Atšķirības starp "301875" versijām
(Jauna lapa: {{Newspaper Article |Article in=Latvijas Jaunatne |Published on=1991/08/24 |Issue number=111 |Page number=2 |Original title=Pietura ceļā no Ļeņingradas uz Sanktpēterburgu |Source fi...) |
|||
| (4 starpversijas, ko saglabājuši 2 lietotāji, nav parādītas) | |||
| 6. rindiņa: | 6. rindiņa: | ||
|Original title=Pietura ceļā no Ļeņingradas uz Sanktpēterburgu | |Original title=Pietura ceļā no Ļeņingradas uz Sanktpēterburgu | ||
|Source file=lajn1991n111_002_04 | |Source file=lajn1991n111_002_04 | ||
| − | |||
| − | |||
}} | }} | ||
| + | {{Source image|articles/301/875/301875.jpg}} | ||
{{Written by|Oskars Hānbergs}} | {{Written by|Oskars Hānbergs}} | ||
| + | {{About topic|Augusta pučs, 1991}} | ||
| + | {{About topic|OMON (SUMV, SUV), omonieši, melnās beretes}} | ||
| + | {{About topic|VDK, čeka, NKVD}} | ||
| + | {{About domain|Politika}} | ||
| + | {{About domain|Bruņotie spēki un karadarbība}} | ||
| + | {{About person|Anatolijs Sobčaks}} | ||
| + | {{About person|Mihails Gorbačovs}} | ||
| + | {{About person|Boriss Jeļcins}} | ||
| + | {{About person|Genādijs Janajevs}} | ||
| + | {{About organization|PSKP Centrālā Komiteja}} | ||
| + | {{About organization|PSRS Valsts Drošības komiteja (VDK)}} | ||
| + | {{About media|«Brīvība», «Svoboda», raidstacija}} | ||
| + | {{About place|Ļeņingrada}} | ||
| + | {{About year|1905}} | ||
| + | {{About year|1917}} | ||
{{About year|1991}} | {{About year|1991}} | ||
| + | Pa Ziemas pils logiem 20. augusta rītā varēja vērot kaut ko līdzīgu 1905. vai 1917. gada notikumiem. Desmitiem tūkstoši Pēterburgas iedzīvotāju bija pulcējušies mītiņā. Galvenais lozungs — «Nost huntu!». Krievijas «Ziemeļu galvaspilsētas» pilsoņi uz Janajeva un Co puča mēģinājumu reaģēja operatīvi. Jau 19. augusta pēcpusdienā ap Ļeņingradas padomes ēku sāka celt barikādes, gaidot armijas ierašanos. Taču Ļeņingradas mēram Sobčakam un pilsētas padomes vadībai izdevās paturēt savā kontrolē gan miliciju, gan OMON, gan garnizonu. No trolejbusiem un autobusiem sastumtās barikādes pēc Sobčaka aicinājuma tika novāktas jau 19. augusta vakarā. Ļeņingradas mērs garantēja, ka armijas daļas netikšot ievestas Pēterburgā. | ||
| + | |||
| + | Sobčakam izdevās arī paturēt savā kontrolē Ļeņingradas televīziju. Tādēļ pilsētas iedzīvotāji bija pilnīgi informēti par notikumiem Maskavā. Cīņā pret pučistiem Pēterburgas pilsoņi cerēja galvenokārt uz Jeļcinu, kurš nenoliedzami šajās augusta dienās ir ieguvis milzīgu politisko kapitālu gan Padomju Savienībā, gan pasaulē. Taču negaidīti sāka celties arī Gorbačova akcijas. Viņš bija nokļuvis upura, cietēja lomā. Tieši šī loma savulaik palīdzēja Jeļcina milzīgās popularitātes radīšanā. Ņevas prospektā demonstranti nesa arī plakātu ar bērnu dzejnieces Agnijas Barto pantiņu, kurš bija ieguvis negaidītu aktualitāti. | ||
| + | |||
| + | «Уронили Мишку на пол, | ||
| + | |||
| + | Оторвали Мишке лапку. | ||
| + | |||
| + | Все равно его не брошу, | ||
| + | |||
| + | Потому что он хороший!» <sup>1</sup> | ||
| + | |||
| + | Ļeņingradas—Sanktpēterburgas vadība jau puča pirmajā stundās ieņēma stingru nostāju pret «Janajeva komandu». Ārkārtējā stāvokļa komiteja tika saukta tikai par «huntu» un «fašistiem», Sobčaks pieprasīja viņu nodošanu tiesai. Pilsētas rūpniecības uzņēmumu kolektīvos tika organizētas streiku komitejas. Huntai tika izvirzīts ultimāts — dažu stundu laikā dot iespēju runāt televīzijā prezidentam Gorbačovam. Šīs prasības neizpildīšanas gadījumā strādnieki draudēja sākt vispārējo beztermiņa politisko streiku. Pēterburgas pilsoņu mītiņus un demonstrācijas apsargāja Afganistānas veterāni. | ||
| + | |||
| + | 20. augusta mītiņā pilsētnieki ar klusuma brīdi godināja Baltijā kritušo puča upuru piemiņu. Milzīga ļaužu jūra Pils laukumā ar paceltu «Victorv» (uzvara) zīrni virs galvas pauda solidaritāti ar Baltijas tautu cīņu par brīvību. Pēterburgas ielās bija izlīmēti uzsaukumi sekot Baltijas paraugam — uzsākt pilsoniskās nepakļaušanās kampaņu. | ||
| + | |||
| + | Otra lielākā Krievijas pilsēta ir ceļā no komunistiskās Ļeņingradas uz brīvas Krievijas lielpilsētu Sanktpēterburgu. Puča dienās šķita, ka «sociālistiskās izvēles» konservatīvie aizstāvji mēģina uzspiest šai kustībai apstāšanos. Šoreiz tas viņiem neizdevās. Pēterburga turpina virzīties uz kapitālismu. Šodien pilsēta ir savdabīgs dažādu laikmetu pazīmju sajaukums. Monumentālās, greznās pilis un bulvāri liecina par kādreizējo Krievijas impērijas varenību. Ļeņinekļi, daudzu ielu nosaukumi, sarkanie karogi virs partkomiem bijušajās muižnieku pilīs, ēdnīcas, kurās katram par pieciem rubļiem atļauts sabojāt kuņģi, neļauj aizmirst komunistisko Ļeņingradu. Komisijas veikali, valūtas krodziņi, iespēja par valūtu iegūt Holivudas smaidu «Pierro Guidi» stomatoloģiskajā klīnikā Ņevas prospektā, cenu dažādība ir topošā kapitālisma pazīmes. Par dzimstošo Krievijas demokrātiju pirms apvērsuma liecināja daudzie pilsētas «haidparki», kur savus viedokļus pauda visdažādāko grupējumu pārstāvji — no anarhistiem līdz «Pamjatj» biedriem. Apvērsuma dienās pēterpilieši (šķiet, viņu lielākā daļa) apliecināja savu uzticību demokrātijai. Pēc īsas pieturas ceļš no Ļeņingradas uz Sanktpēterburgu turpinās. | ||
| + | |||
| + | Puča dienas vēlreiz pierādīja jau daudzkārt vēsturē pierādīto tēzi — brīvību nedāvina, brīvība ir jāizcīna. Šī cīņas raunda iznākums izšķīrās Maskavā. Maskavas demokrātiskie spēki ir pierādījuši, ka ir cienīgi dzīvot demokrātiskā sabiedrībā. Tiesa gan, kāds raidstacijas «Brīvība» komentētājs izteicās, ka deviņi miljoni maskaviešu varēja dot nevis dažus desmitus tūkstošus Krievijas Augstākās Padomes sargu, bet gan miljonu. | ||
| + | |||
| + | Taču prasīt, lai neapbruņoti cilvēki stātos pretī tankiem, ir grūti. Tie, kuri cīnījās, ir nosargājuši demokrātiju. Galvenais varonis pasaules acīs nenoliedzami ir Jeļcins — Krievijas demokrātijas un Gorbačova glābējs, triumfators. Padomju Savienībā ir gaidāmas radikālas reformas — vai arī puča atkārtojums, ja šīs reformas (pirmkārt, VDK un armijā) netiks īstenotas. | ||
| + | |||
| + | Apvērsuma dienas pierādīja arī vēl vienu pašsaprotamu patiesību, kuru mēs, baltieši, nepietiekami bieži sev atgādinām: Baltijas liktenis izšķirsies Maskavā. | ||
| + | |||
| + | | ||
| + | <p style="text-align: right; ">'''Oskars Hānbergs'''</p> | ||
| + | Ļeņingrada — Rīga | ||
| + | |||
| + | |||
| + | ---- | ||
| + | | ||
| + | |||
| + | <sup>1 </sup>Nosvieda lācīti (Mišku) uz grīdas, | ||
| + | |||
| + | Noplēsa lācītim (Miškam) ķepiņu, | ||
| + | |||
| + | Bet es viņu nepametīšu, | ||
| + | |||
| + | Jo viņš ir labs.» (kriev.) | ||
Pašreizējā versija, 2015. gada 17. marts, plkst. 15.55
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Pa Ziemas pils logiem 20. augusta rītā varēja vērot kaut ko līdzīgu 1905. vai 1917. gada notikumiem. Desmitiem tūkstoši Pēterburgas iedzīvotāju bija pulcējušies mītiņā. Galvenais lozungs — «Nost huntu!». Krievijas «Ziemeļu galvaspilsētas» pilsoņi uz Janajeva un Co puča mēģinājumu reaģēja operatīvi. Jau 19. augusta pēcpusdienā ap Ļeņingradas padomes ēku sāka celt barikādes, gaidot armijas ierašanos. Taču Ļeņingradas mēram Sobčakam un pilsētas padomes vadībai izdevās paturēt savā kontrolē gan miliciju, gan OMON, gan garnizonu. No trolejbusiem un autobusiem sastumtās barikādes pēc Sobčaka aicinājuma tika novāktas jau 19. augusta vakarā. Ļeņingradas mērs garantēja, ka armijas daļas netikšot ievestas Pēterburgā.
Sobčakam izdevās arī paturēt savā kontrolē Ļeņingradas televīziju. Tādēļ pilsētas iedzīvotāji bija pilnīgi informēti par notikumiem Maskavā. Cīņā pret pučistiem Pēterburgas pilsoņi cerēja galvenokārt uz Jeļcinu, kurš nenoliedzami šajās augusta dienās ir ieguvis milzīgu politisko kapitālu gan Padomju Savienībā, gan pasaulē. Taču negaidīti sāka celties arī Gorbačova akcijas. Viņš bija nokļuvis upura, cietēja lomā. Tieši šī loma savulaik palīdzēja Jeļcina milzīgās popularitātes radīšanā. Ņevas prospektā demonstranti nesa arī plakātu ar bērnu dzejnieces Agnijas Barto pantiņu, kurš bija ieguvis negaidītu aktualitāti.
«Уронили Мишку на пол,
Оторвали Мишке лапку.
Все равно его не брошу,
Потому что он хороший!» 1
Ļeņingradas—Sanktpēterburgas vadība jau puča pirmajā stundās ieņēma stingru nostāju pret «Janajeva komandu». Ārkārtējā stāvokļa komiteja tika saukta tikai par «huntu» un «fašistiem», Sobčaks pieprasīja viņu nodošanu tiesai. Pilsētas rūpniecības uzņēmumu kolektīvos tika organizētas streiku komitejas. Huntai tika izvirzīts ultimāts — dažu stundu laikā dot iespēju runāt televīzijā prezidentam Gorbačovam. Šīs prasības neizpildīšanas gadījumā strādnieki draudēja sākt vispārējo beztermiņa politisko streiku. Pēterburgas pilsoņu mītiņus un demonstrācijas apsargāja Afganistānas veterāni.
20. augusta mītiņā pilsētnieki ar klusuma brīdi godināja Baltijā kritušo puča upuru piemiņu. Milzīga ļaužu jūra Pils laukumā ar paceltu «Victorv» (uzvara) zīrni virs galvas pauda solidaritāti ar Baltijas tautu cīņu par brīvību. Pēterburgas ielās bija izlīmēti uzsaukumi sekot Baltijas paraugam — uzsākt pilsoniskās nepakļaušanās kampaņu.
Otra lielākā Krievijas pilsēta ir ceļā no komunistiskās Ļeņingradas uz brīvas Krievijas lielpilsētu Sanktpēterburgu. Puča dienās šķita, ka «sociālistiskās izvēles» konservatīvie aizstāvji mēģina uzspiest šai kustībai apstāšanos. Šoreiz tas viņiem neizdevās. Pēterburga turpina virzīties uz kapitālismu. Šodien pilsēta ir savdabīgs dažādu laikmetu pazīmju sajaukums. Monumentālās, greznās pilis un bulvāri liecina par kādreizējo Krievijas impērijas varenību. Ļeņinekļi, daudzu ielu nosaukumi, sarkanie karogi virs partkomiem bijušajās muižnieku pilīs, ēdnīcas, kurās katram par pieciem rubļiem atļauts sabojāt kuņģi, neļauj aizmirst komunistisko Ļeņingradu. Komisijas veikali, valūtas krodziņi, iespēja par valūtu iegūt Holivudas smaidu «Pierro Guidi» stomatoloģiskajā klīnikā Ņevas prospektā, cenu dažādība ir topošā kapitālisma pazīmes. Par dzimstošo Krievijas demokrātiju pirms apvērsuma liecināja daudzie pilsētas «haidparki», kur savus viedokļus pauda visdažādāko grupējumu pārstāvji — no anarhistiem līdz «Pamjatj» biedriem. Apvērsuma dienās pēterpilieši (šķiet, viņu lielākā daļa) apliecināja savu uzticību demokrātijai. Pēc īsas pieturas ceļš no Ļeņingradas uz Sanktpēterburgu turpinās.
Puča dienas vēlreiz pierādīja jau daudzkārt vēsturē pierādīto tēzi — brīvību nedāvina, brīvība ir jāizcīna. Šī cīņas raunda iznākums izšķīrās Maskavā. Maskavas demokrātiskie spēki ir pierādījuši, ka ir cienīgi dzīvot demokrātiskā sabiedrībā. Tiesa gan, kāds raidstacijas «Brīvība» komentētājs izteicās, ka deviņi miljoni maskaviešu varēja dot nevis dažus desmitus tūkstošus Krievijas Augstākās Padomes sargu, bet gan miljonu.
Taču prasīt, lai neapbruņoti cilvēki stātos pretī tankiem, ir grūti. Tie, kuri cīnījās, ir nosargājuši demokrātiju. Galvenais varonis pasaules acīs nenoliedzami ir Jeļcins — Krievijas demokrātijas un Gorbačova glābējs, triumfators. Padomju Savienībā ir gaidāmas radikālas reformas — vai arī puča atkārtojums, ja šīs reformas (pirmkārt, VDK un armijā) netiks īstenotas.
Apvērsuma dienas pierādīja arī vēl vienu pašsaprotamu patiesību, kuru mēs, baltieši, nepietiekami bieži sev atgādinām: Baltijas liktenis izšķirsies Maskavā.
Oskars Hānbergs
Ļeņingrada — Rīga
1 Nosvieda lācīti (Mišku) uz grīdas,
Noplēsa lācītim (Miškam) ķepiņu,
Bet es viņu nepametīšu,
Jo viņš ir labs.» (kriev.)
