Atšķirības starp "248233" versijām
6. rindiņa: | 6. rindiņa: | ||
|Original title=Savas šķiras — buržuāzijas — vārdā (1) | |Original title=Savas šķiras — buržuāzijas — vārdā (1) | ||
|Source file=cina1987n242_004_01 | |Source file=cina1987n242_004_01 | ||
+ | |Comments=Turpinājums: http://www.barikadopedija.lv/raksti/977462 un http://www.barikadopedija.lv/raksti/638868 | ||
}} | }} | ||
{{Written by|Indulis Ronis}} | {{Written by|Indulis Ronis}} |
Versija, kas saglabāta 2014. gada 13. februāris, plkst. 23.06
|
Strauji pieaugot sabiedrības interesei par mūsu Dzimtenes vēsturi, turklāt visās tās daudzšķautņainajās izpausmēs, vēsturnieki gūst ierosmi parunāt ar plašāku lasītāju loku par dažiem līdz šim mazāk skartiem vēstures notikumiem un to dalībniekiem. Pagātnes aina nebūs pilnīga, ja neaplūkosim arī revolucionārās darba tautas pretiniekus. Šoreiz mēģināšu kaut vai galvenajos vilcienos ieskicēt (avīzes rakstā arī tas ir visai grūts uzdevums) dažas kādreiz plaši pazīstamā latviešu buržuāzijas politiķa Jāņa Čakstes biogrāfijas sabiedriski nozīmīgākās lappuses. Kā J. Čakstem, tā arī J. Goldmanim, S. Manstrevam, K. Manteifelim, A. Niedram, E. Serafimam, F. Trasunam, K. Ulmanim, M. Valteram un citiem muižniecības un buržuāzijas politiķiem bija sava lielāka vai mazāka loma Latvijas vēsturē.
Jānis Čakste dzimis 1859. gada 14. septembrī Zemgalē — Lielsesavas «Čakstēs» (viņa vectēvs saucies Zirnis, bet vēlāk ģimene pieņēmusi māju vārdu) turīga lauksaimnieka ģimenē — viņa tēvs vēl nomāja Bērsteles muižu, turēja ķieģeļcepli un vējdzirnavas. 1886. gadā pabeidzis Maskavas universitātes Juridisko fakultāti, Čakste strādāja Kurzemes guberņas prokuratūra, bet pēc tam Jelgavā praktizēja kā zvērināts advokāts. Čakste mantoja un papildus iepirka vairākas lauku saimniecības -- apmēram 200 hektāru kopplatībā. Pašā Jelgavas centrā viņam piederēja nams.
Runājot par Latvijas buržuāzijas vietu gadsimtu mijas politisko spēku izvietojumā, būtu principiāli nepareizi likt vienlīdzības zīmi starp muižniecību, kas Latvijā galvenokārt sastāvēja no baltvāciešiem, un buržuāziju, kas bija ļoti raiba pēc nacionālā sastāva: baltvācu, ebreju, latviešu, krievu v. c. Tie bija sociāli un politiski sveši spēki: muižniecība veidoja valdības nometnes sociālo bāzi, bet buržuāzija — savu patstāvīgu politisku nometni, kas atradās opozīcijā pirmajai. Buržuāziju jeb — pēc tolaik lietotā apzīmējuma — pilsonību nevarēja apmierināt un arī neapmierināja tās politiskā beztiesība muižniecības ekonomiskās un politiskās kundzības apstākļos. Tāpēc arī J. Čakstes izdotās un rediģētās avīzes «Tēvija» lappusēs parādījās brīžiem pat visai asa baltvācu muižniecības, tās privilēģiju un politikas kritika. Tomēr buržuāziskā opozīcija bija nedroša un svārstīga, jo tautas atbrīvošanās kustība to' baidīja vairāk nekā carisma un muižniecības kundzība.
Pēc Čakstes viedokļa, sabiedrības attīstībai cariskajā impērijā vispiemērotākais būtu mērenu reformu ceļš, tāpēc viņš pieslējās Latvijas liberālās opozīcijas labējam Pagātnes politiskās dzīves realitātes spārnam – radniecīgam Krievijas mērenā zemstu liberālisma politiskajai platformai.
Agrīnie Čakstes sabiedriski politiskie uzskati lielā mērā veidojās jaunlatviešu ideju ietekmē, taču, stāvot tālu no demokrātisma, viņš pārmantoja no jaunlatviešu kustības aplamāko, kas tajā bija — kļūdaino taktiku, saskaņā ar kuru jaunlatvieši (vismaz to labējais spārns) cerēja apkarot baltvācu muižniecību un tās feodālās privilēģijas ar ne mazāk reakcionāru spēku — Krievijas patvaldību un tās reprezentantiem. Čakste, vēl būdams students, piedalījās Aleksandra III kronēšanas ceremonijā Maskavas Kremlī, meklēja un atrada labus sakarus Krievijas valdošajās aprindās. Arī tautas vienības ideja gadsimtu mijas jaunajos vēsturiskajos apstākļos, kad par sabiedrības attīstības vadošo spēku kļuva proletariāts un tā jaunā tipa partija, pilsonisko politiķu izteikumos un rīcībā ieguva pavisam citu saturu nekā jaunlatviešu laikos, strikti nosakot virsuzdevumu: nepieļaut patstāvīgu latviešu darba tautas politisko darbību, neiet tālāk par pilsonības politiku nosprausto robežlīniju.
Carisma kundzības apstākļos, kad policejiskais režīms jau dīglī centās noslāpēt ikkatru brīvāku domu, nozīmīgu vietu sabiedriskajā dzīvē ieņēma dažādu legālo biedrību darbība. 1887. gadā J. Čaksti ievēlēja par priekšnieku Jelgavas Latviešu biedrībā (JLB), kas bija ļoti radniecīga «māmuļai» — Rīgas Latviešu biedrībai. Čakstes priekšniecības laikā JLB izveidojās virkne nodaļu un komisiju — rakstniecības, dziedāšanas, mūzikas, teātra, lauksaimniecības, riteņbraucēju un citas —. vairākas no tām vēlāk pārtapa par patstāvīgām biedrībām. Tātad JLB darbība lielākā vai mazākā mērā veicināja kultūras dzīves norises, kaut gan biedrības vadība tajās allaž centās nodrošināt noteicošo vārdu latviešu pilsonībai.
Par plašāko JLB ikgadējo sarīkojumu kļuva 30. augusta svētki par godu dzimtbūšanas atcelšanai. Biedrības dārzā uzbūvēja plašu vasaras estrādi, kur varēja pulcēties dziedātāji un vairāki tūkstoši klausītāju. Jelgavas advokāts J. Pauļuks vēlāk teica, ka šo svētku laikā JLB vadība arvien centu sies stiprināt noderīgus sakarus ar guberņas administrāciju. 1895. gadā, atzīmējot simto gadadienu, kopš Kurzeme pievienota Krievijai, biedrība sarīkoja Jelgavā IV vispārējos latviešu dziesmu svētkus un vienlaikus ar tiem arī pirmo latviešu lauksaimniecības izstādi. Jau minētais J. Pauļuks vēlāk norādīja uz vietējās baltvācu muižniecības naidīgo pretdarbību, ko īpaši atbalstījis Kurzemes gubernators. Taču Čakstem tai laikā jau bija izveidojušies cieši sakari ar Kurzemes žandarmērijas priekšnieku, kas pārliecinājis gubernatoru atjaut svētku sarīkošanu.
Latviešu buržuāzijas nemitīgā klanīšanās un skaļā lojalitātes apliecināšana krievu carismam latviešu tautas vārdā izraisīja asus demokrātiskās sabiedrības protestus. Dziļu sašutumu uzjundīja tautas iemīļoto dziesmu svētku izmantošana šādiem politiskiem nolūkiem. Īpaši asa kritika parādījās Jāņa Raiņa (tolaik vēl Pliekšāna) rediģētajā «Dienas Lapā».
Par J. Čaksti kā nelokāmu revolucionārā sabiedrības attīstības ceļa pretinieku interesantu liecību Krievijas 1. Valsts domes vēlēšanu kampaņas laikā ir sniedzis kroņa muižas nomnieks un liberālais žurnālists Pēteris Zālīte, kas vēlāk, 20.— 30. gados, bija Latvijas universitātes filozofijas profesors. Viņa rediģētas Jelgavas avīzes «Laiks» 1906. gada 19. aprīļa numurā ievietotajā rakstā «Kāpēc J. Čakste neder par valstsdomnieku?» teikts: «Viņš kā niedra grozās pēc katra vēja. Ko viņš darījis tautas labā? Jelgavas Latviešu biedrība viņa vadībā nīkuļo. Viņa «Tēvija» pastāvīgi denuncējusi citas avīzes un izrādījusi prieku par avīžu aizliegšanu. Katra brīvāka kustība «Tēvijā» allaž apkarota. Vēl pērn «Tēvija» zobojās par «latviešu inteliģences petīciju», kurā valdību lūdza pēc radikālām reformām, pēc tā, lai tautai dotu tiesību izvēlēt, tautas vietniekus. «Tēvija» simpatizēja ar to «R. L. B.» [Rīgas Latviešu biedrības lūgumu, kurā tautu nostādīja par politiski negatavu un lūdza, lai tai nepiešķir vispārējas balsstiesības utt.… Un nu, kur mums brīvāku kustību auglis — valsts dome, tur tas pats virs, kas allaž apkarojis brīvību, grib baudīt šīs brīvības augļus un ietikt valsts domē. Viņa pagasts «Vec-Svirlauka», to pazīdams, izbalotēja.»
Lai gan Latvijas buržuāzijas aprindās pastāvēja brīžiem visai asas pretrunas starp dažādiem sociāliem slāņiem, nacionālām grupām, politiskiem virzieniem, tomēr tās nepavisam nebija antagonistiskas. Latvija bija viens no visproletāriskākajiem impērijas novadiem un tāpēc šeit bija vērojama lielāka skaidrība un noteiktība šķiru pretrunās un līdz ar to krasāka politisko spēku polarizācija. Kreisā liberālisma strāvojums, kas tolaik vēl nebija pilnīgi sarāvis visas saites ar demokrātiju, Latvijā bija daudz vājāks nekā, piemēram, Igaunijā un Lietuvā.
Par J. Čakstes politisko orientāciju liecina tas, ka viņš bija saistīts ar visreakcionārāko latviešu buržuāzijas līderi Rīgas advokātu un «Rīgas Avīzes» redaktoru F. Veinbergu. Piemēram, kopā ar Rīgas Latviešu biedrības priekšnieka vietnieku advokātu A. Krastkalnu viņš 1902. gadā speciāli Veinbergam nopirka avīzes «Vārds» koncesiju, līdz tas saņēma «Rīgas Avīzes» izdošanas atļauju.
Bet 1905. gada pavasarī Čakste piedalījās latviešu buržuāzijas politisko līderu sarunās ar baltvācu muižniecības pārstāvjiem, lai meklētu kopīgus ceļus cīņai pret revolucionāro kustību, lai uzceltu valni pret «brīvām kustībām». Un tā nebija nedz nejaušība, nedz cenzūras radīta nepieciešamība, kad J. Čakstes «Tēvija» par baltvācu muižniecības iedvesmotajām soda ekspedīcijām 1906. gada sākumā rakstīja, ka valdība rīkojas tikai «piemēroti apstākļiem — pret ieročiem ar ieročiem» un tādēļ «nevajag arī pārāk uztraukties un noskumt kritušo, nevainīgo upuru dēļ.» 1906. gada 7. martā «Cīņa» dziļā sašutumā rakstīja, ka laikā, «… kur reakcijas ārprāts trako latviešu zemē un muižniecisku plēsoņu rīdīti cara asinssuņi nedzirdētā mežonībā plosa mūsu tautas locekļus un posta viņu mantu un iedzīvi…, Čakste ņem lielus honorārus no soda ekspedīciju vajātiem un terorizētiem zemniekiem, kas lūdza viņa palīdzību».
Buržuāziskajā literatūrā ir iesakņojies uzskats, ka J. Čakste 1905. gadā esot izstrādājis Latvijas autonomijas projektu, kuru, sākoties reakcijai, iznīcinājis. Taču 1905. gada 7. decembrī, pašā revolūcijas kulminācijas brīdī, viņa avīze «Tēvija» rakstīja: «… mums būs savu sakaru ar valsti jānokārto tā, kā to krievu valsts (krievu tauta) atradīs par labu, nevis tā, kā mūsu kongresi un mītiņi ar roku pacelšanu to izsaka. Mūsu skolām vajadzēs būt tādām, kādas tās valsts vēlēsies (krievu tauta). Labi, kad mēs no turienes varēsim izdabūt priekš savām iekšējām māju darīšanām (pagastos un pilsētās) kādas lielas pašvaldības, bet arī pēc likumiem, kurus mums dos… Baltija ir tas Krievijas logs, kuru Pēteris I tai ar milzīgām grūtībām uz Vakareiropu cirta. Un šo logu Krievija nekad neļausies aizsprostot ar kādām personālūnijas autonomijām Baltija ir priekš Krievijas eksistences nepieciešami vajadzīga, un tādēļ pilnīgi sagaidāms, ka visa krievu tautas masa (šeit gan vajadzētu teikt — cara birokrātijas masa — l. R.), pie tautiskas plašākas apziņas nākusi, mums nāks vēl ar daudz lielāku pārkrievošanas sparu, nekā tas līdz šim noticis… Pie mums jau pašā sākumā nodara milzīgu kļūdu — pārtraucot savās pašvaldības iestādēs un skolās visu sakaru ar valdības vīriem. Ir jau gan taisnība — viņu starpā ir ļoti daudz īstu sapiepējušu birokrātu dvēseļu, bet atkal nevar liegt tur sastopam arī diezgan daudz saprātīgu un izglītotu vīru.… Ja mēs būsim modinājuši krievu tautas (šoreiz gan atkal vajadzēja «krievu valdības» — I. R.) dusmas, tad nāks sods, zem kura nosmaks visa mūsu tautiņa. Arvienu ar krievu tautu, nekad pret to.»
Kad bailēs no revolucionārās tautas cars bija spiests izsludināt 1905. gada 17. oktobra manifestu, lielākajā buržuāzijas daļā valdīja iluzors uzskats, ka Krievijā sācies konstitucionālas monarhijas laikmets — līdzīgs daudzām Rietumeiropas parlamentārajām iekārtām. Pārliecinājusies, ka arhaiskā Krievijas patvaldība ar savu milzīgo birokrātisko valsts aparātu vairs nav nopietns šķērslis draudošajai revolūcijas uzvarai, arī Latvijas buržuāzija sāka pārorientēties uz Valsts domi kā galveno «miera un kārtības faktoru» sabangotajā revolūcijas okeānā. Tādēļ zibenīgi līdzšinējie monarhistiskie uzskati tika pārkrāsoti par konstitucionāli monarhistiskiem, tika dibinātas politiskās partijas, izvērsta plaša aģitācija un propaganda.