376885

Elita Veidemane

«Padomju Jaunatne», 1987. gada 21. novembris, Nr. 225

Mēs un mēs

Avots: Padomju Jaunatne Nr.: 225 Datums: 21.11.1987 Tirāža: 214000"" can not be assigned to a declared number type with value 214000. Lappuse: 5 Virsraksts: Valoda, kurai nepazust (2) Rubrika: Mēs un mēs Tēmas: Latviešu valoda, Likums par valsts valodu Čatokvas konference Jūrmalā Nozares: Valodniecība Organizācijas: Mediji: Cilvēki: Juris Blaumanis, Aleksandrs Nikolajevs, Aida Prēdele Vietas: Baltkrievija Notikums: Gads: 1987

(Nobeigums. Sākumu skat. «PJ» 20. XI numurā.)

Aleksandrs nav no tiem skolotājiem, kuri lien vai no ādas laukā, lai iedzītu audzēkņos zināšanas attiecīgajā priekšmetā. Ar svešvalodām skolās ir tā: tās parasti «noliktas» mazāk svarīgu priekšmetu lomā. sak, tas tāds fakultatīvs vien ir, labi, ja skolēns pratīs pateikt «labdien» un «paldies» attiecīgajā svešvalodā. Un vispār! — vēl šodien atceros republikas Izglītības ministrijas kādas inspektores izsaucienu: «Priekš kam jums nepieciešama tā svešvaloda? Taisāties uz ārzemēm braukt, vai?»

Un kāpēc gan ne? Domāju, ka, runādami visizplatītākajā pasaules valodā — angļu valodā — jūs ārzemēs tiksit saprasts vairāk un ātrāk, nekā, teiksim, runājot latviski… Un ja arī cilvēks patiešām negrasās ceļot — vai valodas prasme ir baismīgs smagums un apgrūtinājums? Tieši otrādi: pērnruden nācās piedzīvot kaunu amerikāņu un padomju pārstāvju tikšanās reizē Jūrmalā, kad vairums amerikāņu piedāvāja sarunas vairākās valodās, bet mēs, mājnieki, tikko lāpījāmies ar tām pašām vājajām angļu valodas zināšanām, kuras skolā saņēmām (vai visbiežāk — bija slinkums saņemt) divās mācībstundās nedēļā.

Turpretim Sarita Vīka, simpātiska, gados vairs ne jauna amerikāniete, uzreiz jautāja: «Kādā Eiropas valodā sarunāsimies?» Es, zinādama «dažās Eiropas valodās» tikai vienu otru pieklājības frāzi, atteicu: «Visraitāk saruna, protams, ritēs angliski. Pārējo valodu zināšanas pēdējā laikā neesmu atsvaidzinājusi…»

Un tā: Aleksandrs nedzen galvās šīs zināšanas. Kāpēc, ja jau tās ir tik nepieciešamas?

Aleksandrs:

— Mēs gribam, lai skolēns, absolvēdams skolu, runātu kādā svešvalodā. Bet nemūžam taču tā nebūs. Pirmkārt, tāpēc, ka divas stundas nedēļā nav intensīvs apmācības veids, otrkārt, patiešām ir tā, ka dažus skolēnus svešvalodas absolūti neinteresē, un viņiem nekad dzīvē tās acīmredzot arī nebūs nepieciešamas. Manuprāt, svešvalodas jāapgūst apzināti — domājot par vajadzību nākotnē tās izmantot. Kad skolēni nonākuši līdz kādai devītajai, desmitajai klasei, varu pats sev un viņiem teikt: var būt, ka jums arī neiemācīšu svešvalodu, tomēr — iespējams — likšu jums par kaut ko aizdomāties.

Jebkurā klase, kurā klausījos un vēroju Aleksandra stundas, viņš necentās par katru cenu piespiest strādāt itin visus. It kā metodiski nepareizi, toties — sapratu to jau pēc tam — maksimāli tiek strādāts ar tiem skolēniem, kuri vēlas apgūt valodu. Nav nivelēšanas: sliņķus vilkt uz augšu, kamēr tiek aizmirsti izcilie skolēni.

Aleksandrs: — Strādāju ar tiem, kas izrāda vēlēšanos to darīt. Svešvalodu patiešām vai nu nāk sies vai nenāksies izmantot. Bet, ja es dzīvoju kādas tautas vidū, man jāgodā tās valoda. To nedrīkst nezināt. Nezināšanu es uzskatu par zemiskumu attiecībā pret valodas lietotājiem.

— Man ir divi jājamzirdziņi, — turpina Aleksandrs, — valodas un skolu reforma. Lasu Latvijas avīzes, kurās atklātas skolu problēmas, lasu mūsu republikas un centrālo presi. Kolēģiem skolā vienmēr izstāstu par to, kas satrauc kaimiņus Latvijā un Igaunijā. Dažus tas patiešām interesē. Liela daļa — klausās aiz pieklājības. Vēl daži atklāti pasaka: ko tu vāries?! Stāstu skolēniem arī to, kas rakstīts «Padomju Jaunatnē». Teikšu, kā ir: viņi apskauž latviešus par to, ka viņiem ir tāda avīze, kas nepaceļas kaut kur neaizsniedzamos un pamācošos augstumos. Reti mēdz būt tā, ka laikrakstā nav nekā lasāma — kā jau teicu, lasu visu par skolu, plus vēl ļoti patīk, kā raksta Aida Prēdele un Juris Blaumanis. Vienmēr piesaista divas rubrikas: «No piektdienas līdz piektdienai» un «Valodas stūrītis». Pēdējais nozīmē, ka jūs rūpējaties par valodas situāciju republikā.

Aleksandrs, strādādams skolā trešo gadu, nav palicis skolotājiski cimperlīgs vai arī vēl kā citādi nevīrišķīgs. Viņš, šķiet, neatkarīgi iet savu ceļu. Nav noslēpums, ka dažs vīrietis, nokļūdams sieviešu kolektīvā, atšķirības no sieviešu dzimtas saglabā varbūt vienīgi kādā apģērba detaļā… Par laimi — ap Aleksandru ir pietiekami daudz labu pedagogu, no kuriem ņemt paraugu.

Aleksandrs:

— Manuprāt, skolotāja galvenais uzdevums ir ne vien mācīt kādu priekšmetu, bet arī — audzināt. Vārdu sakot — cilvēkmācība ir svarīgāka par visu. Bet ko tur teikt: tad, kad nestrādāju skolā, domāju — pedagogu kolektīvos nemēdz aprunāt, tenkot… Bet skolotājs ir cilvēks tāpat kā visi citi, tagad redzu — skolotāji ir tik dažādi, daudzi strādā skolā bez aicinājuma: vilina palielā alga. Sevi uzskatu par diezgan juceklīgu cilvēku, varu izlikties par beigtu. Ja no manis pieprasa kaut ko tādu. ko pats uzskatu par bezjēdzīgu. Nu, piemēram, kāpēc man skolēniem būtu jāizvirza prasība: svešvalodu stundās rakstīt tikai līniju burtnīcās?! Lai taču skolēni — manis pēc! — raksta kaut vai riņķīšu burtnīcās, galvenais — lai tie, kuri vēlas kaut ko iemācīties, pierakstītu to, ko saku. Un kāpēc man būtu nepieciešams izmantot tikai vienu metodiku,  ja man prātā jau ir piecas citas?

Viendien uz skolu atnāca pārbaudītāja no apgabala tautas izglītības nodaļas. Pašpārliecināta jauna sieviete. Tāda, kurai itin viss uz pasaules ir skaidrs. Viņa pieteica Aleksandram.

— Jūs šodien man parādīsit monologrunu.

— Es ar tādu stundās vispār nenodarbojos. — atbildē ja skolotājs Nikolajevs. — Neuzskatu, ka tā attīsta skolēna spējas runāt svešvalodā.

— Nū — ū… — novilka pārbaudītāja. — Mācību programmu vēl neviens nav atcēlis. Tai ir jāpakļaujas.

Manuprāt, skolotājam ir tiesības variēt šo pašu dogmatisko programmu tā, kā viņš uzskata par pareizu, jo kam gan citam, ja ne pedagogam ir labāk redzams, kā un ko mācīt. Nereti visgudrie pārbaudītāji no tautas izglītības nodaļām tikai traucē strādāt. Un tas diemžēl nav vērojams tikai un vienīgi Baltkrievijā. Arī Latvijā.

Protams, Pariču vidusskolas direktoram ir taisnība, kad viņš teic, ka Aleksandram Nikolajevam vajadzētu iekārtot svešvalodu kabinetu, vajadzētu noformēt to tā, ka uzreiz varētu pateikt: šeit mācās angļu un vācu valodu. Bet šo reiz laikam svarīga nozīme ir paša skolotāja personībai: skolēni, ar kuriem runājos pēc stundām, vienā balsī apgalvoja, ka Nikolajevs ir kolosāls skolotājs, viņš tik interesanti stāstot par valodām, par to, ko raksta avīzēs citas republikās, par to, kāpēc vajag mācīties svešvalodas.

Par galveno Aleksandrs uzskata individuālo darbu ar skolēniem. Darbs ar masām? Tas, protams, arī ir nepieciešams, tikai ne klasē. Jo vairāk klasē ir skolēnu, jo mazākas iespējas, ka viņi kaut ko apgūs, vismazāk jau — garīgumu. Aleksandrs arī uzskata, ka skolu mācību programmās svešvalodas nostumtas uz mazsvarīgu priekšmetu līmeni, tāpat kā citi priekšmeti, kas palīdz apgūt ētiku, estētiku. Beidzot vidusskolu, absolventiem nav nekādas sajēgas par senajām valodām, par kultūru nemaz nerunājot. Patiešām — ko tad skolēni zina par pasaules kultūru? No skolas labākajā gadījumā iziet tehnokrāts ar padziļinātu interesi par video. Estētiskais un ētiskais analfabētisms var kļūt par bīstamu spēku, ja to laikus neapturēs, neaizstās ar padziļinātu pasaules kultūras izpēti. Kāpēc, piemēram, skolās joprojām nemāca ārzemju literatūru? Protams, mācību programmas jau tā ir nedabiski uzpūstas, kur lai «ieliek» vēl ārzemju literatūru? Tādā gadījumā šīs mācību programmas ir jākoriģē. Vai nešķiet, ka vidusskolēni par daudz apgūst fiziku un matemātiku (šoreiz nerunāju par specializētajām skolām!), bet par maz — literatūru, valodu, mākslas vēsturi? Vai nav smieklīgi, ka vidusskolas klasēs skolēni dzimto valodu mācās labi, ja pāris stundas nedēļā?

Un vēsture? Līdz nesenam laikam taču mācījāmies tikai mūsu valsts spožās vēstures lappuses, apejot vai izlaižot citas, ne tik spožās… Vēstures mācībgrāmata tupus rāpus dzinās pakal norādēm «no augšas», mainījās un pārveidojās, vārdu sakot — pielāgojās: kāds attiecīgajā brīdī bi ja meldiņš, tādu arī vilka…

Atcerēsimies: pirmais Baltkrievijas izglītības tautas komisārs Andrejs Bubnovs tika nomelnots par spiegu, nodevēju. Tāpat vien, tāpēc ka kādam tas bija izdevīgi. Kur nu vairs tālāk, ja pirmais cilvēks izglītības sistēmā pēkšņi kļuvis par pēdējo? Simtiem, tūkstošiem cilvēku zaudēja savu labo vārdu. Tā notika arī ar skolotājiem, viņi nebija izņēmums dažādu profesiju cilvēku vidū. Arestēja daudzus pedagogus, apvainojot viņus valsts nodevībā, spiegošanā par labu imperiālismam. Jo gaišāks bija cilvēks, jo bīstamāks spiegs…

Skolotājs, kas bija inteliģences, kultūras nesējs ikvienā pilsētā un ciemā, kļuva aizvien bailīgāks, nedrošāks: visapkārt taču arestē viņa draugus, kā lai tādā situācijā jūtas mierīgs? Bailes, bailes, bailes… Milzīgajā valsts sistēmā ietilpa arī izglītības sistēma, un tā spieda skolotāju uz pakļāvību. Novatorisms? Instrukciju neievērošana?! Nelien, kur tevi nesauc. Tā «sistēma» veidoja skolotāju, kurš bija un nereti arī joprojām ir gatavs baidīties: cilvēka būtība, dvēsele ir ierāvusi galvu plecos, gatava jebkurā brīdī bailēs sarauties…

Un nav tik viegli pārveidot skolotāja apziņu, kas gadu desmitiem ir iekļāvušies «sistēmā».

Aleksandra sievastēvs stāsta:

— Man vēl atmiņā, kā avīzēs drukāja protokolus, kuri it kā parādīja, ka tautas ienaidnieki beidzot ir atzinušies savos sakaros ar vispasaules imperiālismu. «Tautas ienaidnieki ir stājušies tiesas priekšā!» — tādi bija virsraksti avīzēs. Skolās gan pedagogus, gan skolēnus piespieda rīkot mītiņus, kuros nosodīja «tautas ienaidniekus». Bet mēs gan labi zinām, kas tie bija par «ienaidniekiem»… No mūsu sādžas arestēja vairākus cilvēkus, kuri nebija itin neko noziegušies. Bet bija bail. Ļoti bija bail, kad naktī dzirdējām: piebrauc mašīna, klusi kādu savāc, klusi aizbrauc.

Daudzi cilvēki ir Aleksandram vaicājuši: kāpēc viņš dzīvo tur, nelielajā baltkrievu sādžā, kur cita pie citas piekļāvušās nelielas mājiņas, kur garām tek Berezinas upīte, kur nav ielasspuldžu, kur govju ganāmpulks ik dienu iet garām grezniem un mazāk grezniem māju vārtiem… Viņš taču varētu dzīvot lielā pilsētā, kur divi soļi līdz kinoteātrim un kultūras namam, kur ielas spīd reklāmu spožumā, kur bibliotēkas vienmēr pa rokai.

Aleksandrs atbild:

— Droši vien kādreiz iestāšos aspirantūrā. Bet tagad — tagad esmu apmierināts ar to dzīves stilu, kāds tas pašlaik man ir. Protams, turpināšu apgūt valodas, lai blakus angļu, vācu, latviešu, igauņu, portugāļu, ungāru un citām nostātos vēl vismaz tikpat daudz. Šobrīd esmu laimīgs tepat, laukos. Man ir ģimene, ko ļoti mīlu. Man ir mājas, kurās tuvi cilvēki mani māca dzīvot — ne jau uzspiežot savu dzīves gudrību, bet gan ar savu klātbūtni noskaņojot būt labākam, patiesākam, tīrākam… Es daudz mācos no sievasmātes Nadeždas Petrovnas, no sievastēva Sergeja Fjodoroviča: man ir saskarsme ar patiešām labiem cilvēkiem. Esmu iemācījies apieties ar zirgu, tagad apgūstu grozu pīšanas māku. Ziemā mēs visi kopā mēdzam lasīt Čehovu vai ko citu. Sergejs Fjodorovičs stāsta kaut ko no savas dzīves, viss taču mums katram noderēs… Dēliņš arī redz mūsu visu attiecības, redz, kā mēs cits citu mīlam. Tāpēc neuzskatu, ka man būtu kaut kas atņemts vai pāri nodarīts.

No savas puses vēl piebildīšu: baltkrievi ir ļoti līdzdalīgi citu cilvēku likteņos, nelaimēs vai vienkārši — ķibelēs. Mīļums un sirsnība ir šajā līdzdalībā. Biju apmetusies pie skolotājas Olgas Romanovnas, kas dzīvo kaimiņos Aleksandram. Vispirms jau viņai pienākas lielais paldies par sirds dāsnumu un uzmanību pret gluži svešu cilvēku.

Kad atbraucu uz Pariču skolu, vairāki pedagogi smīnīgi jautāja Aleksandram: «Nu, — tagad brauksi dzīvot uz Latviju? Valodu tu zini, tagad tik jādodas prom?» Līdz Aleksandra apziņai, šķiet, pat nenonāca ironija. Viņš, plecus raustīdams, vēlāk man teica:

— Esmu baltkrievs. Mana dzimtene ir te, Baltkrievijā. Nesaprotu tos, kuri var braukāt apkārt, labāku dzīvi meklēdami. Katram cilvēkam ir sava dzimtā vieta, sava dzimtene, kuru viņš ne pret ko citu nemainīs. Tikai bezdarbībā klimstoši beztautības ļautiņi var kaut kur kaut ko meklēt. Jā, pavisam cita lieta ir interesēties par citu tautu dzīvi, kultūru, valodu. Un galīgi nav saprotami tādi cilvēki, kuri, gadiem ilgi dzīvodami konkrētas tautas vidū, nav spējuši iemācīties tās valodu. Necieņa ir vismaigākais apzīmējums šādai attieksmei.

Aleksandrs ir baltkrievs un runā baltkrieviski. Kālab to uzsveru? Baltkrievijā šobrīd diemžēl ir visai bēdīga situācija baltkrievu valodas saglabāšanā: skolēni nevēlas to mācīties, arī skolotāji ne visi zina šo valodu, gluži tāpat ir ar daudziem citiem cilvēkiem. Nepārprotiet, runa ir par tiem republikas iedzīvotājiem, kuru pasēs apliecināta piederība pie baltkrievu tautības.

Līdz Oktobra revolūcijai Baltkrievijā bija aizliegts runāt vai rakstīt baltkrieviski. Piecdesmitajos gados Baltkrievijā izglītības ministrs bija pēc tautības krievs, kas īstenoja šādu «politiku»: baltkrievu tauta jau tik cieši ir pie tuvojusies krievu tautai, ka nav nekādas nepieciešamības saglabāt kaut kādas nacionālās atšķirības. Tas attiecās arī uz valodu.

Šobrīd baltkrievi visu nozaudēto cenšas atgūt. Bet viegli tas nav. Ir jālauž stereotipa domāšana: dažs labs uzskata, ka baltkrievu valoda ir mazsvarīga. To grūti iedomāties un izprast, ka cilvēks varētu kautrēties no savas tautas valodas. Aleksandrs uzskata: ja baltkrieviski runās inteliģence, sāks runāt arī pārējie cilvēki. Baltkrievi šobrīd atrodas uz robežas: ja nebūs cilvēku, kas runās attiecīgā valodā, nebūs arī pašas tautas. Nebūs nācijas, zudis kultūra un neziņā aizies arī vēsture…

Es domāju, es ceru, ka baltkrievi savu valodu saglabās un tālāk nesis. Tas ir tikpat svarīgi, kā mums savu valodu «godā un cieņā turēt»: kā allaž atkārtojuši latviešu gaišākie prāti. Un tas ir tikpat svarīgi, kā saglabāt tautu saprašanās valodu — par maz cilvēkam ar cilvēku prast runāt un kopīgu viedokli atrast, vajag plašāk domāt: blakus dzīvojot, ne tikai vienu vai divus cilvēkus pazīt, bet reizēm arī mēģināt iedziļināties pašas tautas būtībā. Ticiet man, tas ir aizraujošs darbs. Tas ir svētīgs darbs.