācija vajadzīgas vienlaikus un pagaidām ir grūti atrast zelta vidusceļu. Mēs esam ļoti nopietni saistīti ar citām republikām. Bet šodien atbildība par šiem kontaktiem pilnībā gulstas uz uzņēmumu. Tāpēc vajag, lai vairumtirdzniecība vairāk un labāk nodarbotos ar preču apmaiņu, lai būtu to izejvielas veidu tieša apmaiņa, kuru mums trūkst. Arī realizācijai jāpieiet saprātīgāk. Nevis kaprizēties, bet censties visu pārdot Latvijā. Tagad mums ir divi eksporti: uz Rietumiem un uz Austrumiem. Austrumu tirgus ir tas, par ko sapņo visi ārzemnieki. Piemēram, var uzbūvēt trīs «Somdarus», un šim tirgum vēl būs par maz. Galvenais ir tikai pareizi noslēgt kontraktu, ar cieņu izturēties pret partneriem, izturēties ar sapratni.

V. Gerasimuks. Mēs tikai sākam apgūt komercijas, biznesa ābeci. Jāmācās no Rietumu biznesmeņiem.

A. Zicmanis. Domāju, ka Rietumu vienkārša kopēšana nav īsti pareiza. Kā es saprotu, kas ir biznesmenis, komersants? Tas ir vadītājs, kas kādā būtiskā struktūra (rūpniecība plus spēka esošie likumi) spēj atrast optimālo ekonomisko izeju. Un te jāprot atšķirt veikls cilvēks, kas šobrīd izmanto to, ka valstī nav finansiālas kontroles, savos nolūkos, no īsta biznesmeņa. Jo bizness nozīmē spēkā esošo likumu stingru ievērošanu.

J. Savkins. Ja tie ir pareizi un saprātīgi.

V. Romaņko. Nepieciešama lietišķa cilvēka zināma goda kodeksa un likumu ievērošana attiecības ar partneriem. Minēšu piemēru. Kartonāžas fabrika savienība iesaldēja kartona piegādi mums. Kāpēc? Tāpēc, ka vajadzēja būt makulatūras pretpiegādei no Latvijas, bet to nolēma pārdot par valūtu. Te tā ir, patstāvības negatīvā puse. Protams, valūta visiem vajadzīga, bet vajag taču arī rītdienā raudzīties…

J. Savkins. Mums ir aktuāla iesaiņojuma papīra problēma.

Ņ. Zaķe. Šobrīd šī problēma visaktuālākā drīzāk ir žurnālistiem.

V. Savkins. Piekrītu, bet es tomēr gribu ko teikt par savu kombinātu. Jo piemērs ir tipisks. Domāju, tas šobrīd atkārtosies arī citās nozarēs, ja laikus neatradīs vienīgo pareizo risinājumu.

Līdz šim «Sarkanais Oktobris» papīru saņēma ārpus Latvijas robežām. Kartona piegāde no Klaipēdas celulozes un papīra kombināta (mums vajag 300 tonnu) paredzēta tikai 57,4 procentu apjomā atbilstoši izejvielai. Latvija pārtrauca makulatūras piegādi Klaipēdai. Tāpēc šodien mūsu kombinātā neesam saņēmuši ražošanas vajadzību apmierināšanai 100 tonnas kārbu un paciņu papīra. Esmu pārliecināts, ka risinājums jāatrod republikā. Bet mums viss tiek izlemts pārāk gausi. Droši vien vajadzīgi pārdomāti, labi likumi. Lai uzņēmumi varētu, nekaitējot patērētājam, rīkoties krīzes situācijā. Un vēl ļoti nopietni jādomā par pašapgādi, par savas izejvielu bāzes veidošanu tur, kur tas ir reāli iespējams.

V. Romaņko. Latvijā mums ir ļoti vajadzīgs likums par īpašumu. Mēs «Somdarī» esam izstrādājuši saimnieciskā aprēķina un nomas pirmo un otro modeli. Uzskatām, ka noma nav saimniekošanas forma, bet tikai uzskaites formas nomaiņa. Kardināli tas neko neatrisina. Mums saka: pārejiet uz nomu, bet nedomājiet, ka jūs kaut ko iegūsiet! Kādēļ tad mums jāpāriet? Mēs strādājam pēc saimnieciskā aprēķina pirmā modeļa un gaidām likumu par īpašumu.

Ņ. Zaķe. Bet mēs strādājām atbilstoši otrajam modelim, un tas mums ir izdevīgs, ja to, protams, prasmīgi izmanto. Tas dod vairāk iespēju stimulēt labu darbu. Bet šogad domājam pāriet uz nomu un ceram, ka zaudētājos nepaliksim.

V. Romaņko. Pamēģiniet. Es uzskatu, ka vieglo rūpniecību vispār uz mūsu apakšnozari konkrēti pilnībā varētu nodot, piemēram, akciju sabiedrības īpašumā. Pilnībā iesaistot iedzīvotāju līdzekļus un pārejot uz akciju sabiedrībām un īpašumu. Šīs ir tās nozares, kas pašas var sev sagādāt izejvielu tiešos kontaktos un arī sadalīt. Piemēram, šobrīd «Somdaris» atdod pusi savas peļņas. Agrāk 70 procenti virsplāna peļņas palika mums pašiem, tagad 56—57 procenti tiek ieskaitīti budžeta. Finanšu ministrijai tas ir izdevīgi. Turpretī mūsu kolektīvs vairs nav ieinteresēts iegūt virsplāna peļņu. Cilvēkiem nav stimula.

V. Gerasimuks. Domāju, šodien mums ļoti skaidri jāsaredz tuvākā perspektīva ekonomikā. Pārpilnībā no debesīm nekritīs. Bet lai iespēju robežās nesāpīgi tuvotos tirgus attiecībām, jau šogad jāsagādā ļoti nopietna iestrāde nākamajam gadam visās būtiskajās pozīcijas. Citādi 1991. gads ražošanā normāli nesāksies. Jāatrod pašiem sevi, izmantojot ekonomisko patstāvību, gan šeit — republikas ietvaros, gan tur — savstarpējās attiecībās starprepublikāniskā līmenī.

 

«Apaļā galda» dalībniekus uzklausīja

Natālija MAKSIMOVA