Atšķirības starp "786763" versijām
| (Viena starpversija, ko saglabājis viens cits lietotājs, nav parādītas) | |||
| 7. rindiņa: | 7. rindiņa: | ||
|Source file=paja1989n216_006_01 | |Source file=paja1989n216_006_01 | ||
}} | }} | ||
| + | {{Source image|articles/786/763/786763.jpg}} | ||
{{Written by|T. Šavgulidze}} | {{Written by|T. Šavgulidze}} | ||
{{About topic|Traģiskie notikumi Tbilisi, 1989}} | {{About topic|Traģiskie notikumi Tbilisi, 1989}} | ||
{{About topic|Konflikti citās PSRS republikās}} | {{About topic|Konflikti citās PSRS republikās}} | ||
{{About topic|PSRS tautas deputātu I kongress}} | {{About topic|PSRS tautas deputātu I kongress}} | ||
| + | {{About topic|PSRS tautas deputāts}} | ||
{{About domain|Politika}} | {{About domain|Politika}} | ||
{{About person|Anatolijs Lukjanovs}} | {{About person|Anatolijs Lukjanovs}} | ||
Pašreizējā versija, 2014. gada 6. aprīlis, plkst. 18.19
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
(Sākumu sk. 28., 31. oktobrī un 1., 2., 3. novembrī)
Sēdē tika arī atzīmēts, ka par komandanta stundas ieviešanu ir informēts PSRS Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs A. Lukjanovs.
Tādējādi Gruzijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs 1989. gada 9. aprīlī pulksten 19 vienbalsīgi pieņēma dekrētu par komandanta stundas ieviešanu Tbilisi. Dekrētā lasāms: «Ievērojot stāvokli, kāds izveidojies pilsētā, sākot no 1989. gada 9. aprīļa Tbilisi pilsētā ieviest komandanta stundu.»
Tajā pašā dienā Centrālās televīzijas informatīvā programma «Laiks» pārraidīja ziņojumu par 9. aprīļa rīta notikumiem Tbilisi un informēja, ka pilsētā ieviesta komandanta stunda. Kad beidzās programma «Laiks», pulksten 22 un 52 minūtēs Gruzijas televīzijā uzstājās Aizkaukāza kara apgabala virspavēlnieks ģenerālpulkvedis I. Rodionovs, kurš paziņoja, ka iecelts par Tbilisi pilsētas kara komandantu un ka saskaņā ar Gruzijas PSR Augstākās Padomes Prezidija lēmumu 9. aprīlī no pulksten 23 Tbilisi pilsētā tiek ieviesta komandanta stunda. Savu uzstāšanos I. Rodionovs beidza pulksten 22 un 56 minūtēs, tas ir, četras minūtes pirms komandanta stundas stāšanās spēkā. (Jāpiezīmē, ka I. Rodionova runas ieraksts tika pabeigts 14 minūtes pirms komandanta stundas izsludināšanas.)
1989. gada 10. aprīlī TASS ar centrālās preses starpniecību izplatīja informāciju par stāvokli Tbilisi, kurā bija atzīmēts, ka pēc republikas varas orgānu lēmuma pilsētā ieviesta komandanta stunda («Izvestija», 1989. gada 10. aprīlī).
1989. gada 11. aprīlī republikas laikrakstos tika publicēts I. Rodionova aicinājums Tbilisi iedzīvotājiem un darbaļaudīm, kurā viņš atkārtoja to pašu, ko jau bija teicis, uzstājoties televīzijā.
1989. gada 16. aprīlī masu informācijas līdzekļi (televīzija un radio) pārraidīja kara komandanta paziņojumu, kurā bija norādīts: «Pēc Gruzijas KP CK biroja ieteikuma, pieņemts lēmums par komandanta stundas saīsināšanu. No 16. aprīļa komandanta stunda būs spēkā no pulksten 24 līdz pulksten 5 rītā.» Republikas prese šo paziņojumu publicēja 17. aprīlī (laikraksts «Komuņisti», 1989. gada 17. aprīlī).
1989. gada 17. aprīlī Gruzijas KP CK birojs nāca pie slēdziena, ka, sākot no 1989. gada 18. aprīļa pilsētā radīti apstākļi, lai pilnībā atceltu komandanta stundu, un ieteica Gruzijas PSR Augstākās Padomes Prezidijam pieņemt attiecīgu lēmumu.
Tajā pašā dienā notika Gruzijas PSR Augstākās Padomes Prezidija sēde, kurā piedalījās Prezidija priekšsēdētājs O. Čerkezija, priekšsēdētāja vietniece T. Kabulova, sekretārs V. Kvarachelija un Prezidija locekļi I. Andriadze, B. Vašakidze, V. Blažijevskis, Z. Kvačadze, V. Kočojans, K. Mamedovs, M. Mezrišvili, O. Patiašvili, R. Čihladze. Nekādu protokolpierakstu par Prezidija sēdes norisi nav. Prezidijs pieņēma šāda satura dekrētu: «Ar Gruzijas PSR Augstākās Padomes Prezidija dekrētu 1989. gada 9. aprīlī ieviesto komandanta stundu atcelt no pulksten pieciem 1989. gada 18. aprīlī.»
Šā dekrēta teksts tajā pašā dienā tika pārraidīts pa radio un televīziju, presē tas tika publicēts 18. aprīlī (laikraksts «Tbilisi», 1989. gada 18. aprīlī).
Tādi ir konkrētie apstākļi, kādos tika ieviesta un atcelta komandanta stunda Tbilisi šā gada aprīlī.
Komandanta stunda ir sevišķs pasākums, kas paredz speciālus dzīves un darbības noteikumus, kuri pilsoņiem un organizācijām ir jāievēro gadījumā, ja visā valstī vai atsevišķos apvidos izsludināts karastāvoklis.
Saskaņā ar PSRS Augstākās Padomes Prezidija 1941. gada 22. jūnija dekrētu «Par karastāvokli» karastāvokli izsludina PSRS aizsardzības interesēs, kā arī sabiedriskās kārtības nodrošināšanas un valsts drošības nolūkā. Karastāvokļa izsludināšanas gadījumā visas valsts varas orgānu funkcijas valsts aizsardzības, kārtības nodrošināšanas un valsts drošības jomā pārņem attiecīgās teritorijas kara apgabala kara padome.
Šā normatīvā akta 3. punktā sīki izklāstīti noteikumi, kas ietverti jēdzienā «komandanta stunda» — iestāžu, uzņēmumu un organizāciju darba laika noteikšana, ielu kustības aizliegšana, aizliegums pilsoņiem atrasties uz ielas pēc noteiktā laika, pilsoņu pārmeklēšana un aizturēšana gadījumos, kad rodas šāda nepieciešamība, iebraukšanas un izbraukšanas ierobežošana apvidos, kuros izsludināts karastāvoklis, utt.
Tātad saskaņā ar spēkā esošo likumdošanu komandantstunda ieviešama tikai pēc tam, kad izsludināts karastāvoklis.
Tā kā karastāvoklis ir sevišķs tiesisks režīms, kurš stipri ierobežo daudzu konstitucionālo normu darbību, saskaņā ar 1977. gadā pieņemto PSRS Konstitūciju (līdz 1988. gada 1. decembrim izdarītajiem grozījumiem) karastāvokli izsludināt bija tiesīgs tikai PSRS Augstākās Padomes Prezidijs (121. panta 15. punkts). Pēc savienoto republiku, tai skaitā arī mūsu republikas, sabiedrības pieprasījuma 1988. gada 1. decembrī pieņemtajā Likumā par PSRS Konstitūcijas grozījumiem un papildinājumiem tiesības izsludināt karastāvokli vai ārkārtējo stāvokli joprojām gan paliek PSRS Augstākās Padomes Prezidija kompetencē, taču atšķirība ir tāda, ka PSRS Augstākās Padomes Prezidijs obligāti izskata šo jautājumu kopīgi ar attiecīgās savienotās republikas Augstākās Padomes Prezidiju (119. panta 14. punkts). Tātad savienotajai republikai nav tiesību patstāvīgi izsludināt karastāvokli vai ārkārtējo stāvokli un attiecīgi arī komandanta stundu. Republika var vienīgi izteikt savus priekšlikumus tad, kad šis jautājums tiek izlemts PSRS Augstākās Padomes Prezidijā.
Ar komandanta stundas ieviešanu Tbilisi 1989. gada aprīlī saistīto konkrēto apstākļu un spēkā esošās likumdošanas analīze ļauj secināt:
1. Gruzijas PSR Augstākās Padomes Prezidija 1989. gada 9. aprīļa dekrēts par komandanta stundas ieviešanu ir antikonstitucionāls akts, jo ne PSRS, ne Gruzijas PSR Konstitūcija republikas augstākajam valsts varas orgānam šādas pilnvaras nepiešķir.
Gruzijas PSR Augstākās Padomes Prezidija amatpersonas ir pārsniegušas savu varu un pieņēmušas tiesisku dokumentu, kuru pieņemt tām nav likumīgu pilnvaru.
2. Gruzijas PSR Augstākās Padomes Prezidija atbildīgie darbinieki nav veikuši pasākumus, lai pilsoņus nekavējoties iepazīstinātu ar Gruzijas PSR Augstākās Padomes Prezidija dekrētu par komandanta stundas ieviešanu, tādējādi rupji pārkāpjot Gruzijas PSR Augstākās Padomes Prezidija 1959. gada 4. marta dekrēta «Par Gruzijas PSR likumu, Gruzijas PSR Augstākās Padomes lēmumu un citu Gruzijas PSR Augstākās Padomes aktu, dekrētu un lēmumu publicēšanas un spēkā stāšanās kārtību» 2. punktu, kurā norādīts, ka tie Gruzijas PSR Augstākās Padomes Prezidija dokumenti, kuri prasa plašu un tūlītēju pielietojumu, tiek publicēti republikas laikrakstos «Komuņisti» un «Zarja Vostoka», kā arī var tikt pasludināti pa televīziju un radio.
Gruzijas PSR Augstākās Padomes Prezidija amatpersonu nolaidības dēļ Tbilisi iedzīvotāji līdz pat komandanta stundas spēkā stāšanās brīdim nebija informēti par šāda pasākuma ieviešanu pilsētā. Vēl vairāk, šā Gruzijas PSR Augstākās Padomes Prezidija dekrēta teksts Prezidija vārdā netika ne publicēts republikas laikrakstos, ne pārraidīts pa televīziju un radio.
Viens no šīs nolaidības iemesliem bija arī tas, ka Gruzijas PSR Augstākās Padomes Prezidija 1989. gada 9. aprīļa dekrētā par komandanta stundas ieviešanu nebija norādīta konkrēta stunda, ar kuru dekrētā paredzētie pasākumi stājas spēkā.
3. Ievērojot to, ka Gruzijas PSR Augstākās Padomes Prezidija pieņemtais 1989. gada 9. aprīļa dekrēts par komandanta stundas ieviešanu Tbilisi pārsniedz savas pilnvaras un tātad ir antikonstitucionāls akts, bet PSRS Augstākās Padomes Prezidijs nebija izsludinājis karastāvokli vai ārkārtējo stāvokli (vai vismaz komandanta stundu) Tbilisi, PSRS aizsardzības ministram D. Jazovam nebija atbilstoša tiesiska pamatojuma un tātad arī tiesību iecelt par Tbilisi komandantu Aizkaukāza kara apgabala virspavēlnieku ģenerālpulkvedi I. Rodionovu, un viņam savukārt nebija tiesību veikt ārkārtējus pasākumus, kas paredzēti komandanta stundas ieviešanas gadījumā.
4. Ģenerālpulkvedis I. Rodionovs pienācīgi neizpildīja savus dienesta pienākumus un Tbilisi iedzīvotājiem par komandanta stundas ieviešanu paziņoja tikai četras minūtes pirms tās spēkā stāšanās, rezultātā daudzi Tbilisi iedzīvotāji, kā arī no citurienes Tbilisi iebraukušie pilsoņi, kuriem nebija iespējas noskatīties televīzijas raidījumu un kuri neviļus atradās uz ielas, pret savu gribu kļuva par likumpārkāpējiem.
5. Tā kā Gruzijas PSR Augstākās Padomes Prezidija un PSRS Aizsardzības ministrijas amatpersonu, kā arī ģenerālpulkveža I. Rodionova personiskā nelikumīgā rīcība izraisīja sevišķi smagas sekas (viens pilsonis — Gija Karseldaze tika noslepkavots un vairāki pilsoņi ievainoti, jo militārpersonas šaujamieročus izmantoja jau pirmajās minūtēs pēc komandanta stundas ieviešanas, kā arī tika pieļautas citādas nelikumības), PSRS prokuroram un Gruzijas PSR Prokuratūrai izvirzāms jautājums par šo amatpersonu saukšanu pie kriminālatbildības par noziedzīgu nolaidību un varas pārsniegšanu.
6. Būtiskas neskaidrības ir PSRS likumdošanā par ārkārtējo stāvokli. Spēkā esošais normatīvais dokuments par karastāvokli pieņemts gandrīz pirms pusgadsimta un tāpēc pauž attiecīgā laikmeta garu. Nesen pieņemto PSRS Konstitūcijas 119. panta institūtu «ārkārtējais stāvoklis» un «īpašas pārvaldes formas» saturs vēl joprojām nav definēts nevienā normatīvā aktā; nav precīzi tiesiski reglamentēta pēdējā laikā praksē pielietotā ārkārtējā pasākuma — komandanta stundas — ieviešanas procedūra.
Civilizētā tiesiskā valstī likumības režīmam jādarbojas kā normālos, tā ārkārtējos apstākļos. Tāpēc visdrīzākajā laikā nepieciešams izveidot attiecīgu likumdošanu.
Likumpārkāpumi notika gan komandanta stundas laikā, gan arī pēc tās atcelšanas. 17. aprīlī sakarā ar studentu un darbinieku saindēšanos Teātra institūta ēku pārbaudīja militārie speciālisti. Šo izmeklēšanu veica Aizkaukāza kara apgabala kara prokurora vietnieks justīcijas pulkvedis I. Kļimovs un šīs prokuratūras izmeklēšanas daļas kara prokurors V. Vercjuhs. Izmeklēšanā piedalījās speciālisti — ģenerālmajors A. Burkovs, leitnants A. Ligins un majors V. Sadjuks, kuri bija brīdināti atbilstoši Gruzijas PSR Kriminālprocesa kodeksa 134.1 pantam.
Viņi konstatēja, ka ēkā nav nekādu indīgu vielu atlieku. Pēc tam tika atsāktas nodarbības Teātra institūtā, un rezultātā desmitiem studentu un darbinieku saindējās. Smagas saindēšanas izraisīto sarežģījumu dēļ S. Gogidze vēlāk nomira. Bija nepieciešams sarīkot atkārtotu pārbaudi, kas tika uzticēta Gruzijas PSR Veselības aizsardzības ministrijas laboratorijai. Pārbaudē 22. aprīlī ēkā tika atrasts hloracetofenons un citas indīgas vielas. Institūta ēku pārbaudīja arī Gruzijas PSR Augstākās Padomes izmeklēšanas komisijas ķīmiski toksikoloģiskā apakškomisija un atrada gan hloracetofenonu, gan «CS» (K-51).
Tas liecina par nopietnu likumpārkāpumu.
Par noziedzīgu aktu uzskatāms arī tas, ka militārie varas orgāni centās noslēpt gan indīgo ķīmisko vielu lietošanu, gan šo vielu raksturu.
To, ka lietots hloracetofenons («HAF»), iekšējā karaspēka un kara resori atzina tikai 1989. gada 14. aprīlī, bet to, ka «CS», — tikai 1989. gada 3. maijā. Oficiāla paziņojuma, ka lietota arī trešā indīgā ķīmiskā viela — hlorpikrīns, nav joprojām.
Informācijas trūkums, protams, izraisīja vispārēju sašutumu, liela saslimušo grupa pieteica bada streiku, vēlāk ar slimnieku piekrišanu solidaritātes jūtu vārdā viņus aizstāja veseli jaunieši ne tikai no Tbilisi, bet arī no citām Gruzijas pilsētām.
29. aprīlī tika nolemts oficiālo sēru ceremoniju norisi no laukuma pie Valdības nama pārcelt uz Ciānas templi. Pārnesot vainagus un ziedus, atkal saindējās ļoti daudzi cilvēki. Masveidīga saindēšanās notika arī 1. vidusskolā.
Otrs saindēšanās gadījumu vilnis izskaidrojams ar to, ka hloracetofenons un hlorpikrīns ir samērā izturīgas indes. «CS» saglabājas apmēram divas nedēļas, bet tā paveids «CS-2» — mēnesī. Šīs vielas, kuras bija vai nu cietas vai šķidras, to pielietošanas brīdi 9. aprīlī iesūcās augsnē, pēc tam zeme tika nosegta ar vainagiem un ziediem; ziedu pārnešanas laikā radās labvēlīgāki apstākļi šo vielu izgarošanai, un tas arī izraisīja daudzos saindēšanās gadījumus.
Komisija uzskata, ka civilizētās pasaules vēsturē būs grūti atrast vēl kādu gadījumu, kad valsts pati savus pilsoņus apkarojusi ar indīgām ķīmiskām vielām. Nav precedenta arī militāro resoru pārstāvju rīcībai, kuri no ārstiem slēpa pielietoto ķīmisko vielu raksturu, tādējādi apgrūtinot saslimušo efektīvu ārstēšanu.
IV. Publikācijas presē par 9. aprīļa notikumiem
Traģiskie notikumi, kas 9. aprīlī norisinājās Tbilisi, kļuva par savdabīgu masu informācijas līdzekļu profesionālisma, tikumības un objektivitātes pārbaudi. Vissavienības un republikas presē atspoguļojās visas ideoloģiskā darba kļūdas un trūkumi, izpaudās partijas vadībai raksturīgā diktāta politika un nespēja un nevēlēšanās uzklausīt alternatīvu viedokli. Administratīvi komandējošais preses izrīkošanas stils visā pilnībā izpaudās pirmajā dienā pēc grautiņa, kad vēl nebija noticis Gruzijas KP CK plēnums, kas deva Tbilisi notikumu politisko novērtējumu. Gruzijas KP CK ideoloģiskais dienests (CK sekretārs N. Pophadze) žurnālistus pakļāva stingrai cenzūrai. Gruzijas KP CK rīkotie brīfingi bija antidemokrātiski, tika izdarīts nepārprotams spiediens, lai sabiedrībai noslēptu traģēdijas cēloņus un tās mērogu, lai sniegtu vienpusīgu šo apstākļu politisko vērtējumu. Tomēr atsevišķos gadījumos republikas prese centās objektīvi apgaismot notikumus. Jāatzīmē jaunatnes laikrakstu un vairāku citu izdevumu (jo sevišķi laikraksts «Molodež Gruzii», J. Rosta raksts) pilsoniskā vīrišķība, kuri pat komandanta stundas un cenzūras apstākļos centās patiesīgi un objektīvi atspoguļot notikumus un visu to sarežģīto cēloņsakarību kompleksu, kas izraisīja traģēdijas priekšnoteikumus. Uz šī fona krasi negatīvi vērtējams komandanta stundas un kara cenzūras apstākļos laikrakstā «Zarja Vostoka» (redaktors A. Joseliani) 1989. gada 14. aprīlī publicētais raksts «Mūsu pienākums — atjaunot mieru Gruzijā», kuru, nenorādot pirmavotu, pārpublicēja laikraksts «Večerņij Tbilisi» (redaktors V. Anastasiadi). Šai redakcijas rakstā nepārprotami paziņots, ka mītiņš Tbilisi nebija miermīlīga rakstura, ka aprīļa notikumus izraisījuši avantūristi un demagogi, ka pastāvēja reāli varas sagrābšanas draudi, bet lēmums par spēka pielietošanu atzīstams par vispusīgi pamatotu un attaisnojamu. Tas, ka šis raksts tika publicēts tieši krievu laikrakstā «Zarja Vostoka» un nevis gruzīnu laikrakstā «Komuņisti», kurā parasti tiek sniegts svarīgāko sabiedrisko parādību vērtējums, pierāda, ka šis materiāls bija iecerēts noteiktu mērķu sasniegšanai. Kā vēlāk noskaidrojās, šis raksts tika sagatavots un publicēts pēc bijušā Gruzijas KP CK otrā sekretāra B. Nikoļska tieša rīkojuma, un PSRS Tautas deputātu kongresā šo rakstu visos sīkumos citēja ģenerālpulkvedis I. Rodionovs, lai attaisnotu militārpersonu rīcību. Šo un vēl dažas tendenciozas publikācijas laikrakstos «Zarja Vostoka» un «Večernij Tbilisi» militārā prese izmantoja par galveno argumentu Tbilisi notikumu falsificēšanai un plašas sabiedrības dezinformēšanai.
(Turpinājums sekos)
