812392

Ivars Redisons

«Padomju Jaunatne», 1989. gada 19. jūlijs, Nr. 137

Avots: Padomju Jaunatne Nr.: 137 Datums: 19.07.1989 Tirāža: 228642"" can not be assigned to a declared number type with value 228642. Lappuse: 4 Virsraksts: PSRS tautas deputātiem – balsstiesības Latvijā Rubrika: Tēmas: PSRS tautas deputāts PSRS tautas deputātu vēlēšanas Nozares: Politika Organizācijas: Latvijas Juristu biedrība Latvijas Republikas Augstākā Padome (LR Augstākā Padome, LR AP) PSRS Tautas deputātu kongresi Mediji: Cilvēki: V. I. Ļeņins Vietas: Maskava, Rīga Notikums: Juristu biedrības viceprezidents Ivars Redisons ierosina PSRS tautas deputātiem piešķirt balsstiesības Latvijā Gads: 1989

Latvija ir pārāk maza, lai nākamajā parlamentā būtu nepieciešams Rīgā pastāvīgi strādājošām algoto deputātu grupām piešķirt īpašākas pilnvaras nekā pārējiem – nealgotajiem – deputātiem. Norimstot emocijām, sabiedrībā tomēr briest vēlme veidot Latvijā Tautas deputātu kongresu, taču bez Augstākās Padomes, tās vietā nodibinot divas līdztiesīgas palātas: Pārstāvju palāta (algotie deputāti) izstrādātu likumus, bet Tautas palāta (nealgotie deputāti) tos apstiprinātu.

Līdz šim visai maz ir apspriests priekšlikums Latvijas parlamentā piešķirt balsstiesības PSRS tautas deputātiem. Šis jautājums ir steidzami jārisina, jo no «nē» vai «jā» ir atkarīgi nākamo vēlēšanu termiņi un kārtība.

Pirms izlemjam, manuprāt, ir jāiegūst skaidrība vismaz trijos jautājumos: vai tas ir izdevīgi attiecīgā apgabala vēlētājiem? vai tas nav apgrūtinoši pašam deputātam? vai vispār ir vajadzīga PSRS tautas deputātu klātbūtne Latvijas parlamentā?

Kas notiek, ja PSRS tautas deputātam nav nekādas saskares ar savas tautas augstāko likumdevēju, redzējām PSRS Tautas deputātu kongresā: grupu intrigas, sīkas ķildas, republikas parlamenta nomelnošana. Kaut vai tāpēc visiem PSRS tautas deputātiem ir jādod iespēja (un jāprasa arī to izmantot) izstrīdēties tepat Latvijā, lai viņi justu atbildību par Latvijas tautu un tās augstāko varas orgānu lēmumiem. Lai kāda būtu PSRS tautas deputāta pārliecība, Maskavā viņam ir jāaizstāv Latvijas parlamenta – tautas suverēnās gribas paudēja – viedoklis! Tāpēc tauta ir ieinteresēta, lai visi tās sūtņi –  PSRS tautas deputāti – aktīvi piedalītos arī Latvijas augstākā likumdevēja darbā.

Kā to var īstenot, ja neatsakāmies no līdzšinējās dubulto vēlēšanu kārtības? Tad PSRS tautas deputātam no jauna jāizvirza sava kandidatūra Latvijas parlamenta vēlēšanām. Vai tas vairos demokrātijas tradīcijas tautā? Vai pompozās izdarības tautas interešu vārdā nekļūs par šīm pašām interesēm kaitīgu formalitāti? Līdz šim, kā zināms,  vairums PSRS tautas deputātu republikas likumdevēju sēdēs nemaz nav piedalījušies un nav par tām interesējušies.

Ja arī izdosies pierunāt visus PSRS tautas deputātus balotēties Latvijas parlamenta vēlēšanās, tad apdomāsim, kādas reāli varētu izskatīties šīs vēlēšanas. Vai tās atkal neizvērtīsies par balsošanu ar vienu kandidātu, ko tik ļoti vēlamies izskaust? Ja tomēr būs konkurējošs kandidāts; kā viņš jutīsies? Kā jutīsies vēlētāji? Vai ne kā līdzdalībnieki balagānā, ja konkurents būs vājš, vai arī kā jūdasi, ja šoreiz konkurents būs stiprs un patiks labāk?

Pat bērnam ir skaidrs: neievēlēšana Latvijas parlamentā ir neuzticības izteikšana PSRS tautas deputātam un tad jāseko vispārējai balsošanai par viņa atsaukšanu vai neatsaukšanu.

Padomāsim, kā šādā gadījumā būs vairāk – labuma vai ļaunuma. Pirmā doma: cik labi, varēsim izteikt savu attieksmi pret cilvēkiem, kuri deputāta mandātu ieguvuši, uzkurinādami starpnacionālo naidu un spekulēdami ar masu tumsonību. Tomēr šādas cerības var arī sagrūt – ja PSRS tautas deputāts nevēlas, piespiest viņu balotēties Latvijas vēlēšanās nevar. Likums neparedz obligātu papildu balsošanu, apliecinot deputātam uzticību pēc pusgada vai pirmā gada darba, man nav zināma arī kāda ārvalsts, kur šāds princips būtu spēkā. Nopietnāk, šķiet, ir jāapsver, vai Latvijas parlamenta vēlēšanās pret godīgiem PSRS tautas deputātiem pēc vecās shēmas netiks izmantota apmelošana, vēlētāju uzpirkšana, šantāža vai apzināta kādas ļoti populāras personas izvirzīšana konkurentos.

Neesmu pārliecināts par galveno – vai nemitīgā aģitācija, balsošanas un pārbalsošanas nenogurdinās tautu ar visām no tā izrietošām (demokrātijai bīstamām!) sekām.

Tā vietā, lai aizstāvētu Latvijas intereses, PSRS tautas deputāts būs spiests tērēt savu tik dārgo laiku un nervu enerģiju vēlēšanu kampaņas pasākumiem, uzstāties vēlētāju sapulcēs utt. Oponenti teiks: ļoti labi, ka PSRS tautas deputāts atskaitās par savu veikumu Maskavā! It kā pareizi, ja neņem vērā divas nianses. Šķiet, nebūs taisnīgi, ja ar deputāta uzmanību tiks aplaimota tikai neliela daļa iepriekšējo vēlētāju (tagad apgabali būs krietni mazāki par PSRS Augstākās Padomes vēlēšanām izveidotajiem). Un vai, par Maskavas lietām atskaitoties, atliks vēl brīdis ikdienišķās Latvijas vēlētāju sāpes uzklausīt? Līdz šim vēl neviens to nav iespējis.

Nav šaubu, ka vēlētājiem būtu izdevīgāk, ja palīdzību varētu meklēt uzreiz pie diviem saviem deputātiem – pie katra savā parlamentā. Divatā deputāti var kalnus gāzt, bet ko iespēj viens? Viens, pārmocījies ar divu parlamentu lietām, konkrētus vēlētāju norādījumus diez vai spēs pildīt. Toties PSRS tautas deputātam, kopīgā «brigādē» ar visiem «savā lielajā» apgabalā ievēlētiem Latvijas tautas deputātiem, jebkurš uzdevums vēlētāju labā varētu būt pa spēkam.

Vai jārunā par to, ka ne vēlētājiem, ne deputātam, ne tautai dubulta balotēšanās vēlēšanās nav izdevīga?! Domāju, ka no vecās kārtības – no PSRS tautas deputātu balotēšanās Latvijas parlamenta vēlēšanās – ir jāatsakās. Esam taču jau vienreiz nobalsojuši!

Bet, lai šie tautas uzticību ieguvušie deputāti varētu darboties Latvijas parlamentā, iespējams ir vienkāršs paņēmiens: LPSR Konstitūcija jāpapildina ar tēzi, ka teritoriālajā apgabalā ievēlētais PSRS tautas deputāts vienlaikus iegūst arī Latvijas tautas deputāta statusu. Tādējādi PSRS tautas deputāts varētu tikt ievēlēts Latvijas parlamentā vadošos amatos vai komitejās.

Lai šādas Konstitūcijas tēzes likumība neliktos apšaubāma, to varētu apstiprināt ar visas tautas nobalsošanu. Pie viena arī būtu lielāka iespēja izmēģināt un noslīpēt referenduma procedūru.

PSRS tautas deputātiem piešķirot balsstiesības Latvijas augstākajā likumdevējā, būsim radījuši jaunu vēlēto orgānu veidošanas principu. Vai tas būtu attiecināms arī uz vietējām padomēm?

Ja saglabājam līdzšinējo shēmu vietējo padomju vēlēšanās, to gaita būtu apmēram šāda: ar lielām grūtībām tiks sameklēti gribētāji visnepateicīgākajiem pienākumiem – ciema padomju deputāti. No viņu vidus nāksies izvirzīt rajonu padomju deputātus – citu kandidātu, ja tos negribēsim ņemt no malas, gluži vienkārši nebūs. Tas pats notiks rajonos – paši piemērotākie, aktīvākie cilvēki jau būs ievēlēti rajonu padomēs. Kandidātus republikas parlamentam atkal nāksies izvēlēties no zemākās padomes deputātu vidus.

Tātad kopumā, ja sākam vēlēšanas no zemākās padomes un tālāk uz augšu, izvēli ierobežojam noteiktos rāmjos. Tas, manuprāt, nesaskan ar ļeņinisko principu par masu plašu iesaistīšanu pārvaldes darbā.

Būtu vajadzīgs arī sociālpsihologu dots vērtējums, kādu ietekmi vēlēšanas atstāj uz cilvēku savstarpējām attiecībām.

Vecajā variantā, manuprāt, ir vairākas nepatīkamas nianses. Tā, piemēram, kā izskatītos, ja cilvēki mani gribētu redzēt par ciema deputātu, bet es atbildētu –  nē, mīļie, likums ļauj būt tik divās padomēs, bet es gribu peldēt dziļākos ūdeņos?! Vai psiholoģiski esam nobrieduši tiktāl, lai rajona līderis baudītu mūsu pilnīgu uzticību pat tad, ja viņš zaudētu konkurencē par Latvijas tautas deputāta mandātu? Šķiet, ka neesam tam gatavi. Domāju, ka arī pašiem ciemu un rajonu deputātiem (protams, ne visiem) būs psiholoģisks diskomforts, ja viņu kandidatūra netiks ievērota, bet izvirzīsies cits, it kā spēju ziņā līdzīgs deputāts.

Mūsu sabiedrība morāli un tikumiski ir smagi slima. Šādos apstākļos jebkura nevajadzīgi radīta, tieša vai netieša konkurence var izrādīties ar neveselīgu noslieci. Nez vai tas veicinās sabiedrības atveseļošanos kopumā?

Psiholoģiski negatīvu seku, manuprāt, būs mazāk, ja vispirms vēlēsim Latvijas tautas deputātus, pēc tam – rajonu un ciemu deputātus.

Tomēr jāapzinās, ka vēlēšanu komisijas tiks veidotas vēl vecā aparāta darbības laikā, un šaubos, vai līdz vēlēšanu dienai jaunās padomes pagūs pārņemt iniciatīvu savās rokās.

Tātad, ja alkstam pārmaiņu, no aktīvas līdzdalības vēlēšanu komisiju veidošanā izvairīties nevarēs. Un ir jāizšķiras, vai pakļausimies veciem ieradumiem vai, piešķirot balsstiesības Latvijā arī PSRS tautas deputātiem, veidosim jauna tipa padomes.

 

Ivars REDISONS,

                                                                                             Juristu biedrības viceprezidents