Atšķirības starp "918829" versijām
(Jauna lapa: {{Newspaper Article |Article in=Latvijas Jaunatne |Published on=1991/08/27 |Issue number=112 |Page number=4 |Original title=Piezīmes uz «LJ» sestdienas numura malām |In section=«Av...) |
|||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | {{Newspaper Article | + | {{Newspaper Article |Article in=Latvijas Jaunatne |Published on=1991/08/27 |Issue number=112 |Page number=4 |Original title=Piezīmes uz «LJ» sestdienas numura malām |In section=«Avīžpuikas» skatījumā |Source file=lajn1991n112_004_03 |Abstract= «Avīžpuikas» skatījumā }} {{Written by|Vineta Vizule}} {{About year|1991}}Visu aizvadīto nedēļu mūsu redakcijas kolektīvs centās ne tikai apkopot gandrīz vai ar prātu netveramo notikumu un informācijas gūzmu. «LJ» žurnālisti sekmīgi iejutās arī avīžzēnu lomā, izplatot jaunākos laikraksta numurus Filharmonijas skvērā, pie Brīvības pieminekļa, pie «Saktas» un citur. Tā bija arī lieliska iespēja ieklausīties lasītāju spriedumos par visu notikušo un dzirdēt jūsu vērtējumus par mūsu avīzes saturu. |
| − | |Article in=Latvijas Jaunatne | ||
| − | |Published on=1991/08/27 | ||
| − | |Issue number=112 | ||
| − | |Page number=4 | ||
| − | |Original title=Piezīmes uz «LJ» sestdienas numura malām | ||
| − | |In section=«Avīžpuikas» skatījumā | ||
| − | |Source file=lajn1991n112_004_03 | ||
| − | |Abstract= | ||
| − | «Avīžpuikas» skatījumā | ||
| − | + | No avīžtirgotāja viedokļa viena no interesantākajām dienām bija aizvadītā sestdiena, kad «LJ» pirmajā lappusē varēja atrast ziņu par Latvijas kompartijas līdera Alfrēda Rubika arestu un izteiksmīgu viņa fotoattēlu. Šķiet, ka tieši šis laikraksta numurs kļūs par bibliogrāfisku retumu un daudzu ģimeņu relikviju. Ieklausieties dažās «LJ» lasītāju replikās: | |
| − | + | ||
| − | + | — Cik tad maksā avīze ar Rubika foto? Tikai divdesmit kapeikas? Nu, man pat nebūtu žēl atdot piecus rubļus! | |
| + | |||
| + | — Dodiet man desmit eksemplārus. Lasīt jau nebūs laika, gribu saglabāt šo avīzi bērnu bērniem. | ||
| + | |||
| + | — Vai, redz kur Alfrēdiņš! Diez, vai šodien arī viņš smaida? Gan jau guļ uz cietām nārām un pārdomā dzīvi. | ||
| + | |||
| + | — Omamm, redz, kur ir tā avīze ar Rubiku! Mēs ar omīti visu centru apskraidījām, to meklējot. | ||
| + | |||
| + | — Skat, ievietojuši Rubika smīnošo bildi! Nu atkal būs viens, kam uzvelt visus grēkus par mūsu grūto dzīvi. Gluži tāpat, kā Staļinam ar Beriju, it kā tie divatā vien būtu apstaigājuši valsti un visus pa lēģeriem izsūtījuši. Vajag jau vienu grēkāzi, lai pārējie var nomaskēties! | ||
| + | |||
| + | — Vai, re kur mans «draudziņš» Alfrēdiņš! Taisni briesmas, bet man viņa gandrīz vai žēl, tā nepaveicās zēnam. | ||
| + | |||
| + | — Ko gan mums te ar viņu smērēt rokas, lai sūta uz Maskavu, gribu redzēt, kā nu tur viņu sagaidītu! | ||
| + | |||
| + | — Ja Rubikam izdosies arī šoreiz tikt cauri ar veselu ādu, tad mēs, muļķīši, patiesi būsim pelnījuši Sibīrijas skolu. | ||
| + | |||
| + | Manuprāt, nav jāturpina citēt šie izteikumi, kas lieliski parāda cilvēku noskaņojumu. Taču pārsteidza, ka pat šajās kritiskajās dienās mēs esam pratuši saglabāt humora izjūtu un cilvēcīgu iecietību. Varbūt tikai viens no simta bija gatavs skaļi kliegt (nošaut! nomētāt ar akmeņiem! vadāt pa pilsētu būrī!), vairumam kompartijas līderis, ko nereti personificējām ar visu ļaunumu ļaunumu, izsauc tikai rūgtu ironiju, nožēlu par «pazudušo dēlu» un pat līdzjūtību. Nē, tā nav mīkstčaulība, bet jau kaut kas no Raiņa Jāzepa tēmas. Ar ļaunu atriebību taču ļaunumu neizskaudīs. Lai kāds arī būtu tiesas lēmums, neapstrīdams paliks līdzcilvēku spriedums. Pat bērni kopā ar vecākiem centās avīzes fotoattēlā saskatīt, kur slēpjas nodevīgums un nelietība (kaut gan bērnu uztverei tā nebūt nebija piemērotākā informācija). | ||
| + | |||
| + | * | ||
| + | |||
| + | Šajās dienās īpatnējs šķita arī fakts, ka avīžu kioskos dažbrīd tirgoja iepriekšējo dienu avīzes, kamēr mūsu rokās bija vēl pavisam «silti» numuri. Zinu, ka nevar vainot atsevišķus kiosku pārdevējus. Šajos ārkārtējos apstākļos, kad laikraksti saprotamu iemeslu dēļ kavēja iznākšanas grafiku, laikrakstu izplatīšanas sistēma Sakaru ministrijas un «Preses apvienības» līmenī izrādījās nelokāmi dzelžaina, bez mazākās elastības, it kā arī viņu rīcību ierobežotu desantnieki. Kāda gan bija visu žurnālistu pūliņu jēga, ja avīze lasītāju rokās nonāca ar dienas nokavēšanos. Bet vai novecojušas informācijas izplatīšana laikā, kad bija okupēta televīzija un radio, nav pielīdzināma valsts nodevībai? Radio turpina strādāt pat pagrīdē, bet pastnieki, kiosknieki un viņu priekšnieki gulēja bez sirdsapziņas pārmetumiem, turklāt nogulēja arī lieliskas peļņas iespēju, jo tādu pieprasījumu pēc preses izdevumiem sen nebija nācies izjust. Grūti bija saprast arī to Planetārija tuvumā esošā kioska pārdevēju, kura, par spīti tam, ka viņas kiosku rotāja uzraksts «Slēgts», sestdien ap pulksten vienpadsmitiem rītā ar negodu patrieca no savas teritorijas šo rindu autori ar jaunākajiem «LJ» numuriem rokās. Jā, konkurence paliek konkurence jebkuros apstākļos… | ||
| + | |||
| + | | ||
| + | <p style="text-align: right; ">''Avīžpuikas lomā iejutās''</p><p style="text-align: right; ">'''V. Vizule'''</p><p style="text-align: right; "> </p> | ||
| + | '''P. S.''' '''Redakcijas piebilde.''' | ||
| + | |||
| + | '''«LJ» kolektīvs uzdod oficiālu jautājumu premjeram Ivaram Godmanim: «Kā Latvijas Republikas Ministru Padome vērtē Sakaru ministrijai pakļautās «Preses apvienības» darbu valsts apvērsuma dienās?''' | ||
Versija, kas saglabāta 2012. gada 31. augusts, plkst. 06.49
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Visu aizvadīto nedēļu mūsu redakcijas kolektīvs centās ne tikai apkopot gandrīz vai ar prātu netveramo notikumu un informācijas gūzmu. «LJ» žurnālisti sekmīgi iejutās arī avīžzēnu lomā, izplatot jaunākos laikraksta numurus Filharmonijas skvērā, pie Brīvības pieminekļa, pie «Saktas» un citur. Tā bija arī lieliska iespēja ieklausīties lasītāju spriedumos par visu notikušo un dzirdēt jūsu vērtējumus par mūsu avīzes saturu.
No avīžtirgotāja viedokļa viena no interesantākajām dienām bija aizvadītā sestdiena, kad «LJ» pirmajā lappusē varēja atrast ziņu par Latvijas kompartijas līdera Alfrēda Rubika arestu un izteiksmīgu viņa fotoattēlu. Šķiet, ka tieši šis laikraksta numurs kļūs par bibliogrāfisku retumu un daudzu ģimeņu relikviju. Ieklausieties dažās «LJ» lasītāju replikās:
— Cik tad maksā avīze ar Rubika foto? Tikai divdesmit kapeikas? Nu, man pat nebūtu žēl atdot piecus rubļus!
— Dodiet man desmit eksemplārus. Lasīt jau nebūs laika, gribu saglabāt šo avīzi bērnu bērniem.
— Vai, redz kur Alfrēdiņš! Diez, vai šodien arī viņš smaida? Gan jau guļ uz cietām nārām un pārdomā dzīvi.
— Omamm, redz, kur ir tā avīze ar Rubiku! Mēs ar omīti visu centru apskraidījām, to meklējot.
— Skat, ievietojuši Rubika smīnošo bildi! Nu atkal būs viens, kam uzvelt visus grēkus par mūsu grūto dzīvi. Gluži tāpat, kā Staļinam ar Beriju, it kā tie divatā vien būtu apstaigājuši valsti un visus pa lēģeriem izsūtījuši. Vajag jau vienu grēkāzi, lai pārējie var nomaskēties!
— Vai, re kur mans «draudziņš» Alfrēdiņš! Taisni briesmas, bet man viņa gandrīz vai žēl, tā nepaveicās zēnam.
— Ko gan mums te ar viņu smērēt rokas, lai sūta uz Maskavu, gribu redzēt, kā nu tur viņu sagaidītu!
— Ja Rubikam izdosies arī šoreiz tikt cauri ar veselu ādu, tad mēs, muļķīši, patiesi būsim pelnījuši Sibīrijas skolu.
Manuprāt, nav jāturpina citēt šie izteikumi, kas lieliski parāda cilvēku noskaņojumu. Taču pārsteidza, ka pat šajās kritiskajās dienās mēs esam pratuši saglabāt humora izjūtu un cilvēcīgu iecietību. Varbūt tikai viens no simta bija gatavs skaļi kliegt (nošaut! nomētāt ar akmeņiem! vadāt pa pilsētu būrī!), vairumam kompartijas līderis, ko nereti personificējām ar visu ļaunumu ļaunumu, izsauc tikai rūgtu ironiju, nožēlu par «pazudušo dēlu» un pat līdzjūtību. Nē, tā nav mīkstčaulība, bet jau kaut kas no Raiņa Jāzepa tēmas. Ar ļaunu atriebību taču ļaunumu neizskaudīs. Lai kāds arī būtu tiesas lēmums, neapstrīdams paliks līdzcilvēku spriedums. Pat bērni kopā ar vecākiem centās avīzes fotoattēlā saskatīt, kur slēpjas nodevīgums un nelietība (kaut gan bērnu uztverei tā nebūt nebija piemērotākā informācija).
Šajās dienās īpatnējs šķita arī fakts, ka avīžu kioskos dažbrīd tirgoja iepriekšējo dienu avīzes, kamēr mūsu rokās bija vēl pavisam «silti» numuri. Zinu, ka nevar vainot atsevišķus kiosku pārdevējus. Šajos ārkārtējos apstākļos, kad laikraksti saprotamu iemeslu dēļ kavēja iznākšanas grafiku, laikrakstu izplatīšanas sistēma Sakaru ministrijas un «Preses apvienības» līmenī izrādījās nelokāmi dzelžaina, bez mazākās elastības, it kā arī viņu rīcību ierobežotu desantnieki. Kāda gan bija visu žurnālistu pūliņu jēga, ja avīze lasītāju rokās nonāca ar dienas nokavēšanos. Bet vai novecojušas informācijas izplatīšana laikā, kad bija okupēta televīzija un radio, nav pielīdzināma valsts nodevībai? Radio turpina strādāt pat pagrīdē, bet pastnieki, kiosknieki un viņu priekšnieki gulēja bez sirdsapziņas pārmetumiem, turklāt nogulēja arī lieliskas peļņas iespēju, jo tādu pieprasījumu pēc preses izdevumiem sen nebija nācies izjust. Grūti bija saprast arī to Planetārija tuvumā esošā kioska pārdevēju, kura, par spīti tam, ka viņas kiosku rotāja uzraksts «Slēgts», sestdien ap pulksten vienpadsmitiem rītā ar negodu patrieca no savas teritorijas šo rindu autori ar jaunākajiem «LJ» numuriem rokās. Jā, konkurence paliek konkurence jebkuros apstākļos…
Avīžpuikas lomā iejutās
V. Vizule
P. S. Redakcijas piebilde.
«LJ» kolektīvs uzdod oficiālu jautājumu premjeram Ivaram Godmanim: «Kā Latvijas Republikas Ministru Padome vērtē Sakaru ministrijai pakļautās «Preses apvienības» darbu valsts apvērsuma dienās?
