434935

Jānis Peters

«Padomju Jaunatne», 1988. gada 26. jūlijs, Nr. 142

Vēstule «PJ» Nr. 17058

Avots: Padomju Jaunatne Nr.: 142 Datums: 26.07.1988 Tirāža: 220000"" can not be assigned to a declared number type with value 220000. Lappuse: 1 Virsraksts: Par tautas sociālismu, par tiesisku valsti! Rubrika: Vēstule «PJ» Nr. 17058 Tēmas: Karš Afganistānā LATVIJAS TAUTAS FRONTE, LTF Latvijas Tautas frontes, LTF, dibināšana Partijas XIX Vissavienības konference Nozares: Politika Organizācijas: Vides aizsardzības klubs (VAK) «Helsinki-86» Mediji: Cilvēki: Jānis Blūms, Mihails Gorbačovs, Anatolijs Gorbunovs, Dainis Īvāns, Alberts Kauls, Vilis Krūmiņš, Džemma Skulme, Ojārs Vācietis, Mavriks Vulfsons, Māra Zālīte, Imants Ziedonis Vietas: Notikums: Jānis Peters "Padomju Jaunatnē" aicina sasaukt Latvijas Demokrātiskās Kustības dibināšanas kongresu Gads: 1988, 1989

Visu sabiedriski aktīvo spēku vienotība Latvijā ir nepieciešama gan psiholoģiskas pleca sajūtas dēļ, gan arī tīri organizatoriski. Solidaritāte, konsolidācija, ko nodrošina sociālistiskais plurālisms. Iespējama, nodibinot kopus aptveri visas Latvijas mērogā.

Noklausoties televīzijas raidījumu, iedziļinoties priekšlikumos, kas publicēti laikrakstos, kā arī uzklausot cilvēku replikas un pārdomu fragmentus ikdienā, esmu par kustību, ne fronti. Šai kustībai par galveno savas darbības koncepciju iesaku uzskatīt pārbūves veicināšanu, konkrētāk — cīņu par radikālu ekonomisko reformu, cīņu par politisko reformu, par sabiedrības demokratizāciju — tātad par cilvēka tiesībām, brīvībām, atklātumu, par valsts atbildību pilsoņu priekšā un pilsoņu pienākumu sabiedrības, valsts un visas cilvēces priekšā. Tātad — cīņu par tiesisku valsti.

Īpašas uzmanības vērta ir cīņa par ekoloģiski garantētu nākotni – tātad šai cīņai jau ir internacionālas solidaritātes raksturs, jo tā vienlīdz skar kā Latvijas visu tautību iedzīvotāju, tā citu PSRS republiku iedzīvotāju, mūsu kaimiņvalstu tautu un planētas dzīvības intereses.

Latvijā Demokrātiskajai Kustībai ar dziļu pietāti un aktīvi būtu jāpropagandē ļeņiniskie nacionālo attiecību principi. Jāpanāk to konsekventa ievērošana. Un, protams, viens no galvenajiem demokrātiskās kustības uzdevumiem Latvijā — panākt likumdošanas un valdības līmeni izstrādātu Latvijas demogrāfiskās attīstības ģenerālkoncepciju, kas katram republikas iedzīvotājam darītu zināmu Latvijas demogrāfiskās struktūras shēmu līdz, teiksim, 2015. gadam. Šai ģenerālkoncepcijai jāatbild uz jautājumu — kādas skaitliskās proporcijas valdība paredz iedzīvotāju struktūrā turpmākajos 25 -30 gados.

Ierosinu sasaukt Latvijas Demokrātiskās Kustības dibināšanas kongresu ar diviem pamatprincipiem — «Par tautas sociālismu, par tiesisku valsti».

Latvijas Demokrātiskās Kustības emblēmā es gan nezīmētu trīs zvaigznes un ozollapu vainagu, bet Temīdas svarus, kur virs kreisā svaru šķīvja rakstīts: par tautas sociālismu, virs labā — par tiesisku valsti, jo tikai tautas sociālisms spēj precīzi vienādā līmeni uzturēt tiesiskas valsts radīšanu, pastāvēšanu un attīstību.

Latvijas Demokrātiskajai Kustībai kongresā būtu jāievēl sava centrālā padome vai centrālais koordinācijas centrs un jāizveido sekcijas: 1) politiskā, 2) ekonomiskā, 3) ekoloģiskā, 4) demogrāfijas un nacionālo attiecību, 5) zinātnes, kultūras, tautas izglītības, 6) tiesību, 7) jaunatnes.

Par ko cīnītos Latvijas Demokrātiskā Kustība, jau pieminēju — par visu to, kas ir pārbūves pamatā: radikālas reformas, atklātība, demokratizācija, augstas kultūras nacionālās attiecības, taisnīga divvalodība republikā, ekoloģiskās situācijas kontrolējamība, vēsturiskas patiesības nodrošināšana diskusiju ceļā, Afganistānas mocekļu morāls atbalsts, visu tautību iedzīvotāju kultūras tiesības, aktivitāte starptautiskajos kontaktos, rakstnieku iesaistīšanās Pen klubā, Latvijas uzņemšana ANO, UNESCO, Starptautiskajā olimpiskajā kustībā.

Pret ko? Pret birokrātijas tieksmēm un brežņevisko inerci turpināt ekstensīvu ekonomiku Latvijā tā vietā, lai attīstītu intensīvo ražošanu; pret slepenajiem migrācijas veicinātājiem — tā saucamajiem vervētājiem; pret tautu naidu; pret antisemītismu; pret administratīvās birokrātijas centieniem imitēt ideoloģisku rosību; pret tās pašas birokrātijas tieksmēm nostādīt strādniecību pret inteliģences viedokli, valodu pret valodu utt. Demokrātiskajai kustībai jāvēršas pret rupju administratīvu spiedienu, pret visiem, kas cenšas sēt neticību pār būves cīnītāju labajai gribai. Jāvēršas pret kreiso un labējo ekstrēmismu. Jo nu viņi vienreiz ir vienā nometnē — kā tie, kas nes antisociālistiskus uzrakstus demonstrācijās, tā arī tie, kas lieto komunistiski demagoģiskus lozungus administratīvi saorganizētos mītiņos, kuros apvaino Latvijas inteliģences viedokli «buržuāziskajā nacionālismā».

Aktuāls ir jautājums par visas tautas aktivitātes atraisīšanu 1989. gada priekšvēlēšanu kampaņā, jo partijas XIX konference liek lielas cerības uz patiesi demokrātiskā ceļā ievēlētiem deputātiem. Mūsu republikas vietējās padomēs, kā arī Latvijas PSR parlamentā jāievēl paši aktīvākie, godīgākie, atbildīgākie, kompetentākie visu Latvijas tautību pārstāvji. Tikai tā varēs nodrošināt padomju varu Latvijā, jo daudzviet to ir likvidējuši Vissavienības resori, nomainot ļeņinisko padomju varu ar diktatoriski stagnanto un neapspriežamo centrālās birokrātijas varu… Latvijas Demokrātiskajai Kustībai par tautas sociālismu, par tiesisku valsti šo vēlēšanu nodrošināšanā būtu liela nozīme.

Es kategoriski noraidu politiski naivos un demagoģiskos ierosinājumus jaundibināmajā frontē vai kustībā nepielaist komunistus. Vai šo ierosinājumu autori domā, ka pārbūves process, ko valsts un arī pasaules mērogā vada komunists Mihails Gorbačovs, būtu Latvijā jāattīsta bez komunistiem? Vai arī idejas autori domā, ka katrs Latvijas komunists ir stagnants un katrs bezpartijiskais — pārbūvnieks? Piekrītot, ka komunistu partijā ir daudz, pat pārmērīgi daudz birokrātu, bremzētāju, arī neliešu, nevar neredzēt, ka komunistu progresīvā daļa pēdējā bridi apturēja krahu un pieteica jaunu, revolucionāras atdzimšanas posmu sociālisma glābšanai. Vai tad mēs Latvijā revolucionārus pārveidojumus gribam veikt bez komunistes Māras Zālītes, bez komunista Imanta Ziedoņa, bez komunistes Džemmas Skulmes, bez komunista Anatolija Gorbunova, bez komunistiem Alberta Kaula, Jāņa Blūma, Daiņa Īvāna, Viļa Krūmiņa, Mavrika Vulfsona, bez visiem godīgajiem komunistiem — strādniekiem, zemniekiem, zinātniekiem, māksliniekiem, valsts darbiniekiem?

Vai komunists Ojārs Vācietis, kurš pārbūves idejām ziedoja savu dzīvību, šodien nebūtu pielaižams tautas frontē vai demokrātiskajā kustībā?

Vai Rakstnieku savienības valdes plēnumu kopā ar citām savienībām praktiski nenoorganizēja un uz saviem pleciem neiznesa un vēl šodien Rezolūciju, tautas atbalstīti, kopā ar saviem bezpartijiskajiem netur šo savienību komunisti?

Manuprāt, ierosināt šķirot sabiedrību partijas biedros un nebiedros šai gadījumā ir staļiniski stagnants piegājiens un liecina par alkām trokšņot, izaicināt, burbuļot, nevis politiski dziļi strādāt, veidot, celt. Šie aicinājumi atkal apvieno labējos un kreisos — ekstrēmistus: vieni grib bez komunistiem, otri — bez bezpartijiskajiem. Kam tas nāks par labu? Tikai haosam, anarhijai, ātrai tautas kustības aktivitātes un vienotības iziršanai.

Es, komunists, piemēram, uzskatu, ka Latvijas Demokrātiskajā Kustībā jādarbojas visiem godīgajiem cilvēkiem, kas ir par tautas sociālismu, par tiesisku valsti — viņi var pārstāvēt partijas, padomju, komjaunatnes organizācijas, radošās savienības, Kultūras fondu, Vides aizsardzības klubu, «Helsinkus-86», armiju, baznīcu, sieviešu kustību, vecos frontiniekus, skolēnus, studentus, tiesu aizsardzības orgānus – visus nevar nosaukt. Vienīgi, tēlaini runājot, «veco stagnantu» un «jauno pseidorevolucionāru» apvienotajam klubam tā kā vajadzētu turēties sāņus. Viņiem jau sava psiholoģiska kopība ir. Saukli līdzīgi, uzvedība vienāda. Tauta viņus redz.

Vai sabiedrība ir gatava pulcēties kongresā, kurā tiktu nodibināta Latvijas Demokrātiskā Kustība par tautas sociālismu, par tiesisku valsti?

Vajadzētu laikraksta slejās sarunu turpināt!

 

JĀNIS PETERS