439420

Viktors Avotiņš

Latvijas Tautas fronte. Gads pirmais

Avots: Latvijas Tautas fronte. Gads pirmais Datums: 08.10.1988 Virsraksts: Viktors Avotiņš. Runa LTF 1. kongresā Autors: Viktors Avotiņš Tēmas: LATVIJAS TAUTAS FRONTE, LTF Latvijas Tautas frontes, LTF, I kongress Nozares: Politika Organizācijas: Latvijas Tautas fronte (LTF) Mediji: Cilvēki: Vietas: Notikums: LTF I kongress. Par LTF priekšsēdētāju ievēl Daini Īvānu Gads: 1988

Nav tautas bez cilvēka. Viss mantotais top tikai īpašums, ja nav, kas izved to caur sevi jaunā skaistumā un jaunā garīgā virsotnē, ja nav pildīts pienākums un tauta mīcās uz vietas vai domā par likteņa nežēlību pret sevi. Tai ceļā, ko esam gatavi iet, mūs negaida dārgumu atradnes, mūs negaida sarūpēts azaids un guļa, bet vien mūsu līdzenums, mūsu pauguri un drusciņ jūras. No tiem mums jādabū viss, lai mums pietiktu. Apkārtējo netaisnību var novērst tikai ar mūsu gribas un rūpju taisnību. Jūtu taisnība vēl ir tikai eņģelis, kas lido virs mums.

Tagad, kad drīkstam paust savu rūgtumu, kad drīkstam pieminēt netaisni nobeigtos, es lūdzu iedomāt savu zemi un tās postā grūdējus. Lai katrs daudzmaz brīvā laikā paskatās sevi: kā es stāvu Latvijā? Vai man atļauj būt, vai es esmu? Esmu brīvs, kamēr dziedu, vai esmu brīvs? Ja mums kārtējo reizi tikai atļauj būt, tad šis patoss un šīs runas ir mazā vērtē. Tas ir jauns estrādes žanrs, ko valdība mums visžēlīgi piešķir tvaika nolaišanai. (Aplausi.)

Ar verdzisku apziņu brīvu valsti veidot nav iespējams. Šis apziņas varbūt nav Dziesmu svētku estrādē, parkos un laukumos, bet tā vēl uztūkst, jo tuvāk esam tiem, kas tur rokās mūsu dienišķās maizes skapja atslēgas un dienišķās dzīves skābekļa balonu. Es gribu, lai mēs atcerētos, ka ir arī mūsu darbs mūsu tuvo nāvēs, mūsu Tēvijas aizliegumā, ka ir arī mūsu mēsli mūsu Dzimtenes acīs.

Gribētos, lai šis daudzmaz brīvākais laiks mūs māca — uz priekšu nenolaisties pret savu Dzimteni arī tās grūtajās dienās. Mums jādabū atpakaļ tas garīgais spēks, kas ir nokauts un izkliests. Mums ir nepieciešams vīrišķais klāt pie bezgalīgās sievišķās pacietības un sīkstuma. Ir jāatdzimst — ne jau ar skaudību, sīkumainību, privātumu, pat daiļrunību, bet ar godu, bijību, gribu, ticību, tikumu, darbu. Vēl mūsu Dzimtenē ir Sūnu ciems. Un Ješka tikko ir iejūdzis zirgu. Nevajag gaidīt, kamēr zēni kaut kur aizbrauks pēc acīmredzamas patiesības. Vienoti Latvijai, bet arī apgaismoti Latvijai, citādi tā nav atmoda. Tas ir bezmiegs.

Es ierosinu pieņemt vēl vienu rezolūciju. Rezolūciju par solidaritāti. Es ar to biju domājis Latvijas, Lietuvas un Igaunijas Tautas frontu apvienošanos gan kopējai Baltijas interešu aizstāvībai, gan arī nepieciešamības gadījumā katras atsevišķas tautas interešu kopējai aizstāvībai. Taču man gribētos, lai šāda rezolūcija tiktu pieņemta katram sevī, jo vienojoties ir kaut kas jāatstāj mājās un kaut kas jāatdod. Ir jāatstāj mājās muļķība, un ir jāatdod daļa savas gribas. Nav pēc vakardienas vakara garantijas, ka, teiksim, tā partiju bābele, kas mūsu necilajā, neatkarīgajā kapitālismā bija viens no iemesliem krīzei divdesmito gadu beigās, nav patriotiskās depresijas iemesls mūsu laimīgajā sociālismā. Tāpat vēl es gribētu teikt, lai mēs savā nacionālajā eiforijā esam arī politiķi. Vai mēs domājam par reālo situāciju, nevis par vārdu, bet par vārda jēgu un mērķi? Es domāju, ka vakar, teiksim, trīs cilvēki tika izraidīti tikai tāpēc, ka viņi gribēja noskaidrot, vai viņi var sastāvēt divās politiskās organizācijās. Viņiem vajadzēja uz to atbildēt, nevis viņus izraidīt. Es stipri šajos apstākļos baidos no nelatvisko spēku integrācijas. Es nebaidos no tā, ka birokrātija mēģinās integrēt šos nelatviskos spēkus, radīt kaut kādu Kohtlajerves variantu, es baidos no tā, ka mēs rīkosimies tik netaktiski un nepārdomāti, ka šie spēki sāks integrēties paši. Bez birokrātijas līdzdalības. Šajā sakarā un ne tikai šajā sakarā es gribu atlikušo laiku parunāt par to, kas man šķiet nepietiekami kompleksi traktēts Tautas frontes dokumentos.

Man gribētos, lai, rēķinoties ar sociāldemokrātisko vai politisko varas aparātu nolaidību vai ņemot vērā varas vienaldzību pret kultūras, nacionālās vēstures un valstiskuma nākotni, apzinoties ekonomikas problēmu risinājumu prioritāti, šī prioritāte tomēr nepārtaptu par ekonomikas vienu vienīgu fetišizāciju. Protams, spēcīga ekonomikas muskulatūra var pastāvēt līdzās ar nevarīgu sabiedrības spēku. Protams, kā teiktu filozofs Mamardašvili, ekonomika var veidoties, ignorējot kultūras darbību tajā. Bet vai tad mēs vēlamies vien ārējo attīstību līdzās iekšējai atpalicībai? Ar to es gribu uzsvērt, ka tikai vienota kultūrapziņa visās jomās var garantēt vispārēju tautsaimniecisku un garīgu progresu. Šo aspektu, Latvijas aspektu kā mērķi, es uzskatu par nepietiekami akcentētu Tautas frontes dokumentos.

Pēdējās dienās partijas darbinieki aktīvi pauž uzskatu, ka viss būtu kārtībā, ja vien nebūtu sociāli ekonomisko problēmu. Iespējams. Taču cilvēks — skrūvīte, cilvēks — mašīna ir sevi nolietojis, un nekāda vara kā tāda vairs nespēj viņu piespiest čakli rūkt, dūkt un taurēt. Cilvēciskai būtnei turpretī nepieciešams kas vairāk par kloķu raustīšanu un smēreļļām. Sociāli ekonomiskās problēmas netaps atrisinātas, kamēr būtībā netaps atrisinātas nacionālās, tiesiskās un tamlīdzīgi.

Tikpat kompleksi ir īpaši tiesiskuma, pilsonības un varas monopoljautājumi. Vai tiesisku valsti var realizēt bez pilsonības noteikšanas? Nenoteikts pilsonības likums radīs it kā tiesiskuma aizkaru — pa caurumiem spīdēs saule, aiz mezgliem būs tumsa. Un tieši aiz mezgliem vislielākā juridiskā tumsa. Tostarp likums eksistē viscaur un visulaik. Taču tiesiska valsts nerealizēsies, ja nebūs noteikta pilsonība, ja pastāvēs varas monopols. Pilsonības trūkums pašreiz likumu padara par stiepjamu jēdzienu, bet varas monopols kā ikviens politisks vai resoru monopols paģērēs sev tiesiskas privilēģijas. Šis konteksts būtu arī jāfiksē Tautas frontes Programmā. Vakar Statūtu apspriešana bija burvīgs totālā teātra paraugs. Nu, protams, Statūti ir pārāk centralizējoši. Un, protams, arī apspriešanā gluži neapzināti virsroku guva centralizējošais stereotips. Piemēram, viena priekšsēdētāja ievēlēšana. Tas nenozīmē neko citu kā ierasto rutīnu — atgrūsties no atbildības, atgrūsties no atbildības personiskā, subjektīvā līmenī. Šo atgrūšanos no atbildības, manuprāt, arī apliecina tas, ka diezgan daudzu atbalsta grupu programmās Latvija ir visur kur, tikai ne šo atbalsta grupu darbības vietās. Es uzskatu: ja kāds ir patiess Tautas frontes biedrs, viņam savs uzdevums ir jāpieņem vispirms savā vietā, Latvija ir sevī. Vakar izskanēja jautājums, vai katrai atsevišķai grupai var būt savi statūti. Šie statūti jau ir. Ārstu biedrībai acīmredzot būs savi statūti, arī Zinātnieku savienībai. Protams, ka ir jāuzņem individuālie biedri Tautas frontē, jo pastāv ne tikai kolektīvais, bet arī individuālais motīvs, piederības apsvērumi. Atsevišķam biedram gan jāzina, ar ko viņam jārēķinās, taču lai viņš pats ar savu galvu zina, vai viņam gana ar biedra naudas maksāšanu, kāda izmitināšanu vai atsevišķu uzdevumu risināšanu, kuri varbūt ir ne mazāk svarīgi kā grupas uzdevumi.

Neformālo grupu līdzdalībai Tautas frontē ir jābūt tik neatkarīgai, cik to vēlas šīs grupas, nevis tādā pakāpē, kādu nosaka Tautas frontes Dome. Taču vakardiena izrādīja savu tiesu provinciālisma un vismaz man vēlreiz atgādināja to, ko uzskatu par neformālās kustības trūkumiem. Vienlaikus es saprotu, ka šie trūkumi, tāpat kā politiskais diletantisms, ir gluži dabiski. Ka neformālā kustība ir nepieciešams pozitīvs spēks un varas aparāta nespēja to novērtēt dod tai pienācīgu tribīni, vēl vairāk, dažādu melu producēšana neformāļu sakarā liecina tikai par paša varas aparāta infantilismu, proti, nespēju darboties adekvāti situācijai un atbilstoši savam statusam. (Aplausi.) Taču neformālu galvenos trūkumus es tomēr minēšu. Idejas, prasības izvirzīšana un neuzņemšanās būt šīs idejas izpildītājam. Iekšējās pašizaugsmes programmas trūkums pat savas idejas ietvaros, kas pēc pāris gadiem var pārvērsties mietpilsonībā. Līderu ražošanas kāre. Reflektējošais darbības stils, proti, izdarīsim to, tad redzēsim, kas būs. Izdarīsim, tad atkal redzēs. Sāksim to, tad redzēs, kas būs. Tas nozīmē — nevis atbildēt par situāciju, bet tikai to provocēt. Bīstamākais Tautas frontes naidnieks nav birokrātija, bet iekšēja sīkpilsonība. Jo sīkpilsonībai pietiks ar supernacionālu izkārtņu piesišanu pie sapuvušām stenderēm. (Aplausi.)

Visvājāk gan mūsu, gan igauņu frontes dokumentos, šķiet, izstrādāts atsevišķa biedra statuss. Šeit paraugs nevar būt formālās organizācijas, kurās biedriem ir viegla dzīve. Patlaban, Tautas frontes un partijas statūtus salīdzinot, partijas biedra statūtos biedram vismaz formāli organizācija garantē lielāku aizstāvību nekā Tautas fronte atsevišķam biedram. Padomājiet, pie kā cilvēki ir pieraduši. Inteliģenti varbūt varēs sevī izlauzties tāpat un gūs savstarpēju aizstāvību. Padomājiet, kā ir cilvēkiem Latvijas nostūros, kur par drošu vārdu uzskata ne tuvu ne to, kas šeit tiek teikts. Par šo cilvēku ir jārūpējas, viņš ir jāaizstāv. Juridiskā paviršība Tautas frontes dokumentos ir zināmā mērā atkārtojums tam, kā valsts rūpējas par savu pilsoņu aizstāvību, taču tas šajā gadījumā Tautas frontes dokumentu sastādītājus neattaisno. Tikai tā, aizstāvot savu biedru, ļaujot viņam ar visas frontes spēkiem aizmugurē pacelt galvu, — tikai tā var patiesi tuvoties apakšai. Padomājiet, kādēļ visasākie konflikti ar Tautas fronti, vislielākā pretestība nāk no rūpnīcu, iekšlietu daļu administrācijas, no vidējā partijas aparāta? Birokrātija savus spēcīgākos, policejiskākos varas bastionus ļoti sargā. Tāpēc arī pagaidām Tautas fronte pietiekami garantē subjekta patērēšanu savā organizācijā, bet nepietiekami — viņa statusu. Par to vēl ir laiks padomāt.

Demokrātija vispirms ir varas stils un tikai tad — šī stila dabisks rezultāts, nevis liberāla atļauja — vispusīgu sabiedrisku institūtu, neformālās kustības atsevišķu ļaužu pašizpausme. Kā paradis senāk, mūsu varas aparāts arvien savā vairumā tiecas būt «ārpussabiedriska» parādība un ir drīzāk tautas arbitrs, nevis tās gribas noteikts vadītājs. Lai arī varas aparāts reaģē vai ir spiests reaģēt uz atsevišķiem sabiedriskās domas izpaudumiem, domāju, ka par visu tautas gribas izpausmju un reālās situācijas norišu sintezējošu rezultatīvu spēku tas vēl nav kļuvis. Rodas jautājums — vai biedram Vagrim ir pietiekami progresīva komanda, kompetents aktīvs? Man šķiet, patlaban ir acīm redzami, ka partijas demokrātijas šī gada 5. oktobra modelis visumā neatšķiras no šī gada 18. jūnija modeļa. (Aplausi.) Taču, vai var nodarboties ar gaidīšanu, kamēr šis modelis mainīsies formālā kārtā? Protams, par atsevišķiem labdarības un labvēlības aktiem — paldies, taču kopumā liekas, ka republikas partijas aparātam vadošā funkcija nozīmē gandrīz vai varas funkciju. Tad kļūst pilnīgi saprotams, ka, izvēloties kadrus, pārsvarā netiek dota priekšroka patiesai autoritātei vai aktīvai kompetencei, kuru es personīgi vērtēju augstāk nekā simpātiju noteiktu autoritāti, spēju uzturēt ierastā mehānisma rūkšanu. «Cekā» pārāk gaida, ka masas pašas ar sevi tiks galā. Vadošās partijas viedokļa diskusijās pietrūkst jo bieži, pietrūkst tieši būtiskos un jaunos aspektos. Turklāt pēc veca paraduma aizvien jo bieži tiek aizmirsts, ka partijas vadošā loma un partijas aparāta vadošā loma ne tuvu nav viens un tas pats.

Lai šo stāvokli ietekmētu, es ierosinu uz laiku un bez kādas varas vai vadības funkciju piešķiršanas Tautas frontes ietvaros dibināt komunistu frakciju. Tā ir nepieciešama, manuprāt, mūsu īpašos apstākļos. Uzsveru vēlreiz — uz laiku, bez varas un vadības funkcijām. (Aplausi.) Arī, nevis lai Tautas frontes ietvaros radītu īpašu viedokli, bet lai veiktu noteiktu uzdevumu, proti: a) apkopotu un propagandētu to republikas komunistu viedokli, kuri uzskata, ka dotajā situācijā ārkārtēja partijas kongresa sasaukšana republikā ir nepieciešama; Tautas frontes kongress pats varētu izteikt šādu priekšlikumu; b) tā kā priekšā stāv centieni apvienot partijas un valdības vadošos amatus, šī Tautas frontes komunistu grupa veiktu savu tiesu darba līdz ar visu Tautas fronti. Proti, līdz ar visiem progresīvajiem komunistiem — pozitīvajiem neformālajiem un formālajiem spēkiem — izraudzītos, apspriestu, vienotos un izvirzītu savu kandidatūru. Šo kandidatūru uzturētu spēkā, organizētu ar visiem savā rīcībā esošiem līdzekļiem tai priekšvēlēšanu kampaņu, nodrošinātu un, ja vajag, pieprasītu sava un visu pārējo kandidātu regulāras diskusijas ar sabiedrību. Lai kandidātu autoritāte un kompetence tiktu pārbaudīta tautā, nevis varas gaiteņos. Lai partijas tiesības uz vadošo lielumu starp kandidātiem tiktu nevis uzurpētas, bet tautā apliecinātas (aplausi); c) Tautas frontes komunistu frakcija aktīvi organizētu un publiski vērstos pret jebkuru gadījumu, kad partijas kurss republikā tiek aizstāts ar vidējā partijas aparāta veiktu voluntāru un subjektīvu redakciju, nepieļautu manipulēšanu ar tautu un tautas vārdu.

Uzsveru, ka šai grupai Tautas frontes ietvaros nav piešķiramas nekādas pilnvaras. Ja katra diena ir svētdiena, tad svētdienas nav. Ja visi šķiet Lāčplēši, tad Lāčplēša nav. Ja katram tiek ordenis, nav pat ordeņu cienīgo. Šodiena dzimst vakardienas klēpī. Arī tādā veidā, ka vakardienas aristokrātu, teiksim, valdības plutokrātu, brežņevistu tradīcijas savā veidā folklorizējas tautā. Domāsim par to, lai ceļoties un sēžoties mēs tomēr beigu beigās paliktu kājās. Necerēsim uz labiem kungiem, svētnīcas lai ir svētnīcas, un dzertuves lai ir dzertuves. Mājokļi ir mājokļi, un lopu kūtis ir lopu kūtis. Meži ir meži, un izgāztuves ir izgāztuves. Kāpsim kalnā augšā, nevis skatīsimies uz augšu. (Aplausi.)