637824

Juris Laksovs

«Latvijas Jaunatne», 1991. gada 6. septembris, Nr. 120

Avots: Latvijas Jaunatne Nr.: 120 Datums: 06.09.1991 Tirāža: 84100"" can not be assigned to a declared number type with value 84100. Lappuse: 1 Virsraksts: Andrejs Eizāns: «Politika būs mans hobijs» Rubrika: Mūsu speciālkorespondents Juris Laksovs ziņo no Maskavas Tēmas: Latvijas Republikas neatkarības pasludināšana un atzīšana PSRS tautas deputāts Valstiskās neatkarības atjaunošana Nozares: Politika Organizācijas: PSRS Tautas deputātu kongresi Mediji: Cilvēki: Ilmārs Bišers, Andrejs Eizāns, Ivars Godmanis, Kārlis Līcis, Alfrēds Rubiks Vietas: Maskava, Talsi, Ventspils Notikums: No amata tiek atstādināts Latvijas Republikas pastāvīgā pārstāvja Maskavā vietnieks Andrejs Eizāns Gads: 1991

— Līdz šim «uz kafiju» izsauca maskavieši, bet 4. septembrī no Maskavas jūs atsauca uz Rīgu.

— Mani sazvanīja valdības lietu ministrs Līča kungs un sacīja, lai es braucu uz Rīgu, būšot premjera rīkojums atsaukt mani no amata.

— Vai tobrīd zinājāt, kāpēc?

— Sākumā domāju, ka «vainīgi» ir mani raksti Ventspils un Talsu rajonu laikrakstos, kuros es ļoti asā formā izteicu savu viedokli par situāciju republikā un atļāvos nosaukt vārdā tos «tautas labdarus», kuri, pēc manām domām, ir atbildīgi par daudzām mūsu ķibelēm.

— Kad ieradāties Rīgā, vai šīs nojautas apstiprinājās?

— Sitiens nāca no citas puses. Intervijā Maskavas padomes laikrakstam «Kuranti» izteicu savu viedokli par Alfrēda Rubika arestu. Kā zināms, republikas AP atņēma viņam Latvijas parlamenta imunitāti. Taču Rubiks ir arī Latvijā ievēlēts PSRS tautas deputāts, tāpēc pirms aresta Latvijas Republikas Prokuratūrai vajadzēja pieprasīt, lai viņa imunitāti atņemtu arī Maskava. Tiesa gan, intervijā Rubiku es nosaucu par parlamenta locekli, taču publikācijā parādījās «partijas līderis». Patiesībā šo divu vārdu dēļ es kļuvu par tautas ienaidnieku. Prezidija lēmums bija viennozīmīgs — savam amatam es neatbilstu morālo un politisko kritēriju dēļ.

Jau kādu mēnesi jutu, ka strādāt kļūst grūti, šeit vajadzīgi sulaiņi un akli pavēļu izpildītāji. Jau agrāk esmu teicis, ka pēc kongresa, tad, kad tiks parakstīts Gorbačova dekrēts par mūsu neatkarības atzīšanu, došos atpakaļ uz Latviju.

— Kas ar jums runāja Rīgā?

— Godmanis un Bišers. Domāju, ka šoreiz nav šauts uz mani. Ne jau es Latvijas parlamentam esmu tas bīstamais. Visbīstamākais ir Godmanis. Militāristi mēdz teikt — pa tēmējošām raķetēm mērķus izgaismo ar lāzeru. Mana atsaukšana bija tas lāzers, kas izgaismoja kārtējo šāvienu pret mūsu premjeru. Es nenožēloju savus izteikumus. Nožēloju tikai to, ka esmu nodarījis ļaunumu premjeram un valdībai, kurai jau tā ir grūti. Liekas, ka agri vai vēlu parlaments mūsu valdību tomēr gāzīs.

— Kāda bija Godmaņa nostāja jautājumā par jūsu atsaukšanu?

— Viņš vienīgais iebilda pret tūlītēju noņemšanu, atgādinot, ka šādu tiesību prezidijam nav, tā ir Ministru Padomes kompetence. Tāpēc lēmums vēlāk tika pielabots: «Ieteikt valdībai…»

— Ko darīsit turpmāk?

— Vadoties no savas pieredzes, ko esmu guvis kā parlamentārietis, darīšu visu iespējamo, lai Latvija realizētu savu neatkarību vieglāk, īsākā laikā un ar mazākiem upuriem. Es netaisos kaisīt pelnus sev uz galvas. Zinu droši, ka neatkarīgās Latvijas pirmais prezidents nebūšu, taču esmu ar mieru kļūt par pirmo disidentu.

— Neņemiet ļaunā, bet mani uztrauc nevis tas, ka jūs vairs nebūsit vecajā amatā, bet gan pats nedemokrātiskuma precedents…

— Jau pirms manis ir izrēķinājušies ar citiem cilvēkiem. Process, kā smejies, sācies, un, ja tā lieta ies tik strauji, kas zina, vai netiks atjaunotas Kalnciema akmeņlauztuves. Šobrīd pasaule raugās uz mums ārkārtīgi uzmanīgi. Ja mēs nebūsim korekti, Latvijai būs grūti atrast savu nišu brīvajā pasaulē. Cilvēktiesību politikā esam visatpalikušākie, tās ir briesmas Latvijas nākotnē. Šīs briesmas rada cilvēki, kas šobrīd «nozāģēja» mani.

— Vai atgriezīsities Ventspilī?

— Bez šaubām. Beidzot varēšu noņemties ar savu puiku. Darbu jau man sameklēs. Esmu ar mieru strādāt par sētnieku, par ganu, jo lopiņš jau nesaprot, vai es esmu tautas draugs vai ienaidnieks. Tomēr apsolu, ka arī turpmāk centīšos neatstāt bez ievērības mūsu parlamenta un vietējo padomju kļūdas.

— Tātad no politikas neaizejat pavisam?

— Neaizeju, lai gan šī lieta ir ļoti ķēpīga, tā ir interesanta, un šis tas man arī iznāk. Politika būs mans hobijs.

J. Laksovs