676542

Bez paraksta

«Latvijas Jaunatne», 1991. gada 20. janvāris, Nr. 5

Avots: Latvijas Jaunatne Nr.: 5 Datums: 20.01.1991 Tirāža: 150000"" can not be assigned to a declared number type with value 150000. Lappuse: 4 Virsraksts: Pretstraume... Rubrika: Kultūras darbinieku domas Tēmas: BARIKĀDES, 1991 Barikādes, Doma laukumā, 1991 Nozares: Kultūra un māksla Politika Organizācijas: Pilsoņu komitejas Mediji: «Vremja», PSRS TV raidījums Cilvēki: Anatolijs Aleksejevs, Viktors Alksnis, Vladlens Dozorcevs, Māris Grīnblats, Aigars Jirgens, Jānis Mauliņš, Kristīne Pasternaka Vietas: Rīga Notikums: Gads: 1991

Kad oficiālo melu straume ignorē par sevi daudz spēcīgāko patiesības pretstraumi, zinām, ka mums "uzdod" nervi un ne tikai… Tomēr valdāmies. Cik ilgi tā varēs un vajadzēs izturēt? — jautājums, uz kuru atbildes pagaidām ir miglā tītas. Tātad jārūpējas, lai pēc programmas "Laiks" noskatīšanās, pēc iepazīšanās ar "berešu" okupētā Preses nama pašreizējo produkciju, Vislatvijas nacionālās glābšanas komitejas vēstījumiem mums paaugstinātos asinsspiediens, neklausītu sirds.

Ekspresintervijās ielās, laukumos, telefonsarunās, dažādu tikšanos mirkļos no radošiem cilvēkiem izvilinātās domas varbūt dos iespēju kaut mazliet saskaņot jūtu barometrus, kas rāda katra iekšējo, dziļi cilvēcisko nākotnes prognozi, tik intīmu, sadzīvisku un vienlaikus globālu.

Kristīne Pasternaka, kostīmmāksliniece:

— Paldies cittautiešiem, kas nav ļāvušies sevi piemuļķot. Dziļu cieņu izjūtu pret Vladlenu Dozorcevu, kam allaž ir savs noteikts viedoklis, miers. Protams, cienu arī daudzus citus. Pret meliem? Mēs vienmēr esam turējušies ar labdabību. Morālu teroru katrs var pārvarēt sevī, tādējādi iegūstot savu iekšējo brīvību, kas pēc tam pāraugs mūsu visu gaidītajā Lielajā brīvībā.

— Ja jums būtu jāietērpj šis laiks, kādus toņus drānām jūs izraudzītos?

— Pilnīgi visus! Pašlaik man tiešām ir jāstrādā, tomēr to nespēju. Kauns atzīties, ka ir tā, un pat dusmas uz sevi.

Jānis Mauliņš, rakstnieks:

— Meli ir bijuši piecdesmit gadus (pāris pēdējos atskaitot), un mēs esam noturējušies. Kas tad nu tagad vairs?! Vajag tikai uzsvilpot un gaidīt, ka pienāks neatkarība.

— Jūs esat tik liels optimists?

— Kā lai tāds neesmu, ja visas pazīmes beidzot liecina par uzvaru. Visi uz to cerējām, bet līdz šiem notikumiem neredzēju, kā un kad varētu pienākt mūsu uzvara. Tagad jau saskatu malu lielajam purvam, par 50 – 60 procentiem esmu pārliecināts, ka drīzāko triju četru mēnešu laikā vairākas valstis atzīs Baltijas neatkarību de facto.

Sašļukt varējām tad, kad A. Jirgens, M. Grīnblats un citi Pilsoņu komiteju radikāļi kaitināja, paši to neapzinādamies, baidīja mums blakusesošos godīgos krievus un visus pārējos cittautiešus. Rubiks un viņa komanda veikusi latviešu un citu tautu vēsturiski gudri domājošo Latvijas iedzīvotāju milzīgu saliedēšanas darbu, arī viss tagad pārdzīvotais. Ekstrēmistu muļķības radītie postījumi vairs netraucēs ceļā uz neatkarību.

Jānis Streičs, kinorežisors:

— Visi, kam galva ir uz pleciem, zina, ka PSRS ir ačgārna ekonomika, ačgārns cilvēka stāvoklis, tātad — arī propaganda. Bet tas nāk mums par labu. Notiek pašatmaskošanās. Jo vairāk melo, jo vairāk atklāj savus plānus… Tauta ir gudra, tauta izloba tikai vajadzīgo. Viņiem nekad ar šo melu straumi neizdosies pārvilināt tautu savā pusē.

Alksnis Maskavā jau sen atklāja armijnieku plānus, Aleksejevs — drīzākā laika rīcību, arī Ņevzorovs ar savu "šedevru" izdarīja pakalpojumu — parādīja patiešām bruņotu vienību. Cīnīšanos ar meliem var salīdzināt ar mēslu izmēšanu no kūts. Kad tikko ieejam kūtī, mūs uztrauc, mums nepatīk ne smaka, ne pļekas, kurās var nosmērēt apavus, bet, kad basām kājām kārtīgi strādājam, tādi sīkumi kā smaka, netīrība mums ir vienaldzīgi…

Katrīna Pasternaka, aktrise (te varēja būt jaunu skatuves mākslinieku ģimenes viedoklis, bet Katrīnas vīrs — aktieris un režisors Juris Kalniņš — bija Rīgas sargu rindās):

— Es bieži sevi izjūtu kā pesimiste, bet tagad pesimismu manī kliedē nepārprotama apziņa, ka meli liecina par to paudēju pēdējiem krampjiem. Protams, baidos domāt, cik ilgi šausmām var stāvēt pretī tā, kā mēs to darām. Droši vien tik ilgi, kamēr mēs redzēsim cits citā ticīgas acis… Informācija nepārtraukti mainās, pārāk daudz ir impulsu, kas izsit no ritma, un darbs, kas vienmēr ir bijis tik būtisks, kļūst otršķirīgs… Aktieri noskrien no skatuves — klausās radio, skatās TV. Raiņa recepte par darbu kā vienīgo līdzekli vismaz pagaidām neder. Bēru dienā mums bija jāspēlē "Sievietes" — kauna un nerealitātes izjūta, protams, arī pienākuma apziņa. Bet es domāju, kā jutās skatītāji zālē, vai viņiem tiešām ir vienaldzīgs viss, kas notiek? Kaut gan saprotama ir vēlēšanās atslēgties no visa, nedomāt… Bet kā to lai izdara, kad visi dzīvojam tikai ar vienu domu un esam ierauti kopīgajā notikumu virpulī?!

Ir skaidri redzams — demokrāti, krievu tauta nav piemānāma… Visi esam pietiekami izbaudījuši tās tumsas baigumu, kas tagad ārdās… Un nu saprotam cits citu arī bez vārdiem. Nekad agrāk neesmu sajutusi tik daudz sadzīviskas uzmanības veikalos, uz ielas, sabiedriskajā transportā. Pilnīgi sveši dažādu tautību cilvēki it kā cenšas pasargāt cits citu, apveltīt ar labvēlību. Šīs ārēji necilās izpausmes nozīmē ļoti daudz.