465686

Natālija Maksimova

«Rīgas Balss», 1990. gada 17. janvāris, Nr. 14

ILŪZIJA UN CEĻŠ Suverēnai republikai — suverēnu ekonomiku

Avots: Rīgas Balss Nr.: 14 Datums: 17.01.1990 Tirāža: 104033"" can not be assigned to a declared number type with value 104033. Lappuse: 2 Virsraksts: Ilūzija un ceļš Rubrika: Suverēnai republikai — suverēnu ekonomiku Tēmas: Baltijas republiku ekonomiskā patstāvība Tirgus ekonomika Nozares: Ekonomika un finanses Tautsaimniecība Organizācijas: VEF Mediji: Cilvēki: Jānis Āboltiņš Vietas: Notikums: Gads: 1990

Nostājoties uz ekonomiskās patstāvības ceļa, mēs pagaidām ne tik daudz apzināmies savus pirmos soļus, cik ar apskaužamu neatlaidību cenšamies saskatīt nākotni. Jā, te nu patiesi noderētu fantastiskā laika mašīna— dažas manipulācijas un… skaties nākotnē! Vieni ieraudzītu tādu kā ekonomisko Eldorado uz attīstītas demokrātijas fona, citi — drūmu apstiprinājumu savām pašreizējām draudošajām (attiecībā uz ekonomisko patstāvību) prognozēm.

Devušies ceļā ar prāvu neatrisināto un ne visai skaidro ekonomisko problēmu bagāžu, mēs velkam sev līdzi arī it kā «nesveramu» kravu — ilūzijas, kuru bīstamās īpašības nekādi neveicina normālu virzību. Piemēram, to, ka civilizācijas pakāpieniem var un vajag tuvoties strauji, ka būtība nav ekonomikas mehānismā, bet gan tajā apstāklī, kas to izgudro un virza, ka nekādā gadījumā nedrīkst atpalikt no kaimiņiem utt.

Prātā nāk Plauta aforisms — sākt ir daudz vieglāk, nekā pabeigt. Bet ja nu pamēģināsim uz brīdi atstāt nākotni mierā un koncentrēti ielūkoties tagadnē? Visos līmeņos, sākot no darbgalda līdz ministra sēdeklim. Ikvienam ceļam ir savi likumi, sava virzības loģika, savi vadītāji. Ļoti gribētos ticēt, ka starp šiem vadītājiem mēs pakāpeniski atradīsim personības, kas būtu brīvas no ilūzijām, kas spētu nospraust optimālo maršrutu un drošu soli vest pa to.

Jaunā gada priekšvakarā republikas Augstākās Padomes sesijā izdarīta zināma reorganizācija Latvijas tautas saimniecības vadības sistēmā, atbilstoši ekonomiskās patstāvības prasībām. Izveidota arī jauna — Ekonomikas ministrija. levēlēts ministrs — Jānis ĀBOLTIŅŠ, kas vēl nesen ieņēma republikas Valsts plāna komitejas priekšsēdētāja vietnieka posteni. Tātad izraudzītajā ceļā sperts pirmais apzinātais solis. Vadoties no tā, ka virzības loģiku krietnā mērā nosaka vadītāji, rodas vesela virkne jautājumu jaunajam ministram.

***

— Lūdzu, pastāstiet, kāda būs jaunā ministrija, tās struktūra, funkcijas, principiālā atšķirība no tik ļoti kritizējamām tagadējām ministrijām?

— Par pamatu savā darbībā ņemsim to, ka tagad republikas uzņēmumi būs pakļauti nevis augstākstāvošām organizācijām, bet likumam. Citas pakļautības nedrīkst būt. Republikas Augstākā Padome nosaka galvenos ekonomiskos mērķus. Uz šo mērķu pamata mūsu ministrija gatavo likumdošanas aktu projektu, un caur Augstāko Padomi tie atgriežas uzņēmumā. Par vienu no svarīgākajiem ekonomikas regulētājiem jākļūst nodokļu likumiem (sākumā 16 nodokļi).

Bez tam tiek izstrādāti likumi par kredītdarbību pamatiem, par akciju sabiedrībām, par kooperatīvām biedrībām, par materiālu un fondu biržu, par valsts finansu inspekciju. Operējot ar šiem likumiem, Ekonomikas un citas ministrijas veiks valsts funkcijas: vadīs likumdošanas aktu izstrādi nolūkā stimulēt ražotājus sabiedriski nepieciešamajā virzienā, nodrošināt komerciālās darbības brīvību un mīkstināt notikušo izmaiņu negatīvās sekas, tādas kā iespējamais bezdarbs, kvalifikācijas maiņa utt. šai nolūkā mums pastāvīgi un ļoti rūpīgi jāpēta tirgus konjunktūra makrblīmenī, -attiecī-gi jāietekmē ražošana. Galvenokārt šiem mērķiem arī izveidojās Ekonomikas ministrija. Tā radīta, lai pārņemtu likvidēto Valsts plāna, Valsts cenu un Valsts darba komiteju funkcijas. Ministrijas pagaidstruktūrā paredzēts ministrs, viens vietnieks un septiņi departamentu direktori.

— Vai šāda struktūra garantē ekonomikas pārvaldes kvalitatīvi jaunu līmeni republikā?

— Struktūra pati par sevi neko nevar – garantēt, izšķirs tajā strādājošo kvalifikācija un darba metodes.

Mums nebūs kolēģijas kā piespiešanas orgāna. Augstākais orgāns — pilsētu un rajonu izpildkomiteju plāna komisiju vadītāju konference, kurā mēs piedalāmies uz paritatīviern pamatiem. Pirms iziešanas ar dokumentiem parlamentā, jau būs skaidrs priekšstats par vietējās pašvaldības pozīcijām.

— Kāds tad būs ministrijas aparāts, ar ko, vismaz pēc ieceres, tam jāatšķiras no agrākā?

— Ar kvalitāti. Ekonomika ir vispusīgs mehānisms. Ja mēs izdarām grozījumus struktūrvienību funkcijās, tad arī cilvēki jāmeklē tādi, kas spēj domāt un rīkoties pa jaunam. Es domāju, katram departamenta direktoram pēc pusgada jāprot vismaz trīs valodas, vispār jābūt izglītotam (es domāju pasaules līmeni) pārvaldes darbiniekam un ekonomistam. Pieņemot pie mums darbā, nākošajiem darbiniekiem būs jādod zvērests (tāpat kā mediķiem) darīt visu, lai realizētu republikas ekonomiskās patstāvības koncepciju. Tas ir tāpēc, lai mums līdztekus ārējai skepsei nevajadzētu vēl cīnīties arī ar iekšējo. Lai gan skeptiķi daļēji stimulē jebkuru kustību.

— Un vai jau ir kandidatūras ar šādu zināšanu un kompetences līmeni?

— Daļa ir esošajās struktūrās. Protams, vajadzēs arī meklēt, bet visdrīzāk veidot šādus darbiniekus darba gaitā. Saprotams, ka mums visiem vajadzēs ļoti daudz mācīties, pārkvalificēties, pārveidot savu psiholoģiju, lauzt domāšanas stereotipus. Bet te nesaskatu nekā briesmīga un nereāla.

— Jūs pieminējāt departamentus ministrijā. Skan skaisti, pavisam moderni. Kā es sapratu, būs veseli septiņi departamenti. Lūdzu, īsumā raksturojiet katra būtību.

— Departaments ir patstāvīga struktūrvienība ar lielām tiesībām. Piemēram, direktoram ir sarakstes tiesības ar valdību. Departamenti tiek organizēti pēc tautas saimniecības organizēšanas funkcijām. Teiksim, ekonomisko reformu, cenu, investīciju un innovāciju, tirdzniecības departaments. Tautas saimniecības departaments sastāv no diviem lieliem blokiem: telpas plānošana (infrastruktūras izvietošana, iedzīvotāju izvietojums, dabas resursi, ekoloģija); otrs bloks — ražošanas spēku izvietošana (kur izvietot ražošanu, enerģētiku, transportu utt.)

Kopā ar saprātīgas, ekonomiski pārbaudītas kontroles pār teritoriju jaunām tiesībām mēs radām arī priekšnoteikumus, lai izvairītos no disproporcijām, nesabalansētības starp lauksaimniecību un rūpniecību, teritoriju un uzņēmumiem. Tagad viss jārisina caur cilvēku, dabu, sociālo struktūru humanizāciju.

Vai, teiksim, tirgus ražošanas departaments. Tam, es teiktu, nepieciešama sevišķa jutība pret to, ko vajag ekonomikā stimulēt, kur republikā ieguldīt līdzekļus, nepieciešama stingra orientācija darba dalīšanā savienības un pasaules līmenī.

Labklājības departaments risina visus jautājumus, kas saistīti ar cilvēka miesas un gara labklājību. Dzīves līmenis, sociālās garantijas, kultūra, izglītība. Bet tas viss nevis agrākajā šaurajā variantā (Ministru Padomei pakļautajās organizācijās), bet visā teritorijā.

Tā tas būtu īsumā. Ja izdosies visu ieturēt iecerētā ietvaros, mums būs garantijas, kā izvairīties no vecām kļūdām.

— Kā tādos, jāatzīst, republikas ražotājiem neierastos apstākļos tiks pildīts valsts pasūtījums? Un vai tas vispār būs?

— Uzmetīšu darbības formulu. Ekonomikas ministrija noskaidros, Augstākā Padome pieņems kā likumu, ka mums, piemēram, ir 30 miljoni rubļu un N tonnu materiālu, lai uzceltu M skaitu skolu. Mēs šo skaitu ar abiem lielumiem (nauda plus materiāli) nododam Izglītības ministrijai. Tā šo pasūtījumu saņem un publicē presē: kas vēlētos to uzņemties un noslēgt līgumu?

— Jūs domājat, ka katrā gadījumā atradīsies gribētāji šādu līgumu noslēgt?

— Protams. Šis valsts pasūtījums garantēti būs segts ar materiāliem, bet mēs dokumentā turklāt fiksēsim, ka šim pasūtījumam ir vislielākais labvēlības režīms: neliels nodoklis vai vispār bez nodokļa, zems kredīta procents bankā utt. Neapšaubāmi, tā strādāt būs sarežģītāk gan mums, gan uzņēmējiem. Jāprot just konjunktūru, jāiemācās izmantot jauno tirgus attiecību institūtu.

Nākamos Ekonomikas ministrijas darbiniekus gaida grūts pārbaudījums: jāatbrīvojas no vecā domāšanas veida. Izvirzot mērķus, ko vēlamies sasniegt, mums pirmām kārtām jādomā, air kādiem līdzekļiem stimulēt šo mērķu sasniegšanu.

— Vai republikā izstrādājamo likumu pakete kļūs par to tiesisko pamatu, kas ļaus iet pa ekonomiskās patstāvības ceļu bez ilūzijām, kas mums pagaidām ir raksturīgs jebkurā apziņas līmenī?

— Man liekas, ka mūsu sabiedrībā šobrīd dominē divas ilūzijas. Pirmā: ka jādeklarē patstāvība un veikali būs pilni. Otra: ka ceļš, kuru esam izvēlējušies, ātri pie mērķa nevedīs. Mums jāizstrādā kvalitatīvi jauni ekonomikas regulēšanas likumi. Tādi, kas ļauj iet pa izvēlēto ceļu droši un raženi katram cilvēkam. Īpaši gribu uzsvērt, ka arī tiesiskās normas un ekonomiska rakstura normas jāapgūst katram neatkarīgi no viņa sabiedriskā stāvokļa. Tā būs elementāra nepieciešamība, lai normāli orientētos dzīvē. Piemēram, ar ko akciju sabiedrība ar ierobežotu atbildību atšķiras no akciju sabiedrības ar pilnu atbildību. Visā pasaulē šādas zināšanas ir norma. Turpretī mēs no šās pasaules esam bijuši norobežoti ar varenu impērisku žogu, vēl aizvien daudzos vitāli svarīgos jautājumos esam naivi kā bērni un pārsteidzoši analfabētiski.

— Jums jāpiekrīt, ka nedrīkst izslēgt tādu situāciju, kad var tikt sabotēts likums par republikas ekonomisko patstāvību. Piemēram, rūpniecības uzņēmumos. Ko tad tam lai liek pretī?

— Es nestādos priekšā tādu abstrakciju kā uzņēmums, kad runājam par sabotāžu. Kurš tas ir? Man liekas, ka sabotēs nevis uzņēmums, bet gan tas vai tie, kas uzņēmumu vada. Un te ir svarīgi, kas ir uzņēmuma īpašnieks. Darba kolektīvs, bet kas tas tāds ir? Cilvēki, kas nejauši sapulcējušas aiz viena žoga.

Radīsies likums par akciju sabiedrībām, radīsies akcionāru īpašums. Tādā gadījumā tam, kā rokās būs akcijas, būs balsstiesības, tiesības ievēlēt valdi. Bet valde algos direktoru, un tāds direktors nu gan rīkosies tā, ka lems valde.

Es ticu cilvēku saprātam un ticu, ka sabotāžas nebūs. Drīz likums par akciju sabiedrībām republikā tiks iesniegts plašai apspriešanai, pieņemts, un tad katrs strādnieks vai inženieris kļūs par patiesu īpašnieku. Un tad kā bezjēdzīgi atkritīs visi šie «sabotāžas» jautājumi.

— Jūs domājat, ka visi uzņēmumi brīvprātīgi pāries uz akcionāru īpašumu?

— Te nepieciešama stingra valsts regulēšana. Brīvprātīga tikai tad, kad esi liels īpašnieks un vari maksāt lielu īpašuma nodokli.

— Vai tādi uzņēmumi kā VEF arī nākotnē kļūs par akcionāriem?

— Pat VEF arī. Akcijas iedalās divās daļās: brīvi pārdodamās un tādās, ko kontrolē valsts. Teiksim, VEF pārdod pilsoņiem tikai 49 procentus akciju. Bet valsts akciju paketes pārstāvis nevar būt valdē, ja no šiem 49 procentiem viņam nav savu akciju, lai, lemjot par 51 procentu likteni, to izjūtu uz savas kabatas.

— Ekonomikas deideoloģizācija. Kā jūs šobrīd iedomājaties šo procesu?

— Esmu dziļi pārliecināts, ka jebkurš monopolisms degradē gan ideoloģijā, gan ekonomikā. Bet deideoloģizāciju mēs jau esam veikuši. Es domāju likumu par republikas ekonomisko patstāvību, ja ir atzītas pilsoņtiesības uz ražošanas līdzekļiem.

— Interesanti, vai Latvijā ir izstrādāts kaut viens pret monopolu vērsts likums?

— Ir pirmais variants, bet nav… izslēgts, ka tālākajā darba procesā mēs to neizšķīdinām visos citos likumos, ieliekot tajos antimonopolisma principus.

— Ar ko, jūsuprāt, jānopamato nepieciešamība pakāpeniskai pārejai uz tirgus attiecībām ekonomikā?

— Es neticu, ka uz tirgus attiecībām var pāriet tūlīt. Iedomājieties, ka rīt no rīta jums vajadzēs maksāt par dzīvokli piecreiz dārgāk.

—… Jau iedomājos.

— Jebkuri lēcieni līdz labam galam nenovedīs. Viss jādara ar prātu, pakāpeniski.

— Jūs esat kvalitatīvas analīzes piekritējs jebkurā pasākumā?

— Laikam gan. Vajadzīgs stingrs preču apmaiņas līgums ar centru būtiskās pozīcijās. Bet līdzās brīva tirdzniecība, pamazām atmetot šo centralizēto sadali.

— Republikas ekonomiskā patstāvība un materiālā sabalansētība. Vai jūs te nesaskatāt pretrunas?

— Materiālā sabalansētība! Tādu jēdzienu nesaprotu. Mēs visi esam vecā, kaitīgā domāšanas veida upuri. Ekonomikā sabiedrība vienmēr ir disbalansa stāvoklī. Līdzsvaru tirgū notur cenas, nodokļi, kredīta procenti. Atcerēsimies pasaules naftas krīzi: cenas aug, bet tas spiež domāt, ieviest jaunas tehnoloģijas. Ir valstis, kuras pēc nedaudz gadiem, par 25% samazinot naftas patēriņu, 2 reizes palielinājušas nacionālo ienākumu.

Arī mums jāpanāk gan šāda «sabalansētība», gan domāšana un darbība. Nevar runāt par materialu nesabalansētību, ja gandrīz ceturto daļu no visa «norokam zemē».

— Paldies par sarunu.

 

Natālija MAKSIMOVA