316299

«Padomju Jaunatne», 1987. gada 20. februāris, Nr. 37

Avots: Padomju Jaunatne Nr.: 37 Datums: 20.02.1987 Tirāža: 213700"" can not be assigned to a declared number type with value 213700. Lappuse: 1 Virsraksts: M. Gorbačova runa, tiekoties ar Latvijas PSR partijas, padomju un saimniecisko aktīvu Rubrika: Tēmas: 1940. gada notikumi Lielā Oktobra sociālistiskā revolūcija, LOSR Pārbūve, perestroika, atklātums, glasnostj Republikas saimnieciskais aprēķins Nozares: Lauksaimniecība Politika Tautsaimniecība Organizācijas: LKP Centrālā Komiteja Latvijas Komunistiskā partija (LKP) PSKP Centrālā Komiteja Mediji: Cilvēki: Gavriļuks, Mihails Gorbačovs, Atis Kramiņš, V. I. Ļeņins, Boriss Pugo, Arnolds Rītels, Jurijs Rubenis, B. Sauls, Jānis Vagris, K. Vaino Vietas: Igaunija, Lietuva, Rīga Notikums: Mihaila Gorbačova vizīte Rīgā Gads: 1987

 

Dārgie biedri!

Sirsnīgi sveicu mūsu partijas Centrālās Komitejas vārdā jūs un jūsu personā visus Padomju Latvijas darbaļaudis, visus iedzīvotājus.

Vispirms gribu sacīt, ka esmu ļoti apmierināts ar to, ka man radusies iespēja pabūt jūsu republikā. Līdz šim man bija izdevies apmeklēt tikai Lietuvu, kur es izpildīju patīkamu Centrālās Komitejas un PSRS Augstākās Padomes Prezidija dotu uzdevumu — piedalījos svinīgajos pasākumos, kas bija veltīti 40. gadadienai kopš padomju varas atjaunošanas republikā, un pasniedzu Oktobra Revolūcijas ordeni, kas bija piešķirts Padomju Lietuvai.

Tas bija interesants, bagāts brauciens, kas ļāva labi iepazīties ar republiku, jo šādās dienās ir iespējams tikties ar cilvēkiem, saskarties ar cilvēka dvēseli, kad tā ir atvērta saskarsmei. Man palikuši dziļi iespaidi.

Un, lūk, tagad jūsu republikas apmeklējums. Tālāk brauciens uz Padomju Igauniju. Tādējādi piepildījusies mana sensenā vēlēšanās tuvāk iepazīties ar Baltijas padomju republiku tautu dzīvi.

Rīgā un dažās citās vietās pavadītajās dienās man bijušas daudzas interesantas, saturīgas sarunas. Tās bija arī sarunas uzņēmumos, ar lauku iedzīvotājiem, ar atpūtniekiem, ielās.

Visas šīs sarunas man ir svarīgas, jo šī ir mana pirmā uzturēšanās Latvijā. Un gribējās šajā īsajā braucienā vairāk redzēt, dzirdēt, uzzināt un saprast un uz dzīvo iespaidu pamata radīt pašam savu priekšstatu. Man ir tāds iespaids, ka Latvijā jau esmu bijis daudzas reizes. Droši vien tāpēc, ka mēs visi zinām mūsu kopīgo vēsturi, tā ir ļoti cieši savstarpēji saistīta daudzus gadsimtus un vēl jo vairāk pēdējos gadu desmitus.

Mans komandējums uz jūsu republiku ir pirmais pēc PSKP CK janvāra Plēnuma. Un pilnīgi dabiska ir vēlēšanās vairāk dzirdēt no republikas darbaļaudīm viņu domas par plēnumu, viņu vērtējumu, uzzināt plānus sakarā ar partijas Centrālās Komitejas janvāra Plēnuma lēmumiem.

Šajā ziņā man radušies pilnīgi noteikti spriedumi, kurus es pateikšu.

Mūsu tikšanos, biedri, es sāktu ar kādu svarīgu politisku konstatāciju. Mēs esam sākuši jubilejas gadu, dzīvojam un strādājam šajā gadā. 1967. gada novembrī aprit Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas 70. gadskārta. Tas ir liels mūsu kopīgās vēstures notikums, kam ir nozīme kā pagrieziena punktam mūsu daudznacionālās sociālistiskās valsts tautu likteņos. Tas ir arī XX gadsimta ievērojamākais notikums, kam bija milzīga ietekme uz visu pasaules procesu.

Mūsu zemes tautām ir ko teikt pasaulei, apkopojot savas cīņas rezultātus, ir ko atzīmēt, ir ar ko lepoties. Ir ko likt uz vēstures svariem — pirmām kārtām tā ir mūsu kopīgā varenā mūsdienīgā valsts, mūsu politiskie, ekonomiskie, sociālie un kultūras sasniegumi, kas gūti, kopš mēs izdarījām savu izvēli. Parasti tādā laikā mēs pārdomātam pagātni, rūpīgi un kritiski novērtējam tagadni un vērīgi ieskatāmies nākotnē. Tas ir saprotami un pamatoti.

Mēs zinām cariskās Krievijas īsto vēsturi, mums ir savi uzskati un vērtējumi, kas balstīti uz zinātnisku marksistisku analīzi. Mēs zinām cariskās patvaldības nacionālo politiku, un mums ir par to savs spriedums.

Bet mūsu tautu atmiņā pastāvīgi saglabājas un no paaudzes paaudzei tiek nodots daudzu gadsimtu laikā ne vienu reizi vien piedzīvotais — šajā gadījumā es domāju šo mūsu zemes reģionu, kur atrodos patlaban, — krievu karavīrs atbrīvotājs ir palīdzējis Baltijas zemkopim un zvejniekam pasargāt dzimto zemi no apgānīšanas un verdzības, aizstāvēt to pret ārzemju iebrucējiem.

Ērkšķains un sarežģīts bija Baltijas tautu ceļš uz sociālismu. Tikai dažus mēnešus, vienu vēstures mirkli pastāvēja padomju vara Latvijā. Lietuvā un Igaunijā. Bet brīvības malks tikai pastiprināja sociālā taisnīguma un nacionālās neatkarības alkas.

Visa varonīgā cīņa par padomju varas pasludināšanu, atjaunošanu un nostiprināšanu Baltijā liecina, ka nav iespējams salauzt tautu revolucionāro gribu, nav iespējams pagriezt atpakaļ kustību.

Tiekoties ar jums, man gribas atgādināt, cik augstu Latvijas boļševistisko organizāciju un proletariāta masu šķirisko solidaritāti un saliedētību vērtēja Vladimirs Iļjičs Ļeņins. «Revolūcijas laikā latviešu proletariāts un latviešu sociāldemokrātija,» viņš rakstīja, «ieņēma vienu no vissvarīgākajām, pirmajām vietām cīņā pret patvaldību un visiem vecās kārtības spēkiem.»

Atgriezušies pagātnē, mēs redzam vienotā ierindā ar Krievijas proletariātu Baltijas strādniekus un zemniekus. Uz mani neizdzēšamu iespaidu atstāja jūsu lieliskais Latviešu sarkano strēlnieku muzejs — piemineklis. Vissmagākajos pārbaudījumos šie leģendārie cīnītāji parādīja patiesi masveida varonību un bija īsts internacionālisma un vīrišķības paraugs Oktobra iekarojumu aizstāvēšanā. Man bija ļoti patīkami ar viņiem tikties. Es biju sajūsmināts par šo cilvēku gara stiprumu, lai arī to gaidīju. Lūk, paraugs mums.

Jā, līdz šai savai izvēlei Baltijas tautas gāja ilgi. Gan šī izvēle, gan šodiena, var tie-Si sacīt, panāktas ar sāpēm, izcīnītas kopīgā cīņā ar krievu tautu un citām mūsu valsts tautām.

Būdamas pašas jaunākās PSRS daudznacionālajā saimē, Baltijas republikas tās sastāvā ieguva savus nacionālos Padomju valsts institūtus, kas nodrošina patiesu darba tautas brīvību un demokrātiju.

Šodien varbūt vajadzētu pateikt arī to, par ko mēs ne vienmēr runājam, pie kā mēs faktiski jau esam pieraduši un uzskatām kā pašu par sevi saprotamu. Es runāju par sociālisma iekarojumiem.

Nesen vienā no ārzemju laikrakstiem mūsu sabiedrība bija nosaukta par «bezbaiļu sabiedrību». Tas ir diezgan daudznozīmīgs atzinums.

Jā, patiešām, mūsu sabiedrība nepazīst tādu sociālo katastrofu kā bezdarbs, kā viselementārāko cilvēka tiesību mīdīšana kājām, nedrošība par rītdienu. Es par to runāju tāpēc, lai uzsvērtu, līdz kādai robežlīnijai, kādā ekonomiskā un sociālā progresa augstumā mūsu revolūcija pacēlusi visas Padomju Savienības tautas.

Cita lieta, ka tagad šie sasniegumi mūs jau vairs neapmierina. Tāpēc mēs esam noskaņojušies enerģiski pārkārtot mūsu sabiedrību, piešķirt tai paātrinājumu.

Sociālisma apstākļos Lietuva, Latvija un Igaunija apvienojušas savus materiālos un garīgos resursus ar citu savienoto republiku resursiem un guvušas unikālu iespēju balstīties uz visas mūsu zemes tautsaimnieciskā kompleksa milzīgo potenciālu. Radies nevis vienkāršs spēku saskaitījums, bet gan daudzkārtīgs to reizinājums.

Bijušās buržuāziskās valstis ar tām raksturīgo ekonomisko sastingumu un stagnāciju sociālistisko pārveidojumu gados kļuvušas par vispusīgi attīstītām padomju republikām ar industriāli agrāru daudznozaru ekonomiku, krietnu zinātnes un kultūras potenciālu.

Pats par sevi tas ir visai nozīmīgi, jo būtībā no jauna radīta plaša mašīnbūve, elektroenerģētika un ķīmijas industrija, izveidojusies liela tirdzniecības un zvejas flote.

Salīdzinājumā ar 1940. gadu, kad notika iestāšanās PSRS sastāvā, rūpniecības produkcija Latvijā pieaugusi 55 reizes, Igaunijā — 58 reizes, Lietuvā — 77 reizes.

Tas viss ir ļoti nozīmīgi. Tas ir piemērs, kurš rāda, ko var paveikt cilvēki sociālistiskās sabiedrības apstākļos.

Taču pārvērtusies ne jau pilsētu, ciemu un viensētu seja vien. Pirmām kārtām mainījies tautu dzīvesveids. Sociālisms pavēris plašu ceļu visu mūsu zemes tautu un tautību nacionālajai atdzimšanai.

Un vai tad nav lieliski tas, ka šejienes ganu un amatnieku mazbērni pacēlušies līdz ievērojamu zinātnieku, vissarežģītākās radioelektronikās aparatūras konstruktoru, lauksaimniecības speciālistu un izcilu literatūras un mākslas pārstāvju līmenim, saņēmuši augstus apbalvojumus. Daudzi no viņiem ir labi pazīstami gan mūsu zemē, gan ārzemēs.

Tagadējā Baltijas strādnieku šķira un zemniecība ir cilvēki, kas spēj risināt jaunos uzdevumus lauksaimniecībā un rūpniecībā, izmantojot zinātniski tehniskā progresa sasniegumus.

Pati mūsu dzīves īstenība atspēko reakcionāro emigrantu aprindu un viņu Rietumu aizbildņu ļaunprātīgos, melīgos izdomājumus. Visus viņu pareģojumus vēsture izmetusi pār bortu. Tiesa, viņi arī lien vai no ādas ārā, lai nopulgotu Baltijas tautu sasniegumus brālīgajā padomju tautu saimē.

Taču, kā saka, suņi rej, vējš pūš, bet karavāna iet tālāk. Baltijas tautu augšupejošo kustību nevienam neizdosies apturēt, tāpat kā neizdosies apturēt Padomju Savienības augšupejošo kustību.

Sociālisms var dot un dos darbaļaudīm vēl vairāk, ja mēs droši iesim uz priekšu pa tautas masu jaunrades un iniciatīvas attīstīšanas, novatorisma un atjaunināšanās ceļu, pa pārkārtošanās ceļu.

Varbūt tieši te arī ir vietā sākt runāt par tematu — par PSKP CK janvāra Plēnumu. Jo tas, ko plēnums ierosina, jau arī ir atbilde uz jautājumu, kā mums, tagadējai paaudzei, jāturpina iepriekšējo paaudžu stafete un jādod savs ieguldījums mūsu valsts tālākajā attīstībā.

Es jau teicu, ka šis ir mans pirmais brauciens pa mūsu zemi pēc notikušā CK plēnuma. Un mani, dabiski, pirmām kārtām interesēja, ko par to domā mūsu padomju cilvēki, kādus secinājumus viņi sev izdara no plēnuma lēmumiem, kā tas viss ietekmē pārkārtošanās tempus, dziļumu un mērogus.

Protams, es varu runāt tikai par iespaidiem. Man ir tāda sajūta, ka Latvijā plēnums ir pieņemts, šeit izprasta tā nozīme.

Es jau sacīju, ka janvāra Plēnums ir īpaša robežlīnija mūsu paātrinājuma ceļā, pārkārtošanās ceļā. Aprīļa Plēnums mums deva iespēju novērtēt situāciju mūsu zemē un vispārīgā veidā novilkt kontūras turpmākajai politikai, ko mēs esam nosaukuši par mūsu zemes sociāli ekonomiskās attīstības paātrināšanu. Darba gads pēc aprīļa Plēnuma mums ļāva šo politiku pārdomāt un izvērstā veidā likt priekšā kongresam, mūsu zemei, pasaulei.

Bet arī agrāk taču bija tā, ka mēs pieņēmām svarīgus lēmumus ar vērienīgu politisku un stratēģisku nozīmi, tomēr ne vienmēr tie tika realizēti līdz galam, īstenoti dzīvē.

Janvāra Plēnuma uzdevums bija ieteikt valstij, partijai un tautai tādus pasākumus, kuru realizācija nozīmētu mūsu kongresa apstiprinātās politikas realizāciju.

Mēs ilgi domājām par to, apsvērām. Un lai kādus jautājumus mēs arī šajā gadījumā aplūkojām, galarezultātā, biedri, mēs nonācām pie viena secinājuma: lai pa īstam realizētu pārkārtošanos, lai šis darbs nepārvērstos par kampaņu un neaprautos pēc gada vai diviem gadiem, bet varbūt arī agrāk, jāizdara galvenais — šajā darbā jāiesaista tauta, kas ir galvenā persona pārkārtošanās procesā.

Bez cilvēkiem, nepanākot, lai viņi ar dvēseli, sirdi un prātu uzņemtu pārkārtošanos un noticētu tai kā savai politikai, kas vajadzīga katram cilvēkam, katrai ģimenei, katram darba kolektīvam, nekas neiznāks. Un no otras puses, kurš gan labāk zina, kas notiek katrā darba kolektīvā, ciemā, pilsētā, katrā republikā un visā valstī. Ja ne tauta.

Vai gan kontrolieri to labāk zina? Tas viss nav nopietni. Visu zina tauta. Tātad tā savlaicīgi var pamanīt visu to, kas traucē pārkārtošanās procesu, kas apdraud mūsu jauno politiku, stratēģiju, kas vērsta uz mūsu sabiedrības atjaunināšanu. Un tā var savlaicīgi likvidēt jebkuras negatīvas parādības jau to iedīglī. Tātad tai atkal viss jāzina, jāredz, jāpiedalās sabiedriskajā procesā. Kā to izdarīt? Citu iespēju nav kā vien atvērt visas durvis visu padomju sabiedrības dzīves sfēru plašai demokratizācijai.

Lūk, biedri, visa politiskā iecere. Tā ir vienkārša kā pati patiesība.

Novērtēdami janvāra Plēnumu, cilvēki pārliecināti, dedzīgi, ar gandarījumu, kā man šķita, teica, ka viņu cerības ir attaisnojušās.

To pašu es izdzirdēju no jūsu republikas Komunistiskās partijas CK pirmā sekretāra biedra Borisa Pugo. Tā nebija frāze modes dēļ. Tajā ir apkopotas jūsu zināšanas un domas par to, ka janvāra Plēnums ir attaisnojis mūsu cilvēku gaidas.

Patlaban mēs Centrālajā Komitejā un valdībā saņemam arvien vairāk apliecinājumu tam, ka janvāra Plēnums ir izteicis darbaļaužu domas, gribu un tiekšanos pēc pārmaiņām.

Tiesa, atkal tika uzdots viens un tas pats jautājums: vai viss neapstāsies? Un atkal bija novēlējums — nenogriezties no ceļa, neapstāties, iet stingri šo ceļu. Atkal kopš paša pirmā brauciena uz Ļeņingradu es jau kuro reizi dzirdu šos vārdus: «Tikai tā, tikai tā!»

Tātad cilvēkiem tomēr ir bažas.

Lūk, par to partijas aktīvam ir jāpadomā. Ja ir politika, ko tauta pieņēmusi, ir plašs cilvēku atbalsts, kāpēc tad izpaužas satraukums? Droši vien, cilvēki vēro situāciju katrs savā kolektīvā, savā ciemā vai pilsētā. Padomājiet, biedri, tātad droši vien ne jau visi — gan mūsu aktīvs, gan arī mūsu kadri — ir spēruši platu soli pa pārkārtošanās ceļu.

Es sacītu, ka patlaban ir ļoti svarīgi, lai nerastos plaisa starp to, ko mēs esam pasludinājuši, starp mūsu politiku un praktiskajiem darbiem. Tā būs nelaime. Un acīmredzot šī problēma — vārdu un darbu saskaņas problēma — mums pastāvīgi jātur redzeslokā, jo vairāk tāpēc, ka cilvēkiem šajā ziņā ir uzkrājies daudz kas sarūgtinošs. Tika rakstīts un runāts viens, bet dzīvē notika kas cits. Notika divējādošanās. Tā, jūs zināt, izkropļoja mūsu morāli. Tā ietekmēja cilvēku noskaņojumu un attieksmi pret sabiedrisko darbību un darbu. Un biedri, tai bija ļoti liela negatīva ietekme uz mūsu jaunās paaudzes pilsonis ko pozīciju veidošanos. Tas mums visiem jāņem vērā.

Ne mazāka ir vecāko paaudžu atbildība par jauniešu sagatavošanu dzīvei, tam, lai viņi iekļautos šajā procesā un uzņemtos daudzu uzdevumu atrisināšanu.

Mēs sacījām, ka konsekventi iesim demokratizācijas ceļu. Runājot par Centrālo Komiteju, PSRS Augstākās Padomes Prezidiju un valdību, jāteic, ka mēs jau tagad gatavojam vairākus dokumentus, kas radīs juridiskus pamatus demokratizācijas līnijai. Likumprojekts par uzņēmumu jau ir publicēts. Tur ir viss, kas attiecas uz demokratizāciju ražošanas sfērā.

Nedomāju, ka mēs esam spējuši ar šo projektu aptvert visu, bet tur ir bāze apspriešanai. Ceru, ka visi darbaļaudis, arī jūsu republikā, pārdomās visu, kas tur izklāstīts. Un visu. kas atbilst mūsu kopīgajām demokratizācijas interesēm, atbalstīs, bet to, kas izlaists, — acīmredzot pateiks priekšā. Mēs uz to ceram.

Šogad mūsu zemē gaidāmas vietējo tautas deputātu padomju vēlēšanas. Mēs gribam jau kārtējā priekšvēlēšanu kampaņā izmēģināt daudzas pieejas, kuras pēc tam būs jāietver jaunajā vēlēšanu sistēmā un kuras mēs gribam nostiprināt ar Likumu par vēlēšanu sistēmu. Tātad mēs arī šeit paredzam konkrētus pasākumus.

Mums ar biedru Pugo bija saruna par to, un viņš izteica priekšlikumu, lai republikas partijas organizācija, aktīvs un darbaļaudis, visplašākajā nozīmē atbalstīdami jaunās pieejas vietējo tautas deputātu padomju vēlēšanām, tās izmēģinātu Latvijā — un ne jau vienā rajonā, vienā pilsētā, vienā ciema padomē vien, bet plaši — varbūt visā republikā. Bet kā jūs domājat? (Aplausi.) Lai arī jūs to apsveicat, taču šajā gadījumā labāk ir nesteigties. (Smiekli.) Gribu sacīt: jūs vēl apdomājiet! Un mēs esam gatavi kopā ar jums apspriest jūsu priekšlikumus.

Bet jūsu aplausi pauž noskaņojumu stingri un reāli virzīties pa šo ceļu.

Daudzi jautājumi, kas izriet no XXVII kongresa un CK janvāra Plēnuma lēmumiem — runa pirmām kārtām ir par galvenajiem, kardinālajiem pārkārtošanās jautājumiem, — tiks izskatīti PSKP Vissavienības konferencē, par kuras sasaukšanu tiks pieņemts lēmums vienā no tuvākajiem partijas Centrālās Komitejas plēnumiem. Tur, es domāju, mēs arī izskatīsim visu, kas attiecas uz partijas iekšējās darbības, PSKP dzīves pilnveidošanu, arī pašu vēlēšanu raksturu un vēlēto partijas orgānu veidošanu. Citiem vārdiem sakot, mēs arī šajā ziņā iesim uz priekšu.

Un, kad pienāks laiks, mēs katrā ziņā apspriedīsimies ar visām mūsu republikāniskajām partijas organizācijām, ar partijas aktīvu.

To es saku tāpēc, ka mēs nepieļausim plaisu starp to, ko pateicām CK janvāra Plēnumā, un mūsu praktisko darbību. Tas viss tiks izdarīts.

Ja jūs tam pievērsāt uzmanību, tad turpmākās demokratizācijas plāksnē mēs aplūkojām vairākus saimnieciskos jautājumus, kas arī virza šo procesu. Pirmām kārtām es te domāju dažādu kooperācijas formu plašu attīstīšanu un izmantošanu tautas saimniecībā. Tas mums rada iespēju atrisināt daudzus jautājumus, ko vienu vai otru iemeslu dēļ neņem uz saviem pleciem mūsu milzīgais ekonomikas valsts sektors, kuram ir izšķīrēja nozīme sabiedrības dzīvē.

Tagad pienācis tas posms, kad visos šajos pasākumos tieši, plaši un konkrēti jāpiedalās mūsu vietējiem orgāniem un vispirms partijas, padomju un saimnieciskajām organizācijām, visiem mūsu kadriem.

Ir pilnīgi dibināti jautājumu izvirzīt tā: cik enerģiski un konsekventi vietējie orgāni ieturēs līniju uz demokratizāciju, uz pārkārtošanos, tik straujāk mums noritēs darbaļaužu iesaistīšana sabiedrības lietu pārvaldīšanā, tātad arī viss paātrinājuma process.

Tagad smaguma centrs pārvietojas uz šejieni, biedri. Politika ir. mehānismi pārdomāti, daudzi jautājumi izlemti, tagad ir svarīgi ar mūsu vietējo partijas orgānu darbu to visu savienot ar reālo dzīvi, ar darba kolektīviem. Domāju, ka jūs to labi saprotat un piekritīšu, ka tas ir tieši tā. Tāda ir pašreizējā brīža īpatnība.

Man jāteic, ka daudzi jau tā rīkojas. Ne tikai domā, bet arī rīkojas.

Gribu sacīt, ka janvāra Plēnumā divas dienas notika ļoti plaša diskusija šajos jautājumos. Neviens neatceras, kad mums, kaut gan mēs nevienu nedz lūdzām, nedz brīdinājām, būtu pieteikušies runāt debatēs 77 un runājuši 34 cilvēki. Mēs kolektīvi, demokrātiski atzinām, ka diskusiju beigsim. Tomēr tai piemita vērienīgs, dziļš, aktīvs raksturs. Un daudz kas tika paveikts.

Kad mēs vēl tikai pārdomājām janvāra Plēnuma rezultātus, es avīzē izlasīju, ka Kemerovā kādā organizācijā jau sarīkotas pirmā sekretāra vēlēšanas. Turklāt tie, kas tur bija piedalījušies, pastāstīja, ka tas bijis lielisks plēnums. Patiešām valdījis ļeņinisks atklātības gars. kad biedri runājuši un raksturojuši katru kandidātu — tie bijuši rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs un padomju saimniecības direktors. Arī paši kandidāti dalījās savos iespaidos, ko viņi šajās stundās pārdzīvojuši. Lūk, tieši tādas jau ir vēlēšanas, biedri. Un viņi abi guvuši labu atbalstu. No 49 locekļiem, acīmredzot tā ir neliela partijas rajona komiteja, viens ieguvis 29 balsis, otrs — 20 balsis. Jautājums izlemts demokrātiski.

Daudz tiek darīts — un šeit par to jau tika runāts — pie jums: dažos uzņēmumos ievēlē visus vai gandrīz visus. Domāju, droši vien zogas klāt direktoram. (Smiekli.) Bet kas gan tur slikts, biedri?

Mēs taču tagad esam politiski sagatavoti, mums ir sociālistiskajā sabiedrībā iegūta dzīves pieredze. Mēs taču uz šo pārkārtošanās posmu neesam atnākuši nezin no kurienes, sašķelti, ar dažādām ideoloģijām, dažādu vērtību izpratni, dažādiem politiskajiem uzskatiem, mēs visi esam sociālistiskā perioda paaudzes, un mūsu galvenais kapitāls veidojies šeit — tātad šis kapitāls arī jāizmanto. Varbūt tā šobrīd ir pati unikālākā iespēja. Tāda saliedētība ir vienai vienīgai sabiedrībai pasaulē, un tā ir Padomju Savienība.

Es to nesaku tādēļ, lai būtu sajūsmināts pats un sajūsminātu jūs. Nē. Es gribu konstatēt realitāti.

Starp citu, jūs esat parādījuši labu paraugu. Visa mūsu zeme piedalījās konkursā par RAF direktora amatu. Un nekas nenotika. Vienīgās grūtības bija tās, ka no Omskas viņu negribēja jums atdot. Taču arī tas ir demokrātiski. Tāpēc nevajag gaidīt, kamēr iznāks visi likumi līdz pēdējam. Politiskā līnija ir noteikta. Mums ir Likums par darba kolektīviem. Tur tas jau paredzēts. Vajag iet šo ceļu un rīkoties.

Kāpēc es esmu dedzīgs šīs līnijas piekritējs — gan pirms janvāra Plēnuma, gan janvāra Plēnumā, gan pēc tā? Mēs taču gribam virzīt mūsu ekonomiku uz priekšu ar jauna mehānisma starpniecību, un tā pamatā ir saimnieciskais aprēķins, pašfinansēšana, atmaksāšanās.

Kas tad ir saimnieciskais aprēķins? Līdz šim bija tā — tu izpildīji normu un saņēmi, it īpaši laukos, pēc rušināmkultūru traktora vai kaut kāda cita traktora riteņu ripojuma. Bet kas tajā tīrumā būs, kāda būs raža — tam bieži vien nebija nekāda sakara ar saņemtās darba algas rezultātiem.

Tagad, kad uz saimniecisko aprēķinu pāriet visa mūsu ekonomika un mēs ieviešam jaunus mehānismus, pat vēl vairāk, rūpējamies, lai pēc tam tie pārietu uz atmaksāšanos un pašfinansēšanu, tautai nav vienalga, kas vada posmu, brigādi, cehu, kolhozu, padomju saimniecību. Tai ir jābūt pārliecinātai, ka kolektīva priekšgala atrodas tāds cilvēks, kas saimnieciskā aprēķina apstākļos spēj organizēt darbu un risināt uzdevumus tā, lai tie nodrošinātu galarezultātu un pozitīvi, nevis negatīvi atsauktos uz cilvēka ienākumiem, jo ar ienākumiem ir saistīta ģimene, cilvēka stāvoklis, materiālā labklājība.

No šī viedokļa raugoties, mēs gribam darbu organizēt tā, lai strādniekam viss būtu saistīts ar galarezultātu. Tad strādniekam, zemniekam jādod tiesības izvēlēties sev līderus, uz kuriem viņš varētu paļauties. Tā, manuprāt, ir reāla dzīves situācija. Citādi iznāk, ka visi ir iesaistīti saimnieciskajā aprēķinā, bet paši ved kaķi maisā un nezina, ko no tā gaidīt. Tad cilvēki teiks: arī saimnieciskais aprēķins mums pagaidām nav vajadzīgs.

Es tāpēc tik plaši runāju par to šeit, tiekoties ar jums, ka tas ir ļoti svarīgi. Mūsu aktīvam — partijas, saimnieciskajam un padomju aktīvam, sabiedrisko organizāciju aktīvam — labi jāsaprot uzdevums, šī doma, partijas Centrālās Komitejas janvāra Plēnuma iecere. Un nevajag gaidīt, vajag iet šo ceļu.

Ļoti svarīgs uzdevums — es par to runāju CK plēnumā — ir mācīties strādāt demokrātijas apstākļos.

Ja kāds bija cerējis un cer, ka tas aprobežosies ar aicinājumu, tad tagad, es domāju, pēc janvāra Plēnuma. Jau ir skaidrs, ka tas ir reāls process, kas izvērsīsies mūsu zemē. Un tas,  kurš to vēl nav sapratis, var nonākt grūtā situācijā. Es jums teikšu: pat mūsu labākie kadri vēl nebūt ne visi ir sapratuši, ka sācies jauns posms viņu darbā.

Lūk, vakar mēs bijām apvienībā VEF. Runāja divi strādnieki — biedri Gavriļuks un Kramiņš. Tās bija, es jums teikšu, pašas interesantākās runas. Visi citu rangu pārstāvji parasti mazliet, tāpat kā agrāk, «noapaļo». Sniedz informāciju mazliet, kā saka, rožainā gaismā. Bet šie biedri piecēlās un sauca lietas īstajos vārdos. Direktors ir progresīvs vadītājs, bet šie strādnieki viņam atgādināja, ka viņš reti ierodas cehos, lai apspriestu problēmas, kas satrauc.

— Vai arī, — teica Gavriļuks, — iedams uz sapulci, apspriežos ar saviem biedriem: kas kuru saviļņo, kas kuram rūp? Un eju uz sapulci nu jau vairs ne tikai ar savām domām, bet ar to, kas satrauc manus biedrus. Es runāju sapulcē, un viss tiek aizmirsts. Viss paliek pa vecam. Rodas jautājums: kālab tad ir vajadzīgas sapulces? Ko jūs formas pēc jautājat: «Par ko domājat, biedri strādnieki?»

Tā ir demokrātijas spēle. Bet tā taču ir nopietna lieta. Ja mēs neiesaistīsim tautu, nebūs kustības. Bet arī tagad taču var tāpat pamēģināt — lūk, biedri, kritizējiet mūs, sakiet visu, kā ir. Jā. cilvēki visu pateica, izklīda, – un viss palika, kā bijis. Sanāca nākamajā sapulcē, un palika tās pašas problēmas. Gada beigās arī pārskata un vēlēšanu sapulcē viss palika tā, kā bijis.

Tā ir profanācija un ņirgāšanās par demokrātiju. Tā tas bija. bet vairs nedrīkst būt, biedri.

Aktuālie jautājumi jāapspriež un jārisina. Risinājums var būt gan pozitīvs, gan negatīvs. Bet ir jāpasaka publiski: šos jautājumus mēs pieņemam, bet šie jautājumi ir pareizi izvirzīti, taču pagaidām nav iespējams tos atrisināt. Bet nevis tā vienkārši: nodeva aizmirstībai un pazuda nezin kur.

Tā ir pati necienīgākā attieksme pret tautu. Tas ir vistīrākais formālisms un birokrātisms.

Atbraukt uz tikšanos ar darbaļaudīm pa padomju līniju — sak, uzdodiet jautājumus, izsakiet priekšlikumus. Bet šos priekšlikumus ne birojā, ne izpildkomitejā, nekur neizskata. Nekādi uzdevumi nav doti, nekas netiek darīts. Vai tā ir demokrātija? Tā ir tautas krāpšana, visīstākā. Tā to vajag arī saukt partijas ļeņiniskajā valodā.

Lūk. tagad, kad mēs pēc janvāra Plēnuma izvēršam demokratizācijas procesu, mums ir jāsaprot, ka tā, kā mēs dažkārt esam rīkojušies līdz šim, vairs nevarēs.

Biedri, lūdzu par visu to padomāt. Padomājiet, cik un kādā mērā tas, ko es sacīju, attiecas uz jums.

Man jau ir nācies runāt par to, ka pārkārtošanās nav vienreizējs akts, tā, kā mēdz teikt, nav kavalērijas uzbrukums, tā ir ilglaicīga politika, kas vērsta uz dziļām pārmaiņām, patiesi revolucionārām pārmaiņām mūsu sabiedrībā.

Jā, tagad daudzi to labi saprot — gan partijā, gan arī visā mūsu zemē. Patiešām, biedri, mēs runājam par dziļām pārmaiņām savā tautas saimniecībā, par tās dziļu modernizāciju uz zinātniski tehniskā progresa sasniegumu pamata.

Bet, lai to īstenotu, vispirms ir daudz jāpaveic, piemēram, mūsu mašīnbūves modernizēšanā un tās augsta tehniskā līmeņa nodrošināšanā, ir nepieciešams ražot ražošanas rīkus un līdzekļus, kas atbilst mūsdienu tehnoloģijām, pasaules līmenim un kas dos tautas saimniecībai iespēju pāriet uz jaunām tehnoloģijām, sasniegt augstu darba ražīgumu.

Es domāju, jūs visi esat cilvēki, kas cieši stāv uz zemes, cilvēki ar dzīves pieredzi un labi stādāties priekšā — ir viegli runāt no tribīnes un rakstus, bet īstenībā šis process nav viegls.

Uzdevumu novitāte prasa jaunas pieejas, prasa izmantot visu mūsu zinātnisko potenciālu, un gluži vienkārši ir vajadzīgi kapitālieguldījumi.

Mums praktiski jārealizē jauna sociālā politika, tāpēc mēs meklējam papildu resursus. Bet arī tas taču ir sarežģīts uzdevums. Jūs zināt, ka 1986. gadā mēs vairāk paveicām dzīvokļu celtniecībā. Nodevām pāri par 5 miljoniem kvadrātmetru vairāk. Bet neizpildījām dzīvokļu celtniecībai atvēlēto līdzekļu apgūšanas plānu. Neizpildījām plānu skolu, slimnīcu, pirmsskolas iestāžu un kultūras objektu būvēšanā. Naudu atradām, bet plānu neizpildījām. Kāpēc? Vāja celtniecības bāze. Tātad ir jāpalielina mūsu zemes celtniecības jauda — celtniecības organizāciju jauda, jāievieš saimnieciskais aprēķins un darbuzņēmums, kā arī viss, kas to veicina. Jāpanāk aktīva tautas piedalīšanās. Biedri, tagad ir par maz izlūgt līdzekļus. Ir jāiemācās visu likt lietā.

Acīmredzot objektīvi, reāli novērtējot situāciju, visgrūtākie mums būs šis gads un vēl divi gadi. Tas mums ir labi jāsaprot. Un, to saprotot. Jācenšas katram savā vietā — es domāju strādnieku pie darbgalda, zemnieku fermā un tīrumā, zinātnieku un speciālistu — konstruktoru birojā, laboratorijā, saimnieciskos kadrus savos amatos, partijas un padomju orgānus, — darīt visu, kas iespējams, lai pavirzītu uz priekšu pārkārtošanos un dotu pat vairāk, nekā mēs sagaidām.

Tāpēc, biedri, beigdams šo tematu, es gribētu pateikt jums, Latvijas darbaļaudīm, un arī visai mūsu zemei šādu domu: mums jābūt godīgiem pret mūsu cilvēkiem, mēs aicinām padomju cilvēkus uz ļoti grūtu darbu, taču mums visiem tas ir ārkārtīgi nepieciešams. Es daudzās vietās — līdz pat Centrālajai Komitejai — esmu jautājis: ja kādam ir cita alternatīva, citi priekšlikumi bez pārkārtošanās un paātrinājuma, iesniedziet tos. Citu priekšlikumu nav.

Šis ir vienīgais pareizais ceļš, un tas jāiet, taču tas prasa milzīgus pūliņus, sevišķi sākuma posmā. Un jo enerģiskāk mēs iesim. Jo enerģiskāk rīkosimies šajā sākotnējā posmā. Jo īsākā laikā atrisināsim uzdevumus, ko mums izvirzījusi pati dzīve, — jo ātrāk mēs jutīsim arī atdevi. Un rezultāti noteikti būs.

Kāpēc es to saku, biedri? Mums PSKP Centrālajā Komitejā pienāk informācija, ka šur tur dzirdamas balsis, tiek izteikti šādi spriedelējumi: sak, visi aicina uz pārkārtošanos, bet ko tad šī pārkārtošanās ir devusi, ko tā dod? Droši vien jūs pat esat dzirdējuši tādus jautājumus. Turklāt šīs domas izsaka ne tikai tie, kuriem pārkārtošanās liek atsegt, kā mēdz teikt, savu īsto seju un pati parāda, ko viņi ir vērti, bet arī tie, kas iestājas par pārkārtošanos un ir gatavi tajā piedalīties.

Daudziem radusies vēlēšanās nekavējoties saņemt no pārkārtošanās visu, ko gribētos. Mēs pārkārtošanos ļoti vienkāršotu, ja to izprastu tā.

Es negribu ielaisties lielā polemikā šajā jautājumā. Kaut gan šis temats prasa, lai to izvērstu pamatīgi.

Šobrīd es gribētu teikt, lūk, ko. Vispirms es nevaru piekrist tam. ka pārkārtošanās neko nav devusi. Bet ko domā darbaļaudis? Es šo jautājumu esmu uzdevis visur: patiešām, pārkārtošanās jau daudz ko devusi, un cilvēki ir par to pārliecinājušies.

Tiešām, īsā laika posmā mēs sagatavojām kongresu, kas izvirzīja programmatisku un tautas interesēm atbilstošu politiku — gan iekšpolitiku, gan ārpolitiku. Mēs esam veikuši pasākumus disciplīnas un kārtības nostiprināšanai mūsu zemē. Žūpības un alkoholisma apkarošanai, cīņai pret negatīvajām parādībām un tiesībpārkāpumiem, atklātuma izvēršanai sabiedrībā, atmosfēras uzlabošanai tajā. Visbeidzot, mēs esam ļoti nopietni izvērsuši darbu un mūsu ekonomikā sākuši pāriet uz jaunām saimniekošanas un vadīšanas metodēm. Tas viss nav mazsvarīgi. Vismaz bez šiem priekšnoteikumiem — politiskajiem, organizatoriskajiem, ekonomiskajiem, tiesiskajiem un ideoloģiskajiem priekšnoteikumiem — diezin vai mēs būtu varējuši tagad veikt tos kardinālos pasākumus, par kuriem bija runa PSKP CK janvāra Plēnumā.

Es runāju par piecgades rezultātiem — jūs dzirdējāt. Tieši to arī devusi pārkārtošanās. Un, galvenais, sācis darboties cilvēka faktors, mainījusies cilvēku attieksme. Ekonomika, tās tehniskais līmenis taču šajā laikā nav stipri mainījušies, bet panākts pieaugums, notikusi kustība. Tā mūsu tauta atsaukusies uz pārkārtošanos. Politiski tas ir ļoti svarīgi.

Cita lieta ir tā. — un es tam pilnīgi piekrītu, tāpat kā piekrīt viss Politbirojs un valdība — ka mēs patiešām vēl būtībā tikai esam sākuši praktiski risināt pārkārtošanās uzdevumus un viss darbs mums vēl veicams.

Neraudzīsimies, biedri, uz pārkārtošanos tikai no patērētāju pozīcijām. To es gribētu teikt atklāti. Nemērosim tās nozīmi ar pašreizējiem labumiem. Runājot par pārkārtošanos, domāsim par mūsu sabiedrību, par mūsu cilvēku sociālo pašsajūtu, par to, kā mums straujāk virzīties uz priekšu grūtajos divpadsmitās piecgades gados.

Taču vajag ne vien domāt, bet arī rīkoties šādā pašā garā. Tad mūsu virzīšanās varēs iegūt dinamisku raksturu, tātad būs arī rezultāti visās dzīves sfērās, ieskaitot sociāli ekonomisko sfēru. Domāju, visiem tā jāizprot tagadējais laiks, kurā mēs dzīvojam.

Par visu to runādams, es arī plēnumā atzīmēju un gribu vēlreiz teikt, ka mums, protams, pārkārtošanās darbs jāveic tā, lai jau tagad, pastāvot pašreizējiem apstākļiem un iespējām, tomēr uzlabotu situāciju visos mūsu cilvēku dzīves virzienos. Taču tā nebūs debesmanna, tie būs augļi, ko nesīs mūsu darbs divpadsmitās piecgades plānu izpildē. Ja tiks izpildīti plāni - tiks realizēta arī sociālā programma.

Šajā pašā sakarā man jāteic, ka Politbirojā un Padomju valdībā ļoti pamatīgi apsprieda 1986. gada rezultātus un piecgades otrā gada janvāra rezultātus.

Kas mūs visvairāk satrauc? Tas sasaucas ar to, par ko šeit runāja biedri..

Pagaidām tautas saimniecība vēl nav uzņēmusi vajadzīgos tempus un vēl nav ieguvusi stabilitāti. Traucējumi uzņēmuma darbā, kas saistīti ar neritmiskumu. ar piegādes līgumsaistību neizpildīšanu, saasinājuši stāvokli materiāli tehniskās apgādes sfērā un pastiprinājuši nelīdzsvarotību tautas saimniecībā.

No vienas puses, daudzi nomierinājušies. Ieslīguši pašapmierinātībā sakarā ar 1986. gada rezultātiem. No otras puses, ne visi pa īstam sagatavojušies ziemai. Citi nav sagatavojušies valsts pieņemšanai.

Tāpēc tagad janvāra rezultātiem jāpieiet šādi: nevis vispār izpildīt plānu par katru cenu. bet paraudzīties uz šaurajām vietām. Tās ir katrā republikā, katrā nozarē. Lūk, tām tad arī jāķeras klāt.

Tagad, biedri, mūsu darba kolektīvos rodas daudz problēmu — vitāli svarīgu, konkrētu problēmu, kas skar kopīgās intereses un atsevišķu darbinieku intereses. Tās sevišķi saistītas ar pāriešanu uz jaunajām saimniekošanas metodēm. Nedomāju, ka viss ieteiktais ir nemaldīgs. Grūti paredzēt visu. kas notiek dzīvē. Galvenokārt tie ir dokumenti, kas paver iespējas aktīvam darbam, vajadzīgām pieejām, taču jāraugās un jāizdara korektīvas tur, kur pieļautas kļūdas.

Tāpēc mēs ceram, ka tad, ja jums kaut kas neizdosies, jūs nekritīsit panikā. Gluži otrādi, tam vajadzētu dot impulsu pārdomām, priekšlikumiem, kā visu vērst par labu.

Tagad daudzas mūsu orientācijas, kas skar ekonomiku, sociālo un ideoloģisko sfēru, lt kā pārbauda pati dzīve. Tāpēc vēlreiz paraugieties uz savu darbu.

Latvijas autoritāte, ņemot vērā tās ieguldījumu tautas saimniecībā, ir laba, liela. Taču ja es nepateiktu, ka pēdējos gados jūsu autoritāte zināmā mērā sašķobījusies, es nerīkotos pareizi. jums tas ir jāzina.

Vispirms, jums gausi rit mašīnbūves uzņēmumu rekonstrukcija, fondu atjaunināšana. Jūs paši to jūtat, bet ar to ir par maz. Šie jautājumi jāizvirza un jārisina kopīgi ar nozaru štābiem, ar Valsts plāna komiteju. Tam jāpievērš uzmanība. Jo visu mūsu valsts mašīnbūvi tagad aptvērusi dziļa rekonstrukcija, un vajag izdarīt tā, lai neiznāktu, ka jūs, daudzus gadus rādīdami paraugu, esat nokļuvuši sliktākā stāvokli. Tas pirmkārt.

Daudzos uzņēmumos turpinās jau novecojušas produkcijas izlaide. Tas, protams, nekur neder. Un to jau jūt mūsu zeme. Visā valstī pazīstamā Rīgas vagonu rūpnīca ražo novecojuša tipa tramvajus. Salīdzinājumā ar ārzemju analogiem, tie atpaliek komfortabluma, kustības ātruma un ietilpīguma ziņā, tiem ir pastiprināta vibrācija. Tas viss izraisa pasažieru pārmetumus. Jums ir jāsaprot, ka šī produkcija vajadzīga visai valstij, ka tā skar tautu, mūsu zemes darbaļaudis. Un atbilstoši šai izpratnei jāorganizē savs darbs.

To pašu es gribētu teikt arī par rūpnīcu RAF. Mums jāatgādina kolektīvam, ka tas nav izpildījis savu solījumu modernizēt pasažieru autobusu.

Mēs esam pieraduši, ka Latvijā liela uzmanība tiek veltīta tautas patēriņa preču kvalitātei. Ari tagad tautas patēriņa preces šāvu reputāciju mūsu zemē saglabājušas.

Taču, kā parādīja pagājušajā gadā izdarītā uzņēmumu pārbaude, arī šajā ziņā pieļauti nopietni trūkumi. Valsts standartu komitejas orgāni 450 reizes aizliegusi nosūtīt patērētājiem gatavās preces, 185 reizes noteiktas ekonomiskās sankcijas. Šo uzņēmumu vidū ir arī tādas rūpnīcas kā dīzeļu rūpnīca, apgaismes tehnikas rūpnīca un Rīgas lauksaimniecības mašīnu rūpnīca, ražošanas apvienība «Radiotehnika» un ķīmisko tautas patēriņa preču ražošanas apvienība — tie visi ir lieli uzņēmumi.

Man stāstīja, ka daudzi jautājumi, kas saistīti ar tehnisko progresu un produkcijas kvalitāti, jau ir atrisināti, bet citi patlaban atrodas risināšanas stadijā.

Ja tas viss ir tā — labi. Taču domāju, pagaidām vēl ir par agru teikt, ka jūs esat veikuši kardinālus pasākumus. Tas tagad ir pats svarīgākais uzdevums. Ar to saistīts viss problēmu komplekss, kas aptver arī zinātniski tehnisko progresu, tehniku un tehnoloģiju, kadru kvalifikāciju, stimulus. Bet stimuliem jābūt tādiem, lai tie veicinātu kvalitatīvas produkcijas ražošanu. Te jārisina daudz kas, nevis jāpaļaujas tikai uz vieniem, kaut kādiem atsevišķiem jautājumiem.

Baltija ir svarīgs pārtikas produktu ražošanas rajons. Daudzi kolhozi un padomju saimniecības sasnieguši lieliskus rezultātus. Arī šodien šeit tika runāts par progresu šajā sfērā, par to, ka jau otro gadu nav nerentablu , saimniecību. Man vakar izdevās apmeklēt jūsu labo saimniecību «Ādaži», kas ir interesanta no kultūras viedokļa un ar savām mūsdienīgām pieejām saimniekošanai.

Baltijas republikās pirmo reizi pārbaudītas daudzas interesantas iniciatīvas, kas pēc tam izplatījušās visā valstī. Tās ir iniciatīvas gan ekonomisko saimniekošanas metožu ieviešanā, gan uz saimniecisko aprēķinu balstītu attiecību ieviešanā, gan produkcijas ražošanas, pārstrādes un realizācijas un lauku sociālās labiekārtošanas integrācijā.

Taču pašlaik, šajā sarunā, es jūs lūgtu pieiet savu sasniegumu analīzei no citām pozīcijām. No tāda viedokļa, kā tiek izmantots radītais republikas agrāri rūpnieciskā kompleksa potenciāls, cik lielu atdevi jūs no tā gūstat. Acīmredzot jums, biedri, ir zināms, ka republikas kolhozi un padomju saimniecības fondapgādātības ziņā stipri pārsniedz citu republiku rādītājus. Latvijas saimniecības uz katru hektāru saņem pusotras līdz divas reizes vairāk minerālmēslu. Arī kadru potenciāls, ko var uzskatīt par republikas orgānu nopelnu, agrorūpnieciskajā kompleksā radīts labs, solīds.

Lūk, ja mēs jūsu sasniegumus agrorūpnieciskajā kompleksā analizēsim, ņemot vērā nozares materiāli tehniskās bāzes līmeni un kvalitāti, būs jādod arī kritiska rakstura novērtējums. Mūsuprāt, jums ir ļoti vāja labības ražošanas dinamika. Graudaugu kultūru ražības ziņā jūs būtībā mīņājaties uz vietas daudzus gadus. Pēdējos piecos gados ražība tā arī nav pacēlusies augstāk par 27 centneriem. Tā rezultātā valsts ir spiesta ievest republikā arvien vairāk labības. Diez vai šo tendenci var uz skatīt par normālu un pamatotu parādību. Jūs varat izaudzēt vairāk lopbarības graudus. Šo uzdevumu mums vajag jums izvirzīt, un jums jāstājas pie tā risināšanas jau tuvākajos gados.

Man gribētos teikt vēl vienu lietu. Šajā gadījumā gribu skart tādu nozari kā lopkopība. Man iedeva datus par rupjās un sulīgās barības un spēkbarības patēriņu republikas lopkopībā. Arī šie dati liecina par negatīvām tendencēm. Taču to nedrīkst atstāt neievērotu, un es domāju. Un tas nevar jūs nesatraukt.

Lieta tāda, ka rupjās un sulīgās lopbarības īpatsvars lopkopībā joprojām pazeminās, bet spēkbarības īpatsvars palielinās. Jūsu novadam tas ir nepieņemami, nepareizi. Un arī tas ir konkrēts uzdevums, kas jārisina nevilcinoties.

Un vēl viena piezīme. Savā laikā Latvija lopkopībā ieņēma vadošo vietu reģionā. Tagad jums daudzi rādītāji ir zemāki nekā kaimiņiem. Ko es te domāju? Pagājušajā gadā republikas kolhozos un padomju saimniecībās no katras govs izslaukts par 560 kilogramiem mazāk piena nekā Igaunijā un par 104 kilogramiem mazāk nekā Lietuvā.

Mans vispārējais novērtējums ir tāds — domāju, ka jums vairāk nekā citos reģionos nobrieduši apstākļi, lai konsekventi un pilnīgi liktu lietā ekonomiskās pārvaldes metodes visās agrorūpnieciskā kompleksa nozarēs un sfērās un nodrošinātu nepieciešamos priekšnoteikumus lauksaimniecības produkcijas ražošanas paplašināšanai un tās efektivitātes paaugstināšanai.

Šo novēlējumu es gribētu attiecināt vispār uz visiem visas Baltijas lauksaimniecības darbaļaudīm.

Biedri! Kad mēs runājam par pārmaiņām, par visu mūsu sabiedrības dzīves sfēru pārkārtošanos, mēs vienmēr uzsveram, ka runa ir nevis par kaut kādiem kosmētiskiem pasākumiem, bet par dziļākajiem mūsu sabiedrības procesiem.

Tas viss rada mūsu partijas orgāniem jaunus darba apstākļus. Vēl vairāk, mēs partijas Centrālajā Komitejā ieņemam šādu nostāju: viss, ko esam pēc XXVII kongresa, pēc CK aprīļa Plēnuma iesākuši mūsu sabiedrības pārkārtošanā tās atjaunināšanā. Ir jāsāk ar pašu partiju, ar kadru darbu Un es esmu apmierināts, ka šo tematu savā runā nopietni izvirzīja biedrs Boriss Pugo.

Mūsu sarunās šajās dienās tas tika pieminēts visu laiku Es jūtu, ka tiek izprasta nepieciešamība, ka ir jāstrādā labāk, pamatīgi jāpadomā par darba stila un metožu pilnveidošanu, pirmām kārtām ideoloģiskā, organizatoriskā darba pastiprināšanu tieši darba kolektīvos.

Mazāk kabinetu sēžu, mazāk patosa un sajūsmināšanās. Vairāk darba. Tas ir tagadējais lozungs. Ir enerģiski jāpalīdz visiem partijas, padomju un saimnieciskā aparāta darbiniekiem pavērsties ar seju pret praktiskajām lietām un darīt galu, cik tas iespējams, papīru sacerēšanai. Tagad mums kadru atbildības problēma iegūst konkrētu skanējumu. Mums viss ir jāmēra ar pārkārtošanos. Kāda ir cilvēka attieksme pret pārkārtošanos, kādu ieguldījumu viņš dod pārkārtošanās procesā, kā viņš pārkārto savas darba metodes un stilu saskaņā ar sabiedrības demokratizāciju.

Tās visas ir ļoti svarīgas problēmas. Tāpēc arī mums visiem tas ir jāsaprot un jārīkojas šādā garā.

Biedri, šo tikšanos es gribētu pabeigt ar lietišķu noti. Domāju, ka visas mūsu tikšanās, it sevišķi pēc janvāra Plēnuma, būs vērstas uz konkrētu darbu un konkrētu uzdevumu izskatīšanu, uz to jautājumu atrisināšanu, kas traucē pārkārtošanos. Šobrīd lietišķumam, kura centrā ir plēnuma uzdevumi, jākļūst gan par partijas Centrālās Komitejas, gan valdības, gan republikānisko orgānu, partijas organizāciju, visu mūsu ešelonu kadru darbības noteicošo iezīmi.

Atļaujiet man vēlreiz izteikt savu lielo gandarījumu par tikšanās brīžiem un pārrunām, kas notika šeit, Latvijā, un novēlēt jums labus sasniegumus šajā svarīgajā sabiedrības attīstības posmā.

***

PSKP CK ģenerālsekretārs M. Gorbačovs aizbraucis no Rīgas

Rīga, 19. februārī (TASS). No Padomju Latvijas galvaspilsētas uz Tallinu devās PSKP CK ģenerālsekretārs M. Gorbačovs. Aerodromā viņu pavadīja Latvijas Komunistiskās partijas CK pirmais sekretārs B. Pugo, Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs J. Vagris, republikas Ministru Padomes priekšsēdētājs J. Rubenis un Latvijas Komunistiskās partijas CK biroja locekļi.

***

Ierašanas Tallinā

Tallina, 19. februārī (TASS). Šodien Igaunijas galvaspilsētā ieradās PSKP CK ģenerālsekretārs M. Gorbačovs. Aerodromā viņu sagaidi ja Igaunijas Komunistiskās partijas CK pirmais sekretārs K. Vaino, Igaunijas PSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs A. Rītels un Igaunijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētājs B. Sauls.