Atšķirības starp "646767" versijām
(Jauna lapa: {{Newspaper Article |Article in=Padomju Jaunatne |Published on=1989/07/15 |Issue number=135 |Page number=4 |Original title=Ko ņemsim vērā? |In section=Gaidot PSKP CK plēnumu nacionā...) |
|||
| (3 starpversijas, ko saglabājuši 2 lietotāji, nav parādītas) | |||
| 9. rindiņa: | 9. rindiņa: | ||
|Abstract=Gaidot PSKP CK plēnumu nacionālo attiecību jautājumā | |Abstract=Gaidot PSKP CK plēnumu nacionālo attiecību jautājumā | ||
}} | }} | ||
| + | {{Source image|articles/646/767/646767a.jpg}} | ||
| + | {{Source image|articles/646/767/646767b.jpg}} | ||
{{Written by|Jānis Kalnenieks}} | {{Written by|Jānis Kalnenieks}} | ||
| + | {{About topic|Starpnacionālās attiecības}} | ||
| + | {{About topic|Neatkarības vēlme un pieprasīšana}} | ||
| + | {{About topic|Republikas saimnieciskais aprēķins}} | ||
| + | {{About topic|PSRS tautas deputāts}} | ||
| + | {{About domain|Politika}} | ||
| + | {{About person|N. Mihajeva}} | ||
| + | {{About person|S. Papidze}} | ||
| + | {{About person|Leonīds Brežņevs}} | ||
| + | {{About media|«Pravda», laikraksts}} | ||
| + | {{About year|1989}} | ||
| + | Vai mēs iestājamies par brīvu, demokrātisku un atklātu sabiedrību? Domāju, ka lielākā daļa no mums atbildēs apstiprinoši. Demokrātija un atklātums, protams, paredz arī uzskatu daudzveidību un kritikas brīvību. Turklāt arī tādu kritiku, kas vērsta pret mums, jo neesam taču Anglijas karaliene (šīs amatpersonas rīcību «miglainajā Albionā» neapspriež). Raugoties no šā viedokļa, juridisko zinātņu doktores N. Mihajevas un filozofijas zinātņu kandidāta S. Papidzes raksts «Federatīva savienība» Maskavas dižlaikrakstā «Pravda» ir pavisam normāla parādība. Katram no mums ir savs viedoklis. Kāpēc gan to nedarīt zināmu visai valstij? Un kas par to, ka mums — tiem, kas sarunvalodā tiek ietilpināti par «pribaltiem* dēvētajā tautu grupā — tas nepatīk? Nepatīk gan, ko? Iedomīgi kļuvuši, pēc «centra» neatvēlētas suverenitātes tīko! Bet lūk, «centra» un citu «provinču» pārstāvjiem nepatīk tieši tas. Un — vēlreiz uzsveru — viņiem ir tiesības izteikt savu nepatiku. | ||
| + | |||
| + | Tomēr, kad mūsu pašu laikrakstos (tiesa, pirms kāda laika, jo tagad par to jau vairs neraksta) lasīju vietējo starptautisko komentētāju sacerējumus par notikumiem Ugandā, Ruandā, Burundi vai Jaunkaledonijā, domāju, ka šajos opusos minētie fakti ir pārbaudīti, bet, ja tas nav izdarīts, komentāra autors vismaz ir atsaucies uz «apšaubāmās» informācijas avotu. Jā, bet tas jau attiecas uz Ruandu un Burundi, nevis uz kādām tur «dumpīgām» Baltijas republikām, kuras ir tik tālu no centra — gandrīz 1000 kilometru! Starp citu, minētās Āfrikas valstis ir daudzmaz politiski neatkarīgas un par tām publicēt neprecīzus faktus lielie galvaspilsētas laikraksti nez vai atļausies. Neērti taču, par pārējo nemaz nerunājot. | ||
| + | |||
| + | Toties no minētās publikācijas «Pravdā» uzzinām, ka jau visās trijās Baltijas republikās pieņemti likumdošanas akti, kuri pasludina republikas suverenitāti un Savienības likumu stāšanos spēkā pēc to ratificēšanas. Daudzi varētu teikt: «Tad tomēr! Tad mūsu Augstākā Padome arī to beidzot ir paveikusi!» | ||
| + | |||
| + | Vēl tur varam uzzināt, ka konfederācijas tīkotāji gribot noslēgt jaunu savienības līgumu starp «centru» un republikām. Līdz šim biju domājis, ka jaunā savienības līguma piekritēji uzskata, ka šāds līgums jāslēdz tikai ar republikām un tajā strikti jānosaka visām Savienības republikām kopīgā varas aparāta kompetence. Varbūt cienījamiem zinātnes cilvēkiem arī nav laika nolaisties līdz tādiem sīkumiem, bet varbūt viņi nemaz nevar iedomāties šādu «ķecerību»? | ||
| + | |||
| + | Vēl uzzinām, ka Baltijā un arī citos valsts reģionos vērojama rusofobija. Un vainīgas esot tautas frontes, kas to veicina, jo tās nacionālo bāžot priekšā internacionālajam. Ģeniāli, vai ne? Varētu jau šeit parunāt par internacionālisma izpausmēm valsts politikas līmenī, «sniedzot internacionālistisko» palīdzību Afganistānai, Čehoslovākijai, Ungārijai un vēl senāk – Baltijas valstīm. Tobrīd gan šis «termins» vēl nebija modē. | ||
| + | |||
| + | Tiktāl par raksta autoru «atklājumiem». Bet būsim demokrātiski, katram ir tiesības uz savu viedokli, art tiesības uz aplamas informācijas pamatotu viedokli. Tiesa, tādā gadījumā to gan ir labāk paturēt pie sevis, jo dažs labs pretēju izskatu paudējs tavējo var uzskatīt par ļaunprātīgām baumām. | ||
| + | |||
| + | Tālāk par pamatidejām. Raksta autori pauž mums jau labi pazīstamu domu: «centram» – Vissavienības varas orgāniem — ir tiesības lemt par visu. Republikām ir «suverenitāte» lemt par to, ko atļauj «centrs» pašreizējās Konstitūcijas ietvaros. Bet te arī rodas pretruna sakarā ar dažādām suverenitātes izpratnēm. Kā zināms pašreizējās savienoto republiku konstitūcijas deklarē šo valstu suverenitāti un līdz ar to arī tiesības pieņemt tādus lēmumus, kādus jau ir pieņēmušas Igaunijas un Lietuvas Augstākās Padomes. Ja «suverenitāte» tiek ierobežota tā, kā to uzskata raksta autori, tad no mūsu viedokļa tur suverenitātes nav vispār. | ||
| + | |||
| + | Zināms pozitīvs elements ir tas, ka raksta autori atzīst: starp savienotajām republikām un tā saukto centru var izveidoties konflikti. Domāju, ka šāda konstatācija ir zināms sasniegums. Bet jāpiebilst, ka arī Leonīda Brežņeva varas gados daudz kas tika ļoti pareizi konstatēts. Rakstā ieteikts arī konstitucionālo konfliktu atrisināšanas ceļš — izmantojot konstitucionālās uzraudzības komiteju. Tā sakot, nav ko iebilst… demokrātiskā valstī. Toties, ņemot vērā PSRS Tautas deputātu pirmā kongresa gaitu, man jau tagad avansa veidā nav ticības šīs komitejas darba demokrātismam. Priecāšos, ja būšu kļūdījies. N. Mihaļeva un I. Papidze savā publikācijā iesaka izstrādāt mehānismu, ar kura palīdzību republikas varētu realizēt savas tiesības izstāties no PSRS. Pret šādu jautājuma nostādni nevar būt iebildumu. Pat tad nav ko iebilst, ja, kā konkrētajā gadījumā, priekšlikumi par šo mehānismu izklausās kā vāji maskēti draudi. Un ja ļauti, kādēļ gan būtu jārīko referendums par izstāšanos no Savienības, ja «lēmumu» tur «iestāties» ir pieņēmis nedemokrātiski «ievēlēts» likumdošanas orgāns, es pat gribētu teikt — marionetes. Varbūt pretēju lēmumu tomēr ir tiesīgs pieņemt demokrātiski ievēlēts augstākais varas orgāns? Un vēl jo vairāk tad, ja atzīstam, ka nekur neesam «iestājušies», bet mūsu zeme ir anektēta, un ja to, domājams, atzīs arī centrs. | ||
| + | |||
| + | Lietas labad varbūt būtu pieņemams pat referendums — tāds, kurā piedalās pilsoņi. (Raksta autoru attieksme pret republikas pilsonību ir klaji negatīva.) Bez šaubām, iedzīvotāju referendums — arī pagaidu iedzīvotāju, piemēram, militārpersonu — piedalīšanās ir gaužām vilinoša. Ja man būtu bijis uzdevums piedalīties «Pravdas» «autoru kolektīva» darbā, es šajā sakarā vēl būtu piebildis, ka referenduma laikā attiecīgajā teritorijā rīkojamas lielas karaspēka mācības… Drošs paliek drošs, tomēr daži desmiti tūkstošu balsu. Mācību sarīkošana iepriekš saskaņā ar vienošanos piesakāma NATO, uz tām uzaicināmi militārie novērotāji no ārvalstīm (kā to paredz vienošanās). | ||
| + | |||
| + | Visai nopietns ir jautājums par «izstāšanās» ekonomisko mehānismu. Svarīga ir pamatnostādne, tātad: kas kam pieder. Raksta autoru viedoklis ir skaidrs — tā sauktais Vissavienības (resoru) īpašums pieder PSRS. Ja kāds no šī veidojuma vēlas izstāties, lai īpašumu atpērk. Domāju, ka līdzīga nostāja varētu būt arī, piemēram, franču kapitālistiem, ja viņiem liktu aizvākties no politiski neatkarīgās Kongo. Nezinu, vai te kas ir iebilstams no formāli juridiskā viedokļa. Toties no tā paša viedokļa savienotā republika ir Vissavienības īpašuma līdzīpašniece, turklāt jāņem vērā, ko kaut vai Latvijā esošie Savienības uzņēmumi devuši PSRS budžetam un cik no tā republika ir saņēmusi atpakaļ. Tātad — jautājums nav tik vienkāršs, kā varētu likties no abu zinātnes darbinieku rakstā minētā uzskaitījuma. Konflikti varētu rasties tad, ja attiecīgo mehānismu radītu tieši tādu — vienkāršotu, ja centrs mēģinātu šo bilanci «pielabot» sev par labu. | ||
| + | |||
| + | Uzmanību piesaista tas, ka sakarā ar atdalīšanas mehānismu ir minēta «lielu pilsoņu grupu» dzīvesvietas maiņa. Šajā sakarā izteikšu savas subjektīvās domas: ja Baltijas valstis reiz atdalītos no Padomju Savienības, tad, visticamāk, nekāda lielu iedzīvotāju grupu pārvietošanās nenotiktu. Mūsu pašu interfrontieši nebūt nealkst traukties uz dižās dzimtenes plašumiem. Un tāpēc tiem, kas sliecas visu nekārtību un likstu cēloni saskatīt vienīgi šās organizācijas darbībā, nav ko uztraukties. Iedzīvotāju plašu grupu pārvietošanos var izraisīt dzīves līmeņa pazemināšanās, kas kosmopolītiski noskaņotas aprindas ietekmē daudz spēcīgāk nekā politisko realitāšu maiņa. | ||
| + | |||
| + | Visai ģeniāls ir apgalvojums, ka tieši savienībai (proti — «centram») ir jāuzņemas «ekonomikas vadības kompleksas elastīgas sistēmas zinātnisku pamatu izstrāde». Jājautā: kas gan to ir traucējis un kāpēc tas vēl nav izdarīts? Un vai gan tādā gadījumā to vairs nedrīkst veikt neviens cits kā tikai šis «lieliskais» centrs? Starp citu, realizējot šādu kursu, esam nonākuši visai tālu un, ja tā turpināsies, ka tikai nebūs jāņem vērā dažs Madrides vai pat Buenosairesas modelis «jaunattīstības» valsts ekonomikas «uzkurbulēšanai» krīzes apstākļos. | ||
| + | |||
| + | «Pravdas» raksta autoriem absurda liekas doma par republiku valūtu. Ja ticam dažiem Valsts pilna komitejas darbiniekiem, tad var piebilst, ka PSRS valdības vadītājiem šī perspektīva liekas reāla… | ||
| + | |||
| + | No kurienes raksta autoriem ir tēze par dižo cietēju — krievu tautu —, kas dod vislielāko ieguldījumu (kopā ar ukraiņu un baltkrievu tautu) PSRS budžetā, kas neprasa nekādas privilēģijas?! Jājautā: kuri, izņemot «patiesos» — migrējošos — «internacionālistus», vēl šādas privilēģijas prasa? Bet statistikas dati par to, kādu ieguldījumu savienības budžetā dod KPFSR vai Ukrainas, vai jebkuras citas republikas pilsonis, taču netiek minēti. Vai šie dati iederētos «Pravdas» autoru koncepcijā? | ||
| + | |||
| + | Domāju, ka «centra» darbība patiešām ir radījusi nepatīkamas sekas arī tai republikai, kuru, nosaucot «savienotās republikas», itin bieži aizmirst, — Krievijai. Un rakstā izpaužas viena no šīm sekām — proti, mīts par «vecāko brāli», par «māmuļu Krievzemi, kura stutē trīs Baltijas republikas» (un, protams, arī visas citas). Šīs Staļina un staļiniešu tēzes taču ļoti jauki sasaucas ar krietni senāku monarhistisku domu par Krieviju — nedalāmās impērijas pamatu. | ||
| + | |||
| + | Rodas arī jautājums, kāpēc krievu tautai jānes tie upuri, kāpēc «centram» jāuztur šīs savienotās republikas, kur dzīvo nesaprātīgas tautas, kuras grib kaut kādu tur patstāvību, kur plosās neganti nacionālisti? Kāpēc, pretēji viņu gribai. jāuzspiež tiem «centra» mīlestība, kura taču laikam daudz izmaksā? Varbūt varētu tāpat kā skotā (ja reiz ir «iestājusies» un «uzņemti») arī izslēgt no Padomju Savienības. Tas būtu labs sods nepateicīgajiem nacionālistiem… Bet ne! Raksta autori apgalvo: «Mūsu tautu draudzību nedrīkst atdot nacionālisma un šovinisma rokās.» Lūk, tā! | ||
| + | |||
| + | Un vēl daži secinājumi. Dažādos Padomju Savienības preses izdevumos ir dažāda domu plurālisma pakāpe. Laikraksts «Pravda» nav no ekstravaganti brīvdomīgajiem, tas cieši saistīts ar savu izdevēju — PSKP Centrālo Komiteju (domāju — vēl vairāk ar tās aparātu). Tāpēc N. Mihaļevas un S. Papidzes raksta publicēšana orgānā, kas nes gan TAISNĪBAS vārdu, liecina par manuprāt ļoti ietekmīgu grupu nostāju nacionālajā jautājumā. Šis raksts ir vēl viens arguments to spēku rokās Latvijā (un arī citās Baltijas valstīs), kuri uzskata: federālisma vai konfederācijas ideja nav piemērota Latvijas suverenitātes atjaunošanai. Gluži vienkārši tāpēc, ka nebūs iespējams vienoties par jauna savienības līguma noslēgšanu un joprojām pastāvēs «centra» monopoli, un ekonomiskās attīstības modeli drīkstēs izstrādāt tikai «centrs», un tiesības atrisināt konstitucionālos konfliktus būs tikai «centram», un tā joprojām… | ||
| + | |||
| + | Turklāt politiskās neatkarības piekritēji ir ieguvuši vēl vienu nopietnu argumentu, proti, to, «ka nacionālisma apkarotāji» cer ķerties pie tāda izstāšanas mehānisma izstrādes, lai ne muša no «savienības» neizspruktu, kur nu vēl «nacionālisti». Tos taču nevar pasaulē laist… | ||
| + | |||
| + | Bet kopumā — jauks rakstiņš šajā laikrakstā «Pravda» («Patiesība»)? Tautai taču jāpazīst savi varoņi! | ||
| + | |||
| + | | ||
| + | <p style="text-align: right;">'''JĀNIS KALNENIEKS'''</p> | ||
Pašreizējā versija, 2014. gada 20. marts, plkst. 19.34
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Vai mēs iestājamies par brīvu, demokrātisku un atklātu sabiedrību? Domāju, ka lielākā daļa no mums atbildēs apstiprinoši. Demokrātija un atklātums, protams, paredz arī uzskatu daudzveidību un kritikas brīvību. Turklāt arī tādu kritiku, kas vērsta pret mums, jo neesam taču Anglijas karaliene (šīs amatpersonas rīcību «miglainajā Albionā» neapspriež). Raugoties no šā viedokļa, juridisko zinātņu doktores N. Mihajevas un filozofijas zinātņu kandidāta S. Papidzes raksts «Federatīva savienība» Maskavas dižlaikrakstā «Pravda» ir pavisam normāla parādība. Katram no mums ir savs viedoklis. Kāpēc gan to nedarīt zināmu visai valstij? Un kas par to, ka mums — tiem, kas sarunvalodā tiek ietilpināti par «pribaltiem* dēvētajā tautu grupā — tas nepatīk? Nepatīk gan, ko? Iedomīgi kļuvuši, pēc «centra» neatvēlētas suverenitātes tīko! Bet lūk, «centra» un citu «provinču» pārstāvjiem nepatīk tieši tas. Un — vēlreiz uzsveru — viņiem ir tiesības izteikt savu nepatiku.
Tomēr, kad mūsu pašu laikrakstos (tiesa, pirms kāda laika, jo tagad par to jau vairs neraksta) lasīju vietējo starptautisko komentētāju sacerējumus par notikumiem Ugandā, Ruandā, Burundi vai Jaunkaledonijā, domāju, ka šajos opusos minētie fakti ir pārbaudīti, bet, ja tas nav izdarīts, komentāra autors vismaz ir atsaucies uz «apšaubāmās» informācijas avotu. Jā, bet tas jau attiecas uz Ruandu un Burundi, nevis uz kādām tur «dumpīgām» Baltijas republikām, kuras ir tik tālu no centra — gandrīz 1000 kilometru! Starp citu, minētās Āfrikas valstis ir daudzmaz politiski neatkarīgas un par tām publicēt neprecīzus faktus lielie galvaspilsētas laikraksti nez vai atļausies. Neērti taču, par pārējo nemaz nerunājot.
Toties no minētās publikācijas «Pravdā» uzzinām, ka jau visās trijās Baltijas republikās pieņemti likumdošanas akti, kuri pasludina republikas suverenitāti un Savienības likumu stāšanos spēkā pēc to ratificēšanas. Daudzi varētu teikt: «Tad tomēr! Tad mūsu Augstākā Padome arī to beidzot ir paveikusi!»
Vēl tur varam uzzināt, ka konfederācijas tīkotāji gribot noslēgt jaunu savienības līgumu starp «centru» un republikām. Līdz šim biju domājis, ka jaunā savienības līguma piekritēji uzskata, ka šāds līgums jāslēdz tikai ar republikām un tajā strikti jānosaka visām Savienības republikām kopīgā varas aparāta kompetence. Varbūt cienījamiem zinātnes cilvēkiem arī nav laika nolaisties līdz tādiem sīkumiem, bet varbūt viņi nemaz nevar iedomāties šādu «ķecerību»?
Vēl uzzinām, ka Baltijā un arī citos valsts reģionos vērojama rusofobija. Un vainīgas esot tautas frontes, kas to veicina, jo tās nacionālo bāžot priekšā internacionālajam. Ģeniāli, vai ne? Varētu jau šeit parunāt par internacionālisma izpausmēm valsts politikas līmenī, «sniedzot internacionālistisko» palīdzību Afganistānai, Čehoslovākijai, Ungārijai un vēl senāk – Baltijas valstīm. Tobrīd gan šis «termins» vēl nebija modē.
Tiktāl par raksta autoru «atklājumiem». Bet būsim demokrātiski, katram ir tiesības uz savu viedokli, art tiesības uz aplamas informācijas pamatotu viedokli. Tiesa, tādā gadījumā to gan ir labāk paturēt pie sevis, jo dažs labs pretēju izskatu paudējs tavējo var uzskatīt par ļaunprātīgām baumām.
Tālāk par pamatidejām. Raksta autori pauž mums jau labi pazīstamu domu: «centram» – Vissavienības varas orgāniem — ir tiesības lemt par visu. Republikām ir «suverenitāte» lemt par to, ko atļauj «centrs» pašreizējās Konstitūcijas ietvaros. Bet te arī rodas pretruna sakarā ar dažādām suverenitātes izpratnēm. Kā zināms pašreizējās savienoto republiku konstitūcijas deklarē šo valstu suverenitāti un līdz ar to arī tiesības pieņemt tādus lēmumus, kādus jau ir pieņēmušas Igaunijas un Lietuvas Augstākās Padomes. Ja «suverenitāte» tiek ierobežota tā, kā to uzskata raksta autori, tad no mūsu viedokļa tur suverenitātes nav vispār.
Zināms pozitīvs elements ir tas, ka raksta autori atzīst: starp savienotajām republikām un tā saukto centru var izveidoties konflikti. Domāju, ka šāda konstatācija ir zināms sasniegums. Bet jāpiebilst, ka arī Leonīda Brežņeva varas gados daudz kas tika ļoti pareizi konstatēts. Rakstā ieteikts arī konstitucionālo konfliktu atrisināšanas ceļš — izmantojot konstitucionālās uzraudzības komiteju. Tā sakot, nav ko iebilst… demokrātiskā valstī. Toties, ņemot vērā PSRS Tautas deputātu pirmā kongresa gaitu, man jau tagad avansa veidā nav ticības šīs komitejas darba demokrātismam. Priecāšos, ja būšu kļūdījies. N. Mihaļeva un I. Papidze savā publikācijā iesaka izstrādāt mehānismu, ar kura palīdzību republikas varētu realizēt savas tiesības izstāties no PSRS. Pret šādu jautājuma nostādni nevar būt iebildumu. Pat tad nav ko iebilst, ja, kā konkrētajā gadījumā, priekšlikumi par šo mehānismu izklausās kā vāji maskēti draudi. Un ja ļauti, kādēļ gan būtu jārīko referendums par izstāšanos no Savienības, ja «lēmumu» tur «iestāties» ir pieņēmis nedemokrātiski «ievēlēts» likumdošanas orgāns, es pat gribētu teikt — marionetes. Varbūt pretēju lēmumu tomēr ir tiesīgs pieņemt demokrātiski ievēlēts augstākais varas orgāns? Un vēl jo vairāk tad, ja atzīstam, ka nekur neesam «iestājušies», bet mūsu zeme ir anektēta, un ja to, domājams, atzīs arī centrs.
Lietas labad varbūt būtu pieņemams pat referendums — tāds, kurā piedalās pilsoņi. (Raksta autoru attieksme pret republikas pilsonību ir klaji negatīva.) Bez šaubām, iedzīvotāju referendums — arī pagaidu iedzīvotāju, piemēram, militārpersonu — piedalīšanās ir gaužām vilinoša. Ja man būtu bijis uzdevums piedalīties «Pravdas» «autoru kolektīva» darbā, es šajā sakarā vēl būtu piebildis, ka referenduma laikā attiecīgajā teritorijā rīkojamas lielas karaspēka mācības… Drošs paliek drošs, tomēr daži desmiti tūkstošu balsu. Mācību sarīkošana iepriekš saskaņā ar vienošanos piesakāma NATO, uz tām uzaicināmi militārie novērotāji no ārvalstīm (kā to paredz vienošanās).
Visai nopietns ir jautājums par «izstāšanās» ekonomisko mehānismu. Svarīga ir pamatnostādne, tātad: kas kam pieder. Raksta autoru viedoklis ir skaidrs — tā sauktais Vissavienības (resoru) īpašums pieder PSRS. Ja kāds no šī veidojuma vēlas izstāties, lai īpašumu atpērk. Domāju, ka līdzīga nostāja varētu būt arī, piemēram, franču kapitālistiem, ja viņiem liktu aizvākties no politiski neatkarīgās Kongo. Nezinu, vai te kas ir iebilstams no formāli juridiskā viedokļa. Toties no tā paša viedokļa savienotā republika ir Vissavienības īpašuma līdzīpašniece, turklāt jāņem vērā, ko kaut vai Latvijā esošie Savienības uzņēmumi devuši PSRS budžetam un cik no tā republika ir saņēmusi atpakaļ. Tātad — jautājums nav tik vienkāršs, kā varētu likties no abu zinātnes darbinieku rakstā minētā uzskaitījuma. Konflikti varētu rasties tad, ja attiecīgo mehānismu radītu tieši tādu — vienkāršotu, ja centrs mēģinātu šo bilanci «pielabot» sev par labu.
Uzmanību piesaista tas, ka sakarā ar atdalīšanas mehānismu ir minēta «lielu pilsoņu grupu» dzīvesvietas maiņa. Šajā sakarā izteikšu savas subjektīvās domas: ja Baltijas valstis reiz atdalītos no Padomju Savienības, tad, visticamāk, nekāda lielu iedzīvotāju grupu pārvietošanās nenotiktu. Mūsu pašu interfrontieši nebūt nealkst traukties uz dižās dzimtenes plašumiem. Un tāpēc tiem, kas sliecas visu nekārtību un likstu cēloni saskatīt vienīgi šās organizācijas darbībā, nav ko uztraukties. Iedzīvotāju plašu grupu pārvietošanos var izraisīt dzīves līmeņa pazemināšanās, kas kosmopolītiski noskaņotas aprindas ietekmē daudz spēcīgāk nekā politisko realitāšu maiņa.
Visai ģeniāls ir apgalvojums, ka tieši savienībai (proti — «centram») ir jāuzņemas «ekonomikas vadības kompleksas elastīgas sistēmas zinātnisku pamatu izstrāde». Jājautā: kas gan to ir traucējis un kāpēc tas vēl nav izdarīts? Un vai gan tādā gadījumā to vairs nedrīkst veikt neviens cits kā tikai šis «lieliskais» centrs? Starp citu, realizējot šādu kursu, esam nonākuši visai tālu un, ja tā turpināsies, ka tikai nebūs jāņem vērā dažs Madrides vai pat Buenosairesas modelis «jaunattīstības» valsts ekonomikas «uzkurbulēšanai» krīzes apstākļos.
«Pravdas» raksta autoriem absurda liekas doma par republiku valūtu. Ja ticam dažiem Valsts pilna komitejas darbiniekiem, tad var piebilst, ka PSRS valdības vadītājiem šī perspektīva liekas reāla…
No kurienes raksta autoriem ir tēze par dižo cietēju — krievu tautu —, kas dod vislielāko ieguldījumu (kopā ar ukraiņu un baltkrievu tautu) PSRS budžetā, kas neprasa nekādas privilēģijas?! Jājautā: kuri, izņemot «patiesos» — migrējošos — «internacionālistus», vēl šādas privilēģijas prasa? Bet statistikas dati par to, kādu ieguldījumu savienības budžetā dod KPFSR vai Ukrainas, vai jebkuras citas republikas pilsonis, taču netiek minēti. Vai šie dati iederētos «Pravdas» autoru koncepcijā?
Domāju, ka «centra» darbība patiešām ir radījusi nepatīkamas sekas arī tai republikai, kuru, nosaucot «savienotās republikas», itin bieži aizmirst, — Krievijai. Un rakstā izpaužas viena no šīm sekām — proti, mīts par «vecāko brāli», par «māmuļu Krievzemi, kura stutē trīs Baltijas republikas» (un, protams, arī visas citas). Šīs Staļina un staļiniešu tēzes taču ļoti jauki sasaucas ar krietni senāku monarhistisku domu par Krieviju — nedalāmās impērijas pamatu.
Rodas arī jautājums, kāpēc krievu tautai jānes tie upuri, kāpēc «centram» jāuztur šīs savienotās republikas, kur dzīvo nesaprātīgas tautas, kuras grib kaut kādu tur patstāvību, kur plosās neganti nacionālisti? Kāpēc, pretēji viņu gribai. jāuzspiež tiem «centra» mīlestība, kura taču laikam daudz izmaksā? Varbūt varētu tāpat kā skotā (ja reiz ir «iestājusies» un «uzņemti») arī izslēgt no Padomju Savienības. Tas būtu labs sods nepateicīgajiem nacionālistiem… Bet ne! Raksta autori apgalvo: «Mūsu tautu draudzību nedrīkst atdot nacionālisma un šovinisma rokās.» Lūk, tā!
Un vēl daži secinājumi. Dažādos Padomju Savienības preses izdevumos ir dažāda domu plurālisma pakāpe. Laikraksts «Pravda» nav no ekstravaganti brīvdomīgajiem, tas cieši saistīts ar savu izdevēju — PSKP Centrālo Komiteju (domāju — vēl vairāk ar tās aparātu). Tāpēc N. Mihaļevas un S. Papidzes raksta publicēšana orgānā, kas nes gan TAISNĪBAS vārdu, liecina par manuprāt ļoti ietekmīgu grupu nostāju nacionālajā jautājumā. Šis raksts ir vēl viens arguments to spēku rokās Latvijā (un arī citās Baltijas valstīs), kuri uzskata: federālisma vai konfederācijas ideja nav piemērota Latvijas suverenitātes atjaunošanai. Gluži vienkārši tāpēc, ka nebūs iespējams vienoties par jauna savienības līguma noslēgšanu un joprojām pastāvēs «centra» monopoli, un ekonomiskās attīstības modeli drīkstēs izstrādāt tikai «centrs», un tiesības atrisināt konstitucionālos konfliktus būs tikai «centram», un tā joprojām…
Turklāt politiskās neatkarības piekritēji ir ieguvuši vēl vienu nopietnu argumentu, proti, to, «ka nacionālisma apkarotāji» cer ķerties pie tāda izstāšanas mehānisma izstrādes, lai ne muša no «savienības» neizspruktu, kur nu vēl «nacionālisti». Tos taču nevar pasaulē laist…
Bet kopumā — jauks rakstiņš šajā laikrakstā «Pravda» («Patiesība»)? Tautai taču jāpazīst savi varoņi!
JĀNIS KALNENIEKS
