Atšķirības starp "426645" versijām
| 15. rindiņa: | 15. rindiņa: | ||
Jāsaka, ka ne tikai atsevišķs republikas pilsonis, bet arī mūsu tikko radusies patstāvība var pieņemties spēkā ne jau ar rezolūcijām un deklarācijām, bet ar auglīgām idejām un konkrētiem darbiem. | Jāsaka, ka ne tikai atsevišķs republikas pilsonis, bet arī mūsu tikko radusies patstāvība var pieņemties spēkā ne jau ar rezolūcijām un deklarācijām, bet ar auglīgām idejām un konkrētiem darbiem. | ||
| − | Jaunais 1990. gads | + | Jaunais 1990. gads var kļūt stabils tikai tad, ja ikviens no mums dziļi apzināsies, ka mūsu labklājība galvenokārt atkarīga no ražošanas un izpildu disciplīnas, no kārtības jebkurā darbā. Un es ticu, ka tā būs. |
Jaunajā gadā es novēlu visiem rīdziniekiem, visiem tiem, kuri tic ideāliem, ko aizstāvu es, jaunu uzvaru prieku mūsu dzīves uzlabojuma vārdā. Tas nav viegli, taču sasniedzami, ja mēs saglabāsim mūsu partijas vienību, padomju republiku savienības monolītumu uz federālisma principiem, ja nodrošināsim vienlīdzīgas tiesības un iespējas visām tautām, kas dzīvo mūsu pilsētā un republikā. | Jaunajā gadā es novēlu visiem rīdziniekiem, visiem tiem, kuri tic ideāliem, ko aizstāvu es, jaunu uzvaru prieku mūsu dzīves uzlabojuma vārdā. Tas nav viegli, taču sasniedzami, ja mēs saglabāsim mūsu partijas vienību, padomju republiku savienības monolītumu uz federālisma principiem, ja nodrošināsim vienlīdzīgas tiesības un iespējas visām tautām, kas dzīvo mūsu pilsētā un republikā. | ||
| 24. rindiņa: | 24. rindiņa: | ||
| | ||
| − | <p style="text-align: right; ">'''A. RUBIKS'''</p> | + | <p style="text-align: right;">'''A. RUBIKS'''</p> |
Versija, kas saglabāta 2012. gada 6. novembris, plkst. 05.39
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Dārgie rīdzinieki!
Šodien es jūtu vajadzību griezties pie visiem mūsu pilsētas iedzīvotājiem un izklāstīt savus uzskatus par neseno pagātni un nākotni.
Vēsturē aizgājis sarežģīts, notikumiem un pretrunām pārpilns gads. Tas bija gads, kad arvien pieauga sociālā un ekonomiskā nestabilitāte valstī, republikā, mūsu pilsētā, daudzu nepiepildījušos cerību gads, gads, kurā katrs cilvēks pārbaudīja uzticību saviem ideāliem, pilsoniskajam briedumam, prasmei aiz acumirkļa kņadas saskatīt rītdienu. Tas bija raksturu un uzskatu tapšanas gads, gads, kad ikviens no mums izstrādāja savu pozīciju.
Viens otrs prata ielāgot jauno domāšanu un jauno morāli — un saņēma sabiedrības atzinību. Cits pieķērās vecajam vai arī aizstāvēja šaura patmīlīgu cilvēku grupējuma ambiciozās tieksmes, cits nostājās atklātās bezgalīgu kompromisu pozīcijās ar savu sirdsapziņu. Šie cilvēki no sabiedrības puses juta arvien pieaugošu vēsumu un vienaldzību.
Jaungada naktī es uzsaucu tostu par maniem vēlētājiem, kas uzticēja man pārstāvēt viņu intereses valsts parlamentā un Rīgas pilsētas padomē. Ticiet man, es ļoti augstu vērtēju šo godu un ,darīšu visu, lai attaisnotu jūsu uzticību. Paldies jums!
Diemžēl Jaungada naktī daudzu rīdzinieku svētku galdi nebija klāti tik daudzveidīgi, kā gribētos. Tukši ir veikalu plaukti, plānāki kļuvuši maki. Domājot par nākotnes iecerēm, daudzi no jums tajā naktī sapņoja par to, lai atgrieztos normālā dzīvē, lai katrs pilsonis atgūtu savu pašcieņu. Cilvēks vēlas katru dienu saņemt garantēto maizes kumosu ar sviestu, uzvilkt pienācīgas drēbes, palutināt bērnu ar gardumu vai skaistu rotaļlietu, jebkurā brīdī justies sociāli aizsargāts. Tāpēc mūsu sabiedrībai ir ārkārtīgi nepieciešama politiska un ekonomiska stabilitāte.
Sociālās aktivitātes uzliesmojums jau devis mūsu tautai daudz pilsoņu brīvību un iespēju. Taču šodien mums atklāti jāpasaka pašiem sev, ka šis uzliesmojums draud no demokrātijas pārvērsties anarhijā, aiz kuras slēpjas pilnīgs haoss un tautas grimšana nabadzībā. Aizrāvušies ar mītiņiem un piketiem, bezgalīgiem spriedelējumiem par politiskajiem tematiem, daudzi no mums pakāpeniski atradinās no īsta darba, kura rezultāts ir nevis rezolūcijas, bet konkrētas preces, kas tik ļoti vajadzīgas katrai ģimenei, katram cilvēkam. Ziepju, cukura, zeķu, rauga, audumu, apavu kļuvis mazāk veikalos nevis tāpēc, ka tos sāk vairāk patērēt, bet tāpēc, ka tos arvien mazāk un mazāk ražo. Lai noslēptu nemitīgi lejup slīdošo darba ražīgumu, notiek nepārtraukta cenu uzskrūvēšana, un cilvēks arvien vairāk sāk just, ka godīgi nopelnītas naudas viņam līdz nākamajai algai nepietiek.
Jāsaka, ka ne tikai atsevišķs republikas pilsonis, bet arī mūsu tikko radusies patstāvība var pieņemties spēkā ne jau ar rezolūcijām un deklarācijām, bet ar auglīgām idejām un konkrētiem darbiem.
Jaunais 1990. gads var kļūt stabils tikai tad, ja ikviens no mums dziļi apzināsies, ka mūsu labklājība galvenokārt atkarīga no ražošanas un izpildu disciplīnas, no kārtības jebkurā darbā. Un es ticu, ka tā būs.
Jaunajā gadā es novēlu visiem rīdziniekiem, visiem tiem, kuri tic ideāliem, ko aizstāvu es, jaunu uzvaru prieku mūsu dzīves uzlabojuma vārdā. Tas nav viegli, taču sasniedzami, ja mēs saglabāsim mūsu partijas vienību, padomju republiku savienības monolītumu uz federālisma principiem, ja nodrošināsim vienlīdzīgas tiesības un iespējas visām tautām, kas dzīvo mūsu pilsētā un republikā.
Tā ir bijis vienmēr, tā būs tagad. Savā ziņā jaunajā gadā strādāt būs vieglāk, savā ziņā sarežģītāk. Novēlu, visiem, kas jau ir ievēlēti un kas vēl tiks ievēlēti par pilsētas un rajonu padomju deputātiem, sekmīgi pārvarēt grūtības mūsu dzīves pārbūves realizēšanā uz sociālisma pamatiem.
Novēlu rīdziniekiem laimi, mieru un lielāku pārliecību par rītdienu!
A. RUBIKS
