655236

Māra Kiope

«Latvijas Jaunatne», 1990. gada 17. maijs, Nr. 91

Avots: Latvijas Jaunatne Nr.: 91 Datums: 17.05.1990 Tirāža: 245000"" can not be assigned to a declared number type with value 245000. Lappuse: 1 Virsraksts: Ziņas par streikiem un mītiņiem Rubrika: Tēmas: 1990. gada 4. maija Deklarācija Anatolija Gorbunova politiskā darbība Deklarācija par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, 1990. gada 4. maijā Interfronte, (IF), Latvijas PSR darbaļaužu internacionālā fronte Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāti PSRS tautas deputāts Streiki Latvijā 1990, 1991 Uzbrukums Augstākajai Padomei 1990. gada 15. maijā Nozares: Milicija un kārtības sargi Politika Organizācijas: Interfronte Interfronte, IF, Latvijas PSR darbaļaužu internacionālā fronte Latvijas Republikas Augstākā Padome (LR Augstākā Padome, LR AP) Vislatvijas glābšanas komiteja (VSGK) Mediji: «Latvijas Jaunatne», laikraksts «Советская Латвия» («Sovetskaja Latvija»), laikraksts Cilvēki: Bezkrovnovs, Guntis Eniņš, Mihails Gorbačovs, Providenko, Aleksejs Vidavskis, Vladimirs Žarkovs Vietas: Daugavpils, Jelgava, Rīga Notikums: LPSR Pagaidu streiku komitejas paziņojums par politiska brīdinājuma streika uzsākšanu, pieprasot atcelt 4. maija Deklarāciju un citus AP likumdošanas aktus, kas ir pretrunā ar PSRS likumiem Gads: 1990

… Rīga

• «Darba pienākumus veicot, dienas vidū uzturējos rūpnīcā «Specdetaļ», kur notika mītiņš. Tajā piedalījās apmēram viena ceturtā daļa strādnieku. Viņi gan bija ieradušies uz mītiņu, bet nebalsoja ne «pret», ne «par»Latvijas neatkarības Deklarāciju. Bija arī latvieši, apvaicājos, kāpēc tad viņi te atnākuši? Saņēmu atbildi: «Citādi ar mani izrēķināsies, atlaidīs no darba, vēl kaut ko izdomās…»

Mītiņa organizētāji no katra ceha bija izraudzījušies vienu cilvēku, un šiem sešiem rūpnīcas pārstāvjiem pulksten 12 vajadzēja pulcēties pie izejas, kur gaidītu autobusus braucienam uz AP namu.

• Plkst. 8.05 no rīta «Centrālās hidroģeoloģiskās ekspedīcijas» telpās ieradās interfrontes pārstāvis, kas sevi nosauca par Rīgas Vagonu rūpnīcas strādnieku delegātu (uzvārdu gan neminēja), lai aģitētu streikot minētās iestādes darbiniekus. Visi 126 strādājošie atteicās un nelūgto ciemiņu izvadīja no rūpnīcas teritorijas.

• Rūpnīcā «ELLAR» nācās streikot pret savu gribu, jo tikusi atslēgta elektroenerģija. Šeit strādājošie savu algu pelna atkarībā no izstrādes, un «mierinājums» bija solījums, ka par velti iztērēto darbadienu tikšot samaksāts. Grafikā esot ierakstītas visas astoņas stundas darbā. Diemžēl ar «koka» rubļiem nevar aizmaksāt pašcieņu. Strādnieki teica šādi:

«Pazemo tas, ka kāds ar varu tev kaut ko uzspiež. Un, ja jau maksā, tad tas jādara uz paša streiku fonda rēķina, nevis no darba algu fonda.»

Kāds cits lasītājs ieteica aprēķināt ekonomiskos zaudējumus, kas radušies 15. maijā, un, protams, tie jāatlīdzina šo ekonomisko avantūru iniciatoriem, nevis pašiem strādniekiem.

• «Man šķiet, ka automašīnas, kas iebrauca Doma laukumā, lai apkalpotu IF mītiņu, pārkāpa noteikumus — Vecrīgā taču nedrīkst iebraukt!»

Tur esot bijušas divas smagās mašīnas: «Kamaz» ar valsts numuru 78-18 JITP un armijas mašīna ar numuru 52-87 ДГ.

• Rīgas Vagonu rūpnīca, vismaz tās remontcehs, 15. maijā strādāja. Arī Klaucēns, pretēji izplatītajai informācijai, rūpnīcā neesot manīts. RVR ir liela rūpnīca, tāpēc, iespējams, varēja atrast pietiekami daudz partijas aktīvistu, kas parakstījās pret Deklarāciju par streikiem.

• Kā jau visur citur, arī «Aurorā»iepriekšējā dienā viesojušies interfrontisti. Nesuši pa cehiem kastītes, kur vajadzējis iemest anketas. Tajās piedāvātas četras «alternatīvas»: a) streikot visu dienu; b) streikot noteiktu stundu skaitu; c) nestreikot; d) noturēt mītiņu. Izrādījās, ka lielākā daļa strādnieču nobalsojušas pret streikošanu. Šīs īpatnējās «socioloģiskās aptaujas» rezultāti tomēr nav rosinājuši uz pārdomām — 15. maijā ir mēģināts rīkot mītiņu. Tas ildzis 45 minūtes: «Par ko runāja? Sprieda, kādus jautājumus īsti lai apspriež…»

… Daugavpilī

Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputātu nedisciplinētība jau kļuvusi par komisku leģendu. Kā jūs domājat — kur 15. maijā sesijas darba laikā atradās deputāti Providenko, Bezkrovnovs, Žarkovs un Vidavskis? Protams, Daugavpilī…

Providenko un Bezkrovnovs jau agrā rīta stundā bija organizējuši politisku mītiņu pie kinoteātra «Oktobris». Tā kā viens no viņiem ir atbildīgs celtniecības darbinieks, grūtības ar mītiņotāju piegādi neradās. Celtnieki, kas bija sasēdušies autobusos, lai, kā parasti, izbrauktu uz celtniecības objektiem Daugavpils un Rīgas rajonā, taisnā ceļā tika nogādāti «uz kino». Apmēram 200 līdz 250 cilvēki, kas Latvijā ieradušies pēdējo piecu gadu laikā un strādā celtniecībā, lai saņemtu dzīvokli, paklausīgi piedalījās «mītiņā». Tā galvenā devīze: Daugavpilij ir jāatdalās no Latvijas. Ko lai te iebilst, ja pretēja viedokļa atklāta paušana ir risks zaudēt darbu vai kāroto dzīvokli?

• Streiks komisijas veikalā? Jā, šādi gandrīz varētu nosaukt to, ka komisijas veikals, kas atrodas Mihoelsa Vossi ielā (bij. Jaunatnes iela), veselu stundu bija slēgts. Tur strādājošo pārdevēju balsu bija par maz, lai notiktu streiks, tāpēc organizētāji steidzīgi zvanīja uz mājām tām šā veikala darbiniecēm, kas baudīja godīgi nopelnītās brīvdienas saldmi. Mājās palicējas sagadīšanās pēc lielāko tiesu izrādījās karaskolas virsnieku dzīvesbiedres, tāpēc vajadzīgais balsu skaits tika savākts. Taču jautājums, vai streiks komisijas veikalā tomēr notika, ir strīdīgs, jo minētās stundas laikā veikalnieces esot mazgājušas savas komerciestādes grīdu, tātad —  strādājušas.

• Citas ziņas liecina, ka 15. maijā Daugavpilī notikuši mītiņi ķīmiskās šķiedras rūpnīcā, arī piena kombinātā, kur ieradies IK priekšsēdētājs Vidavskis, un elektroinstrumentu rūpnīcā, kur viesojies pats Žarkovs. Pilsētā notikuši arī citi «pasākumi», piemēram, parakstu vākšana pret Neatkarības Deklarāciju. Visām šīm izdarībām ir stingrs «ideoloģiskais pamatojums» — pagājušajā sestdienā notikusi pilsētas padomes ārkārtējā komisija, atvainojiet, sesija. Kas ir pilsētas padome, neviens skaidri nezina, bet droši var apgalvot tikai to, ka tajā darbojas Žarkovs un Vidavskis. Skaņuplatē ir šī pati vecā lemšana: Deklarācija jāuzskata par spēkā neesošu Daugavpilī. Pašai pilsētai vislabāk būtu atrasties Krievijas sastāvā un saukties par Dvinsku, jāaizliedz arī to LR AP pieņemto un pieņemamo likumu darbība, kas ir pretrunā ar PSRS Konstitūciju, jāsarīko referendums un precīzi jāizpilda PSRS likums par savienoto republiku (ne)izstāšanos, jālūdz PSRS tautas deputātu Soboļevu uzstāties PSRS AP sesijā un informēt par šo lēmumu, jāuzraksta arī vēstulīte M. Gorbačovam par Daugavpils pārdvinskošanu, t. i., atdošanu Krievijai.

Kāds ir noskaņojums Daugavpilī?

— Viss ir ļoti mierīgi, tikai šī melu un apmelojumu kampaņa ir riebīga.

… Rēzeknē

Viss ir mierīgi. Elektrobūvinstrumentu rūpnīcas strādniekus sasniedza baumas, ka 15. maijā tikšot atslēgta elektroenerģija. Enerģētiķi teikuši, ka tie esot izdomājumi un par šādu rīcību pienākoties kriminālatbildība. Arī slaukšanas iekārtu rūpnīcā neesot streikots.

— Pie mums tā interfronte turas tikai «partkoma» līmenī.

«PIE AUGSTĀKĀS PADOMES, KUR ARMIJAI PULCĒTIES…»

PSRS bruņoto spēku kadri un to rezerves 15. maijā priekšpusdienā fiziskos treniņus aizstāja ar huligāniskām akcijām pie Augstākās Padomes, traucējot patstāvīgas valsts parlamenta darbību.

Lielākā daļa zvanītāju izteica savu attieksmi pret šo bezprecedenta gadījumu. Kāda krievu sieviete, kas ar sirdi un dvēseli ir par brīvu Latviju, savu sašutumu un aizvainojumu izteica šādi:

— Skatoties televīziju, raudāju. Kā gan tie karavīri uzvedas — spiežas virsū cilvēkiem, salauza Igaunijas valsts karogu…

Zvans no Jelgavas:

— Pati esmu poliete, vīrs — krievs. Mums ir 17 gadus vecs dēls, un es nekad nelaidīšu viņu dienēt šajā armijā. Domāju, ka cilvēkiem neatkarīgi no viņu tautības jābūt lepniem, ka dzīvo Latvijā, nevis šādi jārīkojas.

— Pēc pulksten 10 braucu 9. maršruta autobusā no Saulesdārza. Pieturā pie Alkšņa skolas redzēju, kā pa karaskolas vārtiem iznāca liels bars puišu privātā apģērbā. Mēs autobusā bijām divi pasažieri, bet šajā pieturā viss autobuss tika pārpildīts. Biju spiesta noklausīties viņu sarunas. Kopiespaids ir tāds, ka tie ir cilvēki ar dažādiem uzskatiem, jo vieni izteicās par kaut kādas pretdarbības bezjēdzīgumu, citi teica: «Ņičego, milicija buģet s nami.» Viens grūtsirdīgi nopūtās: «A čto pogelaješ — raz Alksnis prikazal, nado jehaķ.»

— Pati esmu bijusi AP deputāte, tagad — pensionāre. Visu dienu skatījos televīziju, nesaprotu — vai tad vecāki maz var sūtīt uz šādām skolām savus bērnus? Par velti būsim ievēlējuši tik daudz deputātu, ja viņi nespēs jaunatni pasargāt no tādas samaitāšanas.

Viens no kora «Gaudeamus» dziedātājiem pavēstīja, ka 15. maija «armijas parādes» laikā cietis viņa biedrs — saspiests pūlī — un vakarā jau ticis pieslēgts pie sistēmas slimnīcā. Mūsu korespondents, kas bijis notikumu aculiecinieks, izteica aizdomas, ka jaunie kursanti neesot bijuši īsti skaidrā apziņā. Izteicu arī savas pārdomas, jo, piemēram, sesijas pirmajā dienā, 3. maijā, arī kādi divdesmit jauni cilvēki — puiši civilapģērbā — vicināja sarkano karogu un bļāva: «S a v e t s k i j    s a j u z». Šo zēnu acis bija miglaini stiklainas, un no viņiem nāca īpatnēja dvinga, kas tomēr nebija alkohola aromāts. Tas esot bijis armijas odekolons, teica aziātiskā antropoloģiskā tipa pārstāvji, kas lepni atzinās, ka esot Birjuzova karaskolas kursanti.

Vairāki zvanītāji sūdzējās par paaugstinātu asinsspiedienu, dūrieniem sirdī un galvassāpēm — tas viss, izrādās, no televīzijas skatīšanās. Bet, nopietni runājot, lielākā daļa zvanītāju izteica vai, pareizāk sakot, aiz sašutuma nespēja pat īsti plaši izteikties, ka:

… tikai tagad ir redzams, cik daudz mūsu zemē esam ielaiduši savu ienaidnieku… šie necilvēcīgie bļāvieni… kaut kāds zvēru tracis… par šo huligānisko akciju, kuras laikā virsnieki aptraipīja mundiera godu, viņiem būtu jānoņem uzpleči, iniciatori jāsauc pie kriminālatbildības.

Jā, šķiet, ka arī par Igaunijas valsts karoga zaimošanu pienākas kriminālatbildība.

— Mēs ar darbabiedriem apspriedāmies. Visi esam apmēram vienos gados — pāri četrdesmit. Bērni jau lieli, mēs neko labu šajā dzīvē vēl neesam redzējuši. Mums arī nav ko zaudēt…

Kāda sieviete gājusi pa Vecrīgu un dzirdējusi virsnieku sarunu: «Ņe poņimaju, začem mi zģes, u nas že ņet c e ļ i.» Mūsu informētāja gribēja pievērst uzmanību sabiedriskajai domai armijā — ne jau visi ir apstulbināti, bet pret pavēlēm taču nevar sacelties.

Līdzīgas domas par stāvokli iekšlietu sistēmā izteica arī kāda šīs sistēmas darbiniece: jāpakļaujas Maskavas pavēlēm. Tomēr jānorāda, ka līdzpilsoņi ļoti labi izpratuši militāristu izdarību saistību ar interfrontes streiku scenāriju un ar vislielāko nožēlu vērtēja interfrontes, streiku komitejas un mazākuma frakcijas pārstāvju bezkaunīgos izgājienus, kas bija vērsti uz sesijas darba traucēšanu. Daži izteica pārmetumus arī LTF frakcijas deputātiem par mazdūšību un piekāpšanos, ko bija saskatījuši deputātu nostājā tūlīt pēc lielā pārtraukuma.

 

INFORMĀCIJA — INFORMĒTĪBA — DIALOGS

 

Guntis Eniņš norādīja, ka Anatolijs Georgijevičs pārāk bieži nonākot pretrunā ar saviem iepriekšējiem. izteikumiem. Un tā jau ir demagoģijas pazīme. Ļoti daudzi lasītāji uzskata, ka tieši patlaban esot jāķeras pie intensīvas informēšanas darba cittautiešu vidū.

— Ļoti grūti kaut ko paskaidrot, ja cilvēkiem galvenais informācijas avots ir «Sovetskaja Latvija». Viņi taču neko nezina par mūsu vēsturi un kultūru — kā lai te uzsāk dialogu?!

Lasītāji uzskata, ka Latvijas televīzijai un radio vairāk vajadzētu veidot raidījumus krievu valodā. Pateicības vārdus lasītāji veltījuši krievu žurnālistei Tatjanai Zandersonei par interesantajiem un operatīvajiem «Armijas meridiāna» raidījumiem. Protams, attiecīgi novērtēti arī programma «Laiks» un PSRS centrālie preses izdevumi. Dezinformācijas sekas ir tādas, ka, piemēram, rūpnīcas «Vairogs» («Sarkanais kvadrāts») cittautieši parakstās pret Latvijas neatkarības Deklarāciju, kaut arī iepriekš ir izteikuši savu pozitīvo attieksmi. Kāpēc? Tāpēc, ka melnie «smadzeņu centri» izplata visneiedomājamākās baumas. Lietuvā tiekot slēgtas krievu skolas… Protams, cilvēki baidās par savu bērnu nākotni, un šīs cilvēciski maigās rūpes ekstrēmisti mūsu republikā izmanto par degvielu nacionālā naida kurināšanai.

Tiek runāts par referendumu, bet mūsu lasītāja vaicā:

— Kāpēc tad notika Vislatvijas deputātu sapulce, kur 8003 deputāti balsoja par Latvijas neatkarību? Vai visi jau būtu aizmirsuši šo notikumu, kas arī bija tautas referendums, jo šie deputāti taču ir vēlēti tautas pārstāvji? Nevajag to aizmirst, un nevajag tautu aicināt uz jauniem atbalsta apliecinājumiem — vajag konsekventi īstenot Vislatvijas deputātu sapulces lēmumus.

IEROSINĀJUMI

bija šādi: šajās nozīmīgajās dienās nevajadzētu tirgot alkoholu;

būtu jāpieņem lēmums, ka pie AP ēkas nevajadzētu pieļaut pulcēšanos. Jauno tūristu stacijas aktīvisti iesaka valdībai pieņemt lēmumu, ka sakarā ar benzīna krīzi arī eksprešautobusiem vajadzētu apstāties mazajās pieturās un uzņemt pasažierus.

JAUTĀJUMI

un pretjautājumi, ko lasītāji vēlas pavaicāt parlamenta locekļiem, tika apkopoti, un atbildes uz tiem publicēsim.

Divi zvanītāji mums pārmeta vienpusību informācijas atspoguļošanā un mēģināja nolasīt LPSR vēstures īsā kursa iedaļu par 20.–30. gadiem. Diemžēl diskusija nebeidzās ar pozitīvu iznākumu, jo klausule otrā galā tika nomesta…

Savukārt Daugavpils rajona iedzīvotāja ieteica «Latvijas Jaunatni» izdot katru dienu —ja vēlāk papīra nebūšot, tad nebūšot. Tagad laikrakstam esot jāiznāk regulāri piecas reizes nedēļā — tāds ir laiks. Un galu galā kaut ko mainīt «LJ» iznākšanas biežumā tiesīgs esot tikai izdevēja — Latvijas komjaunatnes — kongress.

VĒLĒJUMI

Visu to labāko — veselību, izturību un spēku — mūsu lasītāji novēl mūsu deputātiem un AP priekšsēdētājam Anatolijam Gorbunovam.

15. maijā kopā ar visu Latviju (pie tālruņa) strādājusi

MĀRA KIOPE